Pirms nepilnām divām nedēļām mans dārgais asistents aizbrauca prom no Polijas, un, ja man būtu kāds mūzikas instruments, es varētu rakstīt sūdīgas ziemeļdziesmas par to. Rub nav lohs, un labi saprata, ka šī šķiršanās varētu būt sāpīga, tāpēc uz atvadām man uzdāvināja lielo pačku ibuprofena 600. Un zagtu laboratorijas halātu.
Kopš tā laika institūtā darbu apjoms ir audzis ģeometriskā progresijā, tāpēc mēdzu no turienes iziet slapjš. Pēc tam es, protams, vairs nevaru salikt kopā divus vārdus. Tā esmu sākusi saprast Felzenbahera izsitējus - gan jau viņi arī īstenībā strādā kaut kādu smadzeņu darbu, tāpēc tad, kad no tā darba tiek vaļā, vairs neko pārāk inteliģentu pateikt nevar. Un pie Felzenbahera viņi strādā, jo viņiem tajā smadzeņu darbā maz maksā, bet jāuztur ģimene. Un viņi ir tik muskuļaini, jo pēc smagās darba dienas vēl negrib iet gulēt, bet vienīgais, ko var izdarīt - pakačāties sporta zālē.

Nakamās nedēļas beigās klāt būs Agris (ar kuru iepazināmies autobusā Rīga-Krakova), tad jau norisināsies KD kulta publicistu salidojums Poznaņā, un tad atpisīs Tālītis, ar kuru vazāsimies pa kalniem un ciematiem. Tas nozīmē, ka esmu sev sarunājusi atvaļinājumu, kas man ir ļoti vajadzīgs, jo esmu uzkārusies (arī Felzenbahera džeki ir uzkārušies).