alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
12.6.33 00:28
Mans programmas vadītājs Luišs nekad mani nav redzējis pālī (to nevarētu teikt par citiem pasniedzējiem, bet, tā kā es zinu, ka viņiem besī Luišs, tad skaidrs, ka viņi necik par manām spējām nav ieminējušies).
Bet reiz Luišs uzaicināja mūs visus paviesoties viņa mājā. Kad tur ieradāmies, viņš prasīja, ko vēlamies dzert. Viņš piedāvaja 2 iespējas: kaut ko bezalkoholisku (norādot gaisā) vai kaut ko alkoholisku (norādot uz mani)
Vakar ēdām kādā restorānā, kur beigās paprasījām viesmīlim, vai viņš zina, kur ir veikals, kur sapirkties paiku. Viņš nolēma, ka nepietiks ar to, ka izstāstīs, kur ir veikals, viņš nolēma darbu patriekt nahujās un pavadīt mūs līdz veikalam. Pa ceļam viņš, protams, apvaicājās, no kurienes mēs esam. Par Latviju viņam viss bija skaidrs - kad iegājām veikalā, viņš paņēma mani pie rokas un sacīja: "Te ir kaut kas Tev!" Protams, viņš bija pievedis mani pie šņabja plaukta.
Šorīt devāmies uz savu pirmo lekciju te. Protams, bijām, pirmās, jo kavēšana ir ar miesassodu apbalvojams noziegums. Visi kavēja, un pirmais kavētājs bija Luišs, kurš, ieraugot mani, kas iepriekšējā vakarā nebija dzērusi, sveicināja: "Oh, You - Hangover 3!" Ir divi varianti - vai nu es vienmēr izskatos ļoti slikti, vai arī es vienmēr izskatos ļoti slikti.
10.6.33 21:53
Gonzalo ir mans kursabiedrs, ar kuru kopa biju pavadījusi apmēram 20 minūšu, jo tad, kad ierados Faro, viņam bija jābrauc uz Poliju. Uzreiz kļuvu par labu draudzeni, jo tad, kad viņš tinās uz lidostu, es ļepatoju pakaļ, jo viņš uz galda bija atstājis savu raianēra biļeti.
Gonzalo ir saticis Aigu un Šarmu nesenāk nekā es, ko es īsti nespēju pieņemt, bet tas vienalga ir skaisti. Kādu dienu viņš ziņoja, ka aizbrauks paskatīties Latviju un es jutu pienākumu atrast viņam ļaudis, ar ko aizvadīt šīs dienas tā, lai viņš Latviju iemīlētu. Paldies, Aiga, tas izdevās.
Vakar satikāmies Vitorijas autobusu stacijā, kur gaidījām viņu 2 stundas, kaut arī bijām nogurušas kā vērši. Pēcāk devāmies vakariņās, kur atklājām, ka varam būt labi draugi. Atklājums kļuva sevišķi spēcīgs, kad ieraudzīju, ka uz rokas, ko viņš visu laiku plivināja man gar acīm, ir aprocīte Latvijas karoga krāsās. Tas nozīmē, ka točna varam būt draugi.
Šodien runājām par (mūziķi) Rodrigesu, un es viņam stāstīju, ka man ar steigu jānoskatās "Searching for the Sugarman", jo esmu neglābjami iemīlējusies džekā ar uzvārdu Rodriguez.
7 sekunžu klusums.
- Hmm, no kurienes viņš ir?
- No Portugāles. A kas?
- Nekas, nekas. Mans uzvārds ir Rodriguez.
- Un Tu 7 sekundes domaji, ka..
- Jā.
10.6.33 21:37
Tā kā es mīlu Aneti Konsti un viņai ļoti patīk ķīniešu beibe, tad man ir jāzuraksta par ķīn. b. piedžīvojumiem Rio.
Ķīn. b. Rio ieradās dienu pirms mums un tur satika mūsu ķīniešu kursabiedru, kurš līdz šim bija mācījies Polijā. Tā viņi devās pastaigā pa Rio, kur, protams, iekrita. Mirklī, kad zaglis ievēroja, ka ķīniešu džekam ir aifons, viņš pievilkās klāt un mierīgi prasīja, vai var dabūt kaut kādu naudu. Ķīnieši pieklājīgi atbildēja, ka nevar gan. Brazīļu džekam tas nepatika, tāpēc pēc pusminūtes viņš atgriezās ar pudeles rozīti, pielika to džekam pie kakla un pavēlēja atdot aifonu. Ko darīt? Ko darīt? Padoms prātā bija kādam citam brazīļu džekam, kurš pagadījās blakus, ievēroja šo incidentu un, ietinis roku jakā, skrēja klāt un bļāva: "Man ir ierocis! Tinies, zagli!" Zaglis aiztinās, bet paspēja paņemt to aifonu, kā arī iegriezt ķīniešu džeka kaklā. Ķīnietis nenomira.
Vēlāk, kad mēs ieradāmies Rio hostelī un satikām šitos te, devāmies uz hosteļa bāru, kur bārmenis ne tikai ļoti dāsni pielēja glāzes, bet arī veica pa kādai galvas masāžai, jo jāatzīst, ka neizksatījāmies pārāk labi. Kādā mirklī tika pieņemts lēmums doties gulēt, bet šādu lēmumu nepieņēma ķīn.b. Viņa nolēma iet vēl ieraut ar kādu hosteļa kungu, kurš izskatījās samērā uzticams. Runāts - darīts.
Dažas stundas vēlāk šis džeks uz rokām ienesa ķīn.b. mūsu istabā un pieklājīgi apvaicājās, vai šī ir īstā istaba, kā arī pienesa spaini, kurā ķīn.n. vajadzētu izvemties. Viņa piedāvāto servisu pieņēma un pusi nakts pavadīja vemjot. No rīta viņa sasveicinājās ar "Fuck!".
Tad pienāca laiks doties uz autobusu staciju ar taksi. Divas reizes nācās apturēt taksi, lai ķīn.b. izvemtos. Autobusā ķīn.b. izvēmās aptuveni 30 reižu (tas nav pārspīlējums). Neko - labi, ka tur bija tualete. Nākamajā rītā viņa solījās, ka nekad nedzeršot kaipirinju. Tā kā tie "nekad vairs" bija jau dzirdēti dahuja reižu, ieslēdzu savu diktafonu, lai man būtu pierādījumi tiesā. Ierunātais solījums bija apmēram šāds: "Es nedzeršu kaipirinju līdz 2013.gada 9.septembrim."
9.6.33 12:03
Portugāle man patika jau tad, kad te ierados, bet, protams, viskrutākās bija pēdējās pāris nedēļas, kad pārcēlāmies uz pludmali un sākām dauzīties ar džekiem, kurus pirms tam bijām vien redzējuši lekcijās, līdz ar to nezinājām, ka viņi ir tik kruti. Tas, ka labākās lietas notiek beigās, nav nekas pārsteidzošs, bet to, ka es vienkārši izsmērēšos pa sienu pašā pēdējā dienā, es īsti negaidīju.
Par Žoao es biju dzirdējusi, un visi mani kursabiedri viņu zina, jo viņi te ballējās kopā tad, kad es nemaz nezināju, ka te mācīšos. Bet neko īpašu es nebiju dzirdējusi. Nu, kruts džeks, bet kurš ta nav? Tā viņš šogad pabeidza savu ekohidroloģijas maģistriņu un atgriezās Portugālē. Tā kā viņš zināja Sņežku, šī sacīja, lai paliek pie mums, kamēr nezina, kur dzīvos. Žoao ieradās iepriekšējā vakarā pirms manas probraukšanas. Bet, tā kā tonakt apkārt bija daudz visādu cilvēku, īsti nesanāca privāti papļāpāt (bet to, ka viņam ir ļoti skaists kakls, gan paspēju ievērot). Vienīgi bija izdevība pabraukt 400 metru mašīnas bagāžniekā, bet tas laikam nav svarīgi.
