alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
17.12.33 12:59 - Terapija
Pēdējās nedēļās es vispār biju drausmīgi saniķojusies uz visu pasauli, bet tā ir ļoti normāla parādība tam laikmetam, kas ir īsi pirms došanās uz Latviju. Es to saucu par laikmetu, jo tas stiepjas kā tāda siekala. Šis laikmets sākās tajā saliedēšanas un iepazīšanās braucienā, kur visus ienīdu. Kad pēdējā rītā visi kopīgi fotogāfējās (man riebjas lielas grupu bildes pat tad, ja esmu normālā noskaņojumā), es ielīdu stūrī un tur sēdēju cerībā, ka neviens man neuzdrošināsies nākt klāt. Galu galā man bija tā Trešā Pasaules kara sejas izteiksme. Tomēr Morics - garš vācietis - saņēma visu savu drosmi, jo mazliet uztraucās, ka varbūt man tiešām ir fiziski slikti un vispār vajadzētu braukt uz slimnīcu. Viņš pienāca klāt un klusiņām prasīja: "Elīn, Tev nav nepieciešama palīdzība? Viss ir kārtībā?" Cik mīļi, klusi un nemanāmi viņš pietuvojās, tik bargi, skaļi un nepārprotami ar savu Trešo Pasaules karu atteicu: "Jā, kārtībā!" Atbilde sevī nepārprotami arī ietvēŗa acinājumu vākties prom un nerunāt. Pēc tam es jutos vēl sliktāk, protams.
Kad es sasniedzu maksimumu niķīguma ziņā, vienmēr ārstējos ar Strunča terapiju. Tas nozīmē, ka man ir jāsazvanās ar Strunci. Viņš ir 21.gadsimta labākais orators, un ir pilnīgi vienalga, par ko runājam. Arī tad, ja mēs pļāpātu par kaut kādu sūdu, kas mani neinteresē, viņš visu pateiktu tik skaisti, ka es atkal varu justies laimīgs. Struncis, ja kas, ir vienīgais džeks, kurš mani ir saraudinājis ar to, cik skaisti runā (toreiz biju skaidrā). Toreiz viņš tur kaut ko traļaļaļā, es paklausījos, pateicu, ka man steidzami jāiet, pagriezos un saku raudāt un aizgāju prom. Tas bija ļoti skaisti. Bet ne par to vispār. Tātad pēc Strunča terapijas es jutos daudzkārt labāk. Vispār pasaule atkal bija rožaina, un visi darbi gāja no rokas viegli kā fonds "Viegli".
Piektdienas ballē es ierados galīgi laimīgs, to novēroja Morics, kuru iepriekš biju ielikusi lielgabalā un aizšāvusi prom. Viņš nekavējoties pienāca klāt un pauda atbalstu faktam, ka es smaidu. Apsolīju, ka tuvāko dienu laikā viņš mierīgi drīkst man tuvoties bez riska norauties, jo es negrasos palikt niķīgs. Morics ir viens no tiem džekiem, kas ir kaut kādā studentu padomē, kam vajadzētu krāmēties ar to manu sūdzību par to aptaurēto pasniedzēju. Tā kā bijām laimīgi satikušies, tad viņš pie viena paskaidroja, ka ir izdomāts, kā pareizi būtu jāsūdzas. Pie viena piebilda, ka tas ir tādā gadījumā, ja neesmu pārdomājusi un negrasos likties mierā. Te iejaucās Štefans: "Ko? Tak paskaties uz viņu! Tu tiešām domā, ka viņa varētu likties mierā?"
Tas piektdienas vakars vispār bija lielisks. Kaut vai tāpēc, ka pirmoreiz džeku novedu līdz tam, ka (viņam) bija jāplēš trauki. Tas trauks bija (mana) alus pudele. Tiesa, pēc šīs ziepeņu cienīgās drāmas džeks nākamajā dienā jutās ļoti slikti par to, ka zaudējis savaldību, tāpēc atlikušo nedēļas nogali pavadīja, klausoties blūzu, gruzoties un kurījot. Man gan tas liekas lieliski, jo, ja cilvēki tiek cauri tam posmam, kad jāplēš trauki, tad viņi ir draugi uz mūžu.
Vispār es atvainojos visiem, kas izlasījuši šo ierakstu, jo tas ir bijis tik nenozīmīgs. Es vienkārši esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo rīt no rīta sēdīšos bīberbusā uz Austrumeiropu, un tad es būšu Polijā, kur mani sagaidīs mana poļu druška, kuru neesmu satikusi 4 gadus.
To, ka laviks savus 10 gadus svinēs tieši vienu dienu pirms manas ierašanās, es vēl kādu laiku nevarēšu piedot. Bet Struncis ieteica to izmantot savā labā, jo, redz, īstām dāmām balles ir obligāti jākavē. Un nokavēt vienu dienu - tas ir labais stils.
15.12.33 19:20
Piektdien bija tā diena, kad mums laikam vajadzēja atņemt pamatskolas diplomus. Tā bija diena, kad ar krītu sazīmējām krānus uz universitātes sienām, kā arī iespundējām ķīniešu beibi skapī, lai pēcāk es un Gonzalo to izmantotu kā bungas, kas pavadīja lielisko Sņeškas flamenko deju, bet vakars tika noslēgts ar ugunsdzēšamo aparātu, ar kuru G nolēma paspēlēties. Tajā mirklī pie mums atskrēja Štefans, kurš ir atbildīga persona par visu, un viņa sejā bija rakstīts "Bļa, idioti!". Tajā mirklī esmu viņu pavilkusi maliņā un pateikusi, ka jāparunā. Minūtes laikā sejas izteiksme izmainījusies - pēc tās minūtes šis purns vēstīja, ka vispār atvainojas, ka te atnācis, un vai, cik labi, ka mums viss ir labi. Diemžēl nezinu, ko viņam pateicu, bet tas ir bijis kas bezšaubīgi mīļš un iedarbīgs.
2.12.33 21:17
Es nekad neesmu gribējusi piedalīties nevienā pašā Suņanaglas konkursā, bet atkal, pavisam nemanot, esmu pieteikusi savu dalību konkursā "Suņanagla 2013". Es īstenībā nekad negribu škandalēt, un tas sanāk vai nu nejauši, vai arī esmu bijusi spiesta tā rīkoties. Sevišķi grūti no tā ir atteikties pēdējā pusotra gada laikā, bet es tak neesmu vainīga, ka mani aizsūtīja dzīvot uz dienvidiem un ap kaklu aptina havajiešu krelles.
Mums te ir viens pilnīgi aptaurēts pasniedzējs. Viņš māca augšņu ekoloģiju, bet no tās diemžēl nekā daudz nejēdz. Tā vienā lekcijā viņš nāca klajā ar apgalvojumu, ka neviens augs pa taisno nevar uzņemt gruntsūdeni un ka neviena auga saknes nevar stiepties dziļāk par 2 metriem. Tas bija kaut kas tik absurds, ka uz pusstundu zaudēju valodu. Es biju tādā vieglā ģībienā. Tā ir taisnība, ka lielākoties pārliecinoši lielākā sakņu daļa tiešām atrodas kaut kādā pirmajā metrā (to var labi redzēt tad, kad vētras vai atomkara rezultātā ar saknēm izgāžas kāds koks). Arī ne kurš katrs augs dzer gruntsūdeni (bet tā vietā izvēlas prastu augsnes ūdeni, kas ir tuvāks un nav tik slapjš). Tomēr ir daudz izņēmumu, ko nedrīkst ignorēt, tātad viņa apgalvojums, ka tā nav un nevar būt nekad, ir debilisms. Pieņēmu lēmumu doties taisnā ceļā uz bibliotēku un atrast pa kādam zinātniskam rakstam, kurā būtu minēti koki, kas ar savām dziļajām saknēm dzer gruntsūdeni. Tā atradu dažus, kuros stāstīja par to, kā Austrālijā eikaliptus izmanto gruntsūdens līmeņa regulēšanā. Šajos konkrētajos gadījumos runa bija par 18m un 20m dziļām saknēm, kas ir krietni vairāk nekā tie 2, kas ir pasniedzēja maksimums.
Vispār ar Bungāru vienojāmies, ka nākamajā lekcijā trobelēsim, jo citādi mums nav tiesību neko ļečīt. Tika pieņemts lēmums neļaut pasniedzējam pārāk daudz runāt, bet gan nemitīgi rosināt diskusiju par nozīmīgiem tematiem. Bet pēkšņi Bungāram piemetās nelāgas paģiras, tāpēc es paliku viena, kā rezultātā nevis metu plinti krūmos, bet nolēmu cīnīties vel sparīgāk. Pirmkārt, informēju pasniedzēju, ka viņš katru reizi nezina, kur mums būs nodarbība, kaut arī tās vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Kad viņš sāka atkārtot lekciju, ko jau mums izstāstījis 2 reizes, iekrekšķinājos un informēju viņu par to, ka par šo jau esam runājuši un labāk būtu, ja mēs, tā teikt, ietu tālāk (apbrīnojami, cik pieklājīgi to spēju izdarīt). Uz to viņš atbildēja, ka šis taču ir atkārtojums. Informēju viņu, ka mēs visi zinām, ka tas ir atkārtojums, bet mums tas nav vajadzīgs, jo tā nav pirmā reize, kad viņš atkārto. Viņš turpināja iesākto.
