alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
20.8.33 17:02
Vakar norisinājās pēdējās vakariņas ar kurseņiem un Brazīlijas pasniedzējiem par godu, tam, ka te viss ir galā. Bijām restorānā, kur tikai nes un nes gaļu. Šādās iestādēs japāņi mirst jo viņiem mācīts, ka jāapēd viss, kas galdā likts. Es apsvēru iespēju šo pasākumu neapmeklēt, jo zināju, ka pienāks tas mirklis, kad būs jātaisa kopbildes. Un kopbildes man besī no sirds. Vispār fotogrāfijai būtu jābūt realitātes atspoguļojumam, bet man šķiet, ka 15 purnu, kas ir smaidīgi apķērušies ne tuvu nav realitāte. Un ir atsevišķi ļaudis drīkst uzņemt arī fotogrāfijas, kam ar realitāti sakara nav. Piemēram, Kursītes jaunkundze drīkst bildēt arī nerealitāti. Nu, tad es kādu laiku domāju nekur neiet, bet tad atcerējos, ka varu taču izmantot brīnišķīgo iespēju pasūtīt visus dirst. Tā arī darīju - kad mani vilka fotogrāfēties, pieklājīgi visus pasūtīju dirst. Kad mani mēģināja pierunāt, atkal pasūtīju. Brīnumainā kārtā ar to pietika. Brīnumainā, jo apkārtējiem ļaudīm te vispār ir problēmas saprast "es negribu" konceptu.
Šajās spirituālajās vakariņāš mans dārgais programmas vadītājs atklāja, kā izvēlējies purnus, kas mācīsies mūsu kursā. Mani un Vei viņš esot izvēlējies pēc intelekta, bet pārējos - pēc auguma. Tūliņ pat sāka arī stāstīt par ļaudīm, kas pieteikušies šogad, un pieminēja kaut kādu antiņu no Palau, kas esot vieta, kuru taču neviens nezina, viņš pats arī nezinot. Tajā mirklī ar Vei vienā korī nodziedājām, ka to tak visi zina, ka tā ir sala Klusajā okeānā. Tā mēs pierādījām, ka varbūt mūsu augumi nav nekas īpašs, bet vismaz esam ļoti intelektuāli.
Šovakar braukšu spirituālā ceļojumā uz kaut kādu čuhņu. Tas ir pavisam netālu - jābrauc tikai 9 stundas ar autobusu. To vietu sauc par Trancoso. Paskatījos internetā bildītes un sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Un es tik ļoti gaidu to mirkli, kad braukšu mājās, ka esmu jau izdomājusi, ko vilkšu mugurā. Pagājušajā vasarā visu nakti ar Šarmu nosēdējām pie Salacas, kapājot un makšķerējot, un no rīta pa tu upīti gāzās ļoti smuka migla. To mirkli es ieslēdzu savā sirsniņā gadījumam, ja vēl kādreiz nedzīvošu Latvijā (tobrīd mans plāns bija pavisam un pavisam palikt Diezemītē). Un pēdējās nedēļās es to miglu vienkārši nevaru dabūt ārā no prāta.
18.8.33 19:23 - Man ļoti patīk pāķi.
Piektdienas vakarā bija pienācis tas mirklis manā dzīvē, kad pirmā pametu balli (tā tika rīkota par godu faktam, ka mums te viss cauri). Pēc manis pat uzkavējās kungs, kurš bija saslimis ar epilepsiju un gaidīja ātro palīdzību. Tam bija vairāki iemesli, bet svarīgākais un oficiālais bija tas, ka nākamajā rītā sešos cēlos, lai ar saviem Brazīlijas vecākiem dotos uz viņu laukiem.
Mana mīļākā izklaide pa ceļam bija skatīties uz klintīm un domāt, kā būtu pareizi pa tām jākrīt, lai nenosistos. Pāķos man, protams, ļoti patika, jo tur bija daudz augļu, arī tādi, ko redzēju pirmoreiz. Un pirmoreiz arī redzēju banāna ziedu, un mana Brazīlija mamma divpadsmitos dienā prasīja, vai gribu dzert kaipirinju. Pēc pusdienām devāmies uz tuvējo pilsētu Ibačibu, lai gan abi bija mani brīdinājusi, ka tā ir bomzīga. Tieši tāpēc tā man patika. (Vēlāk secinājām, ka Ibačiba ir Brazīlijas Maču Pikču) Tur, piemēram, pārtikas veikalā varēja iegādāties formalīna tabletes. Visu pēcpusdienu pavadīju, no kokiem plēšot zināmus un nezināmus augļus un pievienojoties tai vecajai dziesmai par to, ka Brazīlijā nevar nomirt badā, jo tur viss aug kokos (man pilsētas mājas pagalmā ir karambolas un banāni). Tā arī ir - mana dzīvība te nepārtraukti karājas mata galā, un ne reizi tas nav bijis bada mats. Vistuvāk tam bijām, kad ar garu mietu sitām pa avokado augļiem, lai nodabūtu tos nost no tā miljonmetrīgā koka.
Mēs bijām reģionā, kurā ļoti daudz audzē kafiju, tāpēc pagadījāmies arī divās kafijas žāvētavās, kā arī braucām ciemos pie visiem, kas gadījās daudz maz pa ceļam, jo man, protams, vajag apskatīt VISUS dārzus, kas te ir, un izzināt, kad zied un augļus dod katrs augs. Nogaršoju arī odziņas, ko sauc par mīlestību. Drusku līdzīgas kazenēm. Katrā ziņā tagad zinu, kas ir mīlestība.
Vakarā Sņežka mani aicināja kopā ar labiem zēniem doties uz kaut kādām sambas vai kā tur dejām. Pasūtīju viņu nafigās, jo es tagad esmu zemnieks.
No rīta devos spirituālā pastaigā ar savu Brazīlijas fāterīti un uzlīdām augstu gaisā. Tur bija eikaliptu mežs. Vispār tie eikalipti ir sērga, bet izskatījās mazliet labāk nekā citur. Vēl arī nopriecājos par to, ka viņš stāda bambusus, lai cīnītos ar augsnes eroziju. Mani iepriecināja galvenokārt tas, ka viņam nebija pohuj. Cits mežs bija aizaudzis kā Oģīts, un tur fāterītis zarus uzveica, vicinoties ar savu zobenu. Es viņam kaut kad skaidroju, ka daudzus vārdus portugāļu valodā uzminu, jo zinu, ka daudzi vārdi ir tādi paši kā angļu valodā. Viņš citreiz ar mani drusku runā angliski, un laikam bija nolēmis, ka arī varētu kaut ko paminēt. "Mai big fak," viņš paziņoja un norādīja uz savu zobenu. Tā es sapratu, ka esmu iemācījusies, kā portugāliski ir zobens.
12.8.33 09:30 - Spirituālais ceļojums uz Režensiju
Nedēļas nogalē devāmies spirituālā ceļojumā. Kompānijas sastāvēja no Sņežkas, ķīniešu beibes, Andrē un ķīniešu džeka. Andrē ir džeks, pie kura dzīvo ķīniešu beibe, un viņš ir mans Brazīlijas brālēns, jo viņa mamma ir manas Brazīlijas mammas māšele, tātad regulāri mēdzam sastapties ģimenes tusofkās, un viņš bija tas, kuram zvanīju, kad biju slimnīcā, lai nāk man turētu rociņu un tulkot. Tā pavadījām visu dienu slimnīcā, un man viņa klātbūtne nozīmēja visu pasaules dārgumu. Ķīniešu džeks ir džeks, kuram sagrieza kaklu un atņēma mantas Rio ļaundari. Viņš nekad nemaina sejas izteiksmi un viņš ļoti grib tik lielas un zilas acis kā man.
Mēs braucām uz Režensiju. Tā ir tāda čuhņa, ka šaubos, ka šis vietvārds iepriekš ir latviskots, tāpēc es - Endzelīna mazmeitiņa - to tagad daru. Režensija bija tieši tas, ko es gribu atrast, kad viesojos ārvalstīs - sīks ciemats, uz kuru jābrauc pa zemes ceļu. Jābūt kaut kādai dabai un plašām iespējām izbaudīt vietējo kultūru (vietējā kultūra var būt arī vienkārša gulšņāšana pludmalē).