Visu nakti negulēju, jo sapratu, ka nākamajā dienā man ir uz ilgu laiku jāatvadās no Žoela (nejaukt ar Žoao), kas nozīmē, ka man ir visas tiesības blenzt vienā punktā. Rīta pusē izlēmu atlīst līdz bāram, kur dod internetu. Žoao pieteicās nākt līdzi, un tad sākās. Zināt tos cilvēkus, kas vispār nepastāv? Nu, tie, ar kuriem var saprastes tik labi, ka, ja es pasaku vienu vārdu, tad otrs mierīgi var turpināt teikumu. Ir tāda cilvēku grupa, ar kuriem tas izdodas pēc kāda ilgāka laika, bet tie, ar kuriem tā ir uzreiz, vienkārši nepastāv, tāpēc es uzskatīšu, ka Žoao nepastāv. Sociālisms, Kraftwerk, Alkevas dambja ietekme uz ekosistēmu, un strīdēties ir tik kruta, jo man pat negribas sviest roka pret debesīm un bļaut, ka oponents ir lohs. Kad atnācām mājās, Sņežka bija prom pilsētā, bet mums bija uzdevums sagaidīt viņu ar grillētām sardīnēm. Patiesībā tas bija uzdots Žoao, jo man bija uzdots iet gulēt, lai es pilnīgi nenojūgtos, Bet, tā ka bijām sākuši runāties, miegs vairs nebija prātā.
Mūzika. Ar mūziku man palika grūti mirklī, kad aizbraucu no Latvijas pirms diviem gadiem un līdz ar to pārtraucu Astrobangu. Tajā momentā man vairs nebija cilvēku, ar kuriem sirsnīgi runāties par muzāru. Nu, ir bijusi kaut kādi tirliņi, kas šo to saprot, bet nav bijis neviens, ar kuru plēst jokus par to, ka, kamēr mēs gaidījām autobusu, The Clash apēda mūsu desas. Un kopš tā laika man nekas jauns mūzikā vairs nav iepaticies. Iespējams, es esmu viens no tiem ļaudīm, kam vairāk patīk runāt, nevis urķēt un klausīties. Ar Žoao ne tikai The Clsh nozaga mūsu desas, bet arī Bonde do Role izdzēra mūsu alu. Godīgi - es biju gar zemi par to, ka šitais vispār ir iespējams. Tad mēs ilgi pārrunājām to, vai Baltijas jūra ir homoseksuāla, vai tomēr reāls panks (saruna bija tīri zinātniska), kā arī izdzērām visu alu, lai Sņežka domātu, ka nekāds alus nemaz nav bijis. UN!!! Pirms gada Dario mēģināja man iemācīt ar škiltavām atvēŗt alus pudeli. Rezultātā mana roka asiņoja, saplēsu 2 šķiltavas un alu atvēru ar karoti. Tad mans brālis to mēģināja man iemācīt. Stundām ilgas apmācības nedeva nekādu rezultātu. Žoao man to iemācīja 2 minūtēs!!! AAAAA! Esmu tik laimīgs.
Mūsu simbioze risinājās apmēram 4 stundas, bet tajās 4 stundās sapratu, ka hujova ir - es tiešām neticēju, ka ir iespējams cilvēks, kurš pirmajā tikšanās reizē var mani turpināt. Tā man bija jāiet uz autobusu, un Žoao pavadīja mani, atgriezeniski streipuļojot. Vairs nebija ko - vienojāmies, ka stulbākais, kas ar mums noticis, ir tas, ka esam satikušies tikai tagad. Tā kā biju ierāvusi, nolēmu, ka tagad nevajag raudāt, jo jāraud ir skaidrā, turklāt Mersedesā. Kad nokļuvu autobusā uz Lisabonu, tad gan sapratu, ka nav ko - tagad drīkst raudāt, jo tas bija labs Mersedess.
Kad satikos ar Sņežku Rio, viņa atstāstīja, ka tad, kad Žoao atnācis no manas pavadīšanas, viņš momentā sācis vārīties par to, cik stulbi tas, ka esam satikušies tikai tagad un ka Elīna ir krutākā meitene, ko viņs jebkad saticis. Uz to atbildēju, ka tagad man ir iemesls atgriezties Portugālē, un šim iemeslam ir vārds un uzvārds. Un uzvārds ir ļoti labs: šausmīgi ilgi man nekas nepatika mūzikā, līdz pēkšņi iemīlējos Rodrigezā. Rodriguez, protams, nav nekas jauns, bet tas muzārs mani vienkārsi bloķēja un atkal ļāva ticēt, ka mūzikā var būt kaut kas aizkustinošs. Vakar uzzināju Žoao uzvārdu. Žoao Rodriguez.
9.6.33 04:20
Sākot no šodienas, es te rakstīšu par to, kā man iet Brazīlijā. Vēl drusciņ pirms tam uzrakstīšu par to, kā sastapu savu mūža mīlestību, kuru man nācās pamest pēc 4 stundām. Ne tikai viņu, bet arī pilsētu, valsti un kontinentu. Elīnai Kursītei ļoti patiks, jo tā ir smeldze. Pēdējo 2 diennakšu laikā esmu gulējusi 1 stundu, un, iespējams, tas bija iemesls, kāpēc bārmenis ne tikai bezjēgā papildināja kaipirnjas, bet arī veica galvas masāžu. Pirms manas un Šņežkas ierašanās viens mūsu kursabiedrs tika pazagts un nedaudz pagraizīts. Ieraugot mūs, ļaudis nosprieda, ka šim noziedziniekam ir ļoti paveicies, ka tur klāt nebijām mēs.
11.5.33 09:23 - Mēs - jautrie frizieri
Kad Žolcene te ieradās, viņš uzreiz paziņoja, ka vēlas atrast labu frizieri, īpašu frizieri, frizieri, kas spētu tikt galā ar viņa Lenija Kravica matiem, kas nav nekāds vienkāršs uzdevums. Frizieri viņš neatrada, bet nonāca līdz mirklim, kad tie mati jau zajebala, tapēc nolēma, ka es varētu būt īstā friziere. Es, protams, nekad mūžā neesmu griezusi tādus matus, tāpēc visu dienu pavadīju, gūglējot "how to cut afro hair".
Tā vakarā Ž bija klāt, izģērbās (viņš vienmēr izģērbjas, kad ir pie friziera) un informēja, ka tagad manās rokās ir liela atbildība - no manis atkarīga viņa turpmākā pusgada seksuālā dzīve. Nevarētu teikt, ka šī informācija baigi nomierinātu, tāpēc matus griezu trīcošām rokām. Tas rokas trīcēja galvenokārt tāpēc, ka es ļoti vēlējos, lai arī turpmāk Žoels būtu smuks, un es sev nevarētu piedot, ja visu būtu sabojājusi.
No sākuma prasīju, cik garus tos matus griezt. Žoels norādīja uz korķviļķi: "Šitik!" Tā ņēmu rokās korķviļķi un visu galvu apgraizīju ar šo palīglīdzekli. Tad aiztriecu izmazgāt matus, tad griezu atkal, tad ķemmējām, tad griezu atkal, līdz manas frizētavas grīda izskatījās tā it kā tur būtu uzsprādzis mans mīļākais suns Oģīts, bet Žoels izskatījās vienkārši apburoši. Tātad rezultāts bija pārsteidzoši labs, par ko lieicnāja tas, ka Ž nevarēja vien beigt tirināt tos savus matus, kā arī iemācījās nodziedāt to "Ilzītes Milzītes" daļu, kur teksts ir šāds: "Kuņģīts, kuņģīts, kuņģīts..." Nenoliedzami svarīgs vārds.
Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņš atklāja, ka nākamnedēļ vispār brauc ciemos viņa vecāki, kas nozīmē, ka mēs beidzot iepazīsimies. Tas pie viena nozīmē, ka man vienas nedēļas laikā ir jāapgūst franču valoda. Vai ļoti spēcīgi jāatkārto svahili.
Kādu dienu, kad atkal kāds frīks bija mēģinajis man seksuāli uzmākties, prasīja Filipam, kā viņam šķiet, kāpēc es, nu, kāpēc es??? Viņš paskatījās uz mani, nodzēsa kokaīnu un iešņauca cigāru, un sacīja: "Tu tak esi blonda." Pareizi! Portugālē tas nav baigi izplatīti. Bet Brazīlijā, ak, Brazīlijā! Man pēc mēneša jābrauc uz Brazīliju, un es tiešām negribu tos frīkus, tapēc iedomājos, ka vajadzētu tos matus nokrāsot. Šo atklāju Žoelam, un nepagāja ne minūte, kad jau stāvējām pie matu krāsu stenda, un viņš izvēlējās manu jauno matu krāsu, kā arī pieņēmām lēmumu, ka viņš būs tas, kas krāsos. Pohuj, ka nekad mūžā to nav darījis. Visam sava pirmā reize.