Lekcijas beigās piegāju klāt un iedevu viņam atrastos rakstus par gruntsūdeņiem un saknēm. Speciāli to darīju privāti, jo negribēju vecu cilvēku iznīcināt publiski, bet gan vienkārši parādīt, ka viņš ir kļūdījies.
Nākamajā dienā saskrējāmies nejauši un viņš mani piesauca klāt, lai paziņotu, ka rakstus ir izlasījis (es speciāli biju iekrāsojusi svarīgākās vietas, lai nabagam nav jālasa visi tie blāķi (ko viņš tomēr var izdarīt, ja grib)). Pasniedzējs sacīja tā: "Elīn, tajā vietā, kur rakstīts, ka saknes ir 20 m dziļas, ir drukas kļūda." Šādu argumentāciju tiešām nebiju gaidījusi. Protams, ieslīgu nelielā ģībonītī, no kura ātri spēju atgūties: "Skaidrs. Drukas kļūda. Un tur, kur stāsta par tām 18 m dziļajām saknēm, arī ir drukas kļūda?" Jā, arī tur esot drukas kļūda. Šādā diskusijā tiešām nav viegli kaut ko argumentēt. Pie viena tika arī apšaubīts tas, ka tie kociņi tiešam dzer gruntsūdeni, jo tur autori arī ir kaut ko sajaukuši. Apvaicājos, vai viņam neliekas dīvaini, ka tik daudz drukas kļūdu it kā nopietnos zinātnisko žurnālos. Viņš atbildēja ar smaidu.
Atgriezos mājās un sāku meklēt vēl materiālus. Ziniet, tas nemaz nav tik viegli, jo dziļas saknes un gruntsūdens dzeršana ir tik vispārzināma lieta kā tas, ka cilvēkiem parasti ir viena galva. Bet ej un atrodi zinātniskus rakstus, kuros būtu pieminēts tas, ka homo sapiens sugas pārstāvjiem parasti ir 1 galvas eksemplārs. Es mazliet pacentos un atradu divus absolūti iznīcinošus rakstus. Viens bija par to, kā noteikt, vai attiecīgā ekosistēma dzer gruntsūdeni (ja ir tāds noteikumu saraksts, skaidrs, ka ir arī tādas sistēmas). Otrs bija par dziļākajām sakņu sistēmām visapkārt pasaulei dažādos biomos. Šim rakstam bija pielikums ar tabulu uz 3 lapām ar to dziļo sistēmu sarakstu. Hujeju un aizsūtīju.
Nākamajā dienā sēžu purvu lekcijā. Īsi pirms tās beigām durvis paver šis pasniedzējs. Neko. Lekcija beidzas, eju ārā, tas jau mani tur gaida. Saka, ka esot izlasījis tos rakstus. Tur esot drukas kļūda. Jau tad, kad stāstīju citiem par iepriekšējo drukas kļūdu, ļaudis nespēja tam noticēt. Ja es pastāstītu, ka visas tās 3 lapas ar sakņu tabulām, redz, arī ir drukas kļūda, visi domātu, ka esmu pilnīgi nojūgusies un visu to izdomāju. Tajā mirklī garam gāja mans kursabiedrs, kurš man nenormāli besī, viņam ir bail no manis (tā ir viņa vaina, ne mana), un mēs mēdzam pārrunāt apmēram 1 teikumu mēnesī. Apturēju viņu: "Tā, stāvi. Neko nesaki, vienkārši klausies!" Viņš, protams, paklausīja, un es pasniedzējam pārprasīju, vai viņš tiešām domā, ka visa tā tabula arī ir drukas kļūda. Viņš to apstiprināja. Prasīju, kāpēc viņš ir tik ļoti pārliecināts par to. "Izlasīju vikipēdijā," viņš informēja. Es atkal iekļuvu nelielā ģībonītī, no kura mani izrāva manis pašas komentārs: "Jā, zinātnē tas ir viens no krutākajiem rīkiem." Informēju, ka mūsu saruna ir beigusies.
Tā vakarā aprunājos ar džeku no studentu padomes, jo viņš visu ko zina. Prasīju, kā šeit var iesniegt oficiālu rakstisku sūdzību par pasniedzēju. Nav tā, ka man būtu šausmīgi svarīgi pierādīt to, ka man ir taisnība. Šajā gadījumā es zināju, ka viņam nav taisnība, jo biju par to mācījusies daudz jau iepriekš. Bet tur bija cilvēki, kas nezināja. Un, iespējams, viņš stāsta vēl daudz citu muļķību, par kuru nepareizību es nezinu. Un tad, kad ļaudis pieņems svarīgus lēmumus, balsoties uz to, ko mācījušies pie viņa, tad būs dirsā. Protams, kļūdīties var ikviens, bet laikam ar cilvēku, kurš lieto argumentu "tā ir drukas kļūda", nav vērts diskutēt. Tas džeks, kam prasīju, īsti nezināja, kā te notiek oficiālās sūdzības. Teica, lai atnāku uz nākamo studentu sēdi. Atnācu. Visi šokā, jo šis ir pirmais gadījums universitātē, kad kāds grib oficiāli sūdzēties. Tā atkal esmu pieteikusies konkursam "Gada suņanagla pakaļā". Turklāt domāju, ka nestartēšana šajā konkursā būtu sociāli bezatbildīga rīcība.
1.12.33 23:23
Šis ir ļoti interesants laiks manā dzīvē, jo esmu spiesta ēst stipras tabletes, kā rezultātā īsti nejūtu sāpes. Mēģināju sev sāpīgi iekniebt, bet nekas nesanāca. Kniebiena vietā nākamajā dienā bija zilumi. Vispār ir tā, ka es neko nedzirdu un neredzu, un mana vadošā maņa ir tauste. Šobrīd arī tās man nav, tāpēc pasauli neuztveru vispār. Interesanta sajūta.
Šajā nedēļas nogalē mums bija ceļojums ar fakultātes biedriem, kura mērķis bija pļēgurošana un ļaužu saliedēšana. Nu, zināt taču visus tos pasākumus, kur sabrauc ļaudis, dzer un runā maznozīmīgu sūdu, kā arī tad, kad sasniegts pālis, prasa: "Ēēēē, kāpēc nedejo?" Mans mīļākais moments bija sestdienas rītā, kad ar Sņežku nolēmām ignorēt kaut kādu orientēšanos un palikt mājā gulēt. Šis lēmums tika pieņemts, kad biju jautrā noskaņojumā, tāpēc guļošai Sņežkai virsū uzliku krēslu, lietussargu, kā arī piepūšamu krokodilu. Kādā mirklī istabas durvis atvēra kāds zēns, ieraudzīja to, piecas sekundes klusēja, atvainojās un notinās. Pēcāk gribēju atvainoties viņam par šo triecienu, bet tas nebija iespējams, jo drīz pēc tam viņš no šoka bija paģībis vai aizmidzis.
Pārliecinoši vairāk laika pavadīju miegā nekā nomodā. Un tās dažas stundas, kuras pagodināju ar savu nomodu, bija vienkārši šausmīgas, jo visi mauroja un nelika man mieru. Tā vispār bija drausmīga vilšanās sevī, jo man taču vajadzēja paredzēt, ka tas tā būs. Nebija liels brīnums, ka cilvēki izvēlējās man labāk netuvoties, jo bīstamības ziņā mans skatiens un Švarcnegera labākais automāts bija viens un tas pats. Es biju nenormāli laimīga, kad beidzot šodien iekāpu vilcienā atpakaļ uz Ķīli un man vairs nebija jāklausās tā nebeidzamā jautrā maurošana. Cilvēkiem vispār nevajadzētu būt tik pozitīviem, un viņiem biežāk būtu jānīst. Tiesa, pēdējā laikā esmu izbeigusi nīst savu kursabiedru Gonzalo, kurš pēdējos pāris mēnešus man krita uz nerviem apmēram tikpat ļoti kā visi tie pidriķi, kas pozitīvi mauroja un nejēdza aiztaisīt durvis aiz sevis. Un tagad kaut kādu iemeslu dēļ man viņš vairs nebesī. Vispār kruta sajūta.
Un šodien es atčoknījos, ka apmēram pēc divām ar pusi nedēļām būšu Latvijā. Ceru, ka Elīna Kursīte uztaisīs ganuzēna pīrāgu.
23.11.33 20:26
Vakar pirmoreiz nobastoju lekciju, jo aizrāvos ar ziņu lasīšanu un skatīšanos, tāpēc tad, kad beidzot atvilkos līdz universitātei, mana galva bija sadalīta dažādos avārijas dienestos. Bija jāiet satikties ar pasniedzēju, bet es, protams, nezināju, kur viņu atrast. Prasīju Bungāram, kāds pasniedzējam kabinets. Tas padomā un izmet: "Viens viens divi!" Uz to es reaģēju, izvelkot telefonu un zvanot uz 112 (nezinot, kāpēc tas būtu jādara). Bungārs turpina: "Pasniedzēja kabineta numurs ir 112. Kabineta numurs. Kas noticis?"
