alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
7.3.34 14:17
Vakar atzīmējām savu piecu gadu jubileju ar Kārli, dodoties patiesi spirituālā ekskursijā. Ekskursiju bijām ieplānojuši jau sen, tāpēc tas, ka no rīta sniga sniegs, mūs nevarēja atturēt. Sevišķi tas nevarēja atturēt Kārli, jo viņš sniegu nogulēja un pamodās no mana zvana.No sākuma devāmies uz Ķemeru tīreli. Tā ir ļoti skaista vieta. Peļķēs vēl bija mazs ledus, un redzējām arī to, kā gaiss zem tā ledus taisīja zīmējumus dzīvajā. Tālāk devāmies uz Kuldīgu, bet pa ceļam bija jāizbrauc cauri Sabilei - tā ir čuhņa, jo zviedri tur visu ir nopirkuši. Un zviedri ir bomāri.
Nonācām Kuldīgā, nofočējāmies ar Ventas rumbu un devāmies uz Fēniksu nospelēt naudu. Tomēr tik tālu netikām, jo pasi biju atstājusi mašīnā. Mašīnā bija atslēgtas arī (mašīnas) atslēgas, un durvis bija vaļā. Un mēs to ļoti labi zinājām, speciāli tā bijām rīkojušies, lai pārbaudītu Kuldīgas drošību. Atklājās, ka Kuldīga ir ļoti droša. Aizmirsu pateikt, ka tas bija 1988.gada Golfiņš, un tas ir svarīgi. Izstaigājāmies pa lielpilsētu un paēdām pilsētas vissmalkākajā restorānā, par ko samaksājām mazāk nekā par sviestmaizi Ekonomikas fakultātes bomžatņikā "Ekopols". To visu novēroja Kuldīgas dzeltenā prese, un gan jau rīt būs raksts vietējā avīzē par to, ka Texxxti un Origo Boys redzēti kopā. Pēcāk devāmies uz Plostiem, kur redzējām smuku statuju - tā bija appelējusi un mazliet nikna Milda, kas bija novietota pie kaut kādas dzīvojamās mājas. Tā kā nolēmām paņemt stopētāju, izbraucām arī cauri Tukumam, jo viņam tā vajadzēja. Paņemtais zēns arī bija tas, kas mums konkrēti paprasīja, cik ilgi esam kopā. Atbildēju, ka piecus gadus. Kārļa tētis gribētu, lai tā būtu patiesība.
Ceļojumā nemitigī apmeklējām Statoilus, jo mana māsa ir mācījusi, ka ir jābrauc tikai Statoilos, jo tur vismaz ir kārtīgs serviss. Nu, to servisu mēs vakar izbaudījām pa divi deviņi. Arī bez apstājas baudījām kafiju, ko viņi meklējuši 12 mēnešus, bet mēs izvēlamies vienā rāvienā. Tas bija lieliski. Un par ekskursijas momentu nr.1 kļuva tas, kad ar Golfiņu braucām lejā pa kalnu un Kārlis uzrādīja, ka šajā mirklī mašīnas atslēgas atrodas viņam rokās.
3.3.34 15:19
Šī nedēļas nogale bija iemesls, kāpēc es mīlu Rīgu. Tas ir tas, kas man mūždien trūkst, kad esmu citur.
Sestdienas vakarā neaicināta ierados Šarma jubilejā, kas bija lieliskas viesības, kurās nebija daudz cilvēku, toties bija daudz strīdu, kas nozīmē, ka nemitīgi jāsalīgst miers. No sākuma es biju šausmīgi noguris, jo dienu pavadīju ar Lik pārrunājot jaunākās kultūras un politikas aktivitātes (vienmēr mūsu tikšanās mērķis ir valsts sargāšana). Nevarētu teikt, ka mēs daudz būtu skrējuši un cilājuši svarus, bet tik nopietna domāšana taču nogurdina. Nu ja, Šarma vārddienā mani no aizmirstības glāba tas, ka esmu pieradusi ļoti daudz dzert ūdeni, tāpēc gods godam pēc bezdievīgās miera līgšanas biju spējīga pastaigāt un arī pamosties no rīta cilvēka cieņu nepazemojošā stāvoklī. Tā vakara beigās dziedājām dziesmu "Ej tu dirst", Šarms man mācīja spēlēt ģitāru, bet vakaru noslēdzām, iepakojot viņu gultaskastē. Tas bija ļoti nopietns un ilgs projekts, jo nebija gluži tā, ka ar pirmo reizi tas bija iespējams. Tā kādu laiku es sēdēju uz dīvāna un sarunājos ar Š, kas bija tajā iekšā. Jutos kā modernās mākslas muzejs.
No rīta svempos augšā, lai satiktu Loginu un Beķ. Iedzērām šampi un gājām runāt par džekiem un modi. To Logina iemūžināja un nekavējoties publicēja sociālajos tīklos. To ieraudzīja kāds Loginas paziņa un nespēja no galvas izmest šo ēterisko būtni (mani) ilgāk par 23 sekundēm. Kaut arī es sāku justies noguris pēc vakardienas jandāliņa, Log tomēr mani pierunāja doties uz Krievijas vēstniecību, solīdama, ka pēc tam taču varēsim doties uz krogu. Sacīts - darīts. Tur satikām vairākus redzētus purnus, bet sarunu uzsākām ar a un b. A ir mans paziņa, B ir Loginas pirmā bernības atmiņa. Es nepazinu B, Log nepazina A. Tomēr nolēmām uzaicināt šos džekus kopīgi apmeklēt krogu. Sacīts - darīts. Un šis bija liktenis, jo tieši B bija tas džeks, kurš nespēja izmest no galvas mani ilgak par 23 sekundēm, un pēc stundas - pavei, šī meitene aicina uz krogu. Pavadījām ārkārtīgi labu laiku, tik labu, ka nespēju beigt dolbīties par Rīgas krutumu, jo citur es nemāku savākt kaut kādus paviršus paziņas uz ielas, lai laiski nosēdētu vakaru pie sarunām par svarīgo (karš un sekss).
27.2.34 14:16
Ceļš mājup bija ļoti labs galvenokārt tāpēc, ka tas bija ceļš mājup. Nevarētu teikt, ka es Vācijas semestri baigi ienīdu, bija vēl ļaunāk – tas man neizraisīja nekādas emocijas. Pēdējā mēneša laikā tas bija tiktāl sašaurinājis manu emociju gammu, ka man sāka likties, ka pasaulē nekas nenotiek. Nekas.
Man bija jāplivinās no Brēmenes lidostas, un es izdomāju, ka būtu labi braukt caur Hamburgu, tur ieraut ar krievu drušku un tad braukt ar kaut kādu pēdējo autobusu uz Brēmeni. Sacīts – darīts. Kad tur ierados, mani sveicināja autoostas galvenais bomzis, kurš mani bija atcerējies, jo viņreiz neiedevu viņam 50 centu, bet aiztriecu prom. Toreiz viņš bija piekakājis bikses.