Pirms sākām darbu, atkorķējām zaļo vīnu, jo tādu stresu es pārdzīvot nespēju. Kaut arī biju friziera krēsla, drīkstēju neizģērbties. Ž rūpīgi apskatīja manus matus, nolēma, ka tie ir pārāk tievi, nez kapēc nestāv gaisā (viņaprāt, gravitācijai nav jāiedarbojas uz matiem), bet tas viss ir ok, jo man ir tikai 10 matu.
Beigās cerēju izksatīties pēc brazīlietes, bet sanāca Sniegbaltīte. Protams, mani pārņēma šoks, kad uzzināju, ka Sniegbaltīte nav bijusi brazīliete.
Beigās abi sēdējām, visu laiku tirinājām savus jaunos, skaistos matus, skatījāmies viens uz otru un priecājāmies par to, kādi mēs labi frizieri.
9.5.33 11:53 - Zebra 2013
Vakar bija mana autorevolūcijas diena. Pirmoreiz vizinājos ar to stulbo golfa mašīnīti, pirmoreiz izmēģināju, kā ir izbraukt cauri kaļķakmens karejera mašīnu dušai un pirmoreiz mācījos braukt. Vienreiz es patiesībā esmu sēdējusi pie auto stūres - toreiz Mārvela mašīnai bija beidzies benzīns, tāpēc tika nolemts vāģi stumt līdz netālu esošajam benzīntankam un pie stūres sēdināt visvieglāko cilvēku, tātad mani. Mans uzdevums bija stūrēt, kā arī mest pa bremzēm tad, kad sāku braukt grāvī. Tas bija grūts uzdevums, jo ar savām 20 cm kājām bremzes īsti nevarēju aizsniegt.
Vakar Žoels sāka piesieties ar visādiem "Vai Tu tiešām nekad neesi gribējusi iemācīties braukt" jautājumiem, mana noraidošā attieksme laikam viņu reāli uzvilka, tāpēc vienā mirklī viņš nolēma, ka ir īstais laiks pamācīt man braukšanu. Viņš ir reāli stulbs, jo tā, pirmkārt, ir viņa mašīna. Nu, labi, nevis viņa, bet universitātes. Otrkārt, tas notika pilsētā. Treškārt, pirms dažām dienām, verot ciet logu, gandrīz ietriecos žogā. Vairākkārt brīdināju, ka tas, ko mēs tagad darīsim, ir pilnīgi stulbi. Ž bija pohuj gan mana saprāta balss, gan lūgšanās, bļaģ, tas lohs citreiz ir stūrgalvīgāks par mani, tāpēc ar draudu palīdzību viņš mani iesēdināja vadītāja vietā un sāka rādīt, kā jāspiež kloķi. Pirmais "nebiju domājis, ka ir tik traki" Žoelam bija tad, kad viņš lika nospiest kaut kādu pedāli, bet es to ar savām 20 cm kājām nevarēju aizsniegt. Neko, noņirdzās, pieregulēja beņķi un sāka instruēt. Tas bija šausmīgi. Es biju pārbijusies kā nobijies diegs. Arī tad, kad izlikos, ka sāku raudāt, viņš atteicās šo pārtraukt. Nobraucu kādus 100 metrus. Brauciens beidzās ar to, ka aiz līkuma iznira kāds bembis, kas man šausmās lika ne tikai aizgriezt galvu, bet arī aizvērt acis un nekustēties. Kad atvēru acis, mēs vēl bijām dzīvi, jo Ž turēja roku ne tikai uz mana pulsa, bet arī uz stūres. Viņš ir maigi paskaidroja, ka mana rīcība nav bijusi pareiza, bet tomēr piespiest mani turpināt stundu viņam neizdevās, jo es apmēram viņu iesviedu vadītāja sēdeklī, kā arī informēju viņu par to, ka viņš ir bezatbildīgs maniaks.
Vakarā pēc tam, kad biju izpeldējusies lielos un siltos viļņos, noskatījāmies otro Die Hard (viens no maniem top5 bojevikiem). Žoelu šī filma īpaši neaizrāva. Bet es pilnīgi nopriecājos, jo, ja viņam patiktu Džons Makleins, pat bail iedomāties, ko viņš man vēl gribētu iemācīt.
6.5.33 11:09
Žoels kavējis ir vienmēr. Ja mēs norunājam satikšanos, tad apmēram varu droši pieņemt, ka tā patiesībā notiks stundu vēlāk. It kā normāli, bet sestdien pirmoreiz man bija zajebala. Lai situāciju padarītu ticamāku, mazliet uzspēlēju drāmās. Grasījāmies braukt uz Sagrešu un gulēt zem klajas debess, tāpēc man bija čupa ar segām. Kad gāju lejā, viņš jau brēca: "Nāc, nāc, mēs Tevi gaidām!" Ar kāju atspēru durvis un tik emocionāli piesātināti kā Katrīne Pasternaka iekliedzu viņam purnā: "Tu mani gaidi? TU GAIDI MANI?" Tad uzmetu viņam virsū visu to segu kaudzi, apvaicājos, vai viņš zina, cik ir pulkstenis un iesēdos mašīnā. Žoelu acīmredzami mana uzvedība pārsteidza, tāpēc arī viņš reaģēja neparasti - sāka taisnoties, kāpēc šoreiz nokavējis. Ar dzelzs seju to noklausījos un uzdevu jautājumu, vai nav bijusi iespēja to man paziņot iepriekš, pieliku roku pie pieres un saku skatīties tālumā. Mazliet vēlāk ar dzelzs seju palūdzu, lai viņš netēlo kaut kādu "laiks ir relatīvs" budistu, jo laiks ir objektīvs, galīgi objektīvs. "Tu neesi nekāds laika karalis! Ja Tu esi kaut kāds karalis, tad tikai netīrības un nekārtības karalis!" (Šo man galīgi nav tiesību teikt, jo drīzāk es varētu būt tas cilvēks, kurš ēstu jogurtu no kurpes.) Ap šo laiku jau biju izdusmojusies, bet tomer turpināju izlikties, ka vēl dusmojos, lai viņš ļaunprātīgi neizmantotu to, ka uz viņu nav iespējams ilgi dusmoties. Kad vairākas reizes biju piesolījusi, ka nekur ar viņu vairs nebraukšu, viņš neizturēja, piestāja benzīntankā, nopirka man aliņu, lūdza piedošanu un solīja vairs nekavēt. Drāmā noskatījās vēl trīs beibes, no kurām, iespējams, tikai viena saprata, ka drāma ir mans aktiermākslas bakalaura diplomdarbs. Tā kā viņas nezināja, ko darīt brīžos, kad norisinās nopietni ģimenes strīdi, viņas vienkārši klusēja. Pēc 30 minūtēm beidzu dusmoties arī oficiāli. Reāli dusmojos kādas 12 minūtes. Tiesa, tas ir krietni vairāk nekā pirms nedēļas, kad sadusmojos uz Žolku pirmoreiz mūžā par to, ka viņš bija ceļā uz kāda mana nozieguma atklāšanu plašākai sabiedrībai. Šāda rīcība mani tā sadusmoja, ka uzbruku viņam gan ar dakšiņu, gan ar tiem susi irbulīšiem. Dusmas ilga aptuveni 7 sekundes. Tomēr esam nonākuši pie secinājuma, ka mums šobrīd ir attiecību krīze, jo 2 dienu laika netradām gandrīz neko, par ko mūsu viedoklis sakristu.
Sagrešā pa nakti palikām zem klajas debess, bet, kad Ž naktī pamodās un redzēja, ka es trīcu, viņš uzmodināja beibes teltī un noslēdza ar viņām līgumu par to, ka gan jau tajā teltī atradīsies kāda vieta man, kā arī pārvietoja mani ar visiem maniem segu blāķiem. Tas bija samērā mīļi. Īstenībā ļoti mīļi.