17.11.33 21:14
Šodien man bija tāds randiņš, uz kuru abi ar Eškroftu ieradāmies, domājot, ka otrs cilvēks ir bijis tas, kurš ir uzaicinājis. Tas ir ļoti viegli iespējams. Un tā es šodien nodarbojos ar kaut ko reāli stulbu. Es nezinu, kā to sauc, bet tā ir tā iešana pa šņori, kas novilkta starp diviem kokiem. Pasākuma muļķīgums būtu augsts arī bez kādiem citiem priekšnoteikumiem, jo man līdzsvara sajūtas vispār nav (pirms divām dienām ieskrēju sienā, kā rezultātā manas lūpas ieguvušas violetu toni). Bet, tā kā iepriekšējā dienā bija atzīmēta Sņežkas dzimene, tad jutos vēl nestabilāk nekā parasti. Tā kā šis ierosinājums bija tik debils, tad, protams, tika pieņemts nekavējoties. Mazliet paskatoties, kā Eškrofts savieno daiļumu un spēku, un līdzsvaru, nolēmu, ka varbūt es tiešām varētu pamēģināt. Man, protams, bija nepieciešama palīdzīga roka, jo iespēja, ka ar pirmo reizi varēšu tur stāvēt neturoties, bija, ir un būs nulle. Saņēmu ieteikumu, ka vispār būtu labi, ja es beigtu trīcēt, jo tas baigi nepalīdz. Palūdzu desmit sekunžu un atļauju aizvērt acis, jo tad es varēšu atslābināties un beigt trīcēt. "Aizvērt acis? Diez vai tas palīdzēs," Bungarčiks izteica šaubas. Taču pēc tām desmit sekundēm ar acīm ciet tiešām biju pārstājusi drebēt kā apses lapa, kas lika Bungāram priekā un izbrīnā brēkt. Tiesa, acu aizvēršanu ieviest savā triku arsenalā viņš atteicās. Tā visu pēcpusdienu pavadīju, vazājoties pa to šņori un krītot, un tā arī nesaprotot, kā ir iespējams lietot kājas vai rokas kā instrumentu līdzsvara noturēšanai, tomēr beigās jau biju spējīga spert arī kādu solīti bez palīdzīga pleca. Tas bija brīnišķīgs sasniegums. Ne tik daudz tas, ka varēju spert solīti, bet vispār tas, ka piekritu darīt kaut ko tādu, no kā teorētiski man būtu jābaidās.
10.11.33 23:13
Vakarnakt ar Bungāru mēs oficiāli kļuvām par labiem draugiem, jo pirmoreiz apzināti divatā devāmies apslacīt savas plaukstošo draudzību. Viņš ilgi domāja, kā uzaicināt meiteni (mani) ieraut, līdz nolēma, ka vislabāk būs, ja viņš piedāvās doties uz kādas pankgrupas koncertu, jo mēs taču esam kārtīgi panki. Piedāvājumam nekavējoties piekritu, jo laiks nav velti jātērē. Piezvanīju Gonzalo, lai noskaidrotu, kur īsti ir tā vieta , jo viņš zina, un tas uzreiz prasīja, vai nākšu ar Bungāru. Tas nozīmē, ka mūsu draudzība ir tik pašsaprotama, ka ļaudis jau mūs ir salikuši vienā kultūras kanonā, kaut arī ne reizi pirms tam neesam pavadījuši laiku divatā.
Vakara sākumā Bungārs atvainojās, ka uzvilcis bereti, kas, iespējams, viņu padara līdzīgu francūzim, kas glezno un ēd kruasānus. Atvainošanās tika pieņemta, kaut arī pēc zoda viņš atgādina Nikolā Sarkozī (pēc visa pārējā - Ričardu Eškroftu). Iespējams, varēju šo atvainošanos pieņemt, jo tā tika pasniegta kopā ar mazo pudelīti zāļu grādīgā. Tās mazās pudelītes man patīk tāpēc, ka Eškrofts tās dzer, iestiprinot mutē un uz atpakaļ atgāžot galvu. Ta stāstījām viens otram biogrāfijas, un, kad pateicu, ka nesen Brazīlijā nolidoju no klints, viņš vaicāja, vai tas tāpēc, ka es nodarbojos ar klinšu kāpšanu, vai tāpēc, ka esmu nelaimes putns. Pēc tam pats arī atbildēja (pareizi) uz uzdoto jautājumu.
Ceļā uz pankgrupu, nejauši satikām viņa kursabiedrus, kā rezultātā iestrēgām krogā, koncertu neredzējām, kā arī es tiku pieņemta Eškrofta kursā. Tam bija vairāki ļoti labi iemesli - pirmkārt, savu brīvo laiku es labprātāk pavadu kopā ar viņiem, nevis saviem kursabiedriem, otrkārt, savos izvēles kursos daudz vairāk satieku viņus, nevis savus kursabiedrus. Ar to pietiek. Protams, arī sastrīdējāmies par sociālismu, bet arī tas netraucēja vienam otru informēt par to, ka otrs ir kruts cilvēks. B arī sacīja, ka es esmu pirmais cilvēks, kas saprot, kā tā var mīlēt dzimteni kā viņš (vai es). Mazliet vēlāk apmeklējām kādu mājas balli, kur man tik ļoti sāka likties, ka esam kursabiedri, ka klātesošos arī par to informēju. Par to visvairāk bija izbrīnīts mans kursabiedrs, jo, nu, viņš bija mans kursabiedrs. Protams, daļai ļaužu stāstīju, ka studēju kultūras socioloģiju un pētu prostitūcijas un popkultūras saistību.
Mūsu satikšanās bija arī ļoti izglītojoša - Eškrofts iemācīja man attaisīt alus pudeli ar otru alus pudeli. To man neskaitāmas reizes bija mācījis bratans, bet diemžēl nesekmīgi. Mans lepnums vēl aizvien ir neaprakstāms. Vienojāmies, ka par to kādreiz izčekošu, vai viņš pareizi elpo (spriežot pēc balss, man šķiet, ka jā, bet drošs paliek nedrošs, un Oģīts gudrāks). Viesības pametam kopīgi ap sešiem no rīta, un nolēmām, ka šī noteikti nav pēdējā reize, kad kopīgi pļēgurojam. Un gandrīz sajaucām un aizbraucām uz jūru, nevis uz mājām. Domāju, ka pāragri izdarīt tādus slēdzienus, bet Ambulance Mētra jau ir paspējusi nākt klajā ar paziņojumu, ka tas mīļumiņš ir Žoels 2013. Par to gan varēsim būt droši tikai tad, kad pastāstīšu, ka sākotnēji sāku veidot ar viņu kontaktu vienkārši tāpēc, ka viņš ir ļoti smuks.
4.11.33 22:39
Svētdien no rīta sāku apzināties, ka nevaru atrast savu telefonu, un ļoti liela iespēja, ka esmu to papisusi piektdienas vakarā, kas bija ievērojams ar samērā grandiozu balli. Šodien man bija no rīta jāceļas, un vispār es to tīri labi daru bez modinātāja, ja sev pasaku, cikos vajadzētu celties. Bet tomēr drošības pēc palūdzu koju kaimiņam, lai uzdauza man pa durvīm astoņos. Es, protams, pamodos 7:57 un tad, kad viņš dauzīja durvis, varēju tās atvērt, lai lepni paziņotu, ka, kā jau paredzēts, esmu pamodusies. Tā lepnā sejas izteiksme man uzreiz nokrita - viņš man mazliet ielauza sirdi, jo durvīs stāvēja ar kafiju man. Nav slikti būt vienīgajai meitenei kojās, nav slikti.
Tā, protams, jau domās atvadījos no sava telefoniņa un rīt grasījos iegādāties jaunu pa divdesmit eiro vai kaut kā tā. Te pēkšņi ziņu atsūta džeks, kuru, nu, puslīdz zinu. Apgalvo, ka pie viņa esot mans telefons, ko tūliņ arī pierāda, atsūtot attēlu. Atzīst, ka nezina, vai tas strādā, jo viņš to esot atradis izslēgtā stāvoklī un tūliņ pat izjaucis, lai uzliktu uz radiatora pažāvēties, jo tas nabadziņš 2 diennaktis pavadījis zālē un lietū. Visi smārtfouni var iet totāli dirst, jo vienīgais, kas tam nabadziņam bija noticis - tas bija izlādējies. Strādā lieliski! 22.gadsimts! Lai dzīvo Samsung! (Mans prieks ir neizmērojams vienmēr, kad uzzinu, ka nevajadzēs iet iepirkties. Diemžēl jauni trauki gan būs jānopērk, jo man apgāzās virtuves skapis ar visu, kas tajā iekšā. Dienā, kad palikšu bagāta, nopirkšu pilnīgi visu, lai man nekad, nekad vairs nevajadzētu iepirkties)
29.10.33 13:13
Kad pateicu tēvam, ka piroreiz mūžā došos uz striptīzklubu, viņš bija šokā: "Ko? Tu nekad neesi bijusi? Tu jau esi diezgan veca!" Striptīza kluba apmeklējums piektdienas vakara bija ļoti jauks. Tas bija ļoti mazs klubs, kur no sākuma mēs bijām pirmie apmeklētāji. Pēc kāda laika uzradās vēl kādi 5 džeki. Tas arī viss. Visticamāk kluba apkalpojošais personāls nosprieda, ka esam kaut kādi Lonely Planet ļaudis, jo pret mums izturējās neparasti iztapīgi. Kāda mirklī, kad gāju iegādāties dzērienu, man pienāca klāt apsargs un atvainojās, ka jāgaida (es biju gaidījusi apmēram 20 sekunžu). Meitenes dejoja apbrīnojami, un es nesaprotu, kāpēc striptīzs nav iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Mazliet vēlāk, kāda dāma, kas klubā nestrādāja, bet toties bija ieķemmējusi, arī metās dejot striptīzu. Tā nebiju es, ja kas.
