alpu dakteris
atklāšu, kas jums kaiš
8.3.33 11:30
mēs ar sņežku mīlam austrumeiropu, tāpēc ziņa par to, ka tajā jobnutajā brazīlijā būs jāpaliek teju trīs mēnešus, bija kā naža dūriens vēderā. un šis dūriens nav kaut kāda nenozīmīga brūcīte dolfa lundgrēna presītē, šis dūriens lika man pieņemt lēmumu izstrādāt plānu, kā es to visu varētu patiesi izbaudīt. pagaidām plāns ir sūdīgs un nekam nederīgs, eiropas savienība nekādā gadījumā tādam projektam naudu nedotu. vispār es priecājos, ka gada sākumā pālī nofočējos pie eiropas komisijas ēkas ar paceltu vidējo pirkstu, jo es laikam paredzēju, ka tā eiropas komisija būs lēmusi mums dienvidamerikā torčīt pusmūžu. tad, kad mans mīļais žoels iemācīsies lasīt latviski un šito izlasīsi, skaidrs, ka mani uzreiz nositīs, jo viņš piešķirtu nāvessodu ikvienam, kurš no laimes nenomirtu, izdzirdot vārdu "brazīlija". īstenībā nekādas starpības - vai nu nosprāgt no laimes, vai saņemt nāves sodu.
mīļais ž mani satrieca pirms dažām dienām. es beidzot biju aizgājusi uz jauno die hard. protams, biju saviļņota, tāpēc, runājoties ar vīru, to atkārtoju ik pēc 30 sekundēm. tā viņš šito visu klausījās, līdz paprasīja, kas vispār ir die hard. šoks. migrēna. vienu minūti klusēju. pēc tam tomēr šo šausmīgo situāciju atrisinājām, bet fakts, ka viens no manas dzīves nozīmīgākajiem džekiem nezina, kas ir die hard - tas arī ir naža dūriens vēderā. nākamajā dienā kaut kāds brazīlijas pasniedzējs prasīja man, kas ir tas, ko gaidu no brazīlijas dzīves. atbildēju, ka šobrīd dzīvē man ir tāds periods, kad vispār ne no viena neko nespēju gaidīt. tad paskatījos pa logu, atskrēja kaut kāds ziemeļvalstu režisors un uzņēma ficeni, ko rādīs nākamajā baltijas pērlē.
26.2.33 13:04
vakar filipam bija džimpārs. uzdāvināju viņam twilight plakātu - lai viņš to nenomestu stūrī, kamēr viņš bija istabā, vienkārši pielīmēju to pie durvīm. viņa draugi bija šokā par to, ka filips sapircis pilnu ledusskapi ar kaut kādiem bērnu izmēra aliņiem, bet, kad parādīju viņiem tās durvis, viss bija skaidrs - no krēslas fana jau lielākus aliņus nevar gaidīt. viesības norisinājās pakāpeniski un jauki, līdz brīdim, kad tās apmeklēja arī policija. ja parastā latvijas tusofkā mentu ierašanās ir tikai pašsaprotama, tad te visiem bija šoks - visi domāja, ka tūliņ filipu vedīs uz cietumu. es gan viesus aicinājumu pārtraukt čukstēt kā kaut kādiem lohiem, jo man, piemēram, nebūtu iebildumu aizbraukt uz faro cietumu. nopietni. tā tak ir kultūrpieredze. tāpat kā slimnīca! turklāt es zinu, kur ir cietums (blakus teātrim, protams), tāpēc nākamajā rītā prastu atrast mājupceļu.
man vislabak no visiem viesiem patika beibe, kura uzstāja, ka mums jāspēlē tāda spēle, ka viņa mēģina ar mani runāt angliski, bet es ar viņu - portugāliski. spēle guva milzīgus panākumus - beigās jau es portugāliski viņai spēju sadirst, ka esmu profesionāla depilatore (tāds vārds ir?), kā arī mācu dejot tango. bet, tā kā pēdējā laikā cilvēki ir sapratuši, ka vienatne ir jaunai forši, bet tomēr dejot gribas, tad mācu solotango.
vēl veicu atklājumu par godu sandras mētras kolēģim/kolēģiem romeo. ieraudzīju, ka viens mans ļifons ir dzimis firmā "no romeo". tagad es ļoti vēlos aizbraukt uz to viņu aberdīnas beringera viesnīcu, aiziet brokastīs zeķbiksēs un tajā ļifonā, sagaidīt, kad kāds no tiem romeo pieteiksies man pateikt, ka te jānāk uzvalkā, bet es tikai pagriezīšos, nodzēsīšu cigāru un ietriekšu visīti kā sers zeķbiksēs un ļifonā.