No sākuma vārtījāmies Režensijas pludmalē, kur es iejutos planktona ādā - kad ielien ūdenī, nekas nav jādara, tikai jāļauj, lai viļņi mētā šurpu turpu. Nenormāli labi. Ar pašadarbību (t.i. ar peldēšanu) nodarbojās Sņežka un ķīniešu beibe. Otrā iepinās zivju tīklos un sāka bļaut, ka mirst. No nāves viņu izglāba Sņežka, kas piepeldēja klāt un uzbļāva, lai ķīn. b. nomierinās. Tas nostrādāja. Tiesa, īsi pēc tam mūs kārīgi nolūkoja maitas putni, kas lika saprast, ka varbūt neesam tajā labākajā formā. Atradām vairākus krabjus, viens no tiem ieķērās Sņežkas pirkstā, kad viņa gribēja nodemonstrēt, kā pareizi droši paņemt rokās krabi. Tikmēr ķīniešu džeks mierīgi raka caurumu, kurā bija nolēmis dēt olas, jo viņam jau kādu laiku likās, ka viņš ir bruņurupuču mātīte. Tas nozīmē, ka bruņurupuču poliklīnika, kuru pirmīt bijām apmeklējuši, bija atstājusi varenu iespaidu. Uzņēmām vairākas bildes ar Andrē sērfošanas dēli, lai pēcāk varētu koļīt sēŗferus. Kad taisījāmies atpakaļ uz ciematu, secinājām, ka esam atstājuši vaļā mašīnas logus. Tas ir ļoti gudri. Ceļā uz mājām mums tomēr bija jāstājas, jo tika novērots, kā no mašīnas jumta nokrīt ķīniešu džeka drēbes. Vispār žēl, ka pamanījām - būtu nenormāli jautri, ja atlikušo nedēļas nogali viņš pavadītu peldenēs.
Visai drīz devāmies uz Režensijas ēdnīcu, kurā ēdām gardas zivis, bet ķīniešu beibe jau piecos pēcpusdienā jau bija pamanījusies būt pilnīgā pipelē. Ķīniešu beibe viena brīdī piecēlās un sāka vazāties apkārt pa ciematu. Tā kā ciemats bija pārredzams no vietas, kur sēdējām, tad ļāvām viņai spelēt zombijos. Apmēram piecpadsmit minūšu viņa vienkārši stāvēja pie koka un blenza uz to. Arī kategoriski atsacījās ar mums sēdēt barčikā, jo viņai vajagot svaigu gaisu. To mēs negrasījāmies noliegt, bet barčiks vispār bija ārā. Beidzot mums izdevās viņu nolikt gulēt, un mēs palikām mierīgprāt barčikā. Te pēkšņi mums klāt piecirtās kāds brazīļu mūzikants, kurš izkusa, kad pateicām, ka es un Šņežka esam no Austrumeiropas, jo, viņaprāt, nav nekā krutāka par Austrumeiropu, jo tur cilvēki ir daudz cietuši. Tūliņ viņš arī nodziedāja savu dziesmiņu par Slobodanu Miloševicu, kas bija tikai sākums spēlēšanai un dziedāšanai.
Brazīlija ir prostitūcijas lielvalsts, tāpēc ir ļoti daudz vārdu, kā apzīmēt maukas. Viens no tiem ir piranja. Jau nez kad ar Sņežku bijām izdomājušas, ka te gribam pagaršot piranjas (zivis). Kad Austrumeiropas fans ar ģitāru piecirtās klāt, prasījām viņam, vai te var dabūt piranjas (zivis), jo bijām dzirdējuši, ka Rio Dose (saldā upe) esot šo jautro zivtiņu mājvieta. Džekam divreiz nav jāsaka - tas uzreiz zvana kādam vietējam zvejniekam.
-Čau, man rīt vajadzēs piecas piranjas. Vai dabūt?
-Nu, man pilns bārs ar piranjām!
-Nē, es domāju zivis.
Tika nolemts, ka zvejnieks mēģinās no rīta nocopēt tās piranjas (zivis) un tad jau redzēs. Protams, nekas no rīta nocopēts netika, bet mēs atradām citu zvejnieku, kurš atvēra savu ledusskapi, kurā nebija piranju, bet bija citas jautras zivis. Paņēmām milzīgu jūras asari un dienu pavadījām mājās pie plīts, jo ārā lija lietus un mēs esam no cukura. Mielasts izdevās brīnumgards, kaut arī šefpavāra lomu ieņēmu es.
Vakara gaitā atklājās, ka 20 metru no mūsu mājām notiks zaļumballe. Uz ielas bija uzslieta 3*3 metru skatuve, uz kuras muzicēja kaut kādi tirliņi, un uz zaļumballi bija sanākuši pilnīgi visi. Viena no jautrākajām izklaidēm bija cilvēku laupīšana. Laupītāji bija visādi vietējie bērni, kuri ik pa brīdim savāca kādu cilvēku un iespundēja viņu palmu krātiņā, ārā laida tikai tad, kad par ķīlnieku tika samaksāti 50 centi (apmēram 15 santīmu). Kad nolaupīta tiku es, mēģināju apmēram 7 dažādos veidos no krātiņa izšmaukt, jo sapratu, ka par mani neviens nemaksās. Beigās banda mani atbrīvoja. Tas bija apbalvojums par mani apbrīnojamo neatlaidību. "Kāpēc Tev asiņains deguns?" vēlējās noskaidrot Sņežka. Šis jautājums mani apstulbināja, jo es tā kā nebiju pamanījusi, ka kaut kur būtu kritusi. Nebiju arī - mēģinot izbēgt no palmu krātiņa, biju sagriezusi rokas, kuras pēc tam, protams, biju piegrūsi klāt purnam.
Balles beigās vēl pasēdējām barčikā, kur jau bijām gatavi iet uz aizrādīt desmit gadu vecajiem bērniem, ka viņi nedrīkst dzert alu, bet Andrē mūs informēja, ka mums noderētu kaut kāda acu operācija, jo tie bērni dzer limpeni, nevis alu. Devāmies mājās, kur nostājāmies idiotu aplī un dejojām.
No rīta nospriedām, ka šis ceļojums ir bijis ļoti spirituāls, un ir piepildītas 95% no visām mūsu velmēm. Nepiepildītie 5% ir pabraukāšanās pa upi ar kādu zvejnieku. Nepagāja ne 10 minūtes, kad Andrē paziņoja, ka viens zvejnieks būtu ar mieru mūs pavazāt apkārt. Tā devāmies izbraukumā, kur mēs - ekohidrologi - novērojām, ka upe ir liela un okeāna ietekme ir neliela, jo upes sāļums arī bija neliels (tas tikai noteikts pagaršojot). Protams, uzskrējām uz sēkļa, tāpēc džeki tika izmesti no laivas, jo kādam bija jāstumj. Tas viss bija skaisti.
Pēc izbrauciena pa Rio Dose (saldā upe) devāmies pao dž kežu (siermaizītes) meklējumos, un ap šo laiku ciemata iedzīvotāji labi zināja, ka tas ir mūsu mīļākais našķis, tāpēc ātri atradām, ko kārojām, un bijām gatavi tīties atpakaļ. Un apmēram nebijām pamanījuši, ka ceļojums bija tika labs, ka Režensijā palikām vienu dienu ilgāk nekā plānots. Bildes būs.
3.8.33 11:10
Apmēram pēc nedēļas man beigsies Brazīlijas kursi, kas nozīmē, ka man būs 3 nedēļas, lai kaut kur paceļotu, un tagad es nezinu, ko darīt, jo nezinu, ar ko un kā braukt. Gadsimtiem ilgi bijām plānojuši, ka Dario vilksies šurp no savas Kolumbija, lai pavadītu ar mani visnotaļ jautru laiku dažādās čuhņās. Tas bija labs plāns, jo negribu ceļot ar kurseņiem, bet viena arī negribu, jo mana dzīvība nepārtraukti karājas mata galā, tāpēc būtu nepieciešams kāds, kurš rūpētos par to, lai vismaz tas mats būtu labs. Taču plāni izjuka, jo notika kas neticams - Dario atrada darbu. Būšot striptīza dejotājs Kolumbijas vides ministrijā. Es neticu, ka kādam varētu būt labi ieteikumi, bet tomēr, ja kāds var ieteikt kaut ko foršu netālu no Rio, San Paulu, Vitorijas, droši to var darīt. Mani interesē čuhņas un palikt dzīvai.