Pamodos klints ēnā, tāpēc man likās, ka ir ļoti auksti, bet, kad redzēju, ka tie putniņi tirinās pa sauli apenēs, sapratu, ka šī ir laba vasaras diena. Ieturējām smalku pikniku un devāmies uz citu klinšu ciematu. Ap to laiku man jau viss bija zajebala. Ar vārdu "viss" es domāju tās divas ļoti labās beibes, kuras no ādas līda ārā Žoela priekšā. Tas izskatījās atbaidoši. Nu, smiešanās par Ž jokiem, kas nemaz nav joki, vai katras viņa kustības komentēšana ar "cik forši!". Es, protams, zināju, ka tad, kad viņš ieradīsies Portugālē, visas beibes juks prātā viņa dēļ, bet to taču var darīt arī smalkāk. To es vairs nevarēju izturēt, tāpēc nolēmu nedoties viņiem līdzi pārgājienā, bet gan turpmākās stundas viena pagulēt Vilas de Bišpu pludmalē. Pārāk ilgi gan es tur nepaliku viena, jo klāt bija serbi, ar kuriem uzspēlējām parolimpisko voljebalu (jāspēlē ar vienu roku), kā arī ēdam krāsotās olas, jo bija klāt serbu Lieldienas. Atapakaļas ceļā es vairākas reizes sāku ņirgt bez spējas apstāties. Ņirdzu par savu ceļojuma mīļāko momentu. Bija tā:
Pirmajā vakarā grasījāmies iet kaut kādā Sagrešas bārā. Īsi pirms tam Sņežka iedeva Borisam (mans jaunais serbu bojfrends) alus pudeli un teica, lai fiksi izdzer, pirms ejam iekšā. Boriss, protams, paņēma un to pudeli momentā izdzēra. Tas, protams, ir normāli, taču francūžu madāmas, ar Jēzus sindromu sirgstošās Kellijas sejas izteiksme, to ieraugot, bija neaprakstāma. Tik neaprakstāma, ka, to atceroties, es vēl aizvien ņirdzu.
2.5.33 21:39 - Man patīk serbi
Mana jauna mīlestība ir serbi. Pie serbiem es skaitu visus no bijušās Dienvidslāvijas. Sņežka ir laba draudzene, tāpēc viņu apciemo ne tikai viņas štuceris, bet arī rezerves štuceris man. Boriss man iepatikās jau sen, kad redzēju bildi, kurā viņš ir ļoti foršā pālī. Jā, manas prasības nav augstas.
Borisa ierašanās vakariņas norisinājās uz mana balkona, un, tā kā bija jāgaida pusnakts, kad ieradīsies Sņežkas štuceris Igors, nolēmām iegādāties pa kādai pivčugai. Pie viena es nolēmu kļūt par Antonu Korbinu un izveidot fotosesiju "Evolūcija". Tas nozīmē, ka ik pēc pusstundas tiek uzņemts attēls. Kad fotosesija galā, var redzēt, kā evolicionējis pālis. Igoru mēs sagaidījām atplestām rokām, un nolēmām, ka, lai netraucētu seksu Sņežkai un Igoram, Borisam ir jāpaliek pie manis. Tātad esam kopā.
Rīta agrumā informējām Žoelu, ka braucam ciemos, un gājām uz tirgu iegādāties sardīnītes. Mums bija arī bratwurst, ko Sņežka man bija atvedusi no Vācijas. Par to es biju ļoti aizkustināta, jo Sņežka ir veģetāriete, un šī bija pirmā reize viņās mūžā, kad viņa izdod naudu par kādu gaļas izstrādājumu. Nolēmām, ka jāsalasa kaut kādi gliemji, jo gliemju lasīšana un rīšana ir nozīmīga Portugāles kultūras sastāvdaļa, un mūsu džeki to ir pelnījuši. Tos gliemjus es te esmu lasījusi dafiga reižu, bet mīdijas neesmu atradusi ne reizi. Tāpēc nebija nekāds brīnums, kad sāku spiegt un dejot uzvaras deju, kad nejauši uzdūrāmies mīdiju kaudzei. Sajūsma gan mazliet pieplaka, kad tās mīdijas bija jātīra. Tīrīšana risinājās apmēram 3 stundas (to darīja vidēji 4 cilvēki vienlaicīgi). Tiesa, rezultāts bija debešķīgs. Sanākuši bija arī serbi. Tie man ļoti patīk. Kādā mirklī Žoels devās uz pilsētu un viņam tika palūgts atvest vēl kādu pivčugu. Pirms braukšanas viņš vien painteresējās, cik mums vajag. Un viņa seju rotāja ļoti kruta sejas izteiksme, kad serbi pēc neilga pārdomu brīža, teica, ka vajagot 3 kastes. Lūgums tika pieņemts un izpildīts. Kā Žoels prom, tā Sņežka ķeras pie grilla krāsniņas kurināšanas. Tas bija diezgan aizraujoši, jo viņa ir tik hot, vienā mirklī pa skursteni ārā skrēja liesmas un jumts sāka kust. Protams, tieši tajā mirklī no nez kurienes uzradās mājas saimnieks. Un nebūtu pārāk labi, ja viņš redzētu, ka viņam moš tūliņ nodegs māja. Tā es stāvēju ārpus nojumes, vēroju uguns vālus, kas vēlās no skursteņa, kā arī kūstošo jumtiņu un mēģināju viņu nohipnotizēt, lai viņš neiedomātos paskatīties augšā. Hipnoze bija veiksmīga, un viņš tiešām neko nepamanīja. Kad Žoels pārradās mājās, lietišķi viņu informēju: "Es Tevi ļoti mīlu, bet mēs gandrīz nodedzinajām Tavu māju." Informācija tika pieņemta kopā ar lēmumu vairs nelaist serbus tuvumā ugunij.
Pēc neilga laika novēroju, ka esmu sākusi saprast serbu valodu. Un ne tikai saprast, bet arī izveidot kaut kādus teikumus. Drīz vien arī Sņežka sāka saprast latviešu valodu, tāpēc kaut kādu stulbu angleni pamazām atmetam pavisam. Un ļaudis, protams, atteicās ticēt tam, ka mums nav nekādu priekšzināšanu šajās daiļajās valodās. Ļaudis neticēja šitam, bet Sņežka noticēja, kad grupa Moldy Peaches esam mēs ar Žoelu. Sevišķi skaisti bija tas, kā, lai visu padarītu ticamāku, iegrimām detaļās un stāstījām, kā tieši esam radījuši dziesmas "Downloading porn with Davo" un "These burgers".
Balle bija ļoti izdevusies, jo kādā mirklī uzpeldēja arī serbu dievu dzēriens rakija, ka rezultātā šorīt man bija tik jautrs noskaņojums, ka uz universitāti aizbraucu ar Žoela kreklu. Iespējams, šis laimes krekls man deva spēku un iedvesmu pārsteidzoši ātri uzprogrammēt kaut kādas herņas, ko citi ļaudis turpinās programmēt vēl pēc nedēļas. Tajā mirklī sapratu, ka pasaule ir negodīga - citi studenti cītīgi streso, bet niekojos ar mīdijām un serbu tradīcijām, bet aizeju uz skolu un -bang-visu izdaru fantsasķikas tempā.
Šodien biju ļoti lepna, jo tiku uzaicināta uz serbu genga olu krāsošanu. Domāju, ka tas būs ļoti intīms brīdis mums visiem.
28.4.33 20:10
Vakar Žoels oficiāli pārvācās uz savu pludmales māju. Kad viņš atgriezās no darbiem, viņš nolēma vēl ieskriet pie manis. Viņš zināja, ka mūsu dzīvoklī vācas iekšā jauna beibe. Tā viņš sekoja kādai beibei, kas tipinaja iekšā manā kāpņu telpā. Kad abi bija tikuši līdz dzīvokļa durvīm un beibe šīs durvis sāka slēgt, viņam bija skaidrs - tā ir tā jaunā beibe. Žoels, sākontēji neko neteikdams, vienkārši ieiet viņai līdzi dzīvoklī. Beibe apcērtas otrādi, nobīstas, tas sāk skaidrot: "Čau, es esmu Žoels, es te vairs nedzīvoju, bet agrāk gan, tagad vienkārši pie Elīnas atnācu." Beibe skatās uz Žoelu kā uz spoku. Mirklī, kad viņš grib vērt manas istabas durvis, bet īsti tās nevar atrast, viņš saprot, ka patiesībā ir citā dzīvoklī. Domāju, tās beibes izbrīnu var saprast.