Pirmdienas rītā, kad pirms lekcijas devos uz ateju, man pretī nāca bungāru Eškrofts, kurš mani informēja, ka nav atnācis uz striptīzklubu ar mani un nav devis nekādu ziņu, jo vienkārši bija pālī un apsities. Vispār to es jau zināju bez teikšanas. Kad nācu atpakaļ un ieraudzīju, ka viņš ir nosēdies manā blakusvietā, arī nebiju pārsteigta, jo mūsu starpā valda tas pats, kas Rīgas domē - saskaņa. Tapēc, ja mums ir kopīgs kurss, nesarunājot visticamāk būsim sasēdušies blakus. Tas ir ļoti labi, jo ņirgt un brīnīties mums arī gribas par vienām un tām pašām lietām. Un ir labi, ja blakus ir kāds, ar kuru dalīties sašutumā par to, ka kaut kādās pēdējās ūdeņu kartēs parādās Čehoslovākija, piemēram.
Vakar cauri vētrai un naktij soļoju uz vācu valodas nodarbību. Iegāju tajā mājā, tur pretī jau Eškrofts: "Lekcijas atceltas vētras dēļ. Pežas. Negribi braukt uz jūru?" Lieliski.
25.10.33 19:35
Tatad viņnakt ar bungāru džeku iepazināmies labāk, smēķējot meiteņu tualetē. Es biju pirmoreiz ar pīpi tualetē, bet neesmu pilnīga idiote, tāpēc pirms tam rūpīgi apskatījām, vai tur ir Ugnsgrēka signalizācija. Nebija. Nākamajā vakarā, protams, mums bija vēl viens iepazīšanās pasākums. Kad gāju uz šo tusofku, novēroju, ka bungārs man iet pa priekšu. Man vienkārši saļima ceļi, kad ieraudzīju, cik veikli un vienaldzīgi viņš atvēra alus pudeli pret ceļazīmi. Pie viena nospriedu, ka atstāt iespaidu uz mani laikam nav pārāk grūti. Tā sākās viesības, un kādā mirklī mēs saskrējāmies. Arī tas bija ļoti skaisti - es stāvēju ar alus pudeli rokās, viņš ienāca istabā kā tāds Ričards Bitter Eškrofts, saskandināja un notinās. Pēc pāris stundām uzradās, lai paprasītu, vai man gadījumā nav šņabis. Nebija. "Ai, ja Tev nav, tad nevienam nebūs!" viņš izsecināja. Domāju, ka secinājums bija pareizs, jo beigu beigās paliku līdz viesību beigām, un, ja kādam būtu bijis šņabis, es točna to zinātu. Mīļākais viesību moments ļoti patiktu Loginai, jo tas bija ļoti random - mirklī, kad visi kulturāli sēdēja uz krēsliem un pārrunāja globāli nozīmīgus jautājumus, serbu Aļoša ar abām rokām saķēra manu pēdu un, skatoties man acīs, sacīja: "Fantastiskas kurpes!" Mājās pa īsceļiem mani veda džeks, kurš arī dzīvo manās kojās. Kādu brīdi man atkal uznāca domas par to, ka varbūt visi cilvēki šajā pasaulē nav labi, jo viņš mani veda cauri tumšiem krūmiem un dubļiem, par ko liecina manu apavu izskats šodien. Tomēr nolēmu, ka diez vai viņš mani nogalinās, jo visi redzēja, kā viesības pametam kopā, - tātad viņš būtu pirmais, uz ko Kristu aizdomas. Tik stulbs nav neviens.
Pirms pāris dienām ar savu ķīniesu džeku norunāju, ka šovakar iesim uz striptīza klubu, jo nekad tādā neesam bijuši. Pirms pāris stundām mums bija kaut kāda tikšanās, kurā mums jānoorganizē, kā, kur, cik un kāpēc mācīsimies vācu valodu. Auditorijā bija dahuja cilvēku. Ienak Eškrofts, apsēžas man blakus, kā rezultātā nedzirdēju gandrīz neko no tā, ko mums stāstīja, jo visu laiku ņirdzām vai arī runājām par kaut ko ļoti nopietnu. Svarīgākais, ko sapratu - pēc šīs tikšanās katram no mums jāparakstās kaut kāda sarakstā, kas atrodas gaitenī. Tā kā es vienmēr sēžu pirmajā solā, tad, protams, pie saraksta biju pirmā, lai secinātu, ka mana vārda sarakstā nav. "Nebēdā, var taču parakstīties jebkur citur!" mani mierināja Eškrofts, un mēs abi parakstījāmies uz kaut kāda random plakāta. Tad es sāku intensīvi domāt, vai būtu labi uzaicināt viņu pievienoties mūsu striptīza kluba apmeklējumam. It kā jau nekas sevišķs, bet tomēr gan jau atrastos ļaudis, kam tas liktos jocīgi. Nodomāju, ka, ja viņam liksies tas kaut kā nepieņemami, tad tā būs pirmā pazīme, ka lohs. Tā iesāku stāstīt, ka šovakar ar ķīniešu džeku eju uz striptīzklubu, jo nekad neesam bijuši. Eškrofts mani pārtrauca apmēram pusvārdā: "Es arī! Es arī! Es arī nekad neesmu bijis. Drīkst ar Jums?" Drīkst, baby, drīkst.
22.10.33 13:30
Pavisam drīz - pēc gada - šīs briesmas būs beigušās (briesmas ir dzīvot ārpus Latvijas). Tagad esmu apmetusies Ķīlē un ļoti gaidu mirkli, kad iepazīšos ar kādu Robertu un saglabāšu viņu telefonā kā Robertu Ķīli. Vakar mums bija iepazīšanās pasākums ar jaunajiem fakultātes biedriem. Ļaudis bija tik gudri, ka patiešām lūdz visiem klātesošajiem nosaukt savu vārdu, valsti un specialitāti (telpā bija aptuveni 100 studentu). Neviens no viņiem nebija Roberts. Pasākuma neoficiālā daļa sākās ar to, ka gāju ārā no tās klases un savam ķīniešu džekam Vei sacīju, ka izklaide ar visu vārdu saukšanu ir bijusi ļoti jēdzīga un es, protams, atceros pilnīgi visus vārdus: Mariana, Skots, tri rubļā. Tajā mirklī pret mani pagriežas džeks un saka: "O, zajebis, Tu atceries manu vārdu!" Es saku, ka, protams, atceros. Atceros arī valsti un specialitāti, ko nekavējoties nosaucu. Kaut arī viņš bija vienīgais cilvēks, ko atcerējos (nebija nekāds urods), Skotam radās pārliecība par to, ka man ir briljantdārga atmiņa. Kad noskaidroju, ka viņš ir no pāķiem netalu no Čikāgas, protams, pratu nosaukt pusi no Chicago Bulls 1995.gada sastāva. Tas bija starā.
Vispār pasākuma neoficiālo daļu rotāja astoņas alus kastes zem galda, kas parūpējās par to, lai man gribētos darīt debilas lietas. Tāpēc mani fakultātes biedri domā, ka es studēju arhitektūru un filozofiju un maģistra darbu izstrādāšu par ūdens trubu izvietojumu mājās saistību ar reliģiju (par to jau izsenis runajis Aristotelis). Vienīgais, kurš pārliecinoši saprata, ka diršu, bija džeks no Ungārijas, kurš man uzreiz iepatikās, jo uz oficiālo daļu neieradās un pirmo savu esības minūti pavadīja, krāmējot alkoholu ārā no somas. Ta kā ungārs bija ļoti smuks, tad paziņoju ķīniešu beibei, ka viņa var nešaubīties ne mirkli par to, ka vakara beigās mēs trīs būsim labākie draugi. Tuvojās vakara noslēgums, bet tā arī nebijām aprunājušies. Tas ta nedrīkstēja beigties - kaut kas bija jādara lietas labā. "Skaties un mācies!" paziņoju ķīniešu beibei, piegāju pie ungāru džeka un pēc divām minūtēm abi nācām atpakaļ pie ķīniesu beibes. Tādejādi es attaisnoju savu uzvārdu, kas cēlies no vārda "koļīt". Vakara beigas bija tādas, kā es biju plānojusi - trijatā sēdējām pieturā, spļaudījāmies un ņirdzām. Un pīpējām universitātes meiteņu tualetē. Viņu nesauc Roberts.
