alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
10.8.34 20:10
Tikko secināju, ka pēdējoreiz savu laboratorijas kolēģi Cirvi pēdējoreiz redzēju jūnija vidū tajā saulainajā dienā, kad izmetu viņu no laboratorijas. Labi mests.10.8.34 19:45 - Zombiju apokalipse
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad uz institūtu eju arī brīvdienās, lai pasēdētu un parakstītu. Vispār darbs brīvdienās ir tirliņu padarīšana, bet šoreiz sev to varu piedot, jo zinu, ka viss tāpat drīz beigsies. Turklāt brīvdienās tāpat nav nekā, ko darīt, jo sirgstu ar pārspīlētu monogāmiju. T.i. - es draudzējos tikai ar Rubentiņu, kurš jau sen vairs te nedzīvo.Būt vienam tukšā institūtā, protams, ir bailīgi. Nu, tad, protams, printeri sāk slēgties iekšā paši no sevis. Arī labenē, kur biju pavadījusi pāris stundas, pēkšņi secināju, ka ir ieslēgts dators, un es to noteikti neesmu izdarījusi. Bet tas ir normāli, tā tukšos institūtos jābūt. Un jāatzīst, ka tad, kad bija paraugi jāieliek saldētavā, tad izmantoju visas savas ģeometrijas zināšanas, lai tos iestūķētu saldētāvā, kurā praktiski nebija vietas, nevis gāju lejā uz pagraba noliktavu, jo tomēr nolēmu, ka šoreiz tas pagrabs ir pārāk tumšs un kluss. Un katru reizi, kad es tur eju, domāju par to, kā būtu, ja aiz manis kāds aizcirstu durvis un mani tur atstātu. Nu, lūk, darba dienā šādas pārdomas mani neattur no došanās turp.
Bet man jau tagad ir jāsāk baidīties par to, cik ļoti bailīgi būs septembra sākumā. Nu, man te ir dzīvoklis līdz augusta beigām, bet darbs jāaizstāv 3.septembrī. Darba vadītāja teica, lai par to neuztraucos, jo šādiem gadījumiem ir paredzēta institūta guļamistaba. Es, protams, nekavējoties pieņēmu piedāvājumu padzīvot institūtā, jo tas vienkārši izklausās nenormāli kruti. Bet tas nozīmē, ka es tajā ēkā būšu viens pa nakti. Jau gaišā dienas laikā tur slēdzas tie datori un printeri. Naktī gan jau atdzīvosies krēsli un galdi, un arī tā mana gulta noteikti. Turklāt, ja es tur viens rukāju, tad gadījumā, ja uzbrūk zombiji, es ātri varu aizbēgt, jo labenes un mani 100 kabineti atrodas pirmajā stāvā (to, ka tur viegli izlekt pa logu, ievēroju uzreiz). Bet mana guļamistaba ir piektajā stāvā. T.i. - ja nāk zombiji, dirsā ir.
7.8.34 23:31
Šodien savideozvanījāmies ar Dario. Viņam bija liels prieks mani redzēt kaut kādā formā, jo iepriekšējo reizi es biju tā nomocījies un tik ļoti izskatījos pēc Kurta Kobeina, ka D prasīja: "Does it smell like a teen spirit in the lab?" Pie viena viņš arī izvirzīja hipotēzi, ka rakstu nevis maģistra darbu, bet gan savu jauno albumu "Nevermind". Šoreiz bija jau labāk.Kā parasti pārrunājām Žoela lietu. Žoela lietā nekādu jaunumu nebija. Žoela lietas pamatā ir tas, ka Ž ir pazudis. Pēdejoreiz kaut ko no viņa esam dzirdējuši oktobrī. Esam mēģinājuši sazināties dažādos veidos, bet neveiksmīgi. Pēdējais, kas par viņu dzirdēts, ir tas, ka viņa maģ.d. vadītājs Porķenē esot kaut kādā veidā sazinājies pat ar viņa vecākiem, lai noskaidrotu, vai dēls vēl taisās turpināt to maģ.d. Žoela lietā pat nav atbildes uz šo jautājumu.
Tā kā ar joni tuvojas tas mirklis, kad man maģistrs būs galā, protams, atcerējāmies to, kā man viss sākās. Nu, to, ka Porķene sākās ar ierašanos Lisabonā, kur mani sagaidīja Dario, kurš manis dēļ bija tur ieradies un apguvis pilsētu, to es pati atceros. Toties es biju piemirsusi, ka pie metro kāpnēm es esot apstājusies, dziļi ievilkusi elpu, uztaisījusi svarīgu sejas izteiksmi un paziņojusi: "Dario, Tu nespēj iedomāties, cik man ir svarīgi tas, ka Tu te esi kopā ar mani. Paldies. Es tiešām to novērtēju. Kurš gan cits nestu manu koferi?"
Tāpat manu pirmo dienu labenē atceras kolēģe, kas bija pirmā, kas man te visu rādīja. "Tāpat atceras" nozīmē "atceras labāk nekā es". Nu, pirmajā dienā viņa man rāda, kur ir kas, kur kurs strādā. Es visam sekoju līdzi ar vidēji ieinteresētu sejas izteiksmi, nav šoka, nav migrēnas, nekā. Vienā mirklī es viņu pārtraucu ar paziņojumu, ka man ir svarīgs jautājums.
-Tas ugunsdzēšamais aparāts. Sausais vai slapjais?
-Sausais.
-Ok.
Pēc tam saruna par ugunsdrošību netika turpināta. Un tas ugunsdzēšamais aparāts, protams, nemaz nebija novietots baigi redzamā vietā.
22.7.34 20:59
Biju Varšavā. Tā pilsēta tiešām ir ļoti forša. Pat tad, ja es nebūtu apsēsta ar Poliju, man tā liktos forša. Kopernika centrā netikām, jo tas bija pārbāzts. Tas drīzāk pat iepriecina neka apbēdina (jo es priecājos, ja ļaudis masveidā izvēlas tieši šādu brīvā laika pavadīšanas iespēju).Mīļākais mirklis man Varšavā bija tad, kad mana draudzene Helēna (šķiet, 3 gadi) prasīja, vai pans ar mums spēlēs bruņurupuču spēli. Tas bija svešs pans, kas sēdēja netālu un lasīja avīzi. Otrs mīļākais mirklis bija tas, kurā uz ielas atradu maukas vizītkarti. Ja kādam vajag, varu iedot numuru.
Svētdienās cilvēki iet vai nu uz baznīcu, vai nu uz upi. Devāmies uz upi ar skanīgo nosaukumu Vkrā. Tagad plānoju sameklēt arī upes vārdā Kvā Kvā un Wild Swan (personisku iemeslu dēļ). Airējot pa Vkrā, protams, vairākkārt iedomājos, ka gribētu tur (upē) dzīvot. Redzēju zalktīti. Arī vairākas pīlītes, bet tās Ieva man ilgi neļāva apbrīnot, jo bija jāatver alus. Varšavā atgriezos apenēs, bet tās vismaz bija normālas apenes, nevis kaut kāds nošļucis flaneļa krūšturis ar trim svītrām.