Vakar ar kurseņiem bijām samērā spirituālā ekskursijā uz melnu upi. Tā ir melna, jo iztek no elles. Programmas vadītājs Luišs, protams, tikšanos nokavēja pusstundu, tapēc biju dusmīgs un pat nepacēlu galvu, lai padotu labudienu. Pēc kādas stundas viņš piegāja man klāt, un, prasot, kā tad mana rētiņa, nošķūrēja nost manus matus no rētas vietas un, īsu mirkli to apskatot, vērtēja: "Sexy. Very sexy." Tā kā mūsu domas šājā jautājumā sakrita, nesāku strostēt uzreiz, bet pēc pusstundas, kad bijām aprunājušies par to, kurš pasniedzējs te ir bijis vispārliecinošākais lohs. Pēc tam nodevu rāmus uguņus par kavēto un kārtējo reizi aizliedzu taisnoties, jo regulārai kavēšanai nekad nav attaisnojuma. Aizliedzu arī arī smaidīt.
Dabas sniegtās veltes (skati) bija skaistas, bet ikreiz, kad pajautāju, vai tas ir ahujennāk nekā Latvijā, sapratu, ka nav. Labi, stulbs salīdzinājums. Viena mirklī bijām kaut kādā klints augšā. Nu, pabijām, pabijām, man panika, un es gāju prom. Visvairāk man apnika nevis klints, bet kurseņi, kas visu laiku vāvuļo un vāvuļo kaut kādas naivas, bezjēdzīgas glupības un viens otram māj ar galvu. Kad biju prom, ķīniešu beibe sastinga, ka secināja, ka manis tur vairs nav, toties manas kurpes ir paša klints malā...Ņemot vērā manas nesenās attiecības ar klintīm, nevar neko pārmest. Mazliet vēlāk gan kāds viņu esot informējis, ka esot redzējis, kā Elīna aiziet prom. Svarīgākais tajā visā ir fakts, ka pa klintīm torčīju plikām kājām. Tas ir ļoti profesionāli.
Šodien secināju, ka kopš 10.jūnija, kad te ierados, esmu uzņēmusi precīzi 23 bildes, puse no tām ir visādi ārstu slēdzieni un nosūtījumi. Piedāvāju Jums apskatīt vienu no saviem Antona Korbina attēliem. Bildē ir iekļauta daba: pa labi ir melnā upe, kas līdz okeānam nedavelk, jo tagad ir ziema (t.i. - bezlietus sezona). Ar melnu esmu apvilkusi blusu, kas, kad pievelk tuvāk, izskatās pēc melna paliela kaķa. Jums kādreiz kaut kāds parastais mjau-mjau māju kaķis ir teicis, ka tagad ies paskriet pa pludmali? Protams ne. Tāpēc domāju, ka bildē ir redzams, kā mums (viņiem) uzglūn puma.
25.7.33 18:58 - Sakritības
Teju pirms 2 nedēļām noripoju no klints, bet izdzīvoju. Citu dienu, kad es viss vēl biju zilumos un rētās, man uz ielas pienāca klāt kaut kāds lohs un prasīja naudu. Nopietni, es izskatījos daudz sliktāk nekā viņš. Nav tāds ielas laupītāju goda kodekss, kas nosaka, ka naudu jāņem no tiem, kas izskatās labāk? Man bija tāds "Ko tam vēl vajag?", tāpēc vien atrūcu kaut kādu ne īpaši artikulētu skaņu. Tā kā suns. Uzreiz pēc tam atcerējos, ka naudas prasīšana un atteikšana ir tas, kā Brazīlijā parasti sākas laupīšanas ar smagiem miesas bojājumiem. Nodomāju: "Bļīīīn..." Tā kā uz ielas nebija pārāk daudz cilvēku, nodomāju: "Nu, bļin, bļīīīn..." Dīvainā kārtā šis kungs neturpināja man sekot. Laikam tomēr atcerējās par to ielas laupītāju ētikas kodeksu. Pēc dažām dienām jutos un izskatījos gana labi, lai atkal varētu iet uz universitāti. Ceļā uz mājām mani pie zaļās gaismas gandrīz nobrauca autobuss (portugāliski to nosaucu par mauku). Beigās tomēr nenobrauca. Kad biju 600 metru no mājām, uz ielas satiku Brazīlijas radinieci, kas piedāvāja tos 600 metrus aizvest ar mašīnu. Iesēdos iekšā, un teju iekļuvām avārijā. Šodien atnācu mājās un ieraudzīju, ka uz galda ir uzklāts galdauts ar...miroņgalvām.
17.7.33 10:48
Vakar bija brīnišķīga diena, lai es sāktu kaut ko rubīt. Tā sapratu, ka ir iespēja, kā izskatīties daudz labāk - izrādās, manas saulesbrilles ir ļoti labas, jo spēj noslēpt ļoti daudz, un mans matu griezums ir bijis pravietisks, jo mati ir tieši tajā pusē, kur vajadzētu noslēpt rētas. Tā kā, ja uzpucējos, varu izskatīties gandrīz kā parasti, jo kājas vienos zilumos un nobrāzumos man ir vienmēr. Mētras kundze vērtēja, ka izskatos tā it kā būtu mēģinājusi izdurt sev pīrsingu ar lodāmuru. Bet kam gan negadās? Es nekad neko neesmu dūrusi? Kā es varētu zināt, ar ko jādur? Tātad spēju izskatīties pēc mazliet neveiksmīga, bet tomēr cilvēka, kā arī sāku pierubīt, pie kādiem dakteriem man vajadzētu aiziet.
Bet vakardiena bija arī ļoti jauka tāpēc, ka veicām spirituālu ceļojumu uz pāķiem. Un pāķi man ļoti patīk. Man vispār ir pajāt, vai vēl atgriezīšos kaut kādā Rio, lai nofočētos pie tās pasaules pirmā sociālisti statujas, bet pāķos man vienmēr ļoti patīk, jo, pirmkārt, tur var veikt labus ekohidroloģiskos novērojumus, pēc garšas mēģināt noteikt, kas ir izšķīdis ūdenī un pa taisno no koka grauzt lauru lapas un citronus. Šis izbrauciens bija spirituāls, jo redzējām vairākus ūdenskritumus un smukas klintis, kā arī mākoņkalnu mežus un to, kā no šiem mežiem gāžas ārā mākoņu ūdens.
Protams, vairākas reizes, braucot mašīnā, man šķita, ka nomirsim, jo pēdējās dienās šādu iespēju saskatu jebkur. Žoels sacīja, ka man vajadzētu izrakstīt aizliegumu iziet no mājas, uz ko es atbildēju, ka tas neko nelīdzēs, jo es sevi savainot varu arī mājās. Piemēram, kāpjot no otrā stāva uz pirmo. Savu kulmināciju mana "es tūliņ aiziešu bojā" sajūta sasniedza, kad braucām mājās un iekļuvām nelielā sastrēgumā. Tobrīd iedomājos, ka labi, ka esam salīdzinoši drošā pilsētā, kur cilvēku šaušana un aplaupīšana sastrēgumos nav pārāk populārs hobijs. Tieši tad, kad par to iedomājos, no ielas malās stāvošās mašīnas izkāpa kāds vīrs un no vāģa izvilka šauteni, kuru notēmēja taisnā ceļā uz manu seju. Šito visu es vienkārši redzēju palēninājumā un biju tik nobijies kā Džons Konors šajā epizodē
http://www.youtube.com/watch?v=yRX12zkY9PI (šautene bija apmēram tāda kā Švarcengera kungam). Protams, nākamajā mirklī šis kungs pagriezās un iegāja mājā, uz kuras norādīts, ka tā ir miliču iecriknis. Tad pamanīju, ka arī uz mašīnas bija norādīts, ka tā ir milicijas mašīna. Un šis vienkārši bija milicis, kas, izkāpjot no mašīnas, no tās izcēla arī savu bisi un vienu sekundi to noturēja leņķī, kas man nepatika. Tā es kļuvu par to "Whole Lotta Love" vietu, kurā atbalss atskan vēl pirms balss. Tas nozīmē drāmu, pirms vēl kaut kas noticis.
15.7.33 21:15 - Fežoada jeb kā es piedzimu no jauna
Oficiālā versija, kuru pasniegšu saviem kursabiedriem, kas agri vai vēlu ieraudzīs manu sašūto galvu - cietu autoavārijā. Jo mani kursabiedri ir normāli, un diez vai viņi varētu aptvert, ka, ejot pa pilsētu, vispār ir iespējams nokrist no klints. Ir!
