Vakar norisinājās pēdējās vakariņas ar kurseņiem un Brazīlijas pasniedzējiem par godu, tam, ka te viss ir galā. Bijām restorānā, kur tikai nes un nes gaļu. Šādās iestādēs japāņi mirst jo viņiem mācīts, ka jāapēd viss, kas galdā likts. Es apsvēru iespēju šo pasākumu neapmeklēt, jo zināju, ka pienāks tas mirklis, kad būs jātaisa kopbildes. Un kopbildes man besī no sirds. Vispār fotogrāfijai būtu jābūt realitātes atspoguļojumam, bet man šķiet, ka 15 purnu, kas ir smaidīgi apķērušies ne tuvu nav realitāte. Un ir atsevišķi ļaudis drīkst uzņemt arī fotogrāfijas, kam ar realitāti sakara nav. Piemēram, Kursītes jaunkundze drīkst bildēt arī nerealitāti. Nu, tad es kādu laiku domāju nekur neiet, bet tad atcerējos, ka varu taču izmantot brīnišķīgo iespēju pasūtīt visus dirst. Tā arī darīju - kad mani vilka fotogrāfēties, pieklājīgi visus pasūtīju dirst. Kad mani mēģināja pierunāt, atkal pasūtīju. Brīnumainā kārtā ar to pietika. Brīnumainā, jo apkārtējiem ļaudīm te vispār ir problēmas saprast "es negribu" konceptu.

Šajās spirituālajās vakariņāš mans dārgais programmas vadītājs atklāja, kā izvēlējies purnus, kas mācīsies mūsu kursā. Mani un Vei viņš esot izvēlējies pēc intelekta, bet pārējos - pēc auguma. Tūliņ pat sāka arī stāstīt par ļaudīm, kas pieteikušies šogad, un pieminēja kaut kādu antiņu no Palau, kas esot vieta, kuru taču neviens nezina, viņš pats arī nezinot. Tajā mirklī ar Vei vienā korī nodziedājām, ka to tak visi zina, ka tā ir sala Klusajā okeānā. Tā mēs pierādījām, ka varbūt mūsu augumi nav nekas īpašs, bet vismaz esam ļoti intelektuāli.

Šovakar braukšu spirituālā ceļojumā uz kaut kādu čuhņu. Tas ir pavisam netālu - jābrauc tikai 9 stundas ar autobusu. To vietu sauc par Trancoso. Paskatījos internetā bildītes un sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Un es tik ļoti gaidu to mirkli, kad braukšu mājās, ka esmu jau izdomājusi, ko vilkšu mugurā. Pagājušajā vasarā visu nakti ar Šarmu nosēdējām pie Salacas, kapājot un makšķerējot, un no rīta pa tu upīti gāzās ļoti smuka migla. To mirkli es ieslēdzu savā sirsniņā gadījumam, ja vēl kādreiz nedzīvošu Latvijā (tobrīd mans plāns bija pavisam un pavisam palikt Diezemītē). Un pēdējās nedēļās es to miglu vienkārši nevaru dabūt ārā no prāta.