Vispār, kopš beidzās rukāšana labenē, dzīve ir kļuvusi vieglāka. Tagad tikai jāsēž un jādrukā. Jādrukā ir vienā laidā, bet, tā kā zinu burtus, kā arī protu rakstīt un lasīt, tas ir nesalīdzināmi vieglāk, un pārdomas par to, ka viss ir sūds, uznāk nesalīzināmi retāk.
24.6.34 20:41
Sestdien pie manis ciemos ieradās Agris. Īsi pirms ierašanās viņš man atsūtīja īseni, ka esot fure, kas ir kādus 20 km no Lodzas. To "fure" es neizlasīju kā "fūrē", bet gan kā "Furē", un sagruzījos, jo man vienmēr besī, ja kāds latvietis zina kādu vietu Polijā, ko nezinu es, un ar nožēlu bija jāatzīst, ka pilsētiņu ar francisko nosaukumu Furē es nezināju. Tad atklājās, ka gruzonam nav iemesla, un tādas vietas nemaz ar nav.Agra klātbūne mani iepriecināja vairāk nekā biju paredzējusi (nevis tāpēc, ka viņš būtu lohs, bet gan tāpēc, ka neesam jau nekādi tuvie draugi (kaut arī iepazināmies autobusā uz Poliju)). Kopš asistenta aizbrukšanas es nebiju vispār tā sirsnīgi ņirgusi, un man tā ļoti pietrūkst.
Sestdienas vakarā devamies uz Lodzas Kalnciema ielas kvartālu, kur visnotaļ jauki pielējāmies. Mēs bijām profesionāli alus degustētāji, tāpēc bārmenim lūdzām, lai pasniedz mums alu ar dziļu garšu. Mums tika izsniegts alus "Deep love".
Svētdien devāmies uz kulta lielpilsētu Zgežu, kas ir vieta, kur pilnīgi nav, ko darīt, kā arī nav, kur paēst. Redzējām vairākus restorānus, bet tajos visos kaut kādi knariņi svinēja dzimšanas dienas. Tā papusdienojām kulta restorānā "McDonalds", un pisām mājās, lai es izdomātu, ka velos okupēt Urugvaju (atlikušo vakara daļu pavadīju, meklējot informāciju par šo lielisku valsti).
Līgo dienā man bija jārukā, un, tā kā sapisu elektroforēzi, tad rukāšana ieilga par kādām 3 stundām. Ar to vēl nebija gana - tā bija diena, kad Lodzas tramvaji bija izdomājuši dzīvot paši savu dzīvi, tāpēc nokļūšana no institūta līdz mājām prasīja apmēram četrreiz vairāk laika nekā parasti. Pārrados mājās nogurusi kā govs, uztaisīju poļu džankfūdu, vēlējos nomirt, jo dzīve ir ērkšķu bedre, bet Agris bija labā noskaņojumā, sagaidīja mani ar Jāņu šlāgeriem un svecītēm, kuras būtu jāiededz Jāņu vainagā. Bija tikai viena bēda - nebija vainaga. Man kā kārtīgai vaidelotei būtu jāprot tāds uzpīt. Agrim kā kārtīgam jaunlatvietim būtu jāsalasa ozolari. Sacīts - darīts. Man netālu no mājām ir viens ozols, kura zaros Agris karajās tik ilgi, līdz iepirkumu kule bija pilna lapām. Tālāk man bija jādabū ņitka. Tā kā man pirmoreiz mūžā ir kaimiņi, pie kuriem iet kaut ko paprasīt, tā nebija problēma. Tā desmit minūšu laikā radīju amatierisku ozollapu vainagu, kuru izrotājām ar sēru svecītēm. Protams, kā jau Jāņos klājas, dzērām alu un uzēdām siera čipsus. Nepielējāmies, arī šūpuļdziesmas nefunkcionēja, tāpēc aizmigām, ņirdzot par Balvu pūtējorķestri, kas reiz Ventspilī dabūja taurē.
Pievienoju bildi, kurā attēlota mūsu kopā pavadīto dienu esence.
18.6.34 20:47
Katru reizi, kad strādāju kopā ar Cirvi M., viņš mani pārsteidz.Pirmdien, kad strādājām kopā, prasīju viņam, kad būs nākamā reize, kad viņš labenē strādās kopā ar mani. Tas ir svarīgs jautājums ar svarīgu atbildi, jo, balstoties uz to, man ir jāizdomā, ko un kad darīsim, un kad būs kaut kādi rezultāti. Man vislabāk patiktu, ja viņš nenāktu nekad, bet, ja viņš nāk, tad man ir viņam jādod darbs. Šis saka, ka strādās ar mani trešdien (šodien). Es uzreiz izstāstu, ka tādā gadījumā trešdien mums kopīgi jāveic uzdevums 1, uzdevums 2 un uzdevums 3. Arī uzreiz pasaku, ka, ja es strādātu viena, tad veiktu tikai 1 un 2, bet, tā kā būsim abi, varēsim paspēt visus 3. Tas starā, jo viņam patīk uzdevums 3.
Mana darba vadītāja nekad nesaka, ka rezultātiem jābūt tad un tad, bet vienmēr prasa man, kad būs gatavi, un atbildi pieņem par labu esam. Manas atbildes tiek uzskatītas par labām, jo spēju pateikt rezultātu laiku ar vienas stundas precizitāti (pirms manis vidējā rezultātu paredzēšanas precizitāte ir bijusi 2 dienas). Un, ja es pasaku, ka būs tad un tad, tad tiek pieņemts, ka tā arī būs.
Šodien aizeju uz labeni. Jau ķeros pie uzdevuma 1. Pēc dažām minūtēm uzrodas Cirvis (saukt kādu par Cirvi, bet rakstīt to ar lielo burtu - tas ir oksimorons). Es viņam saku, lai nemīž par to, ka tagad daru uzdevumu 1, jo šodien, kā solīts, būs arī viņa mīļotais uzdevums 3. Tas saka: "Vo, super!" Palēnām arī iesāku uzdevumu 2 un 3.
Tad viņš kādu laiku norunā ar vienu kolēģi par to, kā labāk taisīt tabulas. Ok, tas ir svarīgi, un tabulu jautājumiem ir jābūt izrunātiem, un pēc tam var ķerties pie 1., 2. un 3. uzdevuma. Bet Cirvis paņem savu datoru un iziet no labenes. Man ir tāds neliels wtf, bet ok, lai tā būtu - moš kaut kāds mazs darbiņš jāpaveic un tūliņ būs atpakaļ. Taisnība - drīz ir atpakaļ, un es viņam prasu, vai viņš šodien grasās strādāt ar mani vispār, vai tikai rakstīt savu darbu. Un viņš saka: "Šodien rakstīšu darbu, laboratorijā nestrādāšu." Un tas nekas, ka pirmdien teica, ka šodien rukās. Un tas nekas, ka īsu mirklīti iepriekš, kad atgādināju, kādi šodien uzdevumi, viņš neiedomājās pateikt, ka šodien tomēr nevarēs. Tas nekas, ka šajā mirklī biju iesākusi jau visus 3 darbus (jo redzēju, ka viņš ir ieradies). Tas nekas, ka biju pateikusi, ka rezultāti būs šodien.