17.2.33 23:48
tā kā mētrai vienai pašai neļauj braukt uz ārzemēm, viņa ciemos pie manis ieradās kopā ar fāčuku, kas uzstāja, ka uzsauks kafiju, kaut gan mētra uzstāja, ka to darīs viņa. beigās tomēr šajā strīdā uzvarēja fāčuks ar argumentu: "Tev nav naudas!" padzērām kafiju, un bija klāt jau eirovīzijas laiks, kas labi zināms arī kā zaļā vīna laiks. atklājās, ka man piemīt fantastiska prasme komunicēt valodā, kuru nezinu, bet andrim (fāčukam) ir samērā laba muzikālā dzirde un izpratne par dzīvi, jo viņš saprata, ka labākās dziemas ir par naudu - tās aizkustina ikvienu. pabiedzām darbu (eirovīziju) un nolēmām iet dzīvē. andžonam gan labāk patīk palasīt, tāpēc viņš vakarā izklaidējās nevis ar mums krogā, bet gan pie manis mājās ar ģeoķīmijas grāmatas pasakām par dzīvsudrabu. tikmēr mēs devāmies uz bāru, kur reiz uzstājās kaut kāda šmara ar coldplay kaveriem. šoreiz tās beibes tur nebija, bet bija šoks par to, ka mētra grib atstāt dzeramnaudu. kad mētra juta tuvojamies pāli, nolēmām iet uz nakts picēriju, kur sākās īsts trādirīdis - sēžam uz palodzītes, čilojam, līdz pēkšņi sņežana nokrīt zemē bez nekādām dzīvības pazīmēm. ātrā palīdzība un pēc iespējas stiprāka pļaukāšana tomēr sņežku dabū atpakaļ pie samaņas, bet viņa nav spējīga pateikt nevienu sakarīgu vārdu. tiek pieņemts lēmums to beibi vest uz slimnīcu, un ātro mašīnā var braukt tikai viena no mums. izlemjam, ka tā viena būs mētra, jo viņa pilsētu nezina, līdz ar to pati uz savu roku aiziet līdz slimnīcai viņa nevarētu. tā es ātrā solī tipinu uz slimnīcu, nonāku tur, uzzinu, ka jā - sņežka ir atvesta, bet man nav ne jausmas, cik ilgi man būs jāsēž un jāgaida. mētra tikmēr ar sņežku kopā fočējas rentgenā, taču es pat viņai nevaru piezvanīt, jo m ar ķīniešu beibi ir slepeni izslēgušas manu telefonu, un pinkodu no galvas es, protams, nezinu. tā gaidu, gaidu, līdz nolemju fiksi aizlaist līdz mājām un paņemt to pinkodu. gan man, gan mētrai šķiet, ka mēs nu gan esam skaidrā, bet ir daži fakti, kas liecina par pretējo. piemēram, kad dodos uz mājām, sarunāju ar pieņemšanas beibi, ka tad, kad te uzpeldēs mētra, tad viņai jāpasaka, ka būšu atpakaļ pēc 20 minūtēm. lai pieņemšanas beibe zinātu, kā tad izskatīsies tas cilvēks, kam jānodod šī informācija, ar nelielas etīdes palīdzību nodemonstrēju, ar kādu gaitu un sejas izteiksmi tā mētra pārvietosies. tikmēr mētra visiem dakteriem stāsta, ka jā, jā, viņa sņežkai ir tuva draudzene (iepazinušās pirms 2 stundām) un pie viena bīstas, ka moš sņežka varētu atčoknīties, paskatīties uz mētru un prasīt, kas tā tāda. tā nenotiek. sņežka atčoknās un sāk mētrai baisi atvainoties par vakara izčakarēšanu. mētra attrauc, ka viss ok, vismaz kaut kas interesants, un vispār labi, ka šitā notika - zajebis nakts, kas paliks atmiņā vēl ilgi. blakus esošie ārsti neizpratnē. tāpat dažādi ārsti grib zināt, vai sņežka bija daudz izdzērusi. mētra saka, ka tikpat, cik viņa pati, kas nozīmē, ka nekā daudz tur nav. lai ārstiem nebūtu šaubu, mētra aicina: "just look at me!"
tikmēr es esmu aizjozusi līdz mājām, lai atklātu, ka telefona pinkods patiesībā visu laiku bijis manā maciņā. kad sazinos ar tām beibēm, beidzot uzzinu, ka viss normāli un sņežka būs dzīvotāja. pēc mirkļa abas dzīvotājas jau ir ceļā no slimnīcas uz mājām, un es brutāli sadiršu sņežkai, ka to punu, kas iegūts, atsitoties ar galvu pret zemi, nemaz nevar pamanīt (lielākais puns, ko jebkad esmu redzējusi). vakaru noslēdzam ar malku ļoti dārga viskija. rīts sākas skaisti - atstāstām andrim nakts notikumus, uzsmērējam sviestu uz maizes un dodamies andžonu ielikt vilcienā atpakaļ uz lisabonu. apēdam garšīgus anšovus un negaršīgu īru kafiju, kas ir labs pamatiņš skaistam dienas miedziņam, kas dod mums spēku doties pēcpusdienas šopingā. mētra nopērk bikses ar sēnēm, bet es kārtējo reizi saprotu, kāpēc man vispār nav nevienu bikšu - bikses ir lamzaku apģērbs. lietainajā atpakaļceļā sapņojam par mirkli, kad varēsim ķerties klāt pie dārgā viskija, bet nepaiet ne pusstunda, kad mētra aizmieg pusteikumā. cik negaidīti.
11.2.33 18:22
tad, kad atbrauca tālis, bija pati ziemas kulminācija - ok, pa dienu mēs vazājāmies pakārt tē kreklos un svētku kleitās, bet vakaros mans dzīvoklis bija tik auksts, ka es miru. kaut arī tad, kad mani kenijā iepazīstināja ar maniem kolēģiem, mani nosauca par inženieri, te atklājās, ka drīzāk tālis ir inženieris, nevis es. man līdz tam nebija ienācis prātā, ka žalūziju aizvēršana varētu būtiski ietekmēt temperatūru istabā. tā kā šejienes žalūzijas drīzāk ir tādas kā sienas, tad, protams, atklājās, ka var gan. un kopš tā laika es gulēju mūždien tumšā istabā, jo tās žalūzijas ir tādas, ka, ja tās kārtīgi aizver, tad ir pilnīgi, pilnīgi, pilnīgi tumšs. tas nozīmē, ka pamostoties man parasti nav ne mazākās sajēgas par to, vai vēl ir nakts, vai jau rīts.
tagad viss iet uz labu. pēdējās pāris dienas esmu atļāvusies pat naktī atvērt savu žalūziju sienu. tas nozīmē, ka ap astoņiem rītā, kā vilis plūdonis teiktu, sāk glāstīt saules stari. un tas ir kā laba drauga apskāviens.