Sestdien manās mājās tika rīkoti svētki, kuros galdā tika likta fežoada - viens no Brazīļu virtuves brīnumiem. Kāds džeks mani brīdināja, ka tas esot ļoti sātīgs ēdiens. Tik sātīgs, ka viņi tam mēdz piekabināt devīzi "ēd un mirsti!". Šķiet, devīzi sapratu pārāk tieši.
Kad no tā klints cauruma, kurā iekritu, atskanēja mana balss, Sņežka laikam sāka uguņot no prieka par to, ka esmu dzīva. Kad viņa kopā ar kaut kādiem random džekiem tika man klāt, viņa nopriecājās vēl vairāk, jo es vēl aizvien biju es - kaut arī man bija saplīsusi galva, cītīgi apgalvoju, ka man viss ir kārtībā un ka vispār varam iet mājās. Kad man ir miesas bojājumi, es vienmēr apgalvoju, ka viss ir ok. Tātad instinktu līmenī viss bija kārtībā. Tad pēkšņi uzradās 2 mentu mašīnas, kas nolēma mani apsargāt līdz mirklim, kad uzrodas ātrā palīdzība.
Kad mani ieveda šūšanas ateljē (vieta slimnīcā, kur šuj galvas) un pāri galvai pārklāja kaut kādu paltraku, aizmetu to prom un pieprasīju, lai man tūliņ pat tiktu paskaidrots, ko ar mani grib darīt, jo laikam man vēl aizvien šķita, ka man viss ir kārtībā. Dakteri sacīja, ka šūs. "Ā, ok, tad viss kārtībā. Nākamreiz tikai pasakiet," es pamācīju personālu. Visas sarunas ar viņiem norisinājās portugāļu valodā, jo pēkšņi to ļoti labi pārzināju. Slimnīcā bija arī Sņežka, kurai nemitīgi uzdevu 2 jautājumus - pirmkārt, vai es izskatos seksīgi (viņa teica, ka jā), otrkārt, vai tā ir taisnība, ka klints bijusi 50 metru augsta (nebija). Pie viena arī nespēju slēpt prieku par to, ka man mugurā ir jauna kleita un ka esmu noskuvusi kājas, jo citādi būtu baigais pazors. Tad kādā mirklī sapratu, ka jālaiž tā Sņežka mājās, jo bija nakts.
Pamodos no rīta un sāku raudāt, jo biju aizmirsusi portugāļu valodu un, tā kā slimnīcā nebija vietas, man kopā ar dažādiem ļaudīm bija jāguļ koridorā, turklāt man telefonam bija beidzies kredīts, tādēļ nevienu nevarēju sazvanīt. Pēc pāris stundām nomierinājos, atcerējos dažus vārdus portugāliski un ar kādu māsiņu sarunāju, ka viņa aizies uz veikalu man nopirkt kredītu. Tas bija jauki. Un ar vienu dakteri pēkšņi spēju sarunāties tekošā vācu valodā (es īsti šo valodu neprotu). Palūdzu Sņežkai, lai viņa sazinās ar maniem apdrošinātājiem, lai tie nokārto manis pārvešanu uz privāto slimnīcu. Piekodināju, lai viņi vienkārši brauc man pakaļ, nevis sūta e-pastus, jo es esmu slimnīcā ar ierobežotām sazināšanās iespējām. Nepagāja ne stunda, kad pie manis bija Sņežka, kas izdomāja, ka ir iespējams rīkoties gudrāk - jāpiezvana manam Brazīlijas brālēnam Andrē, jo es portugāļu valodu saprotu, ja koncentrējos, bet manas koncentrēšanās spējas sāka izsīkt. Andrē pavisam drīz arī bija klāt un pavadīja ar mani visu dienu. Tā kā slimnīcā bija apmēram viens ārsts, tad visas dienas laikā ar mani tika veiktas 2 darbības - galvas rentgens un kaut kāda tur tomogrāfija, kas pierādīja, ka mana smadzeņu darbība visticamāk saglabās iepriekšējo kvalitāti. Nekas arī nav lauzts. Par to paldies manām runas skolotājām, kas man ir iemācījušas labi krist.
Kad bija noskaidrojies, ka es tagad varu būt brīvs, ja gribu, lēnām cēlos no savas gaiteņa gultas. Bet, tā kā tā bija samērā nestabila, tā sāka gāzties otrādi līdz ar mani. Andrē ir veikls kaķēns, tāpēc to gultu noķēra. Citādi būtu bijis ļoti interesanti, ka samērā sveikā esmu nogāzusies no klints, bet beigās, teiksim, salaužu roku, rāpjoties ārā no slimnīcas gultas.
Pirmais cilvēks, kam uzskatīju par vajadzīgu paziņot, kā man iet, nolēma man uzlabot garastāvokli ar šo video ar kazām:
http://www.youtube.com/watch?v=PpccpglnNf0. Ja godīgi, jūtos kā no jauna piedzimusi. Arī bez tām kazām. Un tie stulbie apdrošinātāji tik tiešām bija izdarījuši to, ko piekodināju nedarīt - atsūtījuši man e-pastu, kuru nevaru pārbaudīt, ar informāciju par to, uz kuru slimnīcu man jādodas.
10.7.33 08:54
Žoela maģistra lauka darbs Porķenē vispār bija piedzīvojumiem pilns. Tā kā viņam bija jātiek visādu pāķu īpašumos, lai paņemtu pa ūdens paraugam no viņu akām, bet dažkārt ļaudis negribēja viņu laist iekšā, tad "nē, nē, man nav akas", stāvot akas malā, bija normāla parādība. Tajās dažās reizēs, kad braucu viņam līdzi, izdomāju, ka būtu ļoti jauki apkopot šos ļaudis vienā filmā ar nosaukumu "Viņi melo slikti".
Kādu dienu Žoels devās lauka darbā kopā ar savu kolēģi Rui (Brazīlijā šo vārdu izrunā kā Hui, ārkārtīgi jautri). Mūsu socioloģiskais pētījums pierādīja, ka viņam ar beibi (ar mani) pierunāt īpašniekus laist savās akās ir vieglāk nekā ar džekiem. Tomēr kādā zelta mirklī viņiem izdevās tikt pagalmā pie akas. Viņi tur ņemas un mēra, bet ievēro, ka saimnieks, kurš viņus ielaidis iekšā, tomēr ir tāds nemierīgs. Bet neko - viņi tak nav nekādi psihoterapeiti, kam tagad būtu jānoskaidro šī nemiera iemesls.
Es neesmu nekāds hidroģeologs, tāpēc nezinu, kas tas bija par divmetrīgo kātu, ko Rui turēja savās rokās, kad ieradās policija, ko bija izsaucis neticīgais saimnieks. Arī policija to nezināja, tāpēc ar šautenēm notēmēja uz Rui un brēca: "Met nost to ieroci! Met nost to ieroci!" Nu, neko, Rui savu "ieroci" nomet, abus sašņorē policija un aizved uz iecirkni. Tajā kādu laiku ir jāuzkavējas, jo Žoels varbūt ir gudrinieks, bet Rui nav paņēmis līdzi nekādus dokumentus. Beigās viss, protams, tiek noskaidrots. Saimnieks abus bija ielaidis iekšā, jo apmēram baidījās, ka pretējā gadījumā tie viņam izšķaidīs pauri, bet, tā kā viņš bija nolēmis, ka šie abi ir slepkavas (aizdomas apstiprināja tas divmetrīgais kāts), tad nolēma izsaukt miliciju.
Kad abi devās prom no iecirkņa, viņi, protams, gribēja dabūt atpakaļ savu divmetrīgo kātu, jo ar šo incidentu, protams, lauka darbs nav beidzies un tā ir vērtīga mērierīce. Taču policija norādīja, ka neko nezina un ka nekāds kāts te nekad nav bijis. Nebrīnīšos, ja tad, kad aizbraukšu uz Porķeni un veikšu kādu nenozīmīgu noziegumu, man virsū skries menti ar to kātu. Tad es arī beidzot uzzināšu, kas tas īsti bijis.
8.7.33 10:52
Iedomājieties, cik liela varētu būt iespēja, ka cilvēks, kas atbraucis no Palau (sala Klusajā okeānā ar aptuveni 20 000 iedzīvotāju, tātad 100 reižu mazāk nekā Latvijā), Bauskā (pilsētā, kur dzīvo aptuveni 0,5% no Latvijas aptuveni 2 miljoniem) satiek otru čali no Palau, un šie abi cilvēki turklāt dzīvo apmēram pie vienas un tās pašas Maximas ar vienu X. Tā iespēja ir diezgan maza.