Krievu druškai līdzi bija štuceris un rezerves štuceris, un mēs bijām tik apjukuši par to, kādu valodu lietot, ka ar šo apjukumu galā netikām tāpēc visu vakaru pavadījām, komunicējot angliski, vāciski un krieviski vienlaicīgi.
Tā iekāpu sava pēdēja autobusā un atbraucu līdz Brēmenei. Atvilkos līdz lidostai. Lidosta ciet. WHAT DA FAAAK? KURŠ GADSIMTS? Bet man jau patīk problēmas, tāpēc nopriecājos par to, ka neesmu baigā pālī un sāku vilkties apkārt lidostai, lai atrastu kaut kādu iespēju tikt iekšā, jo ārā kaut kad varbūt varētu palikt auksti. Arī nav, kur apsēsties. Vēl svarīgi piebilst, ka par godu manai aizbraukšanai ir arī saplīsis mans koferis, kas nozīmē, ka es to nevaru vilkt – man tas ir jānes, bet, tā kā esmu trausla meitene no Ziemeļvalstu pederastu kino, tas man nepatīk.
Tā atradu durvis, uz kurām rakstīts „Bundespolizei”. Miliči – tas ir sabiedrības draugs! Piespiedu zvanu pogu, atnāca milicis – cilvēku drošības aizstāvis. Pateicu viņam, ka uz ielas nejūtos droši un ka būtu super, ja viņš mani ielaistu iekšā, jo tā būs drošāk. Viņam nebija divreiz jāsaka.
Lidostā par lielu brīnumu atradu arī vienu kafeni. Tā bija piekrauta ar vecām bulkām. Nodomāju, ka veca bulka šobrīd būtu tieši laikā. Nē, šobrīd kafenē varot iegādāties tikai dzērienus. Tas ir ļoti loģiski. Kamēr dzēru aliņu, ievēroju, ka ārpusē gar to lidostu trinās ļaudis, kas grib tikt iekšā. Būtu vismaz nolikuši beņķi ārpusē pie durvīm, lai var apsēsties!
Vēl forši bija arī tas, ka uz tualetēm bija jāvelkas uz augšu vai leju – tās netradās tajā pašā stāvā, kur nepieejamās vecās bulkas vai beņķi. Diemžēl nebija liftu un tādu mēslu. Tā jau pofig – kas tur ko nenoskriet lejā? Nu, ja jāstibī līdzi kaut kāda pekeles, tad stulbi. Un kurš ir bijis tas izdiots, kurš to māju ir uzprojektējis? Gara acīm iztēlojos, kā tas arhitekts ar sevi sarunājas: „Lidosta, lidosta, lidosta...Hmmm..Vai tur varētu būt daudz ļaužu ar pekelēm? Nē, diez vai.” Un arhitekts iešņauc kokaīnu.
Tagad esmu ieradies mājās, un nekas mani nepārsteidz – meitene, kas dzīvo augšā kaimiņos, vēl aizvien klimperē tās pašas vienkāršās etīdes, ko viņa spēlēja arī pirs 10 gadiem. Stagnācijas lieliskākais piemērs.
23.2.34 00:35
Sevišķi interesanta dzīve ir cilvēkiem ar sliktu redzi. Vienu vakaru nācu ārā no piemājas veikala, un cauri tumsai redzēju, ka pretī soļo Gī ar kaut kādiem citiem džekiem. Gī bija tas džeks, kurš vispār ir mīļa saulīte, ja neskaita to vienu reizi, kad dusmās man no rokām izrāva aliņu un aizsvieda to prom (to viņš vēl aizvien sev nespēj piedot, jo tā ir necieņa pret alkoholiskajiem dzērieniem). Man somā bija daži aliņi, tāpēc, pat nesasveicinoties, uzreiz sacīju, lai tikai saglabā mieru, jo man somā ir pāris pudeles, un es negribu, lai viņš tās aizsviež prom. Paskatījos uz viņa draugiem - tie izskatījās ļoti apjukuši. Pasmējos pie sevis pats par viņu neizpratni, un tad paskatījos uz Gī. Tas nebija viņš. Tādā pustumsā biju sajaukusi un uzrunājusi kaut kādu pilnīgi svešu džeku. Mani pārņēma šausmas. Tādas šausmas, ka pat nevarēju šim kungam paskaidrot, ka esmu kaut ko sajaukusi. Tā vietā es pēc ilga klusuma brīža tikai pateicu: "Yes." Tad es apcirtos otrādi un pazudu miglā.
11.2.34 22:42
Šodien sarunāju sev mājvietu Lodzā. Ilgi domāju par to, vai būtu veselīgi dzīvot vienam, jo (ilgstoša) vienatne palielina nojūgšanās risku. Tā noteikti ir, bet vēl vairāk šādu risku rada nekā nedarīšana. Ja ir, ko darīt, tad tur nekāda vienatne nevar kaitēt. Izlēmu par labi vienatnei, kas nozīmē, ka varēšu pa naktīm maurot kopā ar visu to nenormālo baru, kas brauks ciemos.
Lielākajai daļu manu kursabiedru maģ.d. vadītāji ir bezatbildīgas slampas, kas nevīžo atbildēt uz e-pastiem un vienkārši nekad nav pieejami (tā nav vienkārši aizņemtība, tā ir bezatbildība, jo, ja uzņemtas vadīt darbu, tad jārēķinās ar to, kas tas aizņems kaut kādu laiku). Mana vadītāja gan nav bezatbildīga slampa. Viņa slēpjot salauza kāju, bet pēc ieģipsēšanas uzreiz izdomāja, ko darīt ar mani kaut kādu pirmo mēnesi. Tas vispār liekas normāli, ka tā dara, bet, kad pastāstīju kurseņiem par to, viņi bija šokā par šādu atbildības līmeni.
Vispār man tagad ir daži eksāmeni, kas diemžēl ir absolūti garlaicīgos priekšmetos (ja neskaita vides ekonomiku, kas vismaz ir par kaut ko). Parīt esmu nolēmusi kaut kādā ekosistēmu teorijas teorijas eksāmenā ierasties roņa kostīmā, jo šajā kursā iemācījos, ka briedums - tas ir liels risks. Un es negribu riskēt, tāpēc izvēlos apmeklēt šo pārbaudījumu tērpā, kas noliedz manu briedumu.
8.2.34 17:02
Izdomāju vairākas lietas.