29.9.33 21:11
Es tagad dzīvoju savu skaisto Rīgas dzīvi, kas sastāv no saviesīgu pasākumu apmeklēšanas un liela prieka par maniem krutajiem draugiem, kas mani nēsā uz rokām, ka arī mazliet biznesa. Vakardien šīs trīs lietas tika apvienotas - ar krutu draugu mazliet pabīdīju biznesu un tad kopīgi apmeklējām kādu saviesīgu pasākumu (tas bija jādara, jo man bija dārgi augstpapēžu zābaki), kurā gājām rotaļās. Tās bija intelekta rotaļas, kurās sākotnēji izveidojām komandu ar Brici un Peķi, uzvarējām, tad no sava intelekta konglomerāta izmetām Peķi un atkal pārliecinoši uzvarējām. Gandrīz visas virsotnes, kas pārsniedz 8000 metru, atrodas Himalajos. 2 no gan šobrīd ir Latvijā - tās ir mūsu intelekta virsotnes.
Ieraušanas ar Bri vienmēr ir ļoti kvalitatīvi pavadīts laiks, tā bija arī šoreiz. Iepriekšējā reize, kad tikāmies, bija ap gadu miju, kad kopīgi izveidojām fotoseriālu "Mīla un nāve" (
http://klab.lv/users/texti/54722.html#cutid1). Tā kā stāsts bija par mīlu un nāvi, protams, kādā mirklī Bricim bija mani jānogalina. Vēlāk, kad skatījos bildes un ievēroju caurumu reģipša sienā, ļoti ilgi mēģināju atcerēties, vai kaujas aina bijusi tik dzīva, ka viņš tiešām ietriecis mani sienā. Nākamaja rītā Santa, kas devās tīrīt zobus un seriāla uzņemšanā nebija piedalījusies, vannas istabā sniedzās pēc zobbirstītes, bet tās vietā atrada alus pudeles rozīti. Ļoti svarīga informācija.
17.9.33 21:53
Šodien es dzēru visgaršīgāko kafiju, kādu nācies dzert. No Brazīlijas pāķīšiem, kur tie ļaudis to kafiju arī audzēja. Man bija saslimušas kafijas dzirnaviņas - no sākuma šķita, ka kūp kafija, bet atklājās, ka no lielās piepūles kūp pašas dzirnaviņas. Ceru, ka Skalbes kaķītim tā nebija. Tad ņēmu piestu, kurā parasti tiek spaidīti pipari, un 2 dzīves pavadīju spaidot to kafiju. Salauzu arī vienu no tiem piestas kātiem. Par tik garšīgu kafiju būtu ar mieru maksāt sešus latus piecdesmit. Ļoti svarīga informācija.
13.9.33 23:38
Ķīn. beibei Latvijā bija jāieplanē otrdien. Tā nenotika, jo šī meitene savu ļoteni nokavēja par vienu dienu. Tā kā viņa nezina, ko darīt nestandarta situācijās, viņai neienāca prātā laicīgi par to mani informēt, kā rezultātā es biju nospriedusi, ka viņai ir nolaidusies Rīgas lidostā, bet aizdomīgo elemetu aizturēšanas grupa ir viņu aizturējusi. Pēc ilgākām pārrunām ar dažādiem lidostas darbiniekiem atklājās, ka tiešām šis aizdomīgais elements nekad nav bijis Rīgas lidostā. Apmēram ap to mirkli viņa arī bija nolēmusi man to paziņot.
Tā viņa Rīgā ieradās vakar ar autobusu Rīga-Berlīne. Tā kā viņa iepriekš šādu attālumu ar autobusu nebija veikusi, viņa, protams, plātījās, ka pa taisno no autobusa ies uz bāru. Kad atbrauca, protams, dziedāja citu (daudz mierīgāku) dziesmu. Tā dziesma bija apmēram tāda, ka atbraucām mājās un vēlāki izgājām ārā ar Konstes jaunkundzi pasēdēt viņas pagalmā pie galda un pabaudīt Latvijas debešķīgos alus. Tad notika kas neticams - mūs uzrunāja kāds milicis. Mirklī, kad devāmies uz krūmiem nokārtot dabīgās vajadzības, viņš piecirtās klāt un prasīja, vai tas ir mūsu galdiņš. Atbildēju, ka tas ir publisks galds, bet mēs tur tik tiešām sēžam šovakar. Tajā mirklī galds bija nokrauts ar alus pudelēm. Viņš aizrādīja, ka nav pareizi lietot alkoholu sabiedriskās vietās, tostarp pie publiskiem galdiem pagalmā. Tas nebūtu nekas īpašs, bet tas notika Pļavniekos. Te - manā karaļvalstī - nekad neviens man nav teicis ne to, kurā oktāvā man dziedāt "Pūt, vējiņi", ne to, kur dzert alu. Tas bija liels šoks, no kura vēl aizvien nespēju atgūties.
Svarīgi, ka viņa ar savu karti nopirka man biļeti uz nākamo mācību pilsētu. Tas izmaksāja 115 eiro. Tā kā ķīn. beibe ir sapratusi, kas ir galvenais dzīvē, viņa palūdza, lai visu šo naudu atdod alū.
Šodien iepazīstināju augsto viešņu ar Eiropas hipsteru galvaspilsētu. Viena no pazīmēm, kas par to liecina - dažkārt apavi Rīgā tiek izmantoti dekoratīvām vajadzībām. To atklājām, jo kādā vieta, kur viņa vēlējās iegādāties apavus, nepiekopa modi piedāvāt gan labo, gan kreiso kurpi. Bija tikai viena. Un viens cilvēks visbiežāk pilda dekoratīvu funkciju. Ar apaviem ir tāpat.
Ķīn. beibe atzina, ka latviešu zēniem ir "enjoyable" sejiņas un bija satriekta par okupācijas muzeju, kas bija jāapmeklē, jo katru dienu ir nepieciešama kāda pile izglītības, nevar tikai pļēgurot un maurot. Vēl pie izglītības var pieskaitīt to, ka parādīju apšu bekas. Viņai vislabāk patika mazās apšu bekas, jo tās izskatās pēc pimpja.
Rīt es pēc simt gadu pārtraukuma beidzot satikšu Tālīti, ar kuru dosimies spiritualā ceļojumā uz Skrīveriem. To es gaidu tik ļoti, ka no prieka iegriezu sev kājā.
5.9.33 10:28
Kad bija jābrauc mājās, lidostā ierados 100 stundas iepriekš, jo paredzēju, ka noteikti būs kāda ķibele, kuras atrisināšanai būs nepieciešams laiks. Galvenais, ko iemācījos Amsterdamā - svarīgākā hidrologa īpašība ir spēja veikt precīzus pieņēmumus. Esmu augsti kvalificēts speciālists, protams, man bija taisnība. Aizeju, a tur man saka, ka attiecīgā kompānija mana laikā lidojumu Rio-San Paulu nemaz nepiedāvā. Pārliecinājos, ka esmu pareizajā lidostā. Tad atcerējos, ka biļetes esmu pirkusi KLM kantorī, un zināms, ka Nīderlandē idiotu koncentrācija ir augstāka nekā citās valstīs. Šie gudrie ļaudis man bija atsūtījuši biļeti, kurā norādījuši citu aviokompāniju. Bet, tā kā esmu labs hidrologs, jau iepriekš paredzēju, ka būs kaut kāds čakars. Tas arī vienīgais iemesls, kāpēc paspēju uz to ļoteni. Lohu bars.
Lidojumā no San Paulu uz Amsterdamu man blakus sēdēja kāds kungs, ar kuru sākām pļāpāt par dzīvi un biznesu. Laiku pa laikam es apraudājos, jo biju ļoti laimīgs par to, ka braucu mājās. Nepanesami laimīgs. Kad sāku raudāt pirmoreiz, šis kungs prasīja, kas ta man noticis. Kad sacīju, ka tas no laimes, viņš nolēma, ka kādreiz jāapciemo šī valsts, ja jau šitā.
Lidojumā no Amsterdamas uz Rīgu biju pilnīgā starā, jo tas bija saulrieta laiks. Es tādu lēnu saulrietu nebiju redzējusi apmēram kopš pagājušās vasaras. Sēdēju, skatījos saulrietu, klausījos Nika Dreika "Northern Sky" (tā ir dziesma par Dievzemīti), kā arī priecājos par apmēram 5 krieviski runājošajiem jauniešiem, kas bija pilnīgā pālī un spītīga atteicās apsēsties. Tajā autobusiņā no lidmašīnas, viņiem aizrādīja kāds cits jaunietis, kuram likās, ka šāda uzvedība nav laba. Aizrādījuma teksts bija apmēram "Čivo bļa". Autobusā sākās grūstīšanās. Es pievēru acis, sajutu ķermenī ieplūstam siltumu un pilnībā apzinājos, ka esmu mājās, bļa.