Sestdien ar Sņežku nolēmām doties suši brokastīs. Kādā mirklī ievēroju, ka netālu no mūsu galdiņa ierodas kāds kungs ar dāmu, un abi brokastis uzsāk ar kaipirinjām. "Viņi man patīk," nodomāju, bet vairāk uzmanības nepievērsu. Kādā mirklī atkal atcerējāmies spirituālo pēdējo nakti un kādu Portugāles kungu, kurš bija pārliecināts, ka Balatons atrodas Latvijā. Pārrunājām šīs iespējas nepareizību, līdz beibe no blakus galdiņa skaidrā latviešu valodā man prasīja, vai es esmu latviete. Tā kā iepriekšējā vakarā bijām mielojušās ar kašasu, domāju, ka man rādās. Tāpēc uz šo jautājumu sākotnēji nespēju atbildēt. Viņa jautājumu atkārtoja, kas man deva drosmi izstomīt, ka esmu gan. Brazīlijas iedzīvotāju skaits ir 100 reižu lielāks nekā Latvijā, Vitorijā dzīvo aptuveni 0,5% Brazīlijas iedzīvotāju, tā kā es pieņemu, ka augstāk aprakstītā situācija ar Palau zēnu tusofku pie Bauskas Maximas ir apmēram tikpat iespējama kā šī. Protams, dzīvojam četru metru attālumā no suši.
Tas ir forši.
2.7.33 16:33
Nedēļas nogalē devāmies uz Santa Terēzu, kas ir mazā Brazīlijas kalnu Itālija. Labāko momentu saraksts:
1. Devāmies čurāt krūmos (3 vecenes, 1 ķīniešu džeks). Ķīniešu džeks bija ļoti pagodināts mūs pavadīt tik intīmā gaisotnē, tāpēc, pirms pazudām, viņš atplēsa sava drugāna mašīnas durvis un lepni paziņoja: "Es eju mīzt. Ar beibēm." Tad nokļuvām tumšos krūmos, kur meklējām labāko vietu. Meklēju, meklēju, līdz - bams - esmu zemē līdz pleciem. Esmu iekritusi caurumā, kurš, pēc taustes un ožas spriežot, paldies dievam, nav bijis lietots kā tualete. Citi nevarēja saprast, kur esmu palikusi, līdz es skaļi visus informēju, ka zem manis atvērās zeme, un es esmu par kādu metriņu pietuvojusies zemes centram, un netieku ārā. Ķīniesu džeks, to izdzirdējis, metās manā virzienā, padeva roku un izvilka. Kad dabiskās vajadzības visi bijām nokārtojuši, atgriezāmies ballē, bet pirms tam ķīniešu džeks, protams, atrāva sava drugāna mašīnas durvis, lai viņu informētu: "Mēs bijām čurāt! Ar beibēm!" Savukārt mans kritiens caurumā jau ir tīra folklora. Skolā visi zina, ka zem manām kājām atvērās zeme un es sāku krist uz Zemes centru, bet ķīniešu džeks, riskējot ar savu dzīvību, mani varonīgi izglābis un uz rokām atnesis atpakaļ uz mājām.
2. Bija viens džeks, kurš pālī gribēja uzmākties ķīniešu beibei, kas bija vēl lielākā pālī. Tobrīd es apmēram gulēju, bet tomēr mazliet pamodos. Informēju džeku, ka, ja viņš turpinās neuzvesties, es viņu nogalināšu. Tas neiedarbojās, tāpēc pēc īsas pauzes pabeidzu savu sakāmo: "Un tu zini, ka es to tiešām izdarīšu." Tas nostrādāja.
3. Stāvam lielās balles teltī. Pienāk klāt nepazīstams džeks un nobučo mani uz lūpām. Tūliņ jau grasās turpināt, bet es pussekundē nolemju, ka nekā nebija. Izrauju no ķīniesu beibes rokām putras bļodu un sāku ēst, lai parādītu, ka mana mute ir aizņemta. Vēl piebilstu, ka brazīļu ēdieni ir lieliski. Es lieliski tieku galā ar neadekvātām situācijām, zinu.
4. Ar kādu nepazīstamu džeku runāju tekošā vācu-portugāļu valodā. Par Brazīlijas politisko situāciju.
30.6.33 21:51
Piektdienas vakarā, kad Paulu jau bija prom, ar ķīniešu beibi vienojāmies, ka viņa aizbraukšana radījusi tukšumu. Šo dienu laikā viņš, piemēram, paspēja iemācīties, kur es dzīvoju, un viņš to tagad zina labāk nekā es pati. P bija ļoti galants pasniedzējs, tāpēc ik vakaru atveda mājās. Vienā vakarā piebraucam pie manas mājas, šis saka, ka esam klāt. Tā kā ir tumšs, esam piebraukuši no citas puses un normāli ieplītējuši, tad es sāku apšaubīt to, ka šitā ir īstā vieta.
-Točna zini, ka es te dzīvoju?
-Jā.
-Patiešām, patiešām?
-Patiešām.
-Nu, labi.
Izlienu no mašīnas, un Paulu ar lielu prieku pāris minūtes noskatās, kā es neveiksmīgi mēģinu atslēgt durvis. Beigās viņš neiztur, arī izkāpj no mašīnas un nāk palīdzēt atrisināt šo situāciju. Es turpinu apšaubīt to, ka šī ir mana māja, jo, redz, nav iespējams atslēgt durvis. Paulu pienāk, vienā sekundē durvis atslēdz un izsaka hipotēzi, ka šī ir īstā māja kaut vai tāpēc, ka atslēga tomēr derēja. Tomēr es neticu, ka viss varētu būt tik vienkārši: "Bet varbūt tā atslēga der vairākiem vārtiem!" Par šo P mani apņirdza visas atlikušās dienas. Kā arī par to, ka tad, kad atvērām vārtus un es ieraudzīju mājas durvis, metu rokas pret debesīm un saucu: "Ak, nē! Vēl vienas durvis! Kāpēc tas notiek ar mani!" Tajā mirklī viņš izsecināja, ka noteikti esmu gājusi dramatiskajā pulciņā.
Rīts iesākās ar vilšanos - cerēju, ka būšu mirusi, bet tā nebija, tāpēc apvilku Žoela kreklu un tipināju uz universitāti, kur bija paredzēts Paulu eksāmens. Tā kā viņš rubī, kas ir svarīgi, nekādi štrunti no galvas nebija jāmācās, vienīgi bija jāizskaidro, kas notiek ezerā, kur dažas dienas iepriekš bijām ķēruši zoobentosu un merījuši visādas herņas. Eksāmena laikā varēja izmantot jebko, ko grib izmantot, tāpēc es izmantoju iespēju rakstīt, sēžot zem galda (jo krēsls bija neērts). Sēdēju, rakstīju, līdz kādā mirklī P pienāca, lai uzsmērētu man pretodu līdzekli. Es gan šito nesapratu, jo pirmīt viņš visiem bija paziņojis: "Vislabākais pretodu līdzeklis tropos ir alkohols. Skatieties uz mani! Neviens ods man nelien klāt. Un, Elīn, skatos, ka Tev kājas nav sakostas." Tajā rītā viņš vispār bija brīnišķīgs, jo rīta lekcijā ieradās acīmredzamā pālī. Pirmo stundu viņš aizvadīja, nevis runājot par ūdeņu ekoloģiju, bet gan par dažādām tropu slimībām, ko mēs varētu noraut. Kādā mirklī paprasīju, vai ir kāds iemesls, kāpēc mums viņš to visu stāsta. Nē, iemesla nebija. Mazliet vēlāk viņš, stāstot par upīti, starp teikumiem iepina informāciju, ka grib izvemties. Uz tāfeles.
Tajā rītā es izdzēru VISU dzeramo ūdeni, kas atradās attiecīgajā ēkā, un vienreiz, kad gāju pakaļ ūdenim, P vilkās man pa priekšu un iegāja virtuvē, kas ir tieši pie ūdens automāta. Pēc 5 sekundēm viņš no turienes izskrēja ārā ar degošu dvieli, nosvieda to zemē un sāka pa to lēkāt, lai apdzēstu liesmas. Agnesei Loginai patīk momenti, kas ir ļoti random. Šajā mirklī viņa būtu bijusi ļoti priecīga, ja būtu klāt. Apmēram visu atlikušo dienu viņš nebeidza vien lielīties par to, cik ļoti izglābis visu ēku no ugunsgrēka, jo laimīgā kārtā iezadzies virtuvē, kad tur kaut kas sācis degt, un varējis bezbailīgi mesties cīņā ar liesmām. Būtībā tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl aizvien esmu dzīva.