Lai samazinātu valsts izdevumus veselībai, jāsamazina skolotāju skaits. Skolā mums tika iemācīts, ka skolotāji arī slimo. Par citu profesiju pārstāvjiem to nekad neesmu dzirdējusi, tāpēc varam izsecināt, ka citi neslimo, slimo tikai skolotāji. Jo mazāk skolotāju, jo mazāk slimnieku. Jo mazāk slimnieku, jo mazāki izdevumi. Bet tie daži skolotāji, kas paliks, strādās jaunuzceltās skolās, jo Guntis Bojārs nesen Aizliegtajā paņēmienā teica, ka esot jāceļ jaunas skolas. Mēs ar Konsti domājām, ka viņš vienkārši ir izkūkojis prātu, bet tomēr kaut kāda jēga jaunām celtnēm ir - jaunās skolas būs bez mikrobiem (tā ir arī Gaismas pilī), tāpēc tie skolotāji neslimos. Viņi arī netiks laisti arī ārā, jo būt skolotājam - tas nav darbs, tas ir dzīvesveids. Ja kas, Guntis Bojārs agrāk bija Rīgas mērs. Tikai tad viņu sauca Gundars un viņš bija resnāks. Klīst baumas, ka notievējis heroīna dēļ vai arī konkursā "Notievē ar Ievu".
6.2.34 21:50
Katru reizi, kad sastrīdos ar kādu tā, ka viens otru sauc par stulbu, šo procesu mazliet izbaudu, jo tā notiek ļoti reti. Tās reizes, kad kādam kaut ko uzbraucu, bet man neatbild, neskaitās. Arī tās reizes, kad man kaut ko uzbuzī, bet es nereaģēju, arī neskaitās. Neskaitās arī tās reizes, kad es pārtraucu kontaktu ar kādu cilvēku. Un tad, kad pienāk tie strīdi, tā vienmēr ir īpaša pieredze. Sevišķi, ja strīdi ir par stulbu tematu un stulbā formātā. Nu, lūk, vakar ar Bungāru sastrīdējāmies. Par to, kurš ir stulbs (abiem šķita, ka otrs, bet tainība bija man). Feisbukā. Ļoti īsi izstāstīju, kā man gāja ar to pasniedzēju, un šis sāka buzīt par to, ka es nu gan esmu stulba, jo esot vajadzējis darīt pilnīgi citādi, un, ja viņš tur būtu bijis, viss būtu daudz labāk. Informēju, ka viņš kļūdas, jo stulbs ir viņš - es viņu biju informējusi par katru savu soli šajā sāgā, kā arī vienmēr bijusi atvērta ieteikumiem, ko tā arī ne reizi nesaņēmu. Viņš mani informēja, ka man bija tā lieliskā iespēja kaut ko pateikt administrācijai un es tur kaut ko ne tā. Informēju viņu, ka šāda iespēja bija un ir jebkuram, vienīgi nez kāpēc neviens baigi neraujas kaut ko teikt. Tā kā nespējām vienoties par to, kurš ir stulbs, pārtraucām sarunu.
Tas ir skaidrs, ka taisnība ir man. Mana garākā draudzene nosprieda, ka, iespējams, Bungāram bijušas paģiras, tāpēc viņš runāja muļķības. Šodien B piezvanīja un informēja, ka tomēr es neesot stulba un ka viņam dienu iepriekš nav bijusi taisnība. Visvairāk man patika tas, ka viņš nemēgināja taisnoties par to, kāpēc citādi teicis vakarā. Vismaz kaut ko no mūsu spilgtajām iedzeršanām ir mācījies - man besī, ja taisnojas.
4.2.34 11:38 - Kas notiek ar to pasniedzēju, par kuru grasījos oficiāli sūdzēties
Laiku pa laikam inteliģences pārstāvji un nejēgas man mēdz vaicāt, kā tad viss beidzās ar to pasniedzēju, par kuru pukojos, jo viss, kam viņš nepiekrita, bija drukas kļūda. Līdz šim nenotika praktiski nekas, vien tas, ka ļaudis mēģināja izdomāt, ko darīt konfliktsituācijās vai arī vienkārši situācijās, kad kāds ir lohs. Līdz šim neviens nebija mēģinājis iesniegt nevienu oficiālu sūdzību, tāpēc arī neviens nezināja, ko darīt. Tā kā dzīvoju gana konservatīvā valstī, tad, lai izveidotu kaut kādu jaunu sistēmu, protams, bija jāpaiet kaut kādam laiciņam (šajā gadījumā - 2 mēneši).
Tika izdomāts, ka ir jāsarīko diskusija, kurā piedalītos piedalītos šis pasniedzējs, tad kāds "draudzīgs un jauks cilvēks no studentu padomes", kā arī kāds cits pasniedzējs, kurš būtu absolūti neatkarīgs moderators. Ļaudis bija mazliet izbrīnīti, kad sacīju, ka man tā kā tur arī vajadzētu būt, bet manu ierosinājumu nekavējoties pieņēma, jo bija skaidrā. Ilgi tika domāts, kurš varētu būt šis pasniedzējs-moderators. Tika atrasts lielisks variants - džeks, ar kuru neesam pazīstam, džeks, kurš skaitās jauns pasniedzējs, bet tomēr kaut ko ir sasniedzis, tāpēc ļaudis (arī veci lohi) mēdz izturēties pret viņu ar cieņu.
Šorīt šī spirituālā tikšanās pie viena galdiņa (stoļik poliski) notika. Kaut arī nešaubījos ne mirkli par to, ka man ir taisnība, šķita, ka manu sūdzību tomēr mēģinās novākt no trases. Tā nenotika. Neitrālais moderators palūdza katram no mums izstāstīt savu sāpi mēģināja rast kopsaucēju, līdz saprata, ka tas nav iespējams mums pretī sēdošā cilvēka dēļ, kurš uzskata, ka "tā ir, jo tā bija pirms 30 gadiem", kā arī ka "papildu kaut ko lasīt tikai studentu dēļ nav mans pienākums". Viņš apbrīnojami pieklājīgi paskaidroja tam pasniedzējam, ka tādi studenti kā suņanagla E.K. vispār ir jebkura pasniedzēja sapnis un ka mums visiem vajadzētu priecāties par to, ka radusies diskusija, kurā E.K. mēģina argumentēt savu viedokli ar dažādiem zinātniskiem rakstiem, nevis "tā ir, jo tā bija". Tas bija ļoti patīkami. "Jaukajam un draudzīgajam cilvēkam no studentu padomes" pirms tam palūdzu, lai gadījumā, ja uzvelkos, lai viņa man iesper. Kaut kas līdzīgs (mājiens ar roku) bija nepieciešams tikai vienreiz, kad pasniedzējs meloja par to, kas bijis rakstīts tajos rakstos. Tiesa, es ātri atvilkos atpakaļ, jo mūsu neatkarīgais moderators bija izlasījis tos rakstus, kurus es biju sūtījusi pasniedzējam, tāpēc zināja, ka viņš muld. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pasniedzējam vēlreiz derētu izlasīt to, ko esmu viņam sūtījusi, un, ja viņš nepiekrīt, tad ir jāpaskaidro kaut kādā normālā veidā, kāpēc ("drukas kļūdas metode" neder).