30.8.33 10:03 - Trips. 3.daļa
Ap sešiem no rīta Precioso kungs pielēca kājās un dieviem prasīja: "Ko? Mēs trijos naktī neesam aizgājuši uz Korumbau?" Es uzņēmos dievu lomu un informēju, ka neesam gan. Tas bija ar steigu jālabo. Tā kā ārā bija apmācies un dusmīgs, tad saņēmu ieteikumu neņemt līdzi neko.
Mūsu pārgājienā piedalījās arī daiļuma meistars Felipe un Pablo, kas visu laiku reklamēja manas simpātijas pret alkoholu, kaut arī nekad mani nav redzējis pālī (es Karaivā nevienu reizi neesmu bijusi pālī). Tie bija brīnišķīgi džeki, kas laiku pa laikam, piemēram, sāka staigāt uz rokām. Tā kā daļa ceļa bija applūdusi, bija arī jāšķērso ezers. Nogājām arī gar to kalnu, kas bija pirmais, ko tie senie portugāļi redzēja, kad pirmoreiz atbrauca uz šejieni. Tas nozīmē, ka mums bija arī kultūrvēstures mācību stunda. Pusceļā uz Karambau viesojāmies kādā dievu pamestā mājiņā, kur dzīvoja Pablo radinieki, kas lika mums pīpēt indiāņu zāļu maisījumu un no kokiem gāza lejā kokosriekstus, lai mūs padzirdītu. Tā kā saule tikai sāka līst ārā no mākoņiem un man bija ūdens, vēl nebiju tādā stāvoklī, lai uzskatītu kokosūdeni par labu padzērienu. Ar kokosu man ir saspringtas attiecības kopš tās skaistās vasaras, kad Šarms pilnīgi visiem ēdieniem pievienoja kokosriekstu pienu.
Ceļā veicu arī vairākus ekohidroloģiskus mērījumus - pagaršoju ūdeni gan ezerā, gan peļķēs, gan avotiņos, lai noteiktu sāļu daudzumu un līdz ar to - iespējas šo ūdeni (un zemi) izmantot lauksaimniecībā. Vislabāk man garšoja avotiņš, kurš no zemes izlīda paša okeāna. Arī, lai nokļūtu Korumbau, ir jātiek pāri upītei. Tiesa, te daudz vairāk cilvēku izmanto iespēju pārpeldēt tai pāri, nevis rāpties laivā. Ap šo laiku saule bija sākusi pildīt savas primārās funkcijas un ūdens sāka beigties. Devāmies skaistā pastaigā pa mangrovēm, kur Precioso kungs mūs brīdināja, ka, raujot pēdiņas ārā no dubļiem, jābūt uzmanīgam, jo uz koku saknēm tup austeru mazulīši, kas griež asi kā nazīšu. Tā kā mūsu starpā valda tas pats, kas Rīgas domē (saskaņa), tad, protams, tieši tajā mirklī vilku ārā kāju no dubļiem un sagriezu pret austeru mazulīšiem. Nolēmām, ka tagad par to nav vērts skumt, jo bija skaidrs, ka tuvakās stundas pavadīsim dubļos, tāpēc kaut kā kopt brūci tāpat nav jēgas. Vienīgi tika veikta medicīniskā apskate, lai secinātu, ka brūce nav pārāk dziļa, bet nav arī tik sekla kā šejienes okeāns. Ja kas, tā skaņa, kas pavada austeru atvēršanos, ir ļoti kruta.
Bija bēgums, tāpēc varējām aizvilkties uz zemes ragu, ka eksistē tikai tad, kad ir bēgums. Tas nozīmē, ka varēja iet dziļi okeānā tā, ka no abām pusēm ir ūdens. Čilojām, līdz pēkšņi ķīniešu beibe sāka stresot par to, ka jādodas atpakaļ uz Karaivu, jo jāpaspēj uz autobusu. Apbrīnoju šo meiteni par to, ka viņa pēc pāris dienām Karaivā vēl ir spējīga domāt par kaut kādām laicīgām lietām. Apsveicam.
Karambau ļaudis mūs atteicās kaut kur laist tā uzreiz, jo no sākuma mums bija mazliet jāpadzeras un jāpaēd. Karambau ļaudis ūdeni nedzer. Veikalā to iegādāties nevar. Jo jādzer ir kokosūdens.Tā kā no maniem 70% ķermenī bija palikuši kādi 10% ūdens, tad nolēmu, ka ir pienācis laiks pārkāpt pāri savai kokosa traumai. Nebija tik traki. Kļuvām par ļoti mīkstiem cilvēkiem, jo pēc pusstundas visi no galvas līdz kājām bijām nolējušies ar to kokosūdeni. Ilgi skatījos uz ķīniešu beibi, kas streso par to stulbo autobusu un nolēmu, ka tas viss ir nepareizi. Katrs var darīt tā, kā grib, tāpēc nolēmu, ka man tas autobuss pohuj un palikšu te vēl vienu dienu. Džeki manu lēmumu uzņēma ar ovācijām. Es pati arī.
Beibes aiztrauca atpakaļ uz Vitoriju, un es jutos kā uzvarētājs, kas paņem visu, jo sāku apdomāt arī racionālos uzkavēšanās iemeslus: pirmkārt, ja es būtu bruakusi, man nebūtu laika iztīrīt savu mangrovju brūci un man nopūtu kāja. Otrkārt, nebija jau nekā tāda, kas baigi būtu jādara Vitorijā. Tiesa, ar katru uzkavēšanās mirkli saruka iespēja, ka paviesošos San Paulu. Bet man par to ir pohuj arī tagad.
Paliku Karaivā un apgaismoju ļaudis par to, ka vispār tagad ir 2012., nevis 2013.gads. Viņi diezgan precīzi nosaka pulskteņa laiku pēc saules, bet tas nekādi nepalīdz orientēties gadaskatiļos. Savā atlikušajā laikā Karaivā nekur negāju, jo, kopš iztīrīju savu austeru griezumu, vairs nevarēju paiet.
Mēs esam ļoti romantiski ļaudis, tāpēc nakti pavadījām zālē. Ne tik daudz tāpēc, ka varētu blenzt mēnesī, bet tāpēc, ka tur bija skats uz ūdenstorni, ko es diemžēl bez lēcām neredzēju, bet ticēju bez ierunām.
Nākamajā dienā es tiešām grasījos braukt prom. Devos atvadīties no džekiem, bet manas atvadas pārtrauca Precioso kungs: "Nekur Tu nebrauksi. Ceļš ir bloķēts." No sākuma mēģināju uztaisīt mazu drāmiņu, bet man īsti neizdevās. Kaut kādā mirklī Precioso kungs bija sacījis, ka viņu fascinē tas, cik mierīgs un kluss cilvēks es esmu. Mirklī, kad nespēju uztaisīt drāmiņu, pat spēju tam mazliet piekrist. Bet ne pilnībā, jo, ja es esmu mierīgs un kluss, tad, piemēram, mans bratans būtu jāiekļauj ģeoloģijas mācību programmā kā organiskais nogulumiezis.
Sandra Mētra ir konstantā "es gandrīz apraudājos" stāvoklī. Es tādā nonācu, kad ieraudzīju Precioso kunga pasi un sapratu, ka tas tiešām ir viņa īstais uzvārds, nevis tāds vienkāršs "es - visvērtīgākais" pašvērtējums. Nākamais Sandras Mētras stāvoklis bija tad, kad nez no kurienes tiešām ieradās vāciešu meitenes, kuras nevarēja saprast, kāpēc viņas ir kļuvušas par leģendu un kāds man ar to sakars.
Pedējā rītā Precioso kungs kundzēm brokastīs cepa banānus un es ieraudzīju, ka uz melnā loga ir uzskricelēts uzraksts "The End". Un visi bija pilnīgā Mētrā, kad iekāpu laivā un braucu prom no salas, krastā atstājot džeku, kurš mani ir divas reizes bildinājis, abas reizes manu atteikumu komentējot ar "tā jau man likās". Tas bija kā filmā. Tā jau man likās, ka būs.
29.8.33 19:52 - Trips. 2.daļa
Brazīlija ir futbola karaļvalsts. Tas Pasaules čempionāts var iet dirst, jo mēs un daži ēzeļi, piemēram, skatījāmies, kā īstie džeki spēlē Brazīlijas vecākajā ciematā. Pēdējoreiz tik baudāmu spēli redzēju, kad iepriekšējā Pasaules čempionātā Urugvaja spēlēja ar kaut ko.