7.2.33 21:01
pastiprināta bojeviku skatīšanās ir novedusi pie likumsakarīgām sekām - sāku redzēt asa sižeta filmas sapņos. ne tikai redzēt, bet arī tajās piedalīties. piemēram, pirms pāris dienām sapņoju, ka esmu vienā komandā ar silvestru staloni un mēs zinām, ka mums tūliņ uzbruks dolfs lundgrēns ar kaut kādiem 100 rokaspuišiem. protams, mēs zinājām, ka tie 100 rokaspuiši, protams, ir pilnīgi duraki, kas paši skries virsū lodēm, bet 100 tomēr ir 100. labā ziņa bija tā, ka viņi nezināja, ka tur būšu arī es. mūsu plāns bija tāds - viņi no sākuma uzbrūk stalonem, šaudās, šaudās, bet kaut kādā absolūti negaidītā brīdī uzrodos es. mēs cīņai gatavojāmies labākajās komando tradīcijās - mums bija ļoti daudz interesantu ieroču. tā stalone atstāja mani vienu istabā ar visādiem automātiem. kaut arī tas bija kruti, man, protams, bija šausmīgi bail un mēs labi apzinājāmies, ka abi varētu arī neizdzīvot, tāpēc es uz mirkli nolēmu pateikt, ka viņš ir reāli kruts: "klau, bet, ja mēs nomirstam, tad....ai, neko." jā, tā kā tas bija bojeviks, nolēmu, ka tomēr jāsaglabā vēss purns. stalone aizgāja uz savu slēpni, bet es, sekojot brūsa vilisa die hard trikam, aiz krūštura (aizmugurē) aizliku vienu pistolīti (brūss vilis lācis nelika aiz krūštura, bet pieskočoja pistoli pie muguras). tā tur tika novietota gadījumam, ja dolfs lundgrēns spētu sagūstīt staloni un teiktu man, lai nometu visus ieročus. es arī visus lielos automātus nomestu, izliktos, ka viss pagalam, bet visnegaidītākajā mirklī no savas muguras izvilktu to pistoli un izdarītu liktenīgu šāvienu. protams, apmēram tad nozvanīja suka modinātājs. un, protams, man no sākuma bija grūti pieņemt, ka man būs jācīnās pret lundgrēnu, jo man viņš ļoti patīk.
man lundgrēns patīk tik ļoti, ka viennakt sapņoju, ka esmu viņš. no tā sapņa neko daudz neatceros, bet pamodos ar bloku pret modinātāju.
šodien vienai beibei pastāstīju savus bojeviku sapņus. viņa pieņēma, ka, ja šitā sapņo, tad pilnīgi skaidrs, ka es katru dienu nepacietīgi gaidu to mirkli, kad atkal varēšu gulēt. tie 100 lundgrēna rokaspuiši, ko minēju, protams, ir lohi - vienmēr šauj garām. bet nevarētu teikt, ka šitā beibe ar savu hipotēzi būtu aizšāvusi baigi garām. tāpēc arī viņas nebija tajā lundgrēna varzā.
2.2.33 20:06 - piezīmes par man parfekto dzīvi
tad, kad arnolds švarcnegers kļuva par kalifornijas gubernātoru (governor pa angliski), ļaudis angliski viņu sāka saukt par governator, tādejādi radot prikolu ar "governor" un "terminator" savienošanu. tas ir skaisti, ka latviski to bez kāda prikola sauc par gubernātoru. prikolīgie latvieši drīz brauks pie manis ciemos, un esmu galīgi apņēmīgi sākusi mācīties portugāļu valodu, lai varētu bārā pasūtīt vienu, divas vai trīs glāzes sarkanā, baltā vai zaļā vīna. mans dzīvokļa biedrs filips jau ilgstoši ir satraucies par mani, jo, pirmkārt, manas attiecības ar alkoholu ir zaudējušas siltumu, otrkārt, esmu sākusi iet uz baseinu, treškārt, viņam bail no skaņas, kas rodas, kad trakoju ar lecamaukli, ceturtkārt, kaut arī ir brīvdienas, esmu pasākusi celties kā gailis (no rīta un ar dziesmu), piektkārt, vēl tā portugāļu valoda. tātad - viss veiksmīgai dzīvei, vēl tikai derētu katru vakaru paskatīties simtā panta preces klubu vai palasīt sartru. kaut gan to otro tomēr ne, jo es jau biju bārā, kas agrāk bija mauku māja, kuru apmeklēja sartrs. ar to pietiek, lai saprastu viņa dvēseli.
šodien atklāju vietu, kur braukšu vienmēr, kad gribēšu būt viens un lietū paskatīties tālumā. tā ir vieta, kur nekā nav, tikai šie kārkli, bet tie ir daudzu sugu šie kārkli, un šie kārkli aug galīgi slapjā vieta. un mitrzemes - tas man patīk. tūliņ youtūbē noskatīšos video "100 greatest movie insults". tā ir īsfilma par to, kā rīkoties insulta gadījumā.
pēdējās pāris dienas nespēju saprast, nafig man tā kā sūrst roža. domāju - moš kaut kāds sūdīgs dzelžūdens, kas kairina ādu. tas gan būtu neloģiski, jo ar šo krāna ūdentiņu es sadzīvoju vairākus mēnešus. kāpēc tad sūrst tagad? šodien beidzot sapratu - ir februāra sākums, un saule sāk dedzināt purnu. cūka.
10.1.33 17:39 - Kur es esmu?
Tā kā pēdējā pusotra gada laikā dzīvesvietu esmu nomainījusi apmēram 10 reižu (4 dzīvokļi Amsterdamā, 2 mājas Kenijā, 3 dzīvokļi Faro, tad vēl Rīgas mājas), tad nav nekāds brīnums, ka citreiz, naktī pamostoties, man nav poņas par to, kur es vispār atrodos. Sevišķi izteikti tas ir tajās reizēs, kad esmu atkal pārvākusies vai atvākusies atpakaļ.
Tad, kad ierados Rīgas brīvdienās, pirmajā naktī pamodos savā istabā, kurā esmu dzīvojusi apmēram 23 gadus, un pilnīgi pārliecinoši nospriedu, ka esmu pie Faro Rembo dzīvoklī, bet šoreiz istabā, kuru pirms tam neesmu redzējusi, jo šo istabu točna neatpazīstu. Tā es domāju par istabu, kurā, atkārtoju, esmu dzīvojusi 23 gadus. Apmēram pēc 5 minūtēm atčoknījos, ka esmu Pļavniekos.
Kad braucu atpakaļ, nakti pavadīju Briselē pie Žoela. Kad tur pamodos, paskatījos uz kamīnu un nodomāju, ka esmu pie Šarma Saulkrastos, ieraudzīju sev blakus Žoelu un nopriecājos par to, ka viņš atbraucis uz Saulkrastiem beidzot iepazīties ar Šarmu un Aigu. Ar šo prieka domu arī iemigu.