Kad šī tikšanās beidzās, neatkarīgais moderators ievilka uz piecām minūtēm mani savā kabinetā un izteica pateicību par to, ka es runāju par lietām, kas man nepatīk, kā arī ieteica pārāk neuzvilkties, jo kaut kādas lietas līdz ar šo mainīsies (kaut vai tas, ka ir izveidota sistēma konfliktsituāciju risināšanai, kaut vai tas, kas būs vismaz viens pasniedzējs, kurš zinās, ka mēdz būt suņanaglas), bet tomēr dažas lietas nemainīsies (piemēram, tas, ka šis pasniedzējs dzīvo kastē). Kad es pirms 2 mēnešiem prasīju Štefanam, ko man darīt, viņš sacīja, ka kaut ko var mēģināt, bet uzreiz varot pateikt, ka nemainīšoties pilnīgi nekas. Nu, šitais nekas daudz nav, bet tik un tā vairāk nekā Štefans plātījās. Pimpis.
2.2.34 22:03
Ar Kristiānu mēs iepazināmies pirms kaut kādiem desmit gadiem, kad viņa Austrijas teātra pulciņš bija atbraucis uz Latviju. Pieļauju, ka es viņus ganīju vai kaut ko tādu. Ievēroju, ka viņš nav ar pilnu rubli. Nākamajā gadā satikāmies manā pirmajā festivālā Frequency Austrijā. Toreiz ar Caunes jaunkundzi uz turieni braucām, jo mums bija citi Austrijas džeki, kas jāapciemo. Tomēr festivālā satikām arī Kristiānu, par ko liecina kaut kādas bildes, kurās viņš acīs ir sabāzis alus žetonus, kā jau sešpadsmit gadu vecam jaunietim pienākas. Ja pareizi atceros, tad tas notika nejauši. Ja arī ne, tad man ir tiesības atcerēties nepareizi.
Pēc tam esam sazinājušies apmēram 1 vai 2 reizes. Šovakar Kristiāns atrakstīja, jo esot atklājis, ka mēs abi dzīvojam vienā valstī. Tā nolēmām satikties Berlīnē tajā nedēļas nogalē, kad būs Valentīndiena, jo mēs esam ļoti romantiski cilvēki, un esam tā vērti.
29.1.34 22:41
Piektdien gāju ciemos pie ķīn.b. un, tā kā šausmīgi daudz skatos teļļuku, tad ar lielu interesi vēroju visu, kas notiek apkārt. Tā kā nenotika nekas, sāku skatīties debesīs, un tās mani pārsteidza. Skaidri redzēju svītru, kas padebešus pušu dala. Tie nebija lidmašīnas dūmi, jo tā līnija nebija gana izkliedēta. Es vispār savai redzei pārāk neuzticos, bet vēl man likās, ka tā svītra ir zaļa. Tas šķita aizdomīgi. Bet galīgi sajuku, tad, kad tā pazuda un parādījās no jauna. Pēc pusminūtes tā notika vēlreiz. Šajā mirklī es vairs nebiju pārliecināta par to, vai to tiešām redzu, vai tie ir augstprātīgi gļuki. Bija tikai viena iespēja, kā to noskaidrot. Kādam jāpaprasa. Vienīgais cilvēks, ko redzēju, bija kaut kāds jampampiņš ar fotostatīvu. Tas ir labi - ja ir fotostatīvs, tad cilvēks parasti mēdz kaut ko redzēt, līdz ar to nav slikti tādam paprasīt, ko viņš redz. Piegāju klāt, sasveicinājos un paskaidroju, ka gribu viņam kaut ko paprasīt. Un, kaut arī varētu likties, ka es nesu viņu cauri, jautājums ir pilnīgi nopietns. Džeks ir ar mieru atbildēt uz jautājumu, ja vien tas nebūs pārāk personisks. Liku paskatīties debesīs un pateikt, vai viņš tur redz svītru. Jā, svītru redz. Otrais jautājums - vai tā varētu būt radusies no lidmašīnas dūmiem? Nē, viņam šķietot, ka nav vis, jo pārāk sakoncentrēta. Prasīju, kādā krāsā ir tā svītra. Viņaprāt, zaļa. Tad gribēju uzzināt, vai arī viņš redz to mirgošanu, bet - tavu nelaimi - tā vairs nemirgoja. Bet es zināju, ka mirgos tūliņ, tūliņ atkal, tāpēc teicu, ka līdz nākamajam jautājumam mazliet jāpagaida, bet nedrīkst atraut ne acu no tās svītras. Pēc 40 sekundēm tā noraustījās. "Redzēji? Redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es?" Zēns atbildēja, ka esot redzējis, kā noraustās svītra. Tas mani ļoti iepriecināja: "Lieliski! Tu redzēji to svītru. Tu redzēji, ka tā ir zaļa. Tu redzēji, ka tie nav lidmašīnas dūmi. Un Tu redzēji, ka tā nomirgoja. Tātad es to neesmu izdomājusi. Paldies." Tad es pagriezos un aizgāju prom. Bļin, pat ardievas nepamāju.
29.1.34 16:29
Pēdējās dienās laiku kavēju, mācoties poļu valodu. Pārsvarā klausos onkuļus un tantes un runāju līdzi. Tā var iemācīties ne tikai pašu valodu, bet arī šo to uzzināt par poļiem. Piemēram, audioierakstā, kurā džeks iet uz veikalu nopirkt pārtiku, mani uzjautrina iepirkšanās apjomi: viņš iegādājas 4 kilogramus šķiņķa un 10 kūku. Tiesa, šo cilvēku vēriens man nav nekāds pārsteigums, jo nav tā, ka es pirmoreiz Polijā kāpšu ar pīpi uz jumta. Reiz kādā miestā zīlniece, pie kuras gāju ciemos (tas bija jādara, jo visi prasīja, kad braukšu atpakaļ uz Latviju, un es nezināju atbildi), bija uztaisījusi kaut kādas 22 mohito glāzes, jo biju teikusi, ka nedzeršu alkoholu (mohito nav alkohols). Kāpēc 22? Viņa bija viena, es biju divi, kopā 3. 22 tāpēc, lai tad, kad viena glāze tukša, nevajadzētu ķēpāties un tasīt jaunu, bet mierīgi varētu nodoties tam, kāpēc visi esam sapulcējušies (šajā gadījumā - zīlēšanai).
Mans mīļākais dialogs ir tāds, kur 2 džeki (polis un ārzemnieks) mēģina nolemt, ko darīt vakarā:
polis: ko darīsim šovakar?
ārzemnieks: aizejam uz kino?
polis: nopietni? kurš grib iet uz kino?
ārzemnieks: mana māsa.
polis: labi, tad ejiet. es jūs gaidīšu bārā un dzeršu alu.