Dienas laikā, protams, ļaudis bija pamanījuši mūsu ierašanos, kā arī vairākkārt uzaicinājuši uz forro balli. Forro ir brazīļu deja, kas nav samba, un to drīkst dejot arī tie ļaudis, kas neko no dejošanas nerubī. Bijām uzaicinātas tik daudz reižu, ka, ja neierastos, tā būtu necieņa pret šo ciematu. Tā kā mums te labi patika, tad pārvarējām slinkumu un manu vēlmi vienkārši plītēt, guļot šūpuļtīklā, un aizvilkāmies uz forro bāru. 4 sekundes pēc tam, kad apsēdāmies, mums klāt pieslīdēja kungs, kurš sarunu uzsāka tā, it kā mēs visi būtu labi draugi jau izsenis. Tas bija tas pats kungs, kurš bija vēlējies noskaidrot, vai esam vācietes (kā vēlāk izrādījās - mana vienaldzība viņam tik ļoti patikusi, ka uzreiz sācis rēķināt, kur pavadīsim vakaru un aprēķināja to pareizi). Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz atklājās, ka Precioso kungs ir visnotaļ sakarīgs džeks, kurš uzaudzis neiedomājami milzīgajā San Paulu, mācījies Sidnejā un pēcāk izlēmis pārcelties uz 600 cilvēku Karaivu, kuru viņš mīl no visas savas biojēra sirsniņas, tāpēc kaut kādā veidā mēz dabūt naudu no lielkungiem, lai bīdītu visādus projektus, kas nodrošinātu vispārēju cilvēku laimi. Bija nepieciešamas apmēram 3 sekundes, lai es piekristu viņa piedāvājumam rīt nebraukt atpakaļ uz Vitoriju, bet gan doties pārgājienā pie kaut kādas vietējās cilts, kas viņam ir labi draugi. Kaut arī pirms tam dziedāju dziesmu "Es rīt no rīta braukšu mājās, trādiralalā, re ku modinātājs jau uzlikts" uz Sņežkas un ķīniešu beibes izbrīnu reaģēju ar "a kas?". Tātad tika pieņemts lēmums nākamajā dienā doties uz Korumbau, bet atpakaļ uz Vitoriju - tikai aiznākamajā dienā.
Mana mīļākā forro balles minūte bija tā, kuras sākumā divi džeki gribēja kauties, jo kaut ko nebija varējuši sadalīt futbola laukumā, bet minūtes beigās jau apskāvās un kustināja gurnus dejas ritmā. Apmēram tad, kad Precioso kungs man kaut ko stāstīja par laivām, ķīniešu beibe un Sņežka nolēma viesības pamest, jo vairs nespēja atkauties no ciema zēnu uzmācīgās vēlmes dejot un tašķīties. Te manā priekšā bija dilemma - man ārkārtīgi patika Precioso kunga sabiedrība un ūdens stāsti, bet es, protams, nezināju, kur es dzīvoju, tāpēc domāju, ka jāiet mājās ar beibēm. "Tu ko? Es tak zinu, kur Jūs dzīvojat! Pavadīšu." Tas bija gana spēcīgs arguments, lai novēlētu beibēm labu nakti un dotos citā virzienā.
Nakts mīļākais moments man bija tad, kad gulējām smiltīs un mums klāt pienāca kaut kāds apsargs:
-Jūs šeit nedrīkstat atrasties. Ejiet prom!
-Ko? Pats ej prom!
Aizgāja arī.
Tā mēs mētājāmies apkārt, līdz sāka dziedāt pirmie un otrie gaiļi. Stundām ilgi vilkāmies mājās, jo bijām kā slikta autobuss, kas piestāj pie katra pakša. Precioso kungs pierādīja, ka nav melojis, apgalvojot, ka zina, kur dzīvoju. Tā ap pusastoņiem no rīta nonācu līdz mājām, bet, tā kā man nebija spēka, pirmo pusstundu nogulēju ārā šūpuļtīklā, jo nespēju tikt līdz durvīm. Tās bija vienu metru tālāk.
Kad pamodāmies, beibes nolēma doties uz pludmali, bet es atteicos no šīs izklaides, jo es tak tur jau biju bijusi pirms pāris stundām. Paliku mazliet pasēdēt un parakstīt savu papīra sviesteni. Vēlāk atklāju, ka rakstot esmu aizmigusi pusvārdā. Jutos kā Sandra Mētra, kas grib mazliet pagu.
Iepriekšējā naktī bijām norunājuši, ka ap pusdienlaiku satiksimies hostelī, no kura loga viņš dienu iepriekš bija kāries ārā, lai uzrunātu mūs. Ja viņa paša vēl tur nebūs, tad tas nekas, jo tur saimnieko viņa draugs Felipe, kas visu zinās un mūs laipni sagaidīs. Nu, aizvilkāmies uz turieni. Felipe, protams, neko nezināja, bet tas esot ok. Ok esot arī tas, ka Precioso kungs ieradīšoties tad, kad ieradīsies. Beibes jau sāka kačāt pravas, ka tas mans kā viņu tur sauca mūs ir piepisis, kam es ne uz mirkli nenoticēju. Pēc kāda laika tiešām šis bija klāt, un mēs sākām tik lēni pusdienot, ka atčoknījāmies, ka diena ir jau galā. Bet tā noteikti nebija zemē nosviesta, jo iepazināmies ar ciema krutākajiem džekiem, ar kuriem tad es pavadīju savas turpmākās dienas un ieslīgu pilnīgā čilā. Tur bija arī ļoti mazs kaķītis, kas man koda mutē, kad viņam nepatika mans portugāļu valodas akcents. Es jau pieņēmu, ka nekur vispār nekad neiesim, un biju absolūti apmierināta ar to, jo man vairs neka netrūka, jo savos spirituālajos ceļojumos man neko diži vairāk kā iespēju levitēt pie dabas nevajag, taču - tavu brīnumu - nākamajā rītā visi pamodāmies sešos, lai novilktu kurpes, paņemtu Neptūnu - Karaivas mīļāko dzērienu - dotos ceļā.
29.8.33 15:17 - Trips. 1.daļa
Izvēlēties vieglāko ceļu - tas nav mums. Būtu ļoti vienkārši aizbraukt uz kaut kādu tuvējo pilsētu un nosaukt to par savu Brazīlijas ceļojumu. Tas mums neder. 12 stundu pavadījām autobusā uz čuhņu, no kuras atiet prāmis uz citu čuhņu. Pirmajā dienā mūs džentlmeniski pavadīja lietus kungs, tāpēc pieņēmu lēmumu šīs brīvdienas pavadīt bez čabatām, jo ir stulbi staigāt slapjām čībām. Pirmo čuhņu sauc Arraial D`Ajuda, un es pat to nejēdzu latviskot, Juris Alunāns kapā apgriežas otrādi. Čuhņā es spēlēju savu mīļāko ūdens spēli - jāielien ūdenī un jādara nekas, jāļauj, lai ūdens mētā apkārt. Jutos kā planktons.
Nākamajā rītā posāmies uz Trankosu, kur bija ļoti sekls okeāns, tāpēc varējām gulēt ūdenī kā Pamelas Andersones kundze, kas, ja kas, grasās piedalīties kaut kādā maratonā. Gar pludmali jāja zirgi un upes deltā pie mangrovēm mīlējās ļaudis. Noskatījām vissmalkāko pludmales bāru, lai varētu uzņemt bildes, kurās dzeram kokteiļus ar mazajiem lietussardziņiem. Diemžēl mūs sagaidīja vilšanās - kaipirinjas tika atnestas prastās zobārstu glāzēs. Sņežka un ķīniešu beibe to vien darīja kā lūkoja pēc suvenīriem, bet es to vien darīju kā triecu ratā visus tos lohus, kas man traucēja levitēt un nemitīgi piedāvāja krelles, sieru, riekstus. Skaidroju beibēm, ka nevēlos iegādāties nevienu suvenīru, jo neprotu nodibināt attiecības ar lietām. Mazliet vēlāk to pierādīju - nopirku koka flautu un vienas dienas laikā to pazaudēju. Pat nepaspēju iemācīties tajā stabulē iepūst tā, lai būtu kaut kāda skaņa. Malacis, 10!
Mans mīļākais Trankosu moments bija vīns pludmalē naktī. Brazīlijā cilvēki ir nojūgušies, jo naktīs pludmales ir pilnīgi tukšas. Nezinu, varbūt tas nozīmē, ka tur var reāli norauties. Mums bija līdzi pa kādai vīna pudelei, bet diemžēl atklājām, ka korķviļķim piemīt dažādas labas īpašības, bet tostarp nav funkcionalitātes. Mēģinājām atslēgu, nesanāca. Ja Žoels tur būtu bijis, viņš vīnu ieliktu kurpē un dauzītu pret sienu. Lai gan nē - nevienam nebija kurpju un šajā pludmalē arī nebija pārāk daudz sienu. Te pamanīju, ka vienā no pludmales bāriem deg gaisma. Man divreiz nav jāsaka, man nav jāsaka pat vienreiz - paķēru pudeli un devos gaismas virzienā. Kad tur nokļuvu, atklāju, ka bārs pilnīgi noteikti nestrādā. Apgāju apkārt un pēkšņi ieraudzīju kādu tumšu stāvu. Gāju klāt, apsveicinājos un noskaidroju, ka tas ir apsargs. Pastāstīju par savu problēmu, un viņš labprāt sāka pa bāru meklēt korķviļķi, lai man - pusnakts laumiņai - palīzētu. Bārā tas neatradās, tāpēc devāmies uz virtuvi. Pēc 5 minūšu meklēšanas apsargs atrada meklēto un atvainojās man par to, ka nevar man to vīnu atvērt, jo te neviens to nedzer, līdz ar to viņš vispār nejēdz, kā to darīt. Arī korķviļķa kvalitāte liecināja par to, ka pēdējoreiz tas lietots 19.gadsimta vidū, un pēc tam tas izmantots tikai malkas ciršanai. Apmēram 7 minūtes pagāja, lai es tomēr pudeli atvērtu. Urrā, urrā, vēlreiz urrā. Devos atpakaļ pie beibēm, kuras jau bija mani apbedījušas, jo biju nozudusi tumsā viena pati uz piecpadsmit minūtēm. Turpmākais vakars bija ļoti jauks, jo bija silti un citi ļaudis pludmalē uzradās tikai tad, kad Sņežka plika vilkās ārā no okeāna.