Tātad viņš ir pārvācies un vakar izlēma, ka ar steigu jāatrod kāds mājasbiedrs, lai tas viss sanāktu lētāk. Nolēmām, ka ķīniesu beibe (turpmāk tekstā - ķb) būtu labs variants. Tā uzsākām projektu "ķb pierunāšana". Nolēmām rīkot nelielu pacepšanu Žolkas pagalmā, uz kuru uzaicinājām arī ķb, lai nodemonstrētu, cik pludmalē viss ir skaisti. Protams, tika iegādāti arī alkoholiskie dzērieni, lai ķb viedokli padarītu mīkstaku un mīkstāku, bet manu uzstājību - spēcīgāku. Protams, nesākām uzreiz ar "nāc te dzīvot", bet gan pārrunājām to, cik kruti te ir. Kad izmetām, ka ķb te vajadzētu pārvākties, viņa sākotnēji bija kategoriski pret, jo viņai vispār nepatīk pludmales, jo tur pārāk daudz var nosauļoties. Pierādījām, ka šajā pagalmā patiesībā ir mazāk saules nekā jebkur Faro pilsētā. Tad vairākas stundas klārēju, cik nenormāli kruts ir Žoels un cik nenormāli patīkami ir ar viņu dzīvot kopā. Jāatzīst, ka lielākā daļa no stāstītā pat bija nepārspīlēta patiesība. Beigās viņa jau bija totāli pielējusies un teica, ka šo sarunu ir jāpārceļ uz rītdienu. Rītdiena pienāca, aizvedām viņu mājās, un viņa savam dzīvokļa saimniekam pateica, ka rīt vācas ārā. Tajā mirklī es ieguvu maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās. Apmēram 14 stundu laikā mums (man) bija izdevies mainīt viņās viedokli pilnībā. Nevienam gan neiesaku veltīt ilgaku laiku tāda maģistra grāda iegūšanai.
25.4.33 21:24
Katru reizi, kad izbraucu no Faro, es sprāgstu nost no laimes, un šodien es sprāgu kopā ar Žoelu, jo devos viņam līdzi viņa maģistra darba lauka darbā. Viņa uzdevums ir iet pie ļaudīm un sarunāt, lai viņi ļauj paņemt pa ūdens paraugam no viņu akām. Iepriekšējās dienās viņam bija gājis grūti, jo ļaudis neesot vēlējušies redzēt kaut kādus ākstus šiverējam pa viņu akām. Viendien tika izsaukta arī policija, jo zemniekiem viņš jau bija zajebala. Tā izteicām hipotēzi, ka viņam blakus varbūt nepieciešama beibe, jo beibes vienmēr palīdz atkausēt zemnieku sirdis. Tā šodien devos līdzi veikt beibes funkciju. Izrādās - tas tiešām strādā.
Iemācījos spēlēties ar pHmetru, bet tas tā. Pirmajā vietā saimnieks mūs nevēlējās laist prom, bet beigās piekrāva pilnu somu ar citroniem, makadēmijas riekstiem un dažiem augļiem, kuru nosaukumu es vispār nezinu. Otrajā akā bija kruts saimnieks, bet nikni suņi, kas koda Žoelam (jo zināja, ka man nepatīk, ja man kož). Un trešajā vietā saimnieks mūs nelaida prom, pirms bijām ar viņu iedzēruši (līdzi dodamais augļu komplekts - neiztrūkstoša lieta).
Vakarā, kad atgriezāmies mājās, atminējāmies nedēļu veco sarunu, kurā sacentāmies, kurš par to, ka esam vienā pilsētā, ir priecīgāks. Izrādās, nekas nav mainījies - šajā jautājumā kopsaucēju atrast nav iespējams. Žoels ir vecs komunists, bet es par tādu dažkārt mēdzu palikt - visi tie "viss, kas ir mans, ir ar Tavs" taču ir pilnīgs komunisms.
Ž lika nokačāt "Expandables 2", lai viņš beidzot saprastu, par ko es runāju. Tā vietā nokačāju Romeo un Džuljetu. Tā kā pēc manas dzimenes manā istabā ir 2 lieli Die Hard plakāti, diez vai viņš pamanīs atšķirību. Nenormāli kruts lēns Portugāles gada noslēgums.
16.4.33 10:30
Agra riitaa sacentaamies, kuram bijusi krutaki sapnji. Es pastastiju, ka mana sapni Ziemelkoreja uzsaaka atomkaru ar Portugali. Nevienu atombumbu es gan neredzeju, bet Faro tika bombiita ar parastjiem spridzekliem. Nolemu meklet patverumu kopa ar Snjezku, jo vinja ir pieredzejusi karu, lidz ar to vislabak zinatu, kur slepties. Zoels tikmer sapnjoja, ka nogalina un ar lielu lepnumu grillee puukji. Sapnis atstaja tik specigu iespaidu, ka no rita, kad vinju modinaja, vins megjinaja man skaidrot, kapec vinjam tomer vajadzetu pagulet ilgak. Tas pats par sevi nav nekas ipash - taa notiek katru reizi. Vienigi soreiz vins to skaidroja franciski.
Zoels tagad vispar ir liels kungs, jo vinjam ne tikai visas beibes ir pie kaajaam (vins te ir 2 dienas), bet vinjam ir ari savs kabinets un iedota masiina, kas nozime, ka dzive buus loti skaista, jo varesim braukaties apkart pa visadam chuhnjaam. Kas var but labaks par so? Tikai tas, ka sovakar esam ieplanojusi romantiskas vakarinas, kuru laikaa skatisimies romeo un dzuljetu, jo atkal ir pienacis tas laiks, kad nevar atcereties, vai dzuljetai bija shtuceris, vai tomer ne.
15.4.33 09:08
Piektdien Zoels taa starpcitu apvaicajas, vai gadijuma svetdienas riitaa nevelos ieturet kopigas brokastis. Tas nozime, ka beidzot, beidzot vins ir klat. Piecelos lidz ar pirmajiem gailiem, lai brauktu vinju sagaidit uz lidostu. Bet mana dzive ir kaa sunim - lai dabutu balvu, jaiztur parbaudijums. Sunja gadijuma parbaudijums ir atnest kocinju, balva - gardums (iznjemums ir mopshi, jo tie visu dabu tapat). Mana gadijuma balva ir Zoels, bet pirms tam man bija ari parbaudijums - bija jatiek gala ar piedzerusos futbolistu, kurs uz ielas saka man uzmakties. Kad vins izlema mani fiziski aizskart, Dolfa Lundgrena gara iepisu pa purnu. Ar to musu attiesibas bija beigusas, un es vareju jozt uz lidostu. Protams, biju sagatavojus lapinu ar uzrakstu "Lenny Kravitz", kuras del ar mani nofotografeties velejas 3 dazadi dzeki. Tad es jau redzeju, ka Zoels ir klat, bet vins bija taja zona, kur sagaiditaji nevar iet. Ta kadas 10 minutes veroju, kaa vins chakarejas gar telefona automatu, meginot sazvanit mani, lidz nolemu, ka shis farss ir jabeidz. Devos pie apsardzes, kas mani pec neilgas sarunas ielaida aizlegtaja zona. Domaju, ka prasme runat ar apsardzes darbiniekiem ari ir no bojevikiem.
Ta ieturejam brokasts ar Karlu Bruni fonaa uz mana saules pielietaa balkona, tad kadu stundinju skatijos, kaa tas merkakjitis gulj, tad devamies uz grilesanas balli pludmale. Zoels ir tik kruts, ka man nemitigi visiem gribejas atgadinat, ka tas tur krutais dzeks, ja kas, ir ar mani. Sauliite staigaja pa zemes virsu un cilveku purniem. Viss bija skaisti lidz mirklim, kad Marko panjema gitaru un saka dziedat. Sis prieksnesums mums lika veikt loti sarezgitu operaciju - aiz Marko muguras staveja dievu dzeriens Zubrowka, mums tas bija jadabu. Zel, ka neviens nefilmeja, kaa mees lavaamies lidz dzerienam, Zoels nostajas blakus Marko, uz kuru visi posii, tikmer es aiz vinju platajam muguram saleju pa sotinjam, tad mes abi pazudam.
Kad bijam atpakal majas, dzerot ipasho svetku viinu, sacentaamies par to, kurs par visu so situaciju (par to, ka vins seit bus lidz junija beigam) ir laimigaks. Tagad man ledusskapii staav nitratu un pH noteiceji. Tas ir nenormali kruta.