ārzemnieks: uz redzēšanos.
polis: uz redzēšanos.
26.1.34 20:43
Decembrī bija tāda leģendāra balle, kur sienas apzīmējām ar pimpjiem. Toreiz viesības pametu kopā ar Gī, un, ejot mājās, mēs parciņā sastrīdējāmies tik ļoti, ka viņš palika traks un izšķaidīja manu alus pudeli. Par to viņš pēc tam ilgi atvainojās un gruzījās, jo vispār viņš ļoti ciena meitenes un alu un nekad netrako. Bet neviens no mums neatceras, par ko sastrīdējāmies. Vakar satikāmies, un, kad ķīn.b. ieraudzīja, ka pļāpājam, nolēma, ka labāk nejaukties, jo tūliņ varētu atkal iet trauki pa gaisu. Tā nenotika, jo esam tikuši pāri tam posmam, kad tie trauki ir dramatiski jāplēš. Tomēr centāmies izdomāt, par ko mēs varētu būt strīdējušies. Izčekojām visus iespējamos tematus, par ko es varētu sastrīdēties, bet nonācām pie secinājuma, ka mūsu viedokļi par svarīgākajām lietām (mīlestību, nāvi, modi, sociālismu) sakrīt. Visu vakaru pavadījām, mēģinot sastrīdēties. Cerējām uz to, ka varbūt, ja vairāk iedzersim, tad emocijas sitīs augstāku vilni un strīds sāksies pats no sevis. Un visticamāk būs par to pašu tematu, kas Gī lika zaudēt savaldību. Centāmies, bet nekas nesanāca. Nevarējām sastrīdēties.
24.1.34 01:31
Nemetu plinti krūmos un turpinu sekot tēva padomam:
Pamodos no tā, ka apkopēja gaitenī skaļi klausījās Blink 182. Pagatavoju revolucionāras brokastis, sapucējos un braucu pie daktera. Šo vizīti es gaidīju ar nepacietību, jo biju pierakstīta pie daktera Šūberta. Pie Šūberta! Uzkrāsoju lūpas un aizvilkos līdz poliklīnikai, kur man pateica, ka daktera Šūberta šodien nebūs, bet būs kaut kāda vecene. Tajā mirklī manas uzkrāsotās lūpas palika melnbaltas. Tad man paņēma asinsanalīzes no auss. No auss! Parasti jau uzbrūk tām vārīgajām vietām, un tas, ka man dūra ausī, nozīmē, ka esmu Lāčplēsis vai vismaz Lāčplēša Dzintara alus. Tad aizgāju piereģistrēties eksāmeniem. Tante, kas reaģēja, izlamāja šo sistēmu ārā no biksēm. Tad man bija viena garlaicīga lekcija, kuru apmeklēju tikai tāpēc, ka gribēju pabeigt savus biezos sarkanbaltsarkanos dūraiņus. Tā kā man nebija līdzi šķēru, tad dzijas pavedienu, kas bija jānogriež, nolēmu pārdedzināt, jo šķiltavas gan man bija līdzi. Sacīts - darīts. Pēkšņi telpā izplatījās dedzinātas cūkas smaka, jo man laikam bija cūku vilna. Pacēlu acis un kursabiedrus informēju, ka nevajag satraukties, jo es pirms izpētīju, vai auditorijā ir uguns signalizācija (es tiešām izpētīju - nebija). Tad atnācu mājās. Parunāju ar Strunci. Nolēmām, ka abi esam Dievi, jo Dievs radīju cilvēku pēc savas līdzības. Beidzot pievēŗsos saviem tiešajiem darba pienākumiem - noskatījos Ugunsgrēku. Un, tā kā ārā ir palicis auksts (kaut kādi -2 grādi), tad saku adīt cepuri ar mākonīšiem. Bail tālāk adīt, jo varbūt mākonītis sanāks nesmuks.
22.1.34 23:25
Pamodos. Uztaisīju revolucionāras brokastis. Aizgāju pie tā duraka, kam jāparaksta kaut kāds mans papīrs. Viņš mani nepazina. Tad biju uz vācu valodas klubiņu, kurā nolēmām, ka atteikšanās no vācu valodas stundām ir labākais, ko esam izdarījušas savu valodas zināšanu labā. Atbraucu mājās, paēdu vakariņas, tagad lasu to ķīniešu beibes darbu par purviem. Tās ir šausmas, jo viņa to rakstījusi pērn, un kopš tā laika viņa ir ļoti progresējusi. Nu, piemēram, tagad ir iespējams saprast, ko viņa saka. Bet purvu stāstā ir arī pa kādam jaukam brīdim. Piemēram, tas, ka viņa "water overexploitation" vietā uzrakstījusi "water overexplosion". Tas nekas. Pirms dažiem mēnešiem man viņai arī bija jāskaidro niecīgā atšķirība starp "parasite" un "paradise". Un vēl aizvien viņai biezi ir jāatkārto, kāda tieši atšķirība starp "poem" un "porn". Tas nav viegli, jo tā atšķirība tiešām ir nenozīmīga. Izdomāju, ka uzadīšu cepuri ar mākoņiem.
22.1.34 00:09
Turpinu sekot tēva dotajam padomam:
Pamodos. Padzēros ūdeni, pabrokastoju un atklāju, ka piecas kafijas karotītes tomēr ir mazliet par daudz, lai varētu izbaudīt kafiju nesteidzoties (uzsvars uz "izbaudīt"). Tā kā ir uzsnidzis sniedziņš balts kā vissmalkākie milti vai kā sav tikumiņš, tad atmetu domu iet cauri parkam, jo man ir tikai bezsniega apavi. Aizbraucu līdz universitātei, lai izprintētu kaut kādu sūda lapu, kurā jāuzraksta, kādus izvēles kursus šogad esmu paņēmusi. Kad nokļuvu printēšanas kantorī, atklāju, ka tajā ir bloķēts feisbuks, kas ir diezgan stulbi, ja šis papīrs man ir atsūtīts uz feisbuku. Sadusmojos un zvanīju kurseņiem, lai izteiktu lūgumu atsūtīt to sūda papīru uz e-pastu. Neviens necēla. Sadusmojos vēl vairāk un izdarīju to, ko parasti daru, kad sadusmojos vēl vairāk - aizbraucu nopirkt dziju. Atbraucu atpakaļ, izprintēju to sūdu, mēģināju aizpildīt, bet secināju, ka dažādu formu pildīšana nemanāmi izraisa manī pašnāvnieciskas tieksmes (to secināju, kad kaut kā nejauši izgāzos priekšā braucošai mašīnai). Devos pie ķīniešu beibes, kas man to papīru aizpildīja. Kad es būšu bagāta (pēc 3 gadiem) nolīgšu viņu, lai pilda visus dokumentus. Tad man bija jāiet pie pidara, kam tas papīrs japaraksta, lai pēc tam es to varētu nest uz vēl kaut kādu kantori. Dažkārt pālī es mēdzu runāt par "viņiem". Mūžīgi gribu zināt, kas "viņi" ir un ko "viņiem" no manis vajag. Iespējams, ka runāju par tiem ļaudīm, kas ir izdomājuši tās papīru sistēmas. Un tas pidars nebija darbā, tāpēc arī papīru neparakstīju. Cik liels ir sods ir par paraksta viltošanu gadījumā, ja nepieķer?