Pirms mans dārgais asistents brauca prom, viņš man iemācīja, kā pareizi žņaugt. Un labenē ir pilns ar vielām, kas izraisa sāpes. Šos divus faktus saliekot kopā, nolēmu, ka labāk būs, ja Cirvis tūliņ pat nozudīs no manām acīm: "Ārā. Lasies ārā," es sacīju. Viņš arī aizgāja.
Pēc piecām stundām viņš atgriezās un ar prieku balsī sauca: "Hey! What`s up?!" Tajā mirklī es biju pakārusies darbos, bet tomēr atradu 2 sekundes laika, lai pateiktu: "Es teicu - lasies ārā!"
16.6.34 19:25
Atkārtošana ir zināšanu māte, un, tā kā es neapsveicu atkārtošanu māmiņdienā, tad vismaz kaut ko atkārtošu: mans kolēģis M ir cirvis.Abi atrodamies pie sterilizācijas aparāta. M noceļ vāku, kurš ir karsts, jo tikko beidzies sterilizācijas process, kas ir samērā hot. Mana pieredze rāda, ka tādu vāku nevajag turēt rokās ilgāk par divām sekundēm, un pēc tam tas jānoliek kaut kur nost, jo citādi sāks degt rokas. Ne ar liesmu, bet tomēr. Bet mana pieredze laikam nesakrīt ar M uzskatiem par dzīvi. Tā viņš stāv ar to vāku rokās, un pēc 3 sekundēm viņa sejas izteiksme sāk liecināt par to, ka viņam, iespējams deg rokas. Viņš sāka mazliet kunkstēt, bet nesteidza to vāku nolikt.
-Liec taču to vāku nost!
-Bet kur? (Tā kā viņš labenē rukā 2 gadus un kaut ko ir sterilizējis dahuja reižu, viņam vajadzētu zināt, ka to vāku var likt pilnīgi jebkur)
-Es nezinu, M. Laikam būs jāpameklē kāda skaista vietiņa ar skatu uz jūru.
Pēc šī dialoga viņš nesteidza ne meklēt vietiņu, ne nolikt vāku, tāpēc, aprēķinot, ka drīz vien viņš iegūs kaut kādas tur pakāpes apdegumus, izrāvu viņam to vāku no rokām, lai noliktu turpat uz galda.
Un dienas sākumā informēju viņu par to, ka mums ir jāizdara 2 darbiņi (esmu iecelts par šefu, kas izdomā, ko darīsim). Šie 2 darbiņi ir baigi labi, jo tos varam veikt katrs savā nodabā bez liekas kontaktēšanās vienam ar otru. Tā norunājām, ka es darīšu darbu nr.1, viņš darīs darbu nr.2. Tā es sāku darīt, bet ievēroju, ka viņš nesteidz veikt savu darbu, bet kas tam man - lai sāk, kad grib, un beidz, kad grib. Tā viņš kādu pusstundu tur slaistījās, līdz pienāca man klāt: "Elīn, es drīkstu jau sākt?"
15.6.34 17:18
Pirms nepilnām divām nedēļām mans dārgais asistents aizbrauca prom no Polijas, un, ja man būtu kāds mūzikas instruments, es varētu rakstīt sūdīgas ziemeļdziesmas par to. Rub nav lohs, un labi saprata, ka šī šķiršanās varētu būt sāpīga, tāpēc uz atvadām man uzdāvināja lielo pačku ibuprofena 600. Un zagtu laboratorijas halātu.Kopš tā laika institūtā darbu apjoms ir audzis ģeometriskā progresijā, tāpēc mēdzu no turienes iziet slapjš. Pēc tam es, protams, vairs nevaru salikt kopā divus vārdus. Tā esmu sākusi saprast Felzenbahera izsitējus - gan jau viņi arī īstenībā strādā kaut kādu smadzeņu darbu, tāpēc tad, kad no tā darba tiek vaļā, vairs neko pārāk inteliģentu pateikt nevar. Un pie Felzenbahera viņi strādā, jo viņiem tajā smadzeņu darbā maz maksā, bet jāuztur ģimene. Un viņi ir tik muskuļaini, jo pēc smagās darba dienas vēl negrib iet gulēt, bet vienīgais, ko var izdarīt - pakačāties sporta zālē.
Nakamās nedēļas beigās klāt būs Agris (ar kuru iepazināmies autobusā Rīga-Krakova), tad jau norisināsies KD kulta publicistu salidojums Poznaņā, un tad atpisīs Tālītis, ar kuru vazāsimies pa kalniem un ciematiem. Tas nozīmē, ka esmu sev sarunājusi atvaļinājumu, kas man ir ļoti vajadzīgs, jo esmu uzkārusies (arī Felzenbahera džeki ir uzkārušies).
21.5.34 21:38
Tad, kad uzgāja gaisā tas Islandes vulkāns un apstājās Eiropas gaisa satiksme, mans tēvs atradās Horvātijā (es, protams, biju Polijā, ja kas (ļoti svarīga informācija)). Tā viņam kaut kā bija jāatkratās uz mājām no Balkāniem. Ar kaut kādiem vilcieniem un autobusiem viņš tika līdz Polijas pilsētai, kas nav Varšava. Bija skaidrs, ka līdz tai Varšavai jātiek, jo to zina i liels, i mazs, ka no Varšavas visi ceļi vaļā.Tā viņš pētīja vilciena stacijā redzamo sarakstu, bet, protams, neko no tā nevarēja saprast. Ne to, vai ir vilcieni uz Varšavu, ne to, kad tie ir, ne to, vai ir iespējams tajos tikt iekšā. Viņš nopriecājās, ieraugot uzrakstu angļu valodā "Information point", un devās turp. Diemžēl tante, kas tur strādāja, angliski tomēr neprata. Mans tēvs vēl nav sapratis, ka poļu valoda ir vislabākā, tāpēc to neprot. Viņš mēģināja runāt angliski, vāciski un krieviski. Neatkarīgi no valodas tas, ko viņam vajadzēja, nemainījās - tā bija Varšava. Vienā mirklī kundzes seja apskaidrojās, kas manam tēvam lika domāt, ka viņa "ņaņaņā Varšav ņaņaņa Varšav" vainagojušies panākumiem un informācijas lēdija varētu, teiksim, ar cipariem uzrakstīt, cikos ir vilciens un cik maksā biļete. Kundze tiešām tvēra pēc papīra lapiņas un rakstāmā un, kad bija beigusi rakstīt, pagrieza lapiņu pret tēvu. Tur nebija ne pulksteņa laika, ne biļetes cenas, ne perona numura, pat ne lūgums iet dirst. Tur skaidrā poļu valodā bija rakstīts: "Warszawa"
Man šķiet, ka man ar manu nemīļāko kolēģi M kontaktēties ir tikpat vienkārši kā manam tēvam ar informācijas lēdiju.
