Aizvakar atbraucu uz Faro par godu tam, ka te mums notiek skolas beigšanas pasākums, kas apvienots ar skolas sākšanas pasākumu tiem, kas tagad sāk. Vakar aizvilkāmies uz pludmali, un es dabūju iekšā no viļņa. Dziļumā lieli viļņi neko īsti nevar padarīt, jo nelūzt un liegi aijā. Bet, kad iet ārā no okeāna, tie paliek nikni. Nu, viens niknais vilnis mani ietrieca zemē. Nu, neko, šodien var sākt normāli kustēties, bet kaut kā neviens netic, ka var tā savainoties peldot. Vakarā aizgājām ciemos pie bijušā hidroģeoloģijas pasniedzēja, kurš par šādu ideju bija ārkārtīgi aizkustināts. Šodien iepazināmies ar jaunajiem studentiem. Normāli džeki, bet gan jau dzimuši deviņdesmitajos. Kad tie džeki bija apnikuši, nolēmu uzmeklēt savu mīļāko Faro pasniedzēju, kurš iemācīja to, ka galvenais ir būt laimīgam. Atradu. Izrādās, viņš ir palēnām atkratījies no šīs programmas, jo viņam zajebala tās vadītājs, un tagad viņš laimīgi vada savus zinātniskos projektus un nenodarbojas ar lietām, kas viņam nepatīk. Arī ticis pie lielāka kabineta. Viena no pēdējām lietām, ko darījām kopā - bijām uz kaut kādu dambi, kuru programmas vadītājs uzskata par baigi labo, jo pats piedalījies tajā projektā, bet šis pasniedzējs toreiz ekskursijas beigās piecēlās un sacīja: "Es zinu, ka mani par šito atlaidīs, bet Jums jāzina, kāpēc tas dambis ir sūds." Tad viņš sāka stāstīt, un viņu atlaida, haha. Tiesa, šobrīd, kā minēts, viņš vada savus zinātniskos projektiņus. Un tas mūsu programmas vadītājs, kurš panāca, ka viņu atlaiž, nemaz nezina, ka šim pasniedzējam ir projekti un liels kabinets. Ja, to tiešām var nepamanīt! Nu, neko, pusdienas pārtraukumā aizgājām pie viņa, parunājāmies, iedzērām aliņu un jau jautrākā prātā gājām atpakaļ uz prezentācijām.