Braucot ar autobusu, divreiz satiku savu nemīļāko kursabiedreni, kas man skaidroja, kā tieši tikt līdz tam kantorim, kur mums kaut kas jāatdod, kaut arī padomu neprasīju. Divreiz viņai palūdzu man to nestāstīt, jo tāpat aizmirsīšu.
Atnācu mājās, uztaisīju vistas žopu. Izlasīju, ka Tatjana Ždanoka nelegali uztaisījusi izstādīti Eiroparlamentā. Noskatījos vienu Šerloka un vienu Ugunsgrēka sēriju. Paklausījos pankroku. Rītdien izlasīšu valdības deklarāciju un pilnīgi psiho ķīniešu beibes darbu par kaut kādu Ķīnas purvu, kurš man ir jāsaīsina (darbs, ne purvs. purvu noīsinājuši paši ķīnieši). Psihs tas galvenokārt ir tāpēc, ka rakstīts pērn, kad viņas angļu valoda un loģika bija tāda, ka bija pamatīgi jāpiedzeras, lai to saprastu (tā arī kļuvām par labam draudzenēm).
21.1.34 04:14
Man tagad ir ļoti garlaicīgs periods dzīvē, ko mēģinu atsvaidzināt ar poļu valodas mācīšanos, intensīvi domājot par to, kā būs Polijā. Tiesa, man daudz interesantāk liekas kaut ko darīt, nevis domāt, kā tas būs. Tēvs ieteica šo laiku pārdzīvot, rakstot dienasgrāmatu, kurā arī es atstāstītu visus vienmuļos notikumus. Nu, apmēram: "Pamodos, jo apkopēja gaitenī atkal klausījās radio. Uzvārīju putru, paēdu. Izmazgāju drēbes, gāju gulēt." Tas būtu apmēram patiess manas dzīves atstāsts, ka pēc tik saspringtas dienas ar satraucošo veļas mazgāšanu es arī varētu aizmigt. Vēl pirms pāri mēnešiem veļas mazgāšana bija salīdzinoši interesants notikums, jo regulāri veļasmašīnas durvīs mēdzu iecirst pirkstu, bet tagad esmu kļuvusi inteliģentāka, tāpēc tā nenotiek. Tāpēc arī pārāk daudz neguļu, jo man patīk daudz sapņot, bet šobrīd man nav sapņu izejmateriāla. Tāpēc sekošu tēva padomam:
Šodien mums bija prezentācijas kursā, kas man riebjas, jo man riebjas visi tie kursi, kuru nosaukumā iekļauts "integrated managment", jo parasti šie kursi ir tukša un lēta vāvuļošana bez laba piedziedājuma. Visi sacentās par garlaicīgākās prezentācijas godu. Tāpat ikviens centās novirzīties no paša izdomātā temata. Vienīgais prieks bija ķīniesu beibes prezentācija, kurā viņa bija sajaukusi dažus burtus un "public participation" bija padarījusi par "pubic participation".
19.1.34 01:39
Brīnos, ka vēl publiski nav izskanējis Nila Ušakova plāns uzcelt pašam savu pieminekli. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka tāds plāns viņam ir. Viņš gribēja par to paziņot piketā, kurā bija sanākušas viņa pielūdzējas. Tas būtu lieliski. Fani sajūsmā blētu Orionā, uz Rātsnama balkona uznāktu Nils un teiktu: "Mīļie ridzīnieki, paldies Jums par ātbalstu. Esmu nolēmis celt sev pieminekli." Pūlis uzgavilētu, bet tas nenotika, jo Nils vienkārši aizmirsa, ka jāpasaka par pieminekli. Tas nozīmē, ka drīz tas notiks. Un viņš izsludinās konkursu. Tajā varēs piedalīties ikviens, kam būs laba ideja par to, kā būtu jāizskatās piemineklim. Arī es gribēju uzzīmēt savu metu, bet secināju, ka nemāku tādu uzzīmēt, tāpēc izklāstīšu savu ideju te cerībā, ka kāds to uzzīmēs.
Nils sēž Rīgas satiksmes autobusā, kas pilns ar laimīgiem, gudri smejošiem rīdziniekiem. Nils ir lielāks par citiem, lai var saprast, kurš ir kungs. Visi smaida. Viņam blakus sēž kāda pensionāre un viņi sarunājas. Tad, kad uzcels to pieminekli, tad 24 stundas diennaktī arī tiks atskaņots šo abu cilvēku dialogs.
14.1.34 18:47
Pēdējās dienas man ir ļoti rimtas un garlaicīgas, un vārgas. Piemēram, šīs dienas varenākais darbs ir bijusi veļas izmagāšana. Grasos arī aiziet uz veikalu iegādāties vienu greipfrūtu (jo vairāk iepirkties man nepatīk). Šorīt deviņos mani pamodināja Gonzalo zvans. Viņš interesējās, vai man viss kārtībā. Es atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc lai nebūtu un vai viņš gadījumā nav lohs, ja ar šo jautājumu vēršas pie manis deviņos no rīta. Tad viņš paskaidroja, ka mums šorīt ir ekskursija un, tā kā kavēju tikšanos, tad viņš nolēmis, ka esmu atkal kaut kur apgāzusies, jo, kopš esam pazīstami, es biežāk esmu sevi savainojusi nekā kaut ko nokavējusi. Tajā mirklī atcerējos, ka mums šodien ir kaut kāda ekskursija un informēju, ka šoreiz citus nepagodināšu ar savu klātbūtni, jo vienīgais transports, kas mani laikā varētu nogādāt satikšanās vietā, ir laika mašīna.
Tā es dzīvoju savā alā, laiku pa laikam aizmirstu, kur vispār atrodos, un apskaidrības brīžos, kas mani apmeklē naktīs, sāku lēnām čučināt savu maģistra darbu (tieši to es darīšu līdz spetembrim - čučināšu)un sapņaini skatīties bildītes ar visādiem Lodzas dzīvokļiem, kas maksā mazāk nekā viena piedegusi pica Aberdīnā. Un šodien svinīgi aizgāju mazliet palauzt koju līgumu, jo esmu nolēmusi vākties prom ātrāk nekā citi. Varētu pat teikt - cik ātri vien iespējams.