7.5.34 21:41 - Aklās vistiņas
Laboratorija ir man iemācījusi to, ka lietas ir jānoliek savās vietās. Esmu to iemācījusies tik labi, ka varu to mācīt arī citiem.Kad bijām Rīgā, vienu rītu pamodos un kā parasto sniedzos pēc brillēm, kas vienmēr stāv uz mana nakstgaldiņa. Uzliku brilles, bet redzētais mani pārsteidza. Kaut arī bija brilles, ne sūda neredzēju. Noņēmu brilles, uzliku vēlreiz, secināju, ka var redzēt mazliet labāk, bet tik un tā ir skaidrs, ka vienas nakts laikā man ir būtiski pasliktinājusies redze. Nobijos, un mēģināju saprast, kā tas noticis - varbūt esmu sevi kaut kā savainojusi tā, ka tas licis redzei strauji pasliktināties. Neko tamlīdzīgu nespēju atcerēties (rīts bija pēc vakara, kas aizvadīts samērā skaidrā prātā). Tas mani biedēja vēl vairāk, jo tas nozīmē, ka pilnīgi bez kāda iemesla sāku palikt akla.
Vēlreiz noņēmu brilles.
Un secināju, ka tās ir Rubena brilles, ko viņš ir nolicis uz mana naktsgaldiņa, kur viņam nekas nebūtu jāliek. Tā rīta pirmās piecas minūtes pavadīju, lasot lekciju par to, cik svarīgi lietas likt savās vietās. Labi, ka viņš no rītiem neko nerubī un neatceras.
5.5.34 12:26 - Rīga.
Š.g. 30. aprīlis bija lieli svētki vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēc 2 nedēļu pārtraukuma labenē atgriezās mans asistents, būtiski uzlabojot manas iespējas izdzīvot. Otrkārt, vakarā mēs sēdāmies vilcienā uz Varšavu, lai tālāk dotos uz Eiropas hipsteru galvaspilsētu Rīgu.Kad nonācām V autoostā, saņēmām ziņu, ka autobuss kavēsies. Nekas cits neatlika kā doties uz autoostas vjetnamiešu bāru un sākt dzert alu. Pēc pāris stundām Rubens ierosināja, ka tagad mums jārunā poliski. Mani tas varētu iepriecināt, jo man patīk runāt valodās, kas nav angļu (sevišķi, ja tā ir poļu). Prieku vien aptumšo fakts, ka Rubens nevarēja pateikt nevienu jēdzīgu teikumu, ne arī saprast, ko saku es. Autobuss bija klāt, un mēs sēdāmies iekšā. Pēc piecām tualetē pavadītām minūtēm Rub ar ļoti lielu lepnumu paziņoja, ka tagad viss autobuss viņu zina, jo viņš esot izvēlējies neaiztaisīt (neaizslēgt) tualetes durvis. Lielisks sasniegums.
1.maijā rītā ieradāmies Rīgā, un ieturējām Siestu. Man bija alerģija no manas segas, tāpēc šīs brīvdienās pavadīju salstot. Gatavojoties vakaram, rakstīju Konstei īsziņu. Tajā pašā laikā man vajadzēja arī iztīrīt zobus, bet man ir tikai labā roka, tāpēc Rub tīrīja manus zobus, bet es rakstīju. Efektivitāte. Latvija var!
Paskaidroju arī Rub, ka mēs esam nacistu ģimene. Tas bija nepieciešams, jo vienā mirklī ieraudzīju absolūtu apjukumu viņa sejā. Tas bija mirklis, kad viņš ieraudzīja, ka pie skapja durvīm ir piekārts nevainīgs koka ugunskrustiņš. Tajā mirklī viņš ar citām acīm sāka raudzīties, vai grāmatplauktā gadījumā nestāv "Mein Kampf". Sapratu, ka viņš nesaprot, un paskaidroju, ka "tas nav tā kā izskatās", bet drošības pēc tomēr iedevu viņam sarkanbaltsarkanu gultasveļu un ugunskrustiņu pakāru vietā, kas ir pirmā, ko viņš ierauga pamostoties.
Devāmies skaistā pastaigā pa visskaistāko pilsētu, un mūs uzrunāja mormoņi. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņi nolēma ņemt kājas pār pleciem (sarunas lūzuma punkts bija tas, kad paziņojām, ka strādājam laboratorijā ar gēniem). Bija pienācis laiks dienas izejamajai daļai, tāpēc devāmies uz grupas "Origo Boys" koncertu. Rubens bija šokā. Pārsvarā par meitenēm, kas lēkāja, bet piecpadsmit sekunžu pēc koncerta bija prom. Kārlis dejoja vislabāk.
Neko, tālāk gājām dzert un dejot, kas nozīmē, ka nākamajā dienā bija tikai viens iemesls izlīst no gultas - bija norunāts doties ciemos pie manas māšeles.
Laiks ritēja un plāni satikt vēl kādu cilvēku izčibēja. Brīvdienu pēdējā dienā ar Kārli, Aneti un Oģīti braucām ekskursijā uz Līgatni. Ēdām karbonādi franču gaumē, iešmugulējām Oģīti Līgatnes dabas takās, un beigās pārcēlāmies pāri Gaujai (Kārlis uzsauca), lai ceļu turpinātu pa neceļu, kas, iespējams, bija iemesls, kāpēc Golfiņš sāka jukt ārā. Redzējām arī dzērājus ar traktoru. Tā kā esam romantiski ļaudis, ar šampanieti un čipsiem noskatījāmies saulrietu Baltajā kāpā un braucām uz mājām atplīst. Tad arī norunājām, ka vispār ļoti jocīgi, ka esam pavadījuši kopā 4 dienas bez apstājas, bet Rub klātbūtne mani vēl nav sākusi kaitināt.
Autobusā uz Varšavu noskatījāmies 84 ficenes. Bijām ļoti noguruši cilvēki, bet Rub klātbūtne vēl aizvien nekaitināja. Iespējams, viņš mēģināja, bet nekas nesanāca, jo mēģināja ar pilnīgi nepareiziem līdzekļiem - atdeva man savu lielo kurtku, bet pats sēdēja džemperītī. Ceļš no Rīgas uz Varšavu vēl tā, bet posms no Varšavas uz Lodzu mani sagrāva, jo vēl Varšavas autoostā es esot izskatījusies pēc spānietes, bet, ieraudoties Lodzā - jau pēc krievuškas. Labi, ka autobusa pietura ir 2 metrus no manām mājām.
23.4.34 22:05 - Cirvis, saldētava, paraugi, skaitļu virkne
Man ir viens kolēģis, kurš ir pilnīgs cirvis. Viņu sauc M.Par iespēju, ka M. ir cirvis, aizdomājos reizē, kad Lodzā bija arī Mētra, bet toreiz pieļāvu, ka pie mana dusmu uzliesmojuma vainīga ne pārāk labā gulēšana un vidējs alkohola patēriņš iepriekšējā dienā. Bet tik un tā šo dienu atceros ar šausmām. Bija tā, ka man bija jādara kaut kāda lieta, kur viņš īsti palīdzēt nevar - ja to dara divatā, tad tas nesanāk ātrāk. Pa to laiku tika atvesti ūdens paraugi, kas jāsagatavo likšanai mēraparātos. Tā gatavošana ir vienkārša, bet laikietilpīga. Ja to dara divatā, tad sanāk ātrāk. Bet, kamēr viens dara ko citu, tikmēr otrs jau var sākt sanumurēt paraudziņus, bočkas salikt pareizā kārtībā, sataisīt filtrus un vispār atrast visu nepieciešamo darbam. Es esmu izlepis, jo Rubentiņam man nekad nekas nav jāliek darīt, jo viņš pats visu saprot. Un, ja tur būtu bijis viņš, nevis Cirvis, tad, kamēr es pabeidzu savu darbu, viņš jau būtu sācis ķēpāties ar tiem jaunajiem paraugiem, jo mums abiem ir zināms tas, ka darbu beigsim kopā tajā mirklī, kad tas būs pabeigts, tāpēc esam ieinteresēti laiku tērēt pēc iespējas efektīvāk. Bet toreiz tur nebija Rubentiņa, tur bija Cirvis. Tad, kad atveda tos jaunos paraugus, man bija nepieciešama vēl apmēram pusstunda, lai pabeigtu iesākto, un man bija pilnīgi skaidrs, ka Cirvis otra labenes galā jau rīkojas, jo tā darītu jebkurš cilvēks, kurš kaut ko jēdz.