7.4.33 21:01 - Brīvdienas. 2.daļa.
Kaut arī iepriekšējā dienā dzertais medroņu un vīns ar gailīti palīdzēja uzlabot pašsajūtu, diemžēl efekts bija īslaicīgs - nākamajā dienā Lisabonā ierados jau saslimusi. Līdz ar to manu brīvdienu biznesa daļa varēja sākties. Tā bija biznesa daļa nevis tāpēc, ka es tā laikā taisītu naudu. Tā bija biznesa daļa, jo tā laikā tērēju naudu. Kamēr gaidīju ierodamies māsu un mammu, sadzēros zāles, kā arī iegāju vannā mūsu četrzvaigzņu viesnīcā, kur bija tie halāti kā Timmermaņa viesnīcā.
Tā lidostā savācu savu manāmu notievējušo māsu un nemainīgi tievo mammu. Nakti iezvanījām, apēdot pa austerei un iedzerot pa kādam zaļajam vīnam. Kad viesnīcas reģistratūras beibe pamanīja karalisko dzēriena pudeli manās rokās, viņa laipni piedāvāja korķviļķi, bet es laipni atteicos, jo man pašai jau ir. Cik neparasti - tā bija pirmā lieta, ko ievietoju savā lamzaka mugursomā, pošoties uz brīvdienām.
Pienāca rīts, es nodemonstrēju savu jaunapgūto prasmi celties bez modinātāja tā, ka neviens gailis arī pakaļ nedzied, un mēs devāmies ekskursijā pa Liseni. Lisabonā es jau vienreiz biju bijusi toreiz, kad tikko ierados Portugālē un kaut kādā bezsakarā tieši tad tur bija Dario, kurš mani sagaidīja, piedzirdīja un aiz rociņas izvadīja pa skaistākajām Lisenes vietām. Toreiz es pat īsti neievēroju, kāda ir tā Lisene, jo es vairāk domāju par to, kas nu tagad būs, kas nu tagad būs. Šoreiz man Lisene nepatika, jo tā bija liela un ar daudz cilvēkiem. Bet labi - pēc 7 mēnešu dzīves Faro arī Liepāja varētu likties liela. Aizgājām arī uz to lielo okeanāriju, kur bija daudz krutu zivju. Tā ir vieta, kur es kādreiz gribētu aiziet agri no rīta, kad tur nebūtu cilvēku. Tad es stundām ilgi gulētu zemē pie tā akvārija un skatītos uz visnotaļ miermīlīgajām haizivtiņām. Es gan nezinu, kā man tur tikt, jo īsti negribu braukt uz Liseni.
Kā gadījās, kā ne, izrādījās, ka tieši tajā pēcpusdienā maršruts Lisene - Faro bija fantastiski pieprasīts, tāpēc mums kā kungiem nācās pirkt biznesa klases vilciena biļetes. Nu neko - vismaz varēju vilcienā nospert austiņas. Iedzērām un gājām gulēt.
Nākamajā rītā iepazināmies ar mašīnu, ar kuru māšelei bija jābrauc nākamās trīs dienas. Nekad mūžā neesmu pieredzējusi, ka kādam braukšana sagādātu tādu stresu. Ar vairākām drāmām aizmaucām līdz Sagrešai, kur tomēr atklājām, ka labāk par pašām Sagrešas klintīm ir pabraukt drusku nostāk, jo tur viļņi vēl niknāk sitas pret klintīm un nav neviena cilvēka. Laikapstākļi bija tik drausmīgi kā kaut kādā Skotijā, tāpēc mēs kļuvām tādas pašas kā klintis - tātad vēju appūstas. Dzīve kļuva saulaināka, kad ieraudzījām, kur atrodams kaut kāds afigennais tradicionālais portugāļu restorāns, kur devāmies rīt kataplanu. Tas bija fantastiski. Ceļš uz Faro jau bija tumšs un es uz dullo māsai teicu, kad jāgriežas pa kreisi un labi, jo es, protams, ne sūda neredzēju, jo man ir vistas aklums. Tas ir tad, kad neredz ne gaili, ne ko citu. Iedzērām un gājām gulēt.
Nākamais rīts sākās ar sauli, līdz ar to - ar brokastīm uz mana krāšņā balkona. Tika pieņemts lēmums doties uz Alentežu - Portugāles bomzīgāko reģionu. Bomzīgums - tas man patīk. Mertola ir viena no lielākajām reģiona pilsētām, bet tajā dzīvo kat kādi divi cilvēki. Ceļš uz Mertolu bija ļoti gleznains, bet pats miests - vispār ahujeķ. Man tā vieta patika tik ļoti kā trīsdesmitgandiekiem patīk Mārtiņš Sirmais. Šoreiz varēja uzkāpt tornī un raudzīties uz patiesi gleznaino upes ieleju un mana notievējusī māsa varēja krist ģībonī, vērojot, kādus kalnainus ceļus viņa ir izbraukusi. Taču vislabākais bija paika. Jau iepriekš bijām izčekojuši kaut kādus Alentežu tipiskos ēdienus, tāpēc apmēram zinājām, ko meklēt. Atradām mazliet vairāk - gan meklēto jēra sautējumu, gan nejaušo resno nēģi. Resnais nēģis tika pasūtīts nejauši, jo neviens nerunāja angliski un es visai aptuveni sapratu, kas tas tāds vispār ir. Šis savienojums bija tik izcils, ka vēl aizvien, to atceroties, es pietvīkstu kā vēju appūsts vaigs. Visas bijām starā gan par pusdienām, gan arī par izcilajiem laikapstākļiem, gan arī par apelsīnu ziedu smaržu. Pēcāk uzzinājām, ka Faro šī diena gan esot bijusi lietaina un pretīga.
Šoreiz Faro ieradāmies laicīgi, tāpēc varējām nopirkt pudeli un doties skatīties saulrietu uz "parasto vietu". Šeit ļaudīm vajadzētu saprast, ka mana māmiņa jau sen kā pārsniegusi savu alkohola piecgades normu. Un, iespējams, ka uz ielas viņa vispār nekad nav dzērusi. Mana māsa - tā ir burta kalps, tāpēc Latvijā uz ielas nedzer, bet, ka informēju, ka te tas nav aizliegts, viņa uz uzkodu šķīvīša rozītē sakārtoja šķiņķi un sāka raut. Mamma visu laiku simulēja, ka viņai nenormāli nāk miegs un saulriets bija beidzies, tāpēc tināmies mājās (izmetot līkumu caur veikalu, protams).
Nākamajā dienā neveiksmīgi devāmies uz Oļau zivju tirgu. Neveiksmīgi, jo tas bija cieta. Varēja tikai ieskvēroties. Apmeklējām arī visnotaļ neizteiksmīgo pilsēteli Taviru, kur interesantākais bija mana apģērbu krāsu gamma un atpakaļceļš. Iebraucām benzīntankā uzpildīties. Pēc tam mašīnu nebija iespējams iedarbināt. Savai stresa pārņemtajai māsai ieteicu nestresot un piezvanīju tam emergency čigliņam. Tajā mirklī, kad pateicu, ka mašīnas numurā ir JB, kas ir kā Jim Beam, viņa sirds ne tiaki atmaiga, bet arī uzziedēja visās varavīksnes krāsās, tātad viņš tūliņ pat bija gatavs mesties mums pakaļ. Kamēr mēs tur stāvējām, piebrauca kaut kāda vecene, kas gaidīja, ka mēs tīsimies prom no tā benzīna krāna, bet mēs, protams, nekur nevaram aiztīties, jo mašīna ir beigta. Tā es izkāpu ārā, lai viņai pateiktu, lai mūs negaida. Mana portugāļu valoda ir visai aptuvena, tāpēc es īsti nezinu, vai viņai pateicu, ka mūsu mašīna ir beigta, vai ka nogalināšu viņu. Katrā ziņā tas nostrādāja, jo viņa tūfaļ pārvācās pie cita krāna. Es gan nezinu, ko viņa nodomāja uzreiz pēc tam, jo uzreiz pēc tam negaidīti mašīna tomēr iedarbojās un mēs tralinādamas aizbraucām prom. Uz ielas no dzērāja nopirkām priekā čurājošus gliemjus, dažas nezināmas zivis un uztaisījām kataplanu. Tas bija lieliski. Varēja vēlēties gan vairāk vīna, kaut jāatzīst, ka apmēram šajā brīdī tā zaļā vīna garša bišķiņ bija zajebala. Bet bija jāiztur.