Nākamajā rītā maucām uz Karaivu. Ceļš bija fantastisks. Ar vārdu "ceļš" es nedomāju to virsmu, pa kuru braucām, to drīzāk varētu nosaukt par ceļa izstrādājumu, kas laiku pa laikam pārvērtās ezera vai upes izstrādājumā. Mierīgu sirdi to pat varētu dēvēt par tripu. Kad izkāpām ārā, man bija skaidrs, ka būs ļoti skaisti, jo ieraudzīju saliņu, līdz kurai var nokļūt tikai ar laivu. Tā saliņa ir Karaiva, kur dzīve rit pilnīgā čilā. Tur mūsu viesu namā dzīvoja ļoti nikns suns, kurš 2 reizes kareivīgi ar zobiem ieķērās un karājās manā kleitā (tas nozīmē, ka viņš bija blusas lielumā). Te okeāns bija kā liels alus, jo bija ļoti, ļoti putains. Ļaudis runā, ka mangrovju dēļ. Vēl te bija visniknākie viļņi, kas mani seklā vietā vienā elpas vilcienā vienkārši pasvieda kādus 10 metrus tālāk. Un no visām redzētajām upju ietekām okeānā šī ir bijusi visskaistākā. Kad pārpeld pāri uz otru krastu, priekšā ir tikai klintis, nebeidzamas palmu rindas un daži pastulbi papagaiļi. Tā kā mana dzīvība nepārtraukti karājas mata galā, tad, protams mums uzglūnēja arī maitas putni, bet pie tā jau esmu pieradusi.
Kad jau bijām ievērojami nigeri, devāmies mājup, pa ceļam satiekot daudzus krabjus. Vispār esmu atklājusi, ka man ļoti patīk krabji, jo viņi ātri skrien. Kad vilkāmies mājup, jau bijām daļēji iemigušas un nogurušas no ļaudīm, kas mēģina komunicēt. Kādā mirklī no kāda namiņa loga izkārās kaut kāds džeks un skaidrā, gaišā angļu valodā brēca: "Eu, Jūs esat tās beibes Vācijas?" Man jau viss bija zajebala, tāpēc nekādās tālākās sarunās neielaidos, vien pagriezos, lai pateiktu, ka nē, neesam. Var uzskatīt, ka tajā mirklī jau bija izlemts, ka paliksim ilgāk nekā vienu dienu.
28.8.33 16:33 - Kā es braucu mājās no Karaivas
Pagājušās otrdienas vakarā es izbraucu no Vitorijas ar domu atgriezties sestdien. Atgriešanās mājās notika šodien. Šo dienu laikā neskaitāmais reizes iedomājos par Elīnu Kursīti, kurai galvenais, lai netrūkst piedzīvojumu. Tā kā ciematā, kurā iesprūdu, ļaudis domāja, ka ir 2012.gads, nevar man pārmest, ka es šobrīd nespēju pierubīt, kad un kur man jākāpj lidmašīnā uz Rīgu.
Karaiva ir Brazīlijas vecākais ciemats, kurā var nokļūt tikai ar laivu un kur nav nevienas mašīnas, jo tur var nokļūt tikai ar laivu. Arī uz Austrāliju nevar aizbraukt ar mašīnu, bet Karaivā dzīvo kādi 600 purni. Tur ieradāmies piektdienā pēc tam, kad bijām apciemojušas Trankosu un vietu ar sarežģītāku nosaukumu, kur, protams, bija skaisti kā paradīzes dārzā, bet ātri varēja piebesīt, ka nepārtraukti klāt nāk visi tie lohi, kas grib kaut ko pārdot. Karaivā tā nebija, jo tas ir dievu aizmirsts paradīzes dārzs.
Bija doma braukt atpakaļ uz Vitoriju sestdien. Mana personīgā doma bija pat braukt agrāk nekā pārējām beibēm. Vakarā sēdējām bārā, līdz pie mums piesēdās nepazīstama Lauviņa, sākot sarunu ar apmēram "tā, pie kā mēs palikām?". Uzzinājis, ka mēs grasāmies braukt prom rīt, viņš aicināja mūs pārdomāt un rīt ar viņu doties pārgājienā ciemos pie kaut kādas vietējās cilts. Liels bija abu beibju pārsteigums, kad bez minstināšanās piekritu. Tā mūsu ceļojums oficiāli tika pagarināts par 2 dienām.
Pēc pārgājiena triecāmies atpakaļ uz Karaivu, lai paspētu uz vienīgo autobusu, bet tad es izlēmu, ka nē - tomēr gribu palikt. Oficiālais iemesls - man janomazgā kāja. Tā bija jānomazgā, jo to bija sagriezuši austeru bebiki, kas bija sasēduši uz mangrovju saknēm. Ja es to kāju nenomazgātu, ar tādu būtu 16 stundu jāsēž autobusā un tā nopūtu. Tāpēc paliku vēl vienu dienu.
Nākamajā dienā, kad grasījos doties uz autobusu, atklājās, ka kāda cilts ir nobloķējusi ceļu, tāpēc autobusi ir atcelti.
Nākamajā dienā tik tiešām cēlos agrā rītā, lai tiktu uz autobusu, kas brauc pa citu ceļu, lai tiktu uz pilsētu, no kuras var tik uz citu pilsētu, no kuras var tikt atpakaļ uz Vitoriju. Pirmais autobuss tika nokavēts, bet laimīgā kārtā priekšā bija cits, ar kuru tikt uz citu pilsētu, no kuras tik uz citu pilsētu, no kuras tikt uz pilsētu, no kuras tikt uz Vitoriju.
Ap pusnakti ierados Vitorijā un biju nenormāli pārguris, jo pēdējās 5 dienas sevišķi daudz ar gulēšānu nebiju nodarbojusies. Sapņoju par mirkli, kad pārvilkšos mājās un atrubīšos gultā, ēdot zupu. Tā nenotika, jo, braucot prom, biju atstājusi mājās atslēgas, jo nospriedu, ka citādi tās papisīšu, un mana Brazīlijas mamma sacīja, ka sestdien, kad teicos atgriezties, noteikti būs mājās, tāpēc varu iztikt bez atslēgām. Kad pārrados, protams, visi jau gulēja. Bļin. Mani uz mājām bija atvedis taksis, un te viņi parasti nogaida, kad klients tiek iekšā mājā, lai būtu droši, ka neviens nepārgriež rīkli. Tā taksists 5 minūtes vēroja to, kā netieku mājās, izkāpa ārā un prasīja, vai var kā palīdzēt. Sapratu, ka tagad jāzvana kādam, lai kaut kur citur paliktu pa nakti, jo tomēr būt Vitorijā uz ielas naktī nav kruta. Jāzvana, bet ir izlādējies telefons. Bļin. Neko - taksists aizved mani uz benzīntanku, kur var uzlādē telefonu. Nevienu nevar sazvanīt. Bļin. Taksists iedod savu telefonu. Ar to vismaz ir kaut kāds signāls, bet neviens lohs darba dienā vienos naktī neceļ. Bļin. Domāju, ko darīt, domāju, ko darīt, līdz izdomāju, ka uzvedīšos kā Ugunsgrēkā. Tātad paliku viesnīcā. Šorīt no rīta pamodos un vispār necik nespēju saprast, kur atrodos. Man agrāk likās, ka tad, kad ļaudis saka kaut kādus "piezvani, kad esi mājās", tas ir tāpēc, ka viņi grib pārliecināties, vai viss beidzies labi. Manā gadījumā drīzāk viņi tiešām grib zināt, kad tad es pārradīšos.
Tagad 5 stundas domāju, kā uzrakstīt par to, kā gāja Karaivā, bet vārdi ir kā vējš (vairāk par to zina stāstīt Igo un Ieva Kerēvica). Spirituālo ceļojumu topā šis noteikti ieņem pirmo vietu, un starp pirmo un otro vietu ir dziļa, dziļa aiza.
Šīs dienas nozīmīgākā notikumu godu dala mana pārrašanās mājās un pēkšņa apzināšanās, ka man jau kādu laiku ir draugs, ar kuru var kruti runāt par džekiem.