Pabeidzu savu darbiņu un gāju uz otru labenes daļu, pirms tam galvā aprēķinot, ka ir bijis gana laika, lai C visu jau būtu sagatavojis darbam. Kad es tur nokļuvu (jāiet 5 metri), man sāka reibt galva un es gandrīz noģību, jo C vienkārši sēdēja, bet tie jaunie paraugi pat nebija izņemti no maisa, kurā tie tika atvesti. Un pilnīgi nekas cits nebija sagatavots. Viņš vienkārši bija sēdējis un gaidījis, kad beigšu. Tomēr nolēmu nesākt kliegt, jo tad es būtu kā dāma no anekdotēm par sievietēm, kas domā, ka visas viņu vēlēšanās ir jāsaprot bez teikšanas. Un teorētiski šoreiz tā bija - es tiešām viņam nebiju teikusi, ka jāsāk kaut kas darīt.
Šodien mēs atkal strādājām kopā. Viena no lietām, kas jādara - ļoti uzmanīgi no sīkas tūbiņas jāpaņem daži šķidri mikrolitri. Ir vēlams, ka tajā mirklī neviens netraucē. To Cirvis nezināja, tāpēc, kamēr es tur piņķerējos, viņš stāvēja blakus, blenza man uz rokām un nemitīgi kaut ko komentēja un uzdeva jautājumus. Lai visu izdarītu pareizi, man ir jākoncentrējas tik ļoti, ka es tajā laikā nevaru nevienu pasūtīt dirst vai atbildēt uz kādu jautājumu. Tā ļāvu viņam 7 minūtes vārīties, līdz pabeidzu iesākto, lēni novilku cimdus, uzkāru halātu uz pakaramā un beidzot iesaistījos sarunā ar viņu, izsakot cerību, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš runā ar mani šī konkrētā darba darīšanas laikā. Es biju ļoti dusmīgs, ja kas.
Pēcāk gatavojām kaut kādus paraudziņus. Vienu tūbiņu viņš sabojāja (tas ir normāli), tāpēc paņēma jaunu. Es atgādināju, lai neaizmirst uzrakstīt virsū numuru. Ar to bija grūti. Visas tūbiņas biju numurējusi es, un mana numurēšanas sistēma ir mazliet īpatnēja, bet tomēr ļoti loģiska. Tomēr viņš nevarēja saprast, kāds skaitlis jāraksta trūkstošā skaitļa vietā. Ir tā, ka, pat nezinot, kāda un kāpēc ir mana sistēma, jebkurš ar ceturtdaļintelektu apveltīts tīnis var izsecināt, kāds ir trūktošais skaitlis. Uzdevums Jums! Uzmini, kādam skaitlim jābūt zvaigznītes (nenumurētās tūbiņas) vietā:
...15 45 16 46 17 47 * 48 19 49...
Kad viss bija pabeigts, Cirvis paziņoja, ka mums esot uzticēts atkausēt saldētavu. Nav bazara - tas darbs bija jāizdara. Bet! To varēja paziņot un sākt no rīta, pa dienu ļaut visam atkust un pēcpusdienā viss jau būtu gatavs pats no sevis. Nē. Es atkal gandrīz paģību, un man gar acīm skraidīja melni cirvji. Tad atklājās, ka viņam nav ne mazākās jausmas, kā ir jāatsaldē saldētavas. Nu, ok - es arī daudz ko nezinu. Bet šī neziņa netraucēja viņam strīdēties ar mani - īstu mājsaimnieci. Viņš, piemēram, uzskatīja, ka atsaldēšana nav gana labs iemesls saldētavas atvienošanai no elektrības. Bija nepieciešams arī citu kolēģu apstiprinājums manai idejai saldētavu, un tas bija diezgan apkaunojoši visiem iesaistītajiem cilvēkiem. Kad šo darbiņu pabeidzām, viņš lepni paziņoja, ka pirmoreiz mūžā redz, kā izskatās atsaldēta saldētava. Es gara acīm iztēlojos, kā viņš jau trešo gadu mēģina atsaldēt savu personīgo saldētavu, kuru tā arī nav atvienojis no elektrības.
22.4.34 14:38
Man bija ļoti forša dzimšanas diena. To sagaidīju Polijas ciematā Javožē. Tā ir ļoti skaista vieta ar dažiem kalniem. Poļu viesmīlība mani sen vairs nepārsteidz, bet tad, kad ģimene, pie kuras viesojos, man dziedāja apsveikuma dziesmu un ienesa istabā torti, kas tikko bija uzcepta, tad gan Sandra Mētra apraudājās, jo es pat nebiju viņiem teikusi, ka man ir kaut kāds džimpārs. Atbraucu no Javožes ar līdzi iedotās pārtikas kalnu, un nākamajā dienā aicināju ciemos Rubentiņu, jo man ir nepieciešama palīdzība kūkas apēšanā, un tam ir domāts asistents. Visi mani draugi jau bija klāt, kad viņš ieradās (manu draugu kopskaits bez Rubentiņa šeit ir nulle). Nu, neko, sadzērāmies šampanieti, un, tā kā viņam bija paķērusies līdzi matu griešanas mašīna, nolēmām paspēlēt frizieros. Nu, neko, tagad viss dzīvoklis ir matiem klāts (mati ir arī glāzēs un manā degunā). Šorīt pamanīju, ka viņš manā kladē atstājis zīmīti: "Indie music is shit." Un parakstījies kā Kevins Kostners.12.4.34 22:29
Piektdiena bija drausmīga diena. Tieši iepriekšējās dienās biju nonākusi līdz tam skaistajam mirklim, kad sevi mazliet jāpašausta par to, ka esmu izvēlējusies grūtu maģistra darbu. Senais Kārlis reiz teica, ka grūti ir jaunais labi, un tā arī ir, bet jāatceras, ka grūti ir arī vecais labais grūti. Bet man jau patīk meklēt problēmas. Piektdiena kliedēja jebkādas šaubas par manām šaubām. Pieļāvu tik daudz kļūdu, ka ne tikai man sāka šķīst, ka man pa nakti ir izņemtas mozgas. Viens no labākajiem gājieniem: kaut kādi paraugi jāsilda vannītē ar ūdeni, viss labi, esmu tos ielikusi karstā vannītē, lielo prieku par to vien aptumšo fakts, ka vannītē nav ieliets ūdens. Tā es visu dienu visu ko darīju nepareizi un nemitīgi kaut ko sagāzu. Arī šajā dienā Rubentiņam tika piedāvāts pieslēgties arī vienam citam projektam. Tas viss ir skaisti, bet tas reāli nozīmē, ka tajā laikā viņš neasistēs man. Centos neizrādīt, ko par to domāju, bet diemžēl R spēja izlasīt reālās šausmas manā sejas izteiksmē.Darbadienu svinīgi noslēdzu, sev sejā ieķēzot šķīdumu, kas izraisa ķīmiskus apdegumus (loģisks noslēgums). Tajā mirklī mans asistents sēdēja otrā labenes galā. Pilnīgā mierā prasīju viņam, vai gadījumā, ja šis sķīdums nonāk uz ādas, vai tas jāmazgā ar ūdeni un ziepēm (it kā loģiski, bet, tā kā biju pieļāvusi tik daudz kļūdu, tad labāk bija pārprasīt). Viņš atbildēja, ka tā gan ir. Kad es iznesos no labenes un pēc piecām minūtēm atgriezos slapjš, viņš saprata, kāpēc šis jautājums tika uzdots. Arī saprata, kāpēc skrēju ārā no labenes - ar smadzenēm apdāvināts cilvēks nekur nebūtu skrējis, jo - tavu brīnumu - labenē ir gan izlietne, gan ziepes, tāpēc nekur nav jāskrien. Bet Rubenčiks saprata, ka šodien esmu izkūkojusi prātu, tāpēc arī skrēju ārā.