Kad ierados atpakaļ Faro, pamodos naktī un vispār nesapratu, kur atrodos. Nojausmas vietā man bija trīs nulles. Zināju tikai to, ka gribu čurāt. Tā nolēmu šajā „svešajā” dzīvoklī uzmeklēt tualeti. Jāsāk bija ar durvju atrašanu. Nu, es atradu durvis, kam priekšā bija žalūzijas. Atvēru tās, atvēru durvis, lepni izgāju uz balkona, lai secinātu, ka tā nav tualete. Es parasti visiem lielos, cik man liels un kruts balkons – iespējams, tas bija vienīgais iemesls, lai šādā stāvoklī saprastu, ka tas tak ir mans lielais un krutais balkons, tātad esmu savā Faro dzīvoklī, tātad zinu, kur ir tualete.
Februārī pie mums ievāksies kaut kāda beibe, kura, kamēr biju prom, esot nākusi iečekot dzīvokli. Pirmais, ko ierauga, ieejot mūsu dzīvoklī un pagriežot galvu pa kreisi, ir manas istabas durvis, kuras rotātas ar „gay association of algarve” plakātu. Pa labi ir virtuve, kurā izskatījās kā jau parasti tad, kad manis nav mājās, bet Filips viens pats kož. Tālāk saimniece vēlējusies parādīt lielo, kruto balkonu. Iziet ārā – tur galds noklāts ar alus pudelēm. Bet visskaistākais ir uz flīzēm saplēstā vīna pudele, kas tur gulēja un simbolizēja vienu no manām un Rembo pēdējām sarunām (neviens neatceras, par ko tā bija, bet esot bijis kaut kas jāsaplēš). Es tīri vai priecājos, ka viņa vāksies iekšā, jo, ja viņai patīk mani Vilhelma Purvīša plakāti un saplēstas pudeles, viņa ir normāla beibe.
Vispār, kopš esmu te, jūtos kā tā pret flīzēm satriektā pudele, kuru arī saslaucīju un iemetu musorā, kur tā ar citiem atkritumiem kopā klausās UB40. Man ir viens ļoti labs pasniedzējs, jo viņš novēroja, ka izskatos pēc tām lauskām, kas guļ musorā un klausās UB40, tāpēc uzdāvināja man pildspalvu ar četrām krāsām, kā arī teica tādu Strunča cienīgu uzrunu. Tas bija tik mīļi kā atgriezties no slapjdraņķa plus divdesmit piecos grādos.
7.1.33 17:42
šodien ārā staigājos bez zeķenēm. tas nozīmē, ka rembo baigi nemuldēja, kad solīja, ka es atgriezīšos reizē ar vasaru. atpakaļceļš bija kā laba indīga čūska - garš un raibs. uz beļģiju braucu kopā ar janku, ar kuru iepazinos tajā beļģijas lidostā, braucot uz rīgu. janka ir diezgan foršs - viņam ir konstanti sapīkusi sejas izteiksme, kaut arī, pēc viņa sacītā spriežot, nav tā, ka viņš gribētu ikvienā pilī un būdiņā ziemassvētkos novietot pa atombumbai. mūsu spējas pierunāt nav baigi labās, tāpēc izgāzās gan mans mēģinājums viņu pierunāt braukt līdz uz briseli, gan viņa centieni aizdabūt mani līdz ļežai. norunājām vēl kādreiz satikties lidostā, mums tomēr ir izteikti aviotiskas attiecības.
protams, kad ierados briselē, secināju, ka nevaru piezvanīt žoelam, tāpēc ātri vien iepazinos ar cilvēkiem, kas izskatījās pēc tādiem, kas lieto telefonu un būtu ar mieru dot savu artavu operācijā "elīna+žoels". kopā mēs to varējām, un ar 2 stundu nokavēšanos tas mazais nikolā sarkozī purniņš bija klāt, un mēs devāmies apēst kotletes, ko mana mamma bija viņam sacepusi. uzzināju daudz ko par beļģijas premjerministru, sastrīdējāmies par to, vai francijas bagātnieku nodoklis ir normāls, bijām bārā, kurš agrāk bija mauku māja, kurā bieži viesojies sartrs, gājām ar kājām uz mājām, mīzām uz ielas, un tas man beigās tā nogurdināja, ka aizmigu ar sarkanvīna glāzi rokās, kas nozīmē, ka žoela baltie palagi pieņēma sārtu toni. tas mūs izbrīnīja, jo līdz šim nebija licies, ka es kādreiz varētu saķēpāt žoela palagus.
atpakaļceļš no beļģijas uz faro bija briesmīgs, jo, kaut arī ž mani bija uzcienājis ar tabletēm, manas stulbo meņku sāpes bija stiprākas par zālēm. tā es tās divas ar pusi stundas vienkārši locījos un kunkstēju, un gaidīju mirkli, kad beidzot būsim lejā un es varētu ieiet aptiekā un nopirkt ibiķi. tas mirklis pienāca, apriju trīs ibuprofēnus, pagaidīju, kamēr beigšu trīcēt un izgāju ārā. ārā viss kā pasakā - cilvēki staigā tē kreklos, un ir skaidrs, ka kārlis kazāks savu "saule nenoriet" ir dziedājis par portugāli.
tā kā man ir brīnišķīgs dzīvokļa biedrs, viņš, protams, mani sagaidīja ar pilnu ledusskapi ar alu. tas ledusskapis vairs nav pilns.
pēdējais cilvēks, ar ko rīgā satikos, bija struncis - izcils orators, kurš mēdz plānot manu dzīvi. un tad viņš atcerējās, kā es izskatījos pērn, kad bija jābrauc atpakaļ uz amsterdamu - es jau bārā ienācu ar saraudātām acīm un, kad viņš savā cicerona manierē, drusciņ jokojoties, sacīja, ka latviešu džeki ir zajebis, es viņam sejā iebļāvu, ka tā arī ir, un atkal sāku raudāt. tad viņš man nopirka šņabi. nu, lūk, šogad viss bija galīgi citādi - mums abiem bija labs garastāvoklis un gaisma tuneļa galā, un man pat tīri labi gribējās braukt atpakaļ uz faro. no sarunas ar strunci vissvarīgākais bija tas, atklājām, kas ir mūsu sargeņģeļi un kam sargeņģeļi esam mēs.