Nākamajā rītā mana notievējusī, bet slinkā māsa palika mājās, bet es ar mammu aizbraucu uz pludmali apskatīti paisumu un bēgumu, kā arī iegrūst viņu okeānā. Tas bija jautri, jo tas izdevās divas reizes. Vēl bija atlicis tikai viens uzdevums - ieēst sardīnes. To mēs darījām vietā, kur apkalpojošais perosnāls nevarēja saprast, kā varam gribēt sēdēt ārā. Paskaidroju, ka esam no Ziemeļpola. Uzreiz pēc sardīnēm iegājām smalkā vīnu veikalā, lai iegādātos lētāko vīnu, kuru uz vietas palūdzām arī attaisīt, jo bija pienācis laiks doties uz vilciena staciju, kur uz atvadām šis vīns arī jāizdzer. Mammai jau sen bija nospļauties par visu, tāpēc arī viņa atļāvās dzert vilciena stacijā. Par to man bija liels prieks, un uz šādas nots brīvdienas bija galā. Nezinu, kas tā par noti, bet tas noteikti bija mažors. Fotoreportāža būs.
5.4.33 19:35 - brīvdienas. 1.daļa
portugālē lieldienu brīvdienas studentiem ir 11 dienu garas. nekas cits neatlika kā kaut kur aizbraukt. biedrenes piedāvāja tādus lielus vārdus kā barselona un portu, bet es viņas pasūtīju nafigās, jo gribēju nokļūt kaut kādos portugāles pāķos. nepagāja ne diena, kad biju nolēmusi, ka vēlos braukt uz ciematu ar skanīgo nosaukumu vila nova de milfontes, ko ērtības labad saucu par milf. sākotnēji man pat bija vienalga, kas tā par vietu, ja nosaukums ir tik labs. kad izčekoju bildes gūglē, secināju, ka tāds nosaukums nav tāpat vien - vieta tiešām skaista. kad biju jau detalizēti izplānojusi ceļojumu (t.i. - paskatījusies, vai uz turieni kursē sabiedriskais transports, kā arī noskaidorjusi, ka laiks būs sūdīgs), arī beibes tomēr nolēma man pievienoties, nevis dzert alu pa četri eiro piecdesmitkādā lielpilsētas bārā.
par godu ceļojumam iegādājos mugursomu, ar kuru, protams, izskatos pēc lamzaka. lai šo efektu mazinātu, laiku pa laikam uzdziedu kādu karlas bruni dziesmu.
pimrdienas rītā satikāmies ar ķīniešu beibi un sņežku un iekāpām autobusā uz lagošu. kādam lagošas bārmenim paprasījām, kur te ir pļaža, tas izstāstīja, bet informēja, ka diemžēl nav saules. tā kā es biju brīvdienās, attraucu, ka tas nekas, jo es būšu pālī. lagoša pilsētplānošanas olimpiādē iegūtu puspunktu, tāpēc ceļš līdz šmigas veikalam bija garš un grūts. es ar savu plānotāja aci to sapratu uzreiz, tāpēc ierosināju, ka energoefektivitātes vārdā uz veikalu jādodas tikai vienam - cilvēkam, kurš zaudēs spēlē "kāmstri". tā, protams, nebiju es, tāpēc man garais un grūtais ceļš nebija jāveic, man bija tikai jāpaguļ pludmalē un jākomunicē ar kaijām.
līdz ar šmigas ierašanos no mākoņiem izlīda arī saulīte, bet sņežka visus šokēja ar paziņojumu, ka nekad nav sākusi dzert alkoholu tik agri pa dienu (pulktenis rādīja pusdienu). un viņa nav no kaut kādas lohu valstis. viņa ir no bosnijas. un cilvēki no daudz cietušām vakstīm (latvija, bosnija) tak ir dzērāji. nu, neko. nosauļojām purnus, uzņēmām vairākas labas bildes (plānoju izveidot fotoreportāžu) un ar vienīgo autobusu cauri kalniem un lejām devāmies uz milf.
izkāpām no autobusa un skriešus metāmies uz tuvāko paštelariu, jo dzērieniem ir tendece izraisīt vēlmi čurāt. aptaujājām ļaudis par to, kur mēs vispār te varētu palikt pa nakti, un laimīgā kārtā nonācām hostelī ar brīnišķīgu saimnieku, kurš uz jautājumu par to, vai viņam ir kāda brīva istaba mums, atbildi iesāka ar stundas garu stāstījumu par hosteļa vēsturi. beibes besījās, bet, tā kā man bija brīvdienas, es biju starā.
iegādājāmies aromātisku sauso kartupeļu putru, kā arī kārtējo reizi pasaulei pierādījām, ka pat vislētākais vīns portugālē ir brīnišķīgs. kamēr vakariņojām, hostelī iepazināmies ar divām vāciešu beibēm, kas visas pēdējās dienas bija pavadījušas pālī. nolēmām kopā doties uz bāru. milf ciematā vakaros zelta jaunatne (t.i. - mēs) pulcējas bāriņā, kas mazliet atsit kafejnīcu "vecrīga", tikai bez kūkām. tur mums piecirtās klāt kāds padzīvojis portugāļu kungs, kurš ne tikai mums pastāstīja milf ciemata vēsturi, bet arī paņēma ģitāru un sāka visu ko spēlēt. kad palūdzu viņam nospēlēt "volare", viņš nospēlēja kaut kādu ramstein grāvēju, kā arī paziņoja, ka šajā bārā varot pīpēt, kaut arī bāra saimnieks tik tikko mums bija paskaidrojis, ka nevarot gan.
nakts bija gana jautra, lai no rīta es pamostos saslimusi, kas man sevišķi netraucēja doties pastaigā lietū. no sākuma devāmies nobaudīt brokastis. tā kā šajā kafejnīcā ļaudis pilnīgi visam pievieno frī kartupeļus, jāatzīst, ka maltīte bija aromātiska un šausmīga, tomēr deva mums spēku pārgājienam. uzsākām ieteikto pastaigu maršrutu, kas tiešām bija kruts, jo apmēram piecu kilometru laikā bijām gan puķainā pļavā, gan mežā, gan smilšainā upes ietekā okeānā, gan pie klintīm, gar kurām visu laiku siroja kaut kādi vējdēļa memļaki. viļņi bija diezgan nikni, bet mūs no asprātīgās dabas sargāja divi zvejnieku suņi, kas bija nolēmuši pastaigāties kopā ar mums. viens no sunīšiem bija acīmreidzami aprijies ekstazī, jo ar galvu skrēja smilšu sienās un krita zemē. ceļā atpakaļ uz hosteli, nolēmu, ka tagad nekur neiešu, jo laikapstākļi bija sekmējuši veselības stāvokļa pasliktināšanos. tāpēc tad, kad sņežka un ķīniešu beibe turpināja pastaigu otrā virzienā, paliku mājās, kur hosteļa saimnieks nolēma mani paārstēt ar medroņu (zemeņkrūma kandža, kas iepildīta lambrusco pudelē). tāpat par manu veselību rūpes uzņēmās kāds amerikāņu pensionāru pāris, kas laipni man piedāvāja tabletes un vīnu ar gailīti. tā kā man neviens nav mācījis, ka no svešiniekiem neko nevajag ņemt, tad, protams, neatteicos un beibes mājās sagaidīju krietni veselīgāka.
nākamajā rītā es izmantoju autobusa "milf - lisboa" pakalpojumus, lai galvaspilsētā sagaidītu māsu un māmiņu. ārkārtīgi aizkustināta jutos, kad uz autobusa pieturu īsi pirms manas aizbraukšanas bija atskrējis hosteļa saimnieks, lai atvadītos un novēlētu man labu ceļu.
ļoti iespējams, ka ka milf ciematā es vēl atgriezīšos, jo šodien pie mums pieksrēja pasniedzējs, kurš bija ieteicis šo vietu apmeklēt, un solīja, ka nākamreiz, kad tur brauks, ņemšot mūs līdzi. turklāt šoreiz nenoskaidrojām pašu galveno - kā izcēlies šis skanīgais vietas nosaukums.