Apdegums ir bumernaga formā. Tas simbolizē to, ka dots devējam atdodas. No sākuma domājām, ka neviens nav jāinformē par šo spirituālo traumu, jo tā iegūta debīlā veidā - uzlēju uz rokas šo šķīdumu (to nejutu, jo rokā bija cimds) un pēc tam ar šo roku piekārtoju brilles, tādejādi uzsmērejot šo šķīdumu uz sejas. Tomēr tika nolemts, ka moš man vajag kaut kādu pantenolu no aptieciņas, bet labenes aptieciņa bija aizceļojusi, tāpēc bija no kāda jānoskaidro, kur tieši tā aizceļojusi. Diemžēl tā nācās visiem atklāt patiesību par savu debilismu. Nu, neko. Nākamais solis bija to pantenolu uzpūst. Tas tika uzticēts Rubentiņam, jo man pašai vairs nevajadzētu darīt vispār neko, jo nekas nesanāk. Viņš ar manu poļu valodas grāmatu aizklāja acis (jo tika nolemts, ka labāk būs, ja man tas pantenols nebūs nevienā acī) un nopūta visu atklāto seju ar tām putām. Tajā mirklī labenē ienāca mūsu profesore un no redzētā skata gandrīz paģība. Mēs gan turējāmies braši. Tad Rub rūpīgi noslaucīja liekās putas, un profesorīte nopētīja mani, norādīja uz kādu citu vietu manā mordā un prasīja, vai tur arī ir apdegums. Rubentiņš viņai paskaidroja, ka nē - tā vienkārši ir Elīnas seja.
Pēc tam nolēmām ieturēt kafijas pauzi un pārrunāt manu sūro likteni. Tikai tad viņš uzzināja, ka ir mans vienīgais Lodzas čoms. Tas viņu šokēja, un, lai es nesadomātos, ka viņš ir pārāk foršs, viņš nolēma sākt krākt. Rubentiņš zina, ka es nevaru izturēt krākšanu. Mēs neguļam un negulēsim kopā, tāpēc viņš ir nolēmis sākt krākt nomodā, lai man būtu tā lieliskā iespēja to piedzīvot un novērtēt. Tikai tāpēc, lai nebūtu simtprocentīgi labs cilvēks.
Vakarpusē man bija jādodas uz poļu valodas nodarbību, un tas bija ļoti cerīgi, jo tā ir viena no retajām lietām, kas man ļoti labi sanāk, tāpēc risks, ka tur kaut ko drausmīgi sačakarēšu, bija mazs. Man bija jāaizcierē līdz pastam, lai nosūtītu vēstulīti, un līdz nodarbībai bija palicis maz laika. Tā Rubentiņš paziņoja, ka es ne uz kādu pastu neiešu, jo ir risks, ka pa ceļam man kaut kas slikts var notikt, turklāt viņš negrib, lai es nokavēju nodarbību, jo viņš zina, ka tur man būs labi. Tā viņš pildīja savu asistenta pienākumu un aizgāja uz pastu manā vietā. Beigās poļu valodu tomēr nokavēju tik un tā, jo iekļuvu drausmīgā sastrēgumā. Tad es beidzot apraudājos, jo tik daudz tak nevar.
Šodien aizgāju uz sporta klubu, bet beigās tur neko nedarīju, jo diemžēl biju paņēmusi līdzi tikai vienu zeķi.
5.4.34 22:53
Otrdien ciemos ieradās Mētras jaunkundze par godu tam, ka lētākais veids, kā tikt no Skotijas līdz Latvijai ir ļotene uz Lodzu. Bija plānots 2 dienas izstaipīt kājas un tad maukt uz Rīgu. Polijā cilvēki mēdz iesprūst, tāpēc Mētra autobusā uz Rīgu iesēdās vien šodien. Kopā aizvadītās dienas bija diezgan jautras, ja neskaita to, ka Mētra krāc un griež zobus. To otro problēmu pieteicās risināt Rubentiņš - viņš Mētrai varot uzdāvināt zobu platīti, tiesa, viņam nepieciešama garantija, ka M to arī mēģinās lietot (šāda garantija diemžēl netika sniegta). Aizvadītās dienas bija jautras, jo izdzēru vairāk nekā visā Polijas laikā kopā un apēdu vēl vairāk.Dienā, kad Mētrai bija tas gods iepazīties ar manu asistentu Rubentiņu (tā nav nekāda spēlēšanās darbos, viņš tiešām ir mans asistents), viņš cieta nelielā veloavārijā, kuras dēļ ieradās institūtā nedaudz apdauzīts un uzlika man kaklā sava riteņa atslēgas (tas nozīmē, ka kādu laiku nebūs braucējs). Viņa sāpju slieksnis ir zems, un viņš domāja, ka nomirs. Nomierināju un sāku kopt brūces. Tas bija ļoti smieklīgi, jo viņš savās šāusmīgajās sāpēs ļoti sasprindzināja visus muskuļus. Tas izskatījās smieklīgi, jo viņam muskuļi ir kā Žanam Klodam Van Dammem. Nu, un tāds Žans Klods Van Damme, kas sāpēs kunkst, jo uz pušuma tiek uzlieta ūdeņraža pārskābe, pats par sevi ir jautrs atgadījums. Dienu aizvadīju, klausoties, cik ļoti šajā brūcē sākusies infekcija, jo sāpes esot tipiskās infekcijas sāpes. Devu padomu, ka par to brūci vajadzētu nomierināties, bet līdz dakterim vajadzētu aizvilkties, ja rītdien būs sliktāk ar head&shoulders. Viņam bija drusku grūti pakustināt head&shoulders, un tas ir sūdīgi.