30.6.33 18:19
Aizvadītājā nedēļā es iepazinos ar visgudrāko cilvēku, kādu jebkad esmu satikusi. Paulu ir viens no pasaules krutākajiem ūdeņu posmkāju taksonomistiem, perfekti zina, ko darīt ar slapjiem bioindikatoriem un ir izcils pasniedzējs, bet nav zaudējis spēju plēst debilus jokus, nav āksts, kas neredz tālāk par savu mikroskopu, un vispār zina visu - gan to, kad Bosnijā mētāja granātas, gan to, kā dejot pie Talking Heads, gan to, ko ēd Latvijā. Tas bija samērā iedvesmojoši.
To, ka būsim labi draugi, sapratu jau pašā pirmajā mirklī, kad, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš uzreiz paprasīja, vai esmu viena no tiem ļaudīm, kas ir sajūsmā par poļu dievu dzērienu Žubrowka. Man šķiet, ka tajā mirklī mazliet paliku stāvoklī. Pēc pirmās lekcijas, kad visi taisījās prom, viņš mūs apturēja un sacīja, ka neesot ievērojis, ka mēs būtu viņu informējušu par to, uz kuru krogu kopīgi dosimies iedzert. Tā arī pagāja visa nedēļa - katru vakaru viņš gandrīz mūs spieda doties ar viņu plītēt, un jāatzīst, ka šīs plītēšanas bija ārkārtīgi jaukas. Baigais brīnums, ka ik vakaru noslēdzām tad, kad visi citi bija aiztinušies, un bijām palikuši tikai mēs un kārkli. Tas, protams, ir aizdomīgi. Vienu vakaru Gonzaloptera apvaicājās, kā beidzies iepriekšējais vakars. Tajā mirklī iejaucās Sņežka: "Ka beidzās? Neesi ievērojis, ka Elīnai mugurā ir vīriešu krekls?" Nebija melots, jo man tiešām mugurā bija džeka (Žoela) krekls, kas ir mans mīļākais paģiru apģērbs. Es pat teiktu, ka tas ir karogs, nevis apģērbs. Ar to bija gana, lai Gonzaloptera uztaisītu savu "Es tak zināju!" seju un paprasītu, kā man patika. "Kā patika? Nuuu, vakarnakts bija ārkārtīgi skaista." Arī te nebija melots, jo vakarnakts tiešām bija skaista, vienīgi Gonzaloptera nenojauta, ka es runāju par kaut ko, par ko nerunā viņš. Mazliet vēlāk, kad ļaudis neklausījās, viņš paprasīju, vai tomēr zinu, ka Paulu ir precējies. Mazliet apdomājos, nodūru acis un sacīju, ka zinu, jā. Arī tas nebija melots, jo es tiešām zinu. Gonzalopterai viss bija skaidrs. Turklāt pēc tās nakts ļaudis tiešām redzēja, kā kopā ierodamies universitātē. Tiesa, tā tas notika, jo nejauši saskrējāmies uz ielas. Izstāstīju šo stāstu Paulu, tas pilnīgā sajūsmā. Tādā sajūsmā, ka viņš pats nolēma piemest ogles un citā vakarā, kad grasījāmies doties uz balli, Paulu iespieda man rokās, lai piezvanu Gonzalopterai un noskaidroju, kur ir balle. Gonzaloptera ieraudzījis, ka zvana Paulu, paceļ ar "YO, YO, YO, Paulu! Kur esi, ko dari? Nāc uz balli!" Pārtraucu G ar "Čau. Vispār te Elīna." Arī nebija melots.
22.6.33 16:41
Vakar mums bija pirmais Brazīlijas eksāmens, uz kuru ierados ļoti poētiskā noskaņojumā, jo iepriekšējā vakara kaipirnjas bija darījušas savu. Vispār kaipirinju vakars bija ļoti izdevies, jo ne tikai kārtējo reizi ģenerējām pamatīgus nākotnes plānus, bet arī iepazināmies ar bārmeni, kurš mums norādīja, ka, ja mums patīk kāds džeks, tad lai viņam to pasakām, un viņš nokārtos, ka nākamajā minūtē tas džeks mums jau rakstīs mīlestības vēstuli. Manuprāt, ļoti vērtīgi.
Mans dārgais pasniedzējs Luišs (par manu dārgo viņš ir kļuvis Brazīlijā), protams, eksāmenu nokavēja pusstundu. Tā kā biju poētiskā noskaņojumā, nodevu poētiskus uguņus. Uguņi, protams, beidzās ar manu "Un. Nemaz. Nemēģini. Taisnoties.". No sākuma viņš ņirdza, beigās nokārtu galvu atvainojās un solījās laboties. Eksāmenā rakstīju par to, cik cilvēcigi patiesībā ir zivju kāpuri. To pat neizlasījis, Luišs manu darbu (ātrs un pilnīgs) vērtēja ar "You broke my heart". Tas man patika, jo tas mazliet atsita sākumskolu, kad darbus vērtēja ar "Malacis! Noteikti nopirkšu Tavu jauno albumu!", nevis četriniekiem.
Pirms kāda laika izlēmām ar Sņežonu, ka mums noteikti jānoskatās 2 filmas - Komando un Searching for the Sugar Man. Otrā, jo Portugāles Rodrigesa kungs, bet pirmo - jo okeanogrāfijas kabineta aprīkojums reāli atgādina Komando mīļoto ieroču veikalu. Komando bija lieliska filma. Pēc tās informējām mūsu mīļo Gonzalo, ka šovakar gribam paālēties un viņā pienākums ir to noorganizēt. Gonzalo pret savu pienākumu attiecās ļoti nopietni, tāpēc atsūtīja mums ielūgumu uz kādu bildi. Diemžēl mēs nebijām pārāk nopietnas, tāpēc sajaucām un aizgājām uz pilnīgi citu pilsētas galu, kur sapratām, ka šovakar nevienu nesatiksim, bet gan pavandīsimies pa bāriem te. Tā nokļuvām, iespējams, pilsētas lētākajā bārā, no kura tomēr pēc viena dzēriena nolēmām tīties, jo tā bija vieta, kur dabūt dunci ribās. 400 metru tālāk bija, iespējams, pilsētas dārgākais bārs, kurā mums pasniedza mūža garšīgākās kaipirinjas (es jau tagad zinu, cik ļoti man rudenī pietrūks šī dievu dzēriena). Jāpiebilst, ka tās palūdzam nevis viesmīlim, bet gan apsargam. Ļaudis dejoja pie mūzikas, ko spēlēja grupa, kas sēdēja ap galdu, ēda, dzēra un laiku pa laikam kāds no viņiem pieslēdzās muzicēšanai. Visticamāk apsargam ļoti patika mūsu izpratne par viņa darba pienākumiem, tāpēc vakara beigās, kad prasījām viņam rēķinu (mēs esam pārliecinātas, ka arī rēķins ir apsarga pienākums), viņš atnesa rēķinu un vēstuli, kurā bija norādījis savu vārdu, telefona numuru, kā arī faktu, ka viņš labprāt iepazītos tuvāk. Šo vēstuli Sņežka tagad izmanto kā grāmatzīmi.
21.6.33 10:31
Vakardiena bija nenormāli kruta. Tad, kad televizorā rāda filmas par Latīņamerikas ūdeņiem, parasti pa tiem tiek braukts ar tām divstāvīgajām laivām, no kurām ārā karājās ļaudis. Tāda laiva mums bija vakar, un mēs izbraukājāmies pa vietējām mangrovēm. Bildes es neprotu uzņemt, un laikam beidzot esmu sapratusi, kāpēc neprotu - tas tāpēc, ka man tajā laikā attiecīgais mirklis ir jāieslēdz sirdī, nevis kaut kādā stulbā bildē. Un vispār vienīgais cilvēks, kas māk nofotogrāfēt sajūtu, ir Elīna Kursīte, un mans uzvārds diemžēl nav Kursīte.