30.12.32 22:29
Man vispār šķiet, ka šis gads ir bijusi liela šņabja pudele - sākumā es biju staigājošs gruzons, kuru regulāri nāca apraudzīt Žoels, lai redzētu, vai man viss ir labi. Tad es pametu vietu, kas man ļoti riebjas, tad padzīvoju 2 mēnešus Kenijā ne jau tāpēc, lai atrastu sevi, bet tāpēc, ka tā vienkārši bija runāts, tad atbraucu atpakaļ uz Latviju, kur katrā nedēļas nogalē braucu uz pāķiem ēst Latvijas dabu pilnām mutēm, tad jau galīgi sāku šeit apmesties uz dzīvi un darbu, un mietpilsonību, bet maniem plāniem svītru pārvilka paziņojums, ka tomēr esmu uzņemta maģistrantūrā Portugālē, kuru man atteica gada sākumā. Kaut arī lēmumu braukt nepieņēmu es pati, neesmu neko nožēlojusi nevienu sekundi. Šis ir bijis burvīgs gads.
Gada rūpes par mani – Žoela izpildījumā
Gada „visgrūtāk pateikt” – Žoelam, ka braucu prom no Amsterdamas
Gada glītākais džeks – jau, nezinu, trešo gadu pēc kārtas bez iespējām tikt pārspētam Reinis Sējāns
Gada koncerts – Sleigh Bells Amsterdamā
Gada lolojums - Texxxti
Gada atzīšanās – es miegā Mētrai un Tālim atklāju, ka man ir bijušas seksuālas attiecības ar Nikolā Sarkozī
Gada bailes – rītā, kad bija jābrauc uz Keniju, asarām acīs ķēros kājās Ž un lūdzu, lai man salauž roku, nodur, ieslēdz istabā vai jebkā citādi novērs manu aizbraukšanu
Gada „bļāāā, kā šitais varēja beigties” – tad, kad iegāzos mājās un aizslēdzu durvis uzreiz pēc tam, kad kāds Nairobi taksists bija mēģinājis seksuāli izmantot manu ķermeni un to neizdarījis tikai tāpēc, ka es labi māku notēlot Terminatoru.
Gada filma – Expendables 2
Gada dura – Marlēna
Gada saindēšanās – Portugāles sardīnītes, kas ne tikai nodrošināja 3 dienu caureju, drudzi un krampjus, bet arī panāca to, ka sāku domāt franciski
Gada smukākā vieta – Daugava pie Kokneses pilsdrupām
Gada lepnums – par Latviju importa draugu priekšā
Gada progress attiecībās – ar „ko Sējāns, to Pļausy” – vairs neģībstu ieraugot
Gada regress attiecībās – ar Kārli D.
Gada politiķis – Nikolā Sarkozī
Gada balle – I love You disene, kuras karstākajā punktā cilvēki sāka vilkt nost drēbes. Un dīdžejs salauza galdu. Un vairāki purni pazaudēja savas šmotkas.
Gada atradums – 1 litrs zaļās markas šņabja, ko atradām Ķengaragā uz ielas ar Konsti
Gada iepazīšanās – Rembo
Gada pirmā reize – sīvā cīņā starp pirmo kraudsērfingu un pirmo vēžošanu uzvar tie paši vēži, tikai citās kulītēs.
Gada strīds – ar Rembo par to, vai Aldi veikalā var nopirkt skābo krējumu (šim cieši uz pēdām min mūsu un Ž strīdi par to, vai mana pierakstu klade ir normāla)
Gada WHAAT DAA FAAAK?!?!? – kad saņēmu ziņu, ka tomēr esmu tikusi ekohidroloģijas maģistriņā nedēļu pirms semestra sākuma
Gada dzeršana - manā ballē, pēc kuras uz naktgaldiņa atradu mašīnas atslēgas
Gada kauns – klausoties savas kursabiedrenes pašsacerēto dzejoli
Gada atklājums – pēc kārtīgiem eksāmeniem man jāguļ 30 stundu
Gada triumfs – tad, kad Rembo nevarēja atrast skābo krējumu
Gada pasniedzējs - Duarte, kurš nemitīgi atkārto, ka ir stulbs, kā arī ir publiski man atzinies mīlestībā un sniedzis labākās lekcijas par dzīvi
Gada kompliments - ir cilvēki, kam Tu esi „sīkums, bet patīkami”
22.12.32 20:05
mans atpakaļceļš bija spirituāls. žoels bija solījies ierasties beļģijas lidostā, lai pa nakti mani izklaidētu. protams, tikšanos viņš nokavēja par divām stundām un piecpadsmit minūtēm, toties līdzi bija paņēmis dažādus ēdienus, kas raksturīgi tieši šim beļģijas reģionam. tā arī bija vakara kultūras programma. izstāstījām ļoti daudz, kā mums iet un ko pēdējā pusgada laikā esam iemācījušies, paglaudījām muguriņas un iepazināmies ar diviem latviešu čigliņiem, par ko man bija liels prieks, jo viņi turpināja žoelam pierādīt, ka latvieši ir cool. tā no kastēm uztaisījām dīvānus un kazino galdu un spēlējām ēzeļus. es, protams, nemitīgi vinnēju. īsi pirms četriem tā jobanā lidosta sāka pildīties ar ļaudīm un divi no viņiem izdarīja lielu kļūdu - atvēra aliņu. latvieša auss cauri lielam bardakam, protams, dzird šo skaņu. un, ja dzird šo skaņu, tad vēlme pēc šmigas kļūst nepārvarama, tāpēc momentā metāmies pie šiem ļaudīm, lai noskaidrotu, kur viņi dabūjuši alu. izrādās - paņēmuši līdzi no mājām, viss pagalam, viss ciet. tad sākām klīst pa lidostu, līdz puspiecos no rīta tika atvērts bārs. nekavējoties ieturējām brokastis - žoels paņēma apelsīnu sulu un kruasānu, mēs - latvieši - pa aliņam. brokastu laikā žoels vārījās, ka alu vispār nedzer, bet situācija pavisam drīz mainījās. devāmies uzpīpēt, pēkšņi mums klāt piecirtās kāds