Sakritības
Teju pirms 2 nedēļām noripoju no klints, bet izdzīvoju. Citu dienu, kad es viss vēl biju zilumos un rētās, man uz ielas pienāca klāt kaut kāds lohs un prasīja naudu. Nopietni, es izskatījos daudz sliktāk nekā viņš. Nav tāds ielas laupītāju goda kodekss, kas nosaka, ka naudu jāņem no tiem, kas izskatās labāk? Man bija tāds "Ko tam vēl vajag?", tāpēc vien atrūcu kaut kādu ne īpaši artikulētu skaņu. Tā kā suns. Uzreiz pēc tam atcerējos, ka naudas prasīšana un atteikšana ir tas, kā Brazīlijā parasti sākas laupīšanas ar smagiem miesas bojājumiem. Nodomāju: "Bļīīīn..." Tā kā uz ielas nebija pārāk daudz cilvēku, nodomāju: "Nu, bļin, bļīīīn..." Dīvainā kārtā šis kungs neturpināja man sekot. Laikam tomēr atcerējās par to ielas laupītāju ētikas kodeksu. Pēc dažām dienām jutos un izskatījos gana labi, lai atkal varētu iet uz universitāti. Ceļā uz mājām mani pie zaļās gaismas gandrīz nobrauca autobuss (portugāliski to nosaucu par mauku). Beigās tomēr nenobrauca. Kad biju 600 metru no mājām, uz ielas satiku Brazīlijas radinieci, kas piedāvāja tos 600 metrus aizvest ar mašīnu. Iesēdos iekšā, un teju iekļuvām avārijā. Šodien atnācu mājās un ieraudzīju, ka uz galda ir uzklāts galdauts ar...miroņgalvām.