1.1.34 18:26
Jauno gadu es sagaidīju priecīgs, bet nakts vidū man sāka viss pieriebties, jo atklāju, ka mans mīļākais dzēriens ir ūdens un viss pārējais šķebina. Šķebināja tie ļaudis, kas nāca un savas mantas krāmēja uz mana galda. Visvairāk tomēr patika pēdējās 2 stundas, kuras pavadīju ar Aig.Suk., ar kuru pēdējoreiz bijām tikušies pirms 7 gadiem, bet uzskatījām par svarīgu izrunāties kā tādiem veciem čomiem. Svarīgi, ka viņš atceras, ka mēs iepazināmies pie Toma, bet es atceros, ka iepazināmies Liepājā. Par vienu gan spējām vienoties - kaut kur un kaut kad tas ir noticis, turklāt pirmais, ko esmu pateikusi, ir bijis tas, ka viņām ir smukas bedrītes. Neatceros, bet izskatās pēc manis.
Iepriekšējo gadu es sagaidīju laimīgs, pavadīju laimīgs, un vēl aizvien tiem ļaudīm, kas man prasa, vai esmu laimīgs cilvēks, pārliecinoši varu atbildēt, ka jā. Pērn padzīvoju Portugālē, kur man bija daudz ciemiņu, Brazīlijā un Vācijā, kas pats par sevi nav nekāds laimes cēlonis, drīzāk otrādi, jo man besī būt ārzemēs, jo tur es nevaru būt kungs un ķēniņš un man jābūt atkarīgam no citiem cilvēkiem, un es nevaru pilnībā kontrolēt situāciju. Kādu laiku dzīvoju vienā pilsētā ar Žoelu (pusi no šī laika arī vienā mājoklī), kas bija lieliski. Ieguvu vairāk traumu nekā parasti gada laikā, kā arī gandrīz nositos. Sāku štukot, ko darīšu, kad beigšu mācīties. Iepazinos ar vairākiem nepiedodami krutiem džekiem. Novedām Texxxtus līdz stāvoklim, kad mums nāk klāt sveši cilvēki un teic labus vārdus. Svinīgi atvadījos no radiožurnālistikas un sāku rakstīt kaut kur, kur par to dod piķi. Vispār 2014.gads būs tāds, ka pēc tam viss būs citādi, jo martā pārcelšos uz Poliju pilnīgi viens, un man pat nebūs kaut kādu kursabiedru, ar kuriem tur būtu jāiepazīstas. Tas ir nenormāli interesanti. Un rudenī beidzot kā kārtīgs cilvēks varēšu dzīvot Latvijā un darīt lietas. Tas jau ir tik tuvu, ka es sevišķi neskumstu par to, ka Latvijas brīvdienas ir tik īsas, jo es taču tik un tā te drīz dzīvošu. Šajās brīvdienās es tā arī nepaspēju ieēst to pīrāgu ar Elīnu Kursīti, bet kāda starpība? Es tāpat drīz būšu atpakaļ.
Es zinu, ka Sandra Mētra apvainosies, ja neuzrakstīšu atskaiti par 2013.gadu. Nu, arī tas, ka tādā gadījumā nedabūšu ES līdzfinansējumu dzīvei.
Gada aizkustinājums - kad Bricis 8:57 Latvijas Radio tiešajā ēterā publiski atvainojās par to, ka jau Pļavniekus ar Purvciemu. Un pēc tam uzlika Braiena Adamsa "Please Forgive Me".
Gada scēna - Kad Žoels nokavēja mūsu izbraukšanu uz Seviļju, jo bija piedzēries, izslēdzis telefonu un neatnācis pie manis iepriekšēja naktī. Kad viņš beidzot ieradās, biju tik dusmīgs, ka trīcošu balsi pateicu, ka nevēlos ar viņu runāt un aizgāju prom (no savām mājām). Gaidīdams mani atpakaļ, viņš ielīda manā skaipā, lai manam brālim paprasītu, ko darīt, ja es esmu tik dusmīgs.
Gada iepazīšanās - nezinu, neesmu izlēmis.
Gada brokastis - pirmās brokastis ar Žoelu uz mana Faro balkona dienā, kad viņš uz dažiem pārvācās dzīvot man blakus.
Gada grāmata - Pētera Pūrīša "Kõknesis". Pofig, ka iznākusi jau sen.
Gada pālis - tas, pēc kura mēnesi meklēju džeku, kas mani aizvedis mājās.
Gada cīņa - mans sitiens ar kulaku pa muti kādam džekam, kurš man uz ielas mēģināja ļoti fiziski uzmākties. Viņš nezināja, ka pirms 10 stundām biju noskatījusies filmu ar Dolfu Lundgrēnu galvenajā lomā.
Gada mācības - kā Žoels mācīja man braukt. Apdzīvotā vietā. Ieraugot pretī braucošu mašīnu, ne tikai aizvēru acis, bet arī aizgriezu galvu.
Gada prasme - beidzot iemācījos ar šķiltavu atvērt aliņu. Tam cieši uz pēdām seko spēja shēmot.
Gada veiksme - kritiens no klints, pēc kura ne tikai izdzīvoju, bet vispār neguvu nekādas nopietnas traumas. Mazliet jūtos kā Eliots Smits.
Gada sliktākā pašsajūta - naktī pēc iepazīšanās ar J.Lik., kad nopietni apsvēru domu, ka viņš varētu būt mani saindējis
Gada rutīna - katru vakaru rīkot balles Žoela pludmales mājā
Gada glītākais džeks - Reinis Sējāns. Iespēju pārpsēt nav.
Gada lolojums - Texxxti.
Gada cilvēks - Anete Konste.
Gada deja - mans un Igora flamenko izgājiens Seviļjā
Gada filma - Die Hard 2
Gada regress attiecībās - otro gadu pēc kārtas ar Kārli D. Domāju, ka ar to pietiks
Gada progress attiecībās - ar Gonzalo
Gada muļķošanās - pimpju zīmēšana uz sienām un spēlēšanās ar ugunsdzēšamos aparātu pēdējā ballē Ķīlē.
Gada ilgakā raudāšana - no laimes par to, ka beidzot braucu no Latīņamerikas uz Latviju
21.12.33 16:31
Īsti draugi ir tie, pie kuriem var ierasties jebkad. Noskaidroju, ka tādi man ir arī Bjelostokā. Tā kā man patīk autobusi, tad no Ķīles uz Rīgu, protams, braucu ar bīberbusu. 4 gadus nebiju satikusi savu drušku Basju, tapēc nolēmu, ka būtu ļoti kruti, uztaisīt 1 dienas pauzi šajā brīnišķīgajā pilsētā, uz kuru cilvēki bez īpaša iemesla nemēdz braukt. Tiktāl viss normāli – informēju Basju, ka tā būs, viņa, protams, starā sāk plānot, ko man dos ēst un dzert un kā izrotās māju man par godu.