steidzīgs francūzis, kurš sacīja, ka viņam jābrauc prom un viņš nevar lidmašīnā ņemt līdzi šķidrumus, tāpēc ir nolēmis mums atdāvināt savus 13 aliņus (dažādas zortes, pārsvarā labas). tas, protams, radīja ekstāzi, kā arī palīdzēja mums atklāt, ka esam ļoti inteliģenti - piecos no rīta brokastojām (t.i. - kapājām alu. arī žoels) un pārrunājām asv likumdošanu un mēģinājām atcerēties, kurā štatā par spļaušanu pienākas nāves sods un kurā štatā par slepkavību vainīgajam vienkārši uzspļauj. kaut arī viens no latviešu džekiem bija loģistikas džeks, kādā mirklī es sāku uzstāt, ka mums tomēr vajadzētu bīdīt mūsu stulbās pakaļas uz ļotenes pusi. kad žoels sāka mani atbalstīt, jo viņš zina, ka es zinu visu par laiku, tad arī pārējie džeki nolēma ieklausīties saprāta (t.i. - manā) balsī. pakasījām žoela galvu un tinām makšķeres. man ir aizdomas, ka es aizmigu, pirms vispār bijām iekāpuši lidmašīnā. tā rezultātā, piezemējoties rīgā atkāju, ka ne tikai nedzirdu ar vienu ausi, bet arī to, ka esmu papisusi telefonu, kas nozīmē, ka nevaru piezavnīt bratellam, lai tas mani aizvestu mājās. šo problēmu atrisināja cits bratans. ārā šeit esmu pavadījusi apmēram 1 minūti. tajā vienā minūtē man saplīsa galva, jo tomēr pirms divām dienām vēl dzīvoju vietā, kur bija aptuveni par 40 grādiem siltāks. un es esmu tik laimīgs.
22.12.32 16:50
„KO? TU BRAUC PROM RĪT?” aizvakar brēca Rembo, kad nez kuro reizi viņu informēju, ka braucu prom 21.decembra pēcpusdienā. Tajā mirklī viss bija pagalam, jo viņš jau bija nokārtojis komandējumu Lisabonā, lai kārtīgi varētu nosvinēt manu brīvdienu sākumu, bet nu mēs bijām attapušies viesībās pie viņa mājās, kurā gardu muti locījām iekšā boršču. Viņš ne tikai neatšķir labo pusi no kreisās, bet arī mēdz nesaprast, kas par dienu.
Ar viskiju mēs pieminējām Sandru – viskija brūža iezemieti -, bet tad sapratām, ka mēs visi taču esam krievi, tāpēc džeki tika aiztriekti uz veikalu pakaļ šņabim, bet meitenes palika runāt par mīlestību un nāvi. Tā bija liela diena, jo bijām ekskursijā uz dambi, kuram ir lielākā ūdenstilpne Eiropā, ceļā uz turieni no sirds izrunājos ar savu mīļāko pasniedzēju (runājām pārsvarā par dvēseles pārdošanu), bet atpakaļas ceļā jau smērējos gar sienām no laimīguma par to, ka Briseles lidostā nakti pavadīšu ar le petit Žoelu, un no tā, ka es būšu Dievezmītē.
Tā kā biju galīgi piekususi ekskursijā, tad nebija nekāds brīnums, ka es krievu šņabja tusofkā pārāk ilgi nepiedalījos un paziņoju, ka iešu gulēt. Ap sešiem no rīta pamodos un satiku Rembo, kurš izskatījās galīgi apmaldījies savā dzīvoklī. Viņš zināja stāstīt, ka esot varonīgi aizstāvējis mani no trakā izvarotāja Van Dammes, kas gribējis likties man blakus gultā un, iespējams, pie viena arī dukurēt. No šīs sarunas varēja noprast, ka Rembo Van Dammem ir kārtīgi sadevis pa rīkli.
No rīta es galīgi pamodos un devos mājās, lai sapucētos ceļam. Tā kā esmu pieklājīgs cilvēks, informēju par to arī Rembo, kā arī sacīju, ka pēc stundas piezvanīšu, jo vispār viņam mani jāaizved uz lidostu. Viņš novērtēja manu pieklājīgo atvadīšanos, kā arī piekrita, ka vajag sazvanīties pēc stundas. Tiesa, šīs sarunas laikā viņas acis bija kā Ainārs Šlesers – ciet.
Pienāca laiks zvanīt, bet pēkšņi viss pagalam – telefonu neceļ, neceļ, neceļ, neceļ. Jā, neceļ 4 reizes. Man, protams, stress, jo pēc 20 minūtēm jābrauc prom, bet man nav vedēja un biļetes nav izprintētas, un es nezinu, kur vispār var kaut ko izprintēt. Uztriecu augšā savu dzīvokļa biedru un paziņoju, ka viņam tagad mani jāved uz vietu, kur var izprintēt, kā arī uz lidostu. Kamēr tas mainīja pidžamu pret uzvalku, tikmēr Rembo tomēr atčoknījās un teicās būt klāt pēc 20 minūtēm.
Vēlākā sarunā atklājās, ka viņš uzskata, ka neesmu no rīta atvadījusies, kas nozīmē, ka viņš ar mani runājis miegā. Pats gan apgalvoja, ka tas nevar būt, jo viņš tā vienkārši nedarot. A ko. Tam sekoja arī vēss stāsts par to, ka naktī Van Damme gribējis likties man blakus gultā, uz ko Rembo reaģējis: „Nu, pamēģini. Moš kaut kas sanāks.” Tātad viņa varonība pastāv tikai pālī (sešos no rīta pēc viskija, šņabja, balzama un dažiem laiņiem), bet, tā kā tā Van Dammes notikuma laikā viņš bija pašā pāļa epicentrā, tad nebrīnītos, ja tam pajolim strauji būtu pietuvojusies tā dzelzs nūja. Tālāk, pamatojoties uz manu nepamatot stresu par to, ka nevar sazvanīt senjoru „Vīrs un vārds”, tiku nokristīta par stresainu mātīti. Tiesa, vēlāk tiku nosaukta par pārlaimīgu zaķi, jo pēc dienas varēšu dzerstīties Rīgas bāros.