Braukājāmies pa to pļaņčku un laiku pa laikam piestājām, lai paņemtu pa kādam ūdens un sedimentu paraugam. Sedimenti (dubļi - red.piez.) mudžēja no dzīvības. Laivas operatori bija normāli džeki, jo viņiem bija pajāt, vai mums ir kaut kādas vestes un vai mēs mierīgi sēžam. Tāpēc drīzi vien arī mēs sākām kāpelēt augšā un lejā, un lielāko daļu brauciena vismaz es pavadīju uz laivas jumta, pārdomājot to, cik ļoti šis atgādina tos skatus no Rembo filmām, kur viņš brauc ar laivu pa kaut kādā čuhņu upēm.
Es Brazīlijā vēl ne reizi nebiju peldējusi, jo nebiju nopirkusi savu smuko peldkostīmu ar sirsniņām (iepriekšējais izjuka pa pikseļiem, jo bija piedzīvojis pārāk biežas un intensīvas saskares ar sālsūdeni Faro). Vakar pienāca īstais mirklis. Vienbrīd apstājāmies un laivas operators mūs informēja, ka te dziļums ir 10 metru. Mēs visi zinām, ko tas nozīmē - tas nozīmē, ka ir jālec no jumta ūdenī (pirms tam bijām redzējuši, kāpa šo upīti torčī viena haizivs spura, bet, tā kā esam biologi, mūs tas neuztrauca). Es, protams, mīzu, jo pēkšņi atskārtu, ka vispār nekad neesmu lekusi no paaugstinājuma ūdenī. Šis lidojums man ļoti patika, jo, pirmkārt, ļoti labi izskaloja degunu, otrkārt, man šķita, ka dziļums ir nevis 10, bet vismaz 100 metru, jo pēc lēciena grimu iekšā kādu pusstundu. Jutos kā paradīzē. Ārā izlīdu ar viegli asiņojošām kājām. Tā kā iemeslu tam nezināju, informēju pārējos, ka asiņošana - tā ir mana dzīve. Vienu reizi mēģināju pienācīgi ienirt, bet nolēmu šādi vairs neākstīties. Arī mans mīļais programmas vadītājs Luišs informēja, ka sen neesot redzējis tādu graciozitāti.
Pēdējais kulinārais pārdzīvojums, kas atstāja sekas vismaz uz mēnesi, bija pusdienas Alentežu (Portugāles pāķiskākais reģions) kopā ar māsu un mammu. No tā es ilgi nespēju attapties. Tagad ilgi nespēšu attapties no kaut kādas haizivtiņas sautējuma, ar ko mielojāmies pēcāk. Domāju, ka tādas garšas vispār ir noziegums pret cilvēci. Kad atgriezāmies, sirsnīgi pateicos dienas organizatoram par piedzīvoto, jo šī ir bijusi mana visbrazīliskākā diena, un ar Sņežonu devāmies iedzert vienu kaipirinju. Protams, beigās izdzērām četras. Šim skaitlim ir simbolsika nozīme, jo pēc četrām kaipirinjām portugāļu meitenes sāk vemt. Ko es? Es pēc 4 kaipirinjām saprotu, kā pareizi tās jāgatavo un esmu gatava Rīgas bāriem to iemācīt. Viss, man te ļoti sāk patikt.
18.6.33 22:25
Līdz šodienai dzīvoju viesnīcā, kas it kā bija normāla viesnīca, bet tā tomēr nav īsta dzīve, jo pa īsto dzīvot viesnīcā var tikai Ugunsgrēka varoņi. Ķīniešu beibe dzīvo pie Kaķa, un atklājās, ka Kaķim ir tante, kas ļoti labprāt savā mājā uzņemtu kādu no mūsu bara. Tā kā es vienreiz Kaķim uztaisīju zupu, nebija ilgi jādomā, kuru cilvēku viņš vēlētos uzņemt savā ģimenē. Vakar jau lēnām sāku jūgties, jo viesnīcā cauri sienām sāku dzirdēt Marko kaitinošo balsi. Brazīlijā tagad ir visādi protesti. Es domāju, ka es varētu paprotestēt pret to, ka cilvēkiem ar stulbām balsīm vispār ir ļauts runāt. Tā es šovakar pārvācos. Viss kā pasakā - piemēram, pagalmā aug banāni un tie zvaigžņu augļi. Tā kā tante nerunā angliski, tad mana portugāļu valoda šī vakara laikā ir progresējusi par 230%.
Šodien mums bija lauka izbraukums. Šķiet, mans pagājušās nedēļas balkona solo ir atstājis nopietnas pēdas, jo beibes, kas satikšanos nokavēja par 10 minūtēm, uzreiz devās pie manis, lai atvainotos par kavējumu. Protams, lielāko daļu lauka darba pavadījām gaidot, bet tā bija ļoti jauka gaidīšana (un šoreiz arī ar kādu jēgu - kamēr vieni braukāja pa ezeru un ņēma paraugus, otri gaidīja, kad pirmie irsies krastā un atdos laivu). Gaidot lielāko daļu laika pavadīju, guļot zālē. Dienas beigās mums gan tika paskaidrots, ka pa zāli nevajadzētu vārtīties, jo tur dzīvo indīgi kukaiņi. Tā kā es nāku no košanas zemes Latvijas, diemžēl nevarēju pateikt, vai man ir kāds iedzēlis, vai ne, jo tādus sīkumus nejūtu.
Mans programmas vadītājs Luišs - it kā nopietns un garlaicīgs purns - ar katru dienu paliek labāks un labāks. Šodien pārrunājām, kā esam iepazinušies ar pilsētu. Viņš vaicāja: "Zini to ielu, kur abās pusēs ir bāri?" Jautājums laikam bija retorisks, jo viņš turpināja: "Ā, pareizi, kam es prasu..." Vēlreiz atgādināšu, ka Luišs ne reizi mani nav redzējis pālī, vienīgi zina, kur kartē ir Latvija. Šodien mums bija paredzēts pārgājiens, un mēs tikām maigi piekodināti, ka vajag paņemt garās bikses. Man, protams, to nebija, jo pēdējās garās bikses izmetu ārā apmēram pirms gada.
Luišs: "Elīn, Tev bikses ir līdzi?"
Elīna: "Ko?"
Luišs: "Oi, piedod."
Beigās, protams, pārgājiens nenotika, jo bijām aizkavējušies un metās tumšs. Diemžēl paspējām uzņemt kopbildi. Man tās kopbildes ar daudziem cilvēkiem vispār besī - besī viss, sākot no fotogrāfēšanās procesa, beidzot ar rezultātu. No šīs bildes mēģināju izmukt, bet Luišs mani noķēra aiz škvarņika un nelaida prom. Kad tika ierosināts, ka varbūt visiem vajadzētu palekties, gan paspēju izsprukt. Un tas bija iemesls, kāpēc šāda traģiska bilde vispār netika uzņemta. Tas bija mans ieguldījums starptautiskā miera nodrošināšanā.
16.6.33 22:29
Pirms kāda mēneša Faro ieradās Žoela vecāki, un, tā kā viņi bija izslavēti kā angliski nerubījoši ļaudis, man bija jāiemācās kaut kas franciski, jo tāda iespēja, ka es varētu ignorēt viņa vecāku ierašanos un vienkārši neuzpeldēt, nepastāvēja. Žoels, protams, man sniedza palīdzīgu roku franču valodas apguvē. Sevišķi svarīgi viņam šķita iemācīt man teikumu "Žoels vienmēr kavē", jo viņš zināja, ka tas man ir sāpīgs jautājums. Un par to, kas sāp, protams, ir jārunā. Es pati arī, protams, šo to iemācījos. Un, kad Ž gāja urķēt ogles, paziņoju viņa vecākiem to "Žoels vienmēr kavē" un ka tas man ir absolūti nepieņemami. Vēl nobrīnījos par to, ka viņi nobrīnījās, jo tas taču nevienam nav nekāds noslēpums. Šodien Ž atzinās, ka ir man sadirsis, un īstenībā teikums, ko viņš man iemācīja, bija: "Žoels vienmēr ir precīzi laikā." To uzzinot, es, protams, viņam metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai. Viņš pārāk daudz no tā necieta, jo, pirmkārt, tas, kas pagadījās pa rokai, bija maziņā angļu-portugāļu vārdnīca mīkstajos vākos, otrkārt, tā bija skaipa saruna, un tā kā iemešana saruna biedram pa purnu ir maksas pakalpojums, bet man nebija skaipa naudas, tad tā grāmatiņa viņam nemaz netrāpīja.