Protams, biju dusmīgs uz Berlīnes-Varšavas autobusu, jo tas bija tik veikls, ka galapunktā pienāca stundu agrāk nekā paredzēts. Tas nozīmē, ka bībers uz Bjelostoku jāgaida nevis pusstundu, bet pusotru. Un parasti pēc ilgiem pārbraucieniem autobusā cilvēki negrib neko gaidīt. Bet tā tomēr ir Polija, tāpēc gaidīt bija forši. Pirmkārt, ir tik labi būt atpakaļ Austrumeiropā – vietā, kur var atcerēties, kā tas ir, ka džeks paskrien solīti priekšā, lai varētu atvērt man durvis, jo Karlīna nav Kārlis. Novēroju arī to, Varšavas autoosta totali izmainījusies. Pēdējoreiz tur biju, kad ar Konsti uzņēmām melnbaltu īsfilmu, kurā inscinēta viņas auss slimība. Šajā autoostā mūžīgi vaļā bija piepīpēta kafejnīca, kur džeki spēlēja biljardu, bet es cauri cigarešu dūmiem centos saskatīt savu mīļo žureku. Nekā tāda tur vairs nebija. Tagad tur ir ierīkota civilizēta un apsildāma uzgaidāmā telpa ar tualetēm, par kurām nav jāmaksā zloti, kuri ļoti bieži no ārzemēm atceļojušiem ļaudīm mēdz nebūt. Tiesa, noskaidrojās, ka viss šis ir meli, un piepīpētā autoostas kafejnīca pastāv, un tā vienkārši ir cita autoosta.
Tā tiku autobusā uz Bjelostoku un atkal biju neapmierināta ar to, ka bīberbusi ir pārāk ātri – tas galapunktā ieradās pusstundu par ātru. Tas nozīmē, ka man vēl pusstundiņa jāpagaida, līdz man pakaļ būs Basja. Nu, neko – gaidu un novēroju, ka Bjelostokas autenē gan nekas nav mainījies, un, kamēr izdaru šos novērojumus, 2 apsargi laipni palīdz kādam dzērājam atstāt autoostas telpas. Tā es gaidu un vēroju, līdz secinu, ka nu jau viņai te vajadzēja būt, bet nav. Jocīgi. Pagaidu vēl. Nav. Galīgi jocīgi.
Te pēkšņi man acu priekšā nostājas atmiņas par e-pastiem, ko esmu sūtījusi Basjai. Tie skaidrā un gaiši vēsta, ka ieradīšos piektdienas rītā, lai tur pavadītu turpmākās 24 stundas. Tajā pašā laikā ar Konsti simtiem reižu esmu pārrunājusi to, kā ieradīšos Rīgā piektdienā. Kad ķīniešu beibe brauca uz Latviju, viņa nokavēja lidmašīnu par vienu dienu, par ko es nenormāli ņirdzu, jo ņirgt – tas ir mans Dievs, Daba, Darbs. „Vai tiešām tā var būt, ka esmu sajaukusi dienas un Basjai pateikusi nepareizo?” vaicāju pati sev. Tad es pati atbildēju: „Nu, nē, tur jābūt kaut kam citam. Es tak nevarētu būt tik stulba.” Bet, tā kā tie attēli ar sūtītajām ziņām Basjai un Konstei nebeidza man lēkāt acu priekšā, tomēr nācās atzīt, ka varbūt arī varu būt tik stulba. Iztēlojos, kā es tagad gaidīšu 24 stundas, un nolēmu, ka varbūt tā autobusu pārāk laicīgā ierašanās nebija tik traka.
Tātad es biju izplānojusi, ka būs 2 piektdienas pēc kārtas – pirmajā piektdienā no rīta ieradīšos Bjelostokā, bet pēc tam pamodīšos piektdienas rītā un braukšu uz Rīgu, lai tur aizvadītu ne tikai jautru piektdienas vakaru, bet arī turpmākās 2 nedēļas (t.i. – 14 piektdienas pēc kārtas). Ja nezinājāt, parasti nemēdz būt 2 piektdienas pēc kārtas. Tas nekas! Es esmu inovators. Iespējams, man izdotos pārliecināt pasauli par to, kādus lieliskus ieguvumus mums spētu sniegt pāreja uz Kolātes kalendāru, bet jebkura pārliecināšanas pamatā ir komunikācija. Ja es ne reizi nevienam nepateikšu, ka pēc Kolātes kalendāra ir 2 piektdienas un nav ceturtdienu, tad neviens to nezinās. Tāpēc arī Basja nebija ieradusies, kaut arī ticu, ka, ja viņa zinātu, tad labprāt pieņemtu manu kalendāru.
Ko tagad darīt? Apsvēru domu sākt raudāt, jo tā darīja ķīniešu beibe, kad secināja, ka viņas pašizdomātais kalendārs nav pasaulē plaši atzīts. Tomēr man nāca smiekli, tāpēc nekāda raudāšana nesanāca. Komunikācija! Man gan nebija ne zvanāmas simkartes, ne Basjas nunūra, bet nolēmu šo situāciju risināt. Iegādājos poļu simkarti. Tas bija labs ieguldījums, jo pēc pāris mēnešiem es dzīvošu šajā karaļvalstī. Tad no ļaudīm izvilku informāciju par to, ka internetu var dabūt ūķītī, kas ir tāds maziņš kazino un kur jāzvana pie durvīm, lai tiktu iekšā. Tiku ielaista šajā piepīpētajā istabiņā, kurā saimniekoja zēns, kurš prata angļu valodu. Atradu e-pastos Basjas nunūru un zvanīju. Sarunas pirmo minūti viņa ar mani aizvadīja poliski, jo domāja, ka tas ir kāds, kas viņu nes cauri, nevis es. Kāpēc? Jo Elīna tak nevarētu būt tik stulba. Tomēr pārliecināju viņu par to, ka var gan, un tas ir iemesls, kāpēc tagad, nevis rīt atrodos Bjelostokas autoostas kazinčikā. Kazinčika zēns noklausījās mūsu sarunu un nolēma man neprasīt naudu par interneta rīkošanu, ja vien es viņam atļaušu mazliet par to paņirgt.
Tā Basja pameta darbu, atbrauca man pakaļ, aizveda uz mājām, kā arī visu laiku ņirdza un pārdzīvoja, ka nav sagatavojusi pierogus un kokteiļus, kā arī nav sakārtojusi māju, jo iepriekš nav zinājusi, ka sekoju pati savam kalendāram. Īsi pirms došanās atpakaļ uz darbu viņa instruēja mani par to, kā ieslēgt romantisko apgaismojumu dušā un kur kas atrodas. Mani interesēja tikai viens jautājums – kur var nopirkt Šoplicu. Un tā es aizmigu gruzonā par to, ka, ejot dušā, biju aizmirsusi ieslēgt to romantisko apgaismojumu. Tiesa, gruzons ilga vienu sekundi, bet labsajūta par to, ka ir draugi, kam var uzgāzties jebkad, vēl nav beigusies.