Es mazliet ceru, ka R neatcerēsies, kad braucu atpakaļ, jo, ja atcerēsies, tad lidostā mani noteikti sagaidīs ar kādu pagalam apkaunojošu plakātu.
Lidmašīnā es iegādājos drausmīgas kvalitātes picu, un stjuarts prasīja, vai ēdīšu uz vietas, vai tas līdzi ņemšanai. Informēju viņu, ka tuvākajā laikā lidmašīnu pamest negrasos. Es domāju, ka esmu baigi asprātīgā, bet pēc mirkļa mans blakussēdētājs kaut kur aizgāja un pazuda kā Rita no Ugunsgrēka. Laikam bija pasūtījis Carlsberg bundžiņu līdzi ņemšanai.
15.12.32 19:09
vakar pusminūti pirms beibju ierašanās sapratu, ka gribu viņas sagaidīt ar pārsteigumu, tāpēc nolēmu galvā uzvilkt alus kasti. dizaineris rembo tūliņ paķēra nazi, kasti un izgrieza tajā caurumus acīm. sņežkai un ķīniešu beibei, protams, teicu, ka caurumi izgriezti mirklī, kad kaste bijusi man galvā. viņas prasīja, vai tā bija kaut kāda uzticības pārbaude. paskaidroju, ka nē - vienkārši uzvilku galvā kasti un pēkšņi viņš tajā iedūra ar nazi. turklāt mums nav nepieciešamas nekādas uzticības pārbaudes, jo es tāpat varu pateikt, ka neuzticos.
r gribēja būt īsts džeks, tāpēc dzīrās galanti atvērt meiteņu vīna pudeles. viena no tām pudelēm man tagad stāv blakus uz galda - tai ir norauts kakliņš. es domāju, ka tas ir tikai normāli - kad švarcnegers pēdējā neiznīcināmo filmā vēlējās iekāpt mašīnā, viņš durvis nevis atvēra, bet vienkārši norāva, tikai loģiski, ka džeks, kuru viss ciems sauc par rembo, taisot vaļā vīnu, pie viena norauj pudeles kakliņu.
abas beibes ātri vien piemetās, sāka likt serbu un ķīniešu bītus, dziedāja karaoki, krita mums ap kaklu, tātad darīja visu, lai mēs nolemtu, ka ir laiks doties dzīvē.
bārā ķīniešu beibe, kuru mēs mīļi dēvējam par čivauvu, nāca klajā ar paziņojumu, ka iepazīšanās ar mani viņai ir likusi sākt šaubīties par viņas seksuālo orientāciju - šobrīd viņa apsverot iespēju kļūt par lezbi. tā kā nezināju, vai to uztvert kā komplimentu, tad vienkārši piesēdos tuvāk rembo.
es jau savu mēru totāli zinu, tāpēc tad, kad jutu, ka tas drīz būs klāt, palūdzu rembo nākamo džinu ar toniku bez džina. šāds pavērsiens viņu sākotnēji satrauca, bet tad paskaidroju, ka, ja būs džins, tad nevis mēs 2 vāķīsim viņas 2, bet viņš 1 vāķīs mūs trīs. mans arguments bija gana labs, un es, protams, jutos ārkārtīgi asprātīgi, kad speciāli apmācītais bārmenis atnesa man toniku un vēl skaļi kaut ko bļaurēja par to, ka re, kādu labu un ļoti stipru džintoniku es atnesu! tas atgādināja to brīnišķīgo nakti, kad lavikā skaļi pasūtīju kafiju un tad pieliecos pie bratana, lai pačukstētu: "ar šmigu, bet tā lai nejūt!" (šis dzēriens tika izsniegts sandrai mētrai)
nepagāja ne puse nakts, kad ķīniešu beibe jau bija nesama mājās. tas nebija nekāds pārsteigums. rembo atkal bija īsts džentlmenis - paturēju matus, kamēr viņa vēma, kā arī visu ceļu no mašīnas līdz mājām viņu patiešām arī nesa. un tas gabals bija liels, jo tas lohs nezināmu iemeslu dēļ mašīnu bija nolicis kādus 45 kilometrus no mājām. nolikām gulēt čivauvu, un kādā mirklī arī sņežana paziņoja, ka es viņā raisot lezbiskas tieksmes. kaut arī rembo sita plaukstas un mudināja šīs tieksmes likt lietā, es nolēmu, ka ir laiks tīt makšķeres.
r mani atstāja 10 m no mājas ieejas, gāja prom, un apmēram pēc 20 sekundēm es biju sapratusi, ka kaut kas ir noticis ar kāpņu telpas slēdzeni un es ne sūda nevaru atslēgt. tvēru pēc telefona, lai tūliņ pat zvanītu rembo, bet sapratu, ka nu viss ir pagalam - telefons ir papists. kopā bija pagājušas apmēram 35 sekundes pēc mūsu atvadīšanās, tāpēc nospriedu, ka kaut kur tuvumā viņš vēl ir, un, tā kā viņš neatrodas mašīnā, viņš kaut ko varētu dzirdēt. tā es vienkārši kā tādā kiss the rain klipā skrēju pa tukšu un tumšu ielu un saucu viņu. saucu, saucu, nesasaucu, viss pagalam. nolēmu, ka tad nav ko - ir jāiet atpakaļ pie beibēm, jo uz ielas taču negulēšu. cerība, ka viņu kāpņu telpas durvis varētu būt vaļā un es tiktu līdz dzīvoklim, protams, bija neliela, tāpēc absolūti nopriecājos, kad redzēju, ka tas durvis tiešām ir vaļā. gāju iekšā. liels bija mans pārsteigums, kad redzēju, ka rembo jau stāv pie tām durvīm. abi apmainījāmies ar pāris pieklājības frāzēm un galīgi izbrīnītiem: "ko TU te dari?" izstāstīju savu atslēgu stāstu, un viņš pretī deva informāciju, ka atnācis, jo neatceras, kur nolicis mašīnu, un moš beibes varētu atcerēties. piezvanījām pie durvīm, bet tās atvēra kaut kāds džeks. fiksi pārbaudījām, vai esam pie pareizā dzīvokļa. jā, esam. tad atcerējos, ka tieši šodien taču ir uzpeldējis tas beibju sen pazudušais dzīvokļa biedrs. te nu viņš ir! rembo gan nesaprata neko, un bija gatavs tūliņ pat šim džekam sadot pa purnu. tomēr viņu izdevās pārliecināt, ka ne pa kādu purnu nevajag dot, un nu varējām kātot prom, jo kopā meklēt mašīnu un kopš mēģināt tikt galā ar durvīm ir ļoti jautri. mašīnu atradām. durvis tika atvērtas ar fiziska spēka palīdzību, un to nolēmām nosvinēt, atverot vīna pudeli.