21.3.33 11:32
kad ieradās bratans, mēģinaju izveidot ļoti plašu programmu, ar kuru neilgā laikā iepazīt portugāles kultūru. programmas ietvaros piedzērāmies, bijām ciemos pie mana hidroģeoloģijas pasniedzēja, dzērām zaļo vīnu, iepazīstināju br. ar paštel de natām, pieņēmām paštelariu konceptu, bet vissvarīgākais - devāmies skatīties futbolu uz "labās" komandas fanu bāru.
ļoti daudz portugāļu futbolu skatās ārpu mājas, jo to vairs nepārraida kaut kāda nacionālā televīzija, bet kaut kāds cits kantoris, kura skatīšanai nepieciešams šķīvis, kura daudziem nav. es jau iepriekš ar filipu biju gājusi skatīties futbolu uz kaut kādu gadjušņiku pie mājas, un jau toreiz nojautu, ka šai izklaidei ir liels potenciāls, tāpēc nolēmu, ka arī bratanam vajadzētu paskatīties kādu futenīti.
iepriekšējoreiz futbolu biju skatījusies pēdējā pasaules čempionātā, kad nospriedu, ka djego forlāns ir visskaistākais futbolists, pēc ganas izstāšanās no čempionāta izvēmos, kā arī dolbījos no tā, kā viņi ar kājām mēdz iepist pa pretinieka ribām. šoreiz skatījāmies kaut kādu vietējo portugāles čempionātu. ir ļoti svarīgi zināt, ka vārdu "portu" šeit vispār nedrīkst pieminēt, jo tā esot visriebīgākā komanda. devāmies uz kluba "benfica" fanu bāru, kur alus pudele maksā 70 centu, jo sagres alus brūzis sponsorē benfica komandu.
šķiet, vissliktākais visā spēlē bija karsējmeiteņu uzstāšanās. nezinu, varbūt latvijā ir kaut kāds karsējmeiteņu kults, bet pat kaut kādo čuhņu baksetbolos kaut kādas karsējmeitenes kustas daudz maz saskaņoti un nemet kaut kādus līkus ritentiņus. vispār pat jebkura manu klasesbiedreņu uzstāšanās skolas aerobikas konkursā būtu vērtējama augstāk nekā por. kars. m. performance.
mans dzīvokļbiedrs filips ir visnotaļ mierīgs cilvēks un, ja nebūtu futbola, es viņu nekad nebūtu redzējusi aizsvilušos. ja es nezinātu vārdu "karaļu" (pimpis), tad spēles laikā to noteikti būtu apguvusi. fanu pulkā bija dažādu dzimumu ļaudis vecumā no 12 līdz 80 gadiem. visi dzēra alu un ēda maizes ar gaļu, un ļoti pārdzīvoja par neiesistiem vārtiem pat tad, kad līdz reālai vārtu iesišanai bija kādi 85 kilometri. kad es jutu, ka tūliņ bū kaut kādi vārti, pat neskatījos uz televizoru, bet gan uz publiku, kur katrs bija izdomājis kādu kutību, ar kuru nosvinēt golu - citam tā bija skriešana uz riņķi, citam kāda skaista deja. šeit var aplūkot ļaužu prieku par benficas pirmajiem iesistajiem vārtiem:
https://www.facebook.com/photo.php?v=441176832627406&set=vb.100002052800896&type=2&theaterkad braucām uz mājām, filips stāstīja par kaut kādu pazīstamu džeku, kurš vienā sezonā, kad benfica zaudēja 6 reizes, esot pa logu izmetis 6 televizorus. tāpēc varu priecāties, ka šoreiz benfica uzvarēja ar 4:0. tas ir drošs rezultāts televizora skatītājam, bet diezgan nedrošs pašiem spēlētājiem, jo otras komandas (nosaukumu neatceros) saniknotie fani spēles gaitā uz laukuma uzmeta vairākas bombenes, kas dārdēja tik skaļi, ka bija arī dzirdamas (domāju, ka lietai, kas ir skaļāka par protugāļu futbolfanu maurošanu, ir jābūt skaļai).
pēc spēles nopietnākie fani apsēdās, lai noskatītos interviju ar jēzu (tas ir benficas trenera uzvārds), bet nenopietnākie - neskaitāmas reizes klausījās katru iesisto vārtu audioierakstu. protams, katru reizi arī priecājās. iespējams, viņi domāja, ka katrreiz, kad viņi dzird tos vārtus, tiešām tiek iemesti jauni vārti. ja arī nē, tad vismaz viņi paši bija samērā iemetuši.
20.3.33 18:31
ciemos bija bratans. izpeldināju viņu okeānā, divreiz piedzērāmies, pārrunājām arābu ietekmi algarves kultūrā, ēdām dzeloņhaizivis, zobenzivis un karapauš, kuru tulkojumu es nezinu. sagrešā dolbījāmie no makšķerniekiem, kas kā tādi putni sasēduši nevis uz klinšu malām, bet gan palīduši lejā un sēž uz kaut kādām laktām. bordeirā - portugāles skaistākajā pludmales čuhņā - nozagām kaudzi apelsīnu. izbaudījām arī čuhņas ceļus, kas bija tādi, ka biju jau nolēmusi mirt. bijām skatīties futbolu kopā ar brēsošiem portugāļiem benfica fanuklubā. izmēģinājām vietējos roltonus (herņa), apdedzinājām purniņus.
10.3.33 16:00 - ķīn beib
šodien ir tā brīnišķīgā diena, kad mani jau no paša rīta sveic mana mana spranda - pat nevajag kustēties, lai tā sāpētu. atliek vien iedomāties. un tad, ja nedomā, tad arī sāp. to mēs visi zinām - vissāpīgāk ir tad, ja ignorē. ja šitās herņas nebūtu, visticamāk, dušas process aizņemtu mazāk nekā stundu (visdrausmīgāk ir tad, ja kaut kas izkrīt no rokām un jāliecas pakaļ). tātad šī ir aplam bēdīga diena, tāpēc uzrakstīšu kaut ko jautru.
manā kursā ir 2 beibes, ar kurām var normāli runāt. protams, viņas mēdz būt jocīgas, bet vismaz negvelž kaut kādu bezjēdzīgu sūdu, mēdz kādreiz paheitot un netēlo kaut kādas pasaules glābējas. viena no viņām ir ķīniešu beibe. ķīniešu beibe ārkārtīgi paļaujas uz manu viedokli. viņa to uzskata nevis pr vienkārši sakarīgu viedokli, bet gan par augstāko patiesību. tā viņa, piemēram, ir man prasījusi, lai es izskaidroju viņai ķīnas - tibetas konfliktu.
protams, kamēr viņa dzīvoja ķīnā, viņa bija kārtīga studente, kas to vien darīja kā mācījās un nedzēra (es gan nezinu, ko viņa mācījās, jo citreiz man šķiet, ka viņa nezina pilnīgi neko). tā viņa atbrauca uz portugāli, kuras ģeogrāfiskais novietojums pasaules kartē viņai vēl aizvien ir liela mīkla, un iepazinās ar mani. tā rezultātā viņas mācību stresa līmenis ir samazinājies apmēram astoņas reizes, un viņa pālī ir apvēmusi apmēram 30% faro pilsētas virsmas. par to pāli mēs ar sņežku gan viņai visu laiku stāstām, ka nevajag mēģināt mums turēt līdzi, ja viņa iepriekš nav metusi pa lampu un tagad ir satikusi austrumeiropu. tas nekas. viņa mēģina. ķīniešu beibe zina divus alkoholus: alu un vīnu. alus ir alus, bet viss pārējais ir vīns. ķīnā, redz, esot četrdesmit grādīgs vīns, kuru dzerot no mazām glāzītēm. tas dod galvā nekā parastais vīns. un es gandrīz vai apvainojos, kad viņa manu žubrowku nosauca par vīnu (tiesa, es to dzeru no smalkām vīna glāzēm par eiro gabalā).
es nemaz nebrīnītos, ja pēc diviem mēnešiem viņa sēdētu uz adatas, jo pirms dažām dienām kaut ko runājām par zāli, un tā saka, ka filmā redzējusi tādu zāli, kas ir balta un ko pirms lietošanas nez kāpēc liekot karotē. ieteicu šo zāli nemēģināt. ja sapratīs, ka tā ir tā zāle, tad nemēģinās arī, jo mans viedoklis tomēr ir augstākā patiesība.