16.6.33 13:03 - Slinkās cūkas
Ķīniešu beibe ļoti interesanti interpretē to, ko viņa dzird. Tāpēc ārkārtīgi aizraujoša izklaide ir skatīties, kā viņa raksta to, ko ir dzirdējusi. Piemēram, vīrieša vārdu Hosē viņa uzrastīja kā "Hoca", mana brāļa Sandra vārdu viņa rakstīja kā "Sedres", un, kad likās, ka ar Stefana vārdu tiešām nav iespējams nošaut greizi, viņa nāca klajā ar "Sdevan". Vakar viņa mums prasīja, kā pareizi rakstīt pasniedzēja Renato vārdu (tas pirms tam vairākkārt bijis rakstīts uz tāfeles). Apmēram 10 minūšu skaidrojām un burtojām. Pēc šīm 10 minūtēm ķīniešu beibe prezentēja savu 6 burtu kombināciju - AENATO. Mēs visi esam slinki cūkas, bet nolēmām, ka kādu laiku neskaidrosim, kā ko rakstīt, jo, ja cilvēks prasa padomu, tad viņa pienākums ir klausīties atbildi, un, ja pēc 10 minūšu skaidrojuma var atrast veidu, kā 6 burtos pieļaut kļūdu, tas nozīmē, ka neviens nekad nekādu padomu i nav klausījies. Tā ir slinās cūkas pazīme. Vispār pēdējo mēnešu laikā apkārtējiem ļaudīm bieži mēdzu norādīt, ka viņi ir slinkas cūkas. Tā vispār ir vērtīga atklāsme. Piemēram, Sņežka vienmēr ir teikusi, ka nemāk matemātiku un lasīt grafikus. Pēc vairākām diskusijām viņa tomēr piekrita man, ka vispār varētu arī mācēt, ja nebūtu slinka cūka, kas negrib pavadīt laiku domājot, bet labprātāk vienkārši kādam (man) paprasa pareizo atbildi. Kopš viņa ir sapratusi, ka problēma ir viņās cūciskajā slinkumā, viss ir gājis uz augšu - katru reizi, kad jārēķina kaut kādi koncentrāciju uzdevumu, viņa iedomājas, ka runa ir nevis par butanolu ezerā, bet gan par alkoholu kokteilī. Un to nekad nav slinkums aprēķināt. Pat cūkām ne.
16.6.33 01:53
Pirms dažām dienām mani pārņēma ļoti jocīga sajūta - man ļoti gribējās mācīties. Šeit it kā mums būs parastie vasaras kursi, bet ar plašām iespējām iesaistīties te notiekošajos projektos. Un esmu pieņēmusi lēmumu šovasar iemācīties naftu. Galvenais iemesls tam ir fakts, ka prast ķēpāties ar naftu vienkārši ir kruti. Un te ir naftas džeki. Un galīgi nesenajā eksāmenā bez nopietnas mācīšanās naftas testā dabūju tik labu atzīmi, ka varētu domāt, ka Latvijas ir naftas lielvalsts. Vispār šī semestra eksāmeni bija brīnišķīgi - man bija uznācis liels slinkums, tāpēc mācījos piecas minūtes, bet visu nokārtoju lieliski. Bez maz kā talantīgs cilvēks.
Es dzīvoju 8 kilometrus no universitātes un gluži kā misters Cibiņš katru dienu šo attālumu veicu ar kājām, kā rezultātā ļaudis mani sauc par nigga. Nākamnedēļ beidzot pārvākšos uz normālām mājām. Dzīvošu pie kaķēna Andrē tantes. Kaķēns Andrē ir kaķēns, pie kura dzīvo ķīniešu beibe. Pieļauju, ka tante vispār nerunā angliski, kas ir ļoti labi, jo tas būs vēl viens ķieģelītis manā portugāļu valodas mājā. Vispār šī maģistra laikā grasos iemācīties 4 valodas: portugāļu, vācu, poļu un serbu. Ar serbu valodu ir tā, ka neviena sekunde mums nav jāpavada serbiski runājošā valstī, bet ar Sņežku esam nolēmušas, ka mums tā anglene zajebala, tāpēc es ar viņu runāju latviski, bet viņa ar mani serbiski. Ir tā, ka saprotamies lieliski. Un viņa arī nolēmusi, ka bez latviešu valodas neiztiks, jo kādā vakarā padzērāmies alu un izplānojām nākotni - kad es pabeigšu šito maģistru, aizbraukšu uz Latviju, mazu mirklīti pastrādāšu, bet drīz vien izveidošu savu kantori, kurā pieņemšu darbā Sņežku un Žoelu. Un viņiem, protams, būs jāprot latviešu valoda, neko darīt. Tiesa, Žoelu es reizi trijos mēnešos atlaistu, jo viņš vienā laidā kavētu.
Es jau Portugālē biju princesīte, jo manu viesu skaits pārsniedza Latvijas iedzīvotāju skaitu. Bet tas vēl tā. Man būs ciemiņš arī Brazīlijā. Dario pie manis atbrauks no Kolumbijas apmēram tad, kad kursi būs cauri, un es viņam pilnībā uzticu ceļojuma plānošanu, jo zinu, ka viņš saprot, ko es gribu.
Nākamā nedēļa būs lieliska - mēs brauksim mērīt visādas herņas uz ezeru, kurā dzīvo divmetrīgas piranjas. Mērījumi būs ļoti forši, jo ekipējums izskatās pēc ieroču veikala aplaupīšanas. Es gan saprotu, ka liela daļa mūsu spirituālā ceļojuma tiks aizvadīta gaidot, jo kāds kaut ko kavēs.
Pirmajā skolas dienā te bars manu kursabiedru nokavēja pirmo tikšanos par 45 minūtēm un, kad ieradās, pat neiedomājās par to atvainoties. Šāda rīcība man nebija pieņemama, tāpēc pirmās 3 stundas ar viņiem vai nu nerunāju, vai arī teicu, lai iet dirst (atkarīgs no cilvēka). Nākamajā rītā ēdu brokastis uz balkona, kur pēkšņi uzpeldēja viens no šiem kursabiedriem. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņš nejauši atklāja, ka iepriekšējā dienā viņi mājas atstājuši 15 minūtes pirms tikšanās sākuma. Lai nokļūtu universitātē, ar autobusu jābrauc pusstunda. Ja arī autobuss pieturā ierastos vienlaicīgi ar tiem pāķiem, tam būtu jābūt burvju autobusam, kas ceļo laikā, lai tiktu laicīgi līdz skolai. Tas nozīmē, ka viņi kavēja vairāk nekā apzināti. Tas mani neapmierināja, tāpēc samērā paceltā balsī informēju kursabiedru par to, ka viņš ir idiots. Uzreiz papildināju - ne tikai viņš ir idiots, bet viņi visi ir idioti. Marko ir idiots, Gonzalo ir idiots, Sintija ir idiote, Kellija ir idiote. Daži no minētajiem tajā rītā pamodās tieši no tā, ka dzirdēja mani bļaustāmies par viņu idiotismu. Lai viņi saprastu, ka es nejokoju, tad, kad tie pamodās, katram vēl personīgi pateicu, ko par to domāju. Vienīgais, kas uz to normāli reaģēja, bija Gonzalo, bet tas bija gaidāms, jo viņš runā poliski un ap roku nēsā Latvijas karoga aprocīti. Mans soloizgājiens bija absolūti veiksmīgs - kopš tā rīta viņi nav nokavējuši neko un nekad.
15.6.33 03:02
Kad iepazinos ar Žoao, es pēkšņi sāku spēt pieņemt relatīvi jauno mūziku. Pirms tam Džona Grānta jaunais albums man sķita sūds. Metu rokas pret debesīm un visiem svētajiem vaicāju, kāpēc brīnišķīgais dziesminieks tik ļoti skrien pakaļ modei. Tad mazliet paklausījos vārdiņus, un sapratu, ka Džons Grānts ir ģēnijs, jo ņirdz par visu, kaut arī ir saķēris HIV. To, ka viņš ir saķēris HIV, viņš uzzināja īsziņā. Domāju, ka ir jābūt samērā aukstam čalim, lai to nosauktu vienkārši par "intensive emotional experience". Tātad satikos ar Žoao, un man sāka patikt muzons. Kāpēc?
I was completely incapacitated
By your southern charm.
It hit me like an ancient gypsy curse.
(J.Grant)