Tā kā bija plānots ar Mētru doties pastaigā, uzaicināju līdzi asistentu, jo nevar zināt, kurā mirklī būs nepieciešama palīzība. Kamēr braucām satikt Mētru, piezvanīju un palūdzu, lai tā aptiekā nopērk propolisa smēru, jo to brūču dziedēšanai ir lietojis Terminatora kungs. Tā kā aptiekā ar karti varēja norēķināties tikai tad, ja pirkuma summa pārsniedza 15 zlotu, bet smērs bija lētāks, Mētra aptiekārei paprasīja, vai viņa var kaut ko labu ieteikt. To pastāstīja Rubenim, noklusējot to, ka viņa vispār tur gāja, lai nopirktu viņam smēru. Tā kā smēra daļu biju noklusējusi, tad viņš, protams, sagruzījās un prasīja, kāpēc nepaprasīju Mētrai, lai viņa nopērk viņam smēru. Teicu, ka nezinu, kāpēc nepaprasīju. Droši vien tāpēc, ka esmu slikta priekšniece. Pēc dažām minūtēm, kad Mētra uzradās ar smēri, R saprata, ka es esmu labakā priekšniece, kas viņam bijusi. Pat laikos, kad viņš bija propolisa dīleris (tā ir bijis), priekšniecība nebija tik laba.
Lai iemūžinātu šo brīnišķīgo dienu, iegādājāmies fotoaparātu un ziedus. Ziedi ir nepieciešami, lai varētu aizklāt rožas - tā uzreiz izskatāmies baigi cērtamās. No sākuma, kad Metra ienesās ziedu veikalā un mēs palikām uz ielas, viņš prasīja, ko viņa tajā veikalā darīs. Godīgi paskaidroju, ka pirks ziedus, lai mēs varētu uzlabot savu izskatu ar rožu aizklāšanas metodi. Viņš neticēja, līdz mirklim, kad no veikala iznāca Metra, vienā rokā turot rozes, otrā - krizantēmas. Mazliet ierāvām un devāmies šopingā. Pēc dažām stundām jau bijām diezgan iereibuši, bet uz Rubena jautājumu par to, vai mums nav nemaz iedevis galvā, nopietniem purniem atbildējām, ka vispār ne, jo esam labākajos gados un kārtīgi trenētas. Bija pienācis laiks doties uz kādu smalku restorānu, jo šķiest naudu - tas Mētrai patīk. Rubens novēroja, ka esam diezgan smart vietā, bet paši gan esam idioti. Manam asistentam ir lieliskas novērošanas spējas.
Nākamajā rītā saņēmu ziņu no R, ka viņš uz darbu šodien nenāks, jo šodien vispār nevarot pakustināt savu head&shoulders, tāpēc dosies uz slimnīcu. Pirmā ieraušana ar priekšnieci un nākamā dienā - slimnīca. Citiem institūta ļaudīm arī pateicu, ka R šodien nebūs, jo ir slimnīcā. Baigi bija jāturas, lai nesamuldētu, ka tas no vakardienas gaumīgās ieraušanas.
31.3.34 22:19
Esmu sasniegusi to lielisko brīdi dzīvē, kad man tiek piešķirts asistents. Man asistents Rubenis labenē ir prasmīgāks par mani un mēdz labot manas kļūdas, bet tā šajā skaistajā dzīvē ir sanācis, ka viņš ir mans asistents, nevis otrādi. Kādu dienu arī mana profesora atnāca, lai nopietni ar mani parunātu par manu asistentu - kaut kā stulbi ir sanācis, ka nolemts man tādu piešķirt, man pašai neko neprasot, tāpēc, ja man ir kaut kādi iebildumi, lai es sakot un problēma tiks atrisināta. Paskaidroju, ka daudzas problēmas tiek atrisinātas tāpēc, ka man tāds asistents ir, un es galīgi negribu, lai man viņš tiktu atņemts. Es esmu diezgan jauks priekšnieks (šodien pienesu kafiju), bet citreiz, kad Rubenis grib mani mocīt, es paceļu rokas. Tas nenozīmē, ka es padodos, tas vienkārši atgādinājums tam, ka tieši šajās rociņās ir viņa liktenis institūtā.Pagājušajā nedēļā viņš man prasīja, vai es varu apsolīt, ka tad, kad viņam beigsies prakse, es uzrakstīšu labu atsauksi par viņa darbu. Godīgi pateicu, ka to es apsolīt nevaru, jo vēl taču ir laiks visu sapist. Viņš piekrita, ka tā gan esot.
Kādu dienu Rubenis skaitīja stundas, ko pavadīs laboratorijā un izsecināja, ka ar tām nepietiekot, lai viņa prakse skaitītos nokārtota. Mierināju savu asistentu, sakot, ka tā galīgi nav problēma - es varu izdomāt, kā viņu nodarbināt ārpus laboratorijas. Domāts - darīts. Sestdien viņš man asistēja ceļojumā uz jebkurieni. Tas notika tā, ka aizgājām uz pilsētas malu, sākām stopēt uz jebkurieni. Mācēju runāt poliski! Nokļuvām Belhatovā. Belhatovā nebija pilnīgi nekā, tikai šie kārkli, un mēs bijām pirmie ārzemnieki, kas jebkad tur paviesojušies, tāpēc ceļojums uz šo spirituālo vietu man ļoti patika. Vēlāk arī noskaidroju, ka tur atrodas Eiropas lielākā ogļu elektroenerģijas stacija. Lielas un funkcionālas lietas - tas man patīk.
Asistentam ir tāds niķis man sist pa plecu. Tas esot draudzīgs uzsitiens. Diemžēl tas plecs tagad ir zils. Viņš kādu brīdi nespēja noticēt, ka tas ir no viņa, bet, kad noticēja, atvainojās (poliski) un atlikušo dienas daļu pienesa man ūdeni. Beidzot iemācīju svarīgo atšķirību starp "hitting" un "hitting on".
22.3.34 14:29
Bet ir arī kas gaišs šajā dzīvē. Patiesībā apmēram viss manā Polijas dzīvē rādās rožainās krāsās bez ērkšķiem. Šonedēļ uzpeldēja mans laboratorijas partneris. Tie, kam kādreiz ir bijis laboratorijas partneris, zina, cik svarīgi tas ir. Saukšu viņu par Rubeni, jo viņa vārds ir Rubens, bet, tā kā rakstu latviski, tad vārds, protams, ir jālatvisko. Kad man pateica, ka man būs lab. partneris Rubenis, es satrūkos, jo tas izklausās pēc nīderlandiešu vārda. Šoreiz manām bailēm nebija pamata - Rubenis ir no Spānijas, no Barselonas, un viņam pohuj par Katalonijas neatkarību, bet viņš novērtē manu spēcīgo katalāņa akcentu spāņu/portugāļu valodā. Kad es iepazinos ar Rubeni, man šķita, ka jau iepriekš esam tikušies. Apmēram tā arī beigās bija - Rubenis runā tieši tāpat kā mans kursenis Gonzalo. Ne tikai ar tieši tādu pašu akcentu, bet arī izmanto tieši tās pašas teikumu konstrukcijas, kā arī runā par tieši tām pašām lietām, kā arī visādus ieradumus ir nokopējis no Gonzalo (ko nekad nav saticis, protams). Tas nozīmē, ka varu paredzēt katru otro viņa kustību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš mani uzrunā nevis uz Tu vai Jūs, vai viņi, bet gan uz "Fuck you". Var jau saprast - es laikam nokristu no klints, ja iepazītos ar kaut kādu džeku un viņš vienkārši visu par mani zinātu. Tātad viens otru uzrunājam uz "Fuck you" un "Get out", bet, kad jāķeras pie darba, esam kā cimds ar roku (lielā mērā tāpēc, ka es zinu, ko viņš darīs. Viņš pat pipeti (nejaukt ar pipeli) tur tieši tāpat kā Gonzalo).Kopš iepazinos ar ķīn.beibi, par manu hobiju ir kļuvis visādu jautru angļu valodas kļūdu kolekcionēšana. Protams, viņas porn/poem un parasite/paradise ir grūti pārspēt, bet arī Rubenis laiku pa laikam pasaka ko mīļu. Tā viņš viendien stāstīja par to, ka tad, kad viņam uz sejas ir maize, viņš izskatās riktīgi vecs, bet, kad maizes nav, izskatās pēc tīneidžera un viņam veikalos prasa pasi. Tā kā ķīn.beibe man ir iemācījusi, ka cilvēki mēdz izmantot vārdus, kuriem nav nekāda sakara ar to, ko patiesībā viņi grib pateikt, izsecināju, ka viņš ir sajaucis vārdus "beard" un "bread". Izskaidroju atšķirību starp šiem abiem vārdiem, bet tomēr vienojāmies, ka mums abiem dzīve būs jautrāka, ja viņš šos vārdus lietos kā līdz šim. Ar nepacietību gaidu, kā viņš angliskā valstī mēģinās iegādāties karstu maizīti.
22.3.34 14:12
Pagājušajā nedēļā uzsāku savas poļu valodas nodarbības. Kad pirmajā reizē ieraudzīju vienu veceni, kurai bija ķieģeļveida seja un feministes kostīms, nodomāju, ka šī varētu būt no Nīderlandes. Atklājās, ka aizdomas, ko veltīju šai būtnei, bija pamatotas. Femke poliski neko nerubī, bet ir nolēmusi mācīties poļu valodu, jo viņas mamma ir poliete un viņa domā, ka moš varētu pārcelties uz šo Dievu zemi. Tas liek uzdot daudzus jautājumus, vissvarīgākais no tiem - kādam idiotam jābūt, lai līdz šim vecumam (20 kaut kas gan jau), dzīvojot kopā ar poļu mammu, nav izdevies apgūt absolūti neko? Protams, no visiem cilvēkiem, kas piedalās šajās nodarbībās, Femke man besī visvairāk. Viņa vismaz trīs reizes nodarbībā met rokas pret gaisu un bļauj par to, ka gramatika esot pārāk grūta. Viņa tiešām bļauj! Turklāt pagaidām mēs neko grūtu nedarām. Vispār es ieteiktu vākties prom, ja jau tik vājprātīgi grūti un neiespējami. Vēl viņai ir tā klasiskā nīderlandiešu slimība - viņa domā, ka nīderlandiešu valoda ir pati svarīgākā pasaulē. Katru reizi, kad tiek skaidrotas kaut kādas gramatikas lietas un tās lietas ir līdzīgas nīderlandiešu gramatikas lietām, viņa uzskata par svarīgu paziņot, ka tas ir tāpat kā nīderlandiešu valodā. Un, ja nav līdzīgas, tad ir jāpaziņo, ka tas taču ir galīgi citādi nekā nīderlandiešu valodā. Ļoti svarīga informācija! Un Femke, protams, neko neprot izrunāt. Viņa neprot izrunāt R burtu. Tāpat ir ar Č, Z, Ž, G, Š, L, Ļ. Un poliski bez šīm skaņām runā tikai pļēguri četros no rīta pēc divpadsmitā aliņa. Iespējams, tas Femki varētu glābt no manas tiesas - viņa vismaz nodarbības varētu apmeklēt pālī.13.3.34 20:48
Manas Latvijas brīvdienas bija visdaudzveidīgākās un krutākās no tām, kādas vispār bijušas, bet tik un tā bija liels prieks braukt uz ārzemēm. Man pirmoreiz bija prieks braukt, jo parasti ir tā kā Strodam ar šņabi Poziķivukā - negribas, bet vajag. Bjelostokā šoreiz Basja mani sagaidīja kā nākas, jo ierados dienā, kurā biju solījusi. Bjelostokā esmu bijusi kaut kādas 5 reizes, bet nemaz ar nezinu, kā izskatās tā pilsēta, jo vienmēr laiks pavadīts kaut kādos nostūros. Ceru, ka tā arī paliks. Dāvanā dabūju Basjas lasītās marinētās sēnes un nākamajā dienā laidu uz savu turpmākā pusgada mītni Lodzu.Lodzā es darbojos ļoti krutā institūtā ne tikai tāpēc, ka tas vienkārši ir kruts ekohidroloģijas institūts, bet arī tāpēc, ka tur ir guļamistaba ļaudīm, kuriem nepieciešama diendusa. Šī nedēļa pagājusi skaisti - beidzot attaisnoju savu lielo briļļu esamību un nopietni darbojos laboratorijā. Tā kā bija jāstrādā ar dns, kas ir sīks sūds, ko viegli sabojāt, bieži bija jāapslakās ar spirtu. To, ka man nav nekādas dižas laboratoriju pieredzes, es nebūt neslēpju. Un to arī nebūtu iespējams noslēpt - to skaidri priekšā pasaka manas kustības. Līdz šim nevēlamos šķīdumus, ko pati sev esmu gāzusi virsū, ir noķēŗis kāds cits, bet esmu informēta par to, ka visticamāk tagad manā dzīvē sāksies skaistais pirmo ķīmisko apdegumu laiks.
Pirmā diena tajā spirta brūzī, protams, bija spirituāla. Tā kā visu dienu uzmanīgi biju skatījusies uz ļoti tuvām lietām, tad dienas beigās, ejot mājās, īsti nevarēju aptvert dažādu priekšmetu attālumu un kustības ātrumu. Tā veikalā h&m ieskrēju manekenā un to apgāzu. Tajā mirklī man bija tikai viens jautājums - ko es daru tajā veikalā, ja atnācu pēc ēdamā? Nākama diena, protams, bija vieglāka, jo pirmā spirta brūža diena - tā vienmēr ir šausmas. Tagad ir tā, ka mājās cilpoju ar plašu smaidu, jo nenormāli patīk viss. Te gan ir jāatceras, ka sākumā biju baigā eiforijā par Brazīliju, bet tad es nokritu no klints. Tā kā rīt sākšu arī poļu valodas nodarbības, tad ir cerība, ka tad, kad pienāks savainojuma brīdis (pagaidām velk uz tiem ķīmiskajiem apdegumiem), vismaz slimnīcā kaut ko varēšu pateikt.
Powered by Sviesta Ciba