šorīt pamodos un sapratu, ka viss pagalam - man taču nav tā telefona. pohuj telefons, bet tur ir visi kontakti. un vistrakākais, kas var notikt tādā faro - pazust rembo telefona numurs. tas bija noticis. tā kā es īsti nezinu, kur viņš dzīvo, viss bija galīgi pagalam - mēs nekad mūžā vairs nesatiksimies! tomēr nolēmu saglabāt vēsu prātu un kaut kā risināt situāciju. sakontaktējos ar r ģimeni, lai šo numuru dabūtu, pierakstīju sev uz rokas, paēdu un telefonu atradu mēteļa kabatā - vietā, kur telefoni parasti pazūd.
8.12.32 17:29
tālītis aizbrauca agrā piektdienas dienā, un tagad jau šķiet, ka kopš tā laika pagājušas 2 nedēļas. kad viņš pieklauvēja pie manis, atvēru acis un momentā galvā sāka skanēt pola janga dziesma "everytime you go away". tas nebija nekāds brīnums, jo šī spiritālā ceļojuma laikā tālis arī esot sapratis, ka es taču esmu ļoti romantisks cilvēks (šis atklājums viņu šokēja). to, kā es smērējos pa sienām, jo viss bija smuki, viņš piedzīvoja otrdien, kad nolēmu nobastot skolu un piedalīties eksursijā pa algarvi. tad, kad ieraudzīju pirmo klinti, sāku elst, un sapratu, ka galīgi nebiju domājusi, ka tas trīsgadnieks man varētu likt elst. izrādās, ka var. sapratu, ka patiesībā neesmu bijusi pie dabas, kopš te ierados, tāpēc mana reakcija bija tikai normāla. aizbraucām uz albufeiru, kas tāda herņa vien ir, tad bijām čuhņā ar augstām klintīm, tur čurāja viens zvejnieks. jau tur tālis mani pētīja ar neizpratnes pilnu skatienu, jo es tur smērējos gar sienām no tā, cik smuki un cik labi viss smaržo. tālāk braucām uz sagrešu, kur vispār es biju pasaules malā, tad plēsām uz kaut kādu kalnu, pa ceļam nejauši piestājot skaistākajā pludmalē, ko jebkad esmu redzējusi. jau iepriekš bijām lasījuši, ka tur kāds ceļa posms līdz tam kalnam būšot gleznains. nu, tas posms vēl nebija sācies, kad es jau čurāju biksēs. tiesa, es pie viena arī čurāju biksēs no tā, kā tālis brauc pa kalnu ceļiem un skatās apkārt, nevis uz ceļu. bet, tā kā es neesmu no tām, kas brēc, bet gan mierīgi sastingst, tad mana sejas izteiksme kļuva par tāļa nedēļas prieku. kalnā sapratām, ka patiesībā esam skotijā, jo mūsu kājas apņēma migla un blēja aitas, un apkārt nebija neviena sakarīga cilvēka. to, ka tomēr esam portugālē, atcerējos, kad sākām rosīties kaut kādā čuhņā, kur mums deva ēst vēžus, jūras velnu un astoņkājīšus. viss, tajā mirklī es biju izkususi un pazaudēju spēju runāt sakarīgi, tāpēc tad, kad piezvanīja rembo, visu sajaucu un pateicu, ka esam kalnu namiņā. tas nozīmē, ka viņš saprata, ka esam ridžs un brūka. to tā nevarēja atstāt - norunājām nākamajā dienā ieturēt kopīgas vakariņas, lai tad viņš pats redz, ka es neesmu ridžs un tālis nav brūka.
nākamajā dienā es tālīti palaidu vienu plašajā pasaulē, kā arī novedu no ceļa - viņš pārradās mājās ar zagtiem apelsīniem, kas garšoja tik labi, ka man pat izbeidzās alerģija no citrusaugļiem. vispār es biju palikusi mājās, jo man bija jāraksta darbs par lielupi, bet, tā kā tas bija tipiski smagākais punkts rakstīšanā (viena diena pirms nodošanas dienas), tad, protams, neko neuzrakstīju, jo galvā bija nevis smadzenes, bet gan bloks. tā kā biju sasniegusi stāvokli, kad jāmet rokas pret debesīm un jākliedz, nolēmu, ka viņš nav pelnījis ko tādu redzēt, tāpēc izgāju pastaigāties lietū. nu, kiss the rain. tā es staigājos un klausījos coolio dziesmu "gangstas paradise", bubināju līdzi vārdus, līdz manā priekšā uzpeldēja viens deviņdesmitajos dzimis krasatuļa no universitātes un, pederastiski smaidot, paņēma manu roku un teica: "hey, sweetie!" viņš tik ļoti disonēja ar to manu gangstas paradise, ka es, protams apņirdzos. ja es būtu mētra, tad es rakstītu, ka šīs divas lietas disonēja kognitīvi. tā es pārrados mājās, atklāju, ka man, izrādās, ir absolūtā muzikālā dzirde, un tad jau mums bija jāiet smalkās vakariņās ar rembo, jo jāpierāda, ka neesam ridžs un brūka, bet drīzāk tie divi pintiķi, kas šuva kleitas pie sallijas spektras. līdz tam mirklim man bija skaidrs, ka tiem diviem ākstiem vispār nebūs, par ko runāt, un, ja viņi būtu mūzikā, tad viens būtu sex pistols, otrs kaut kāds sigur ros. vakara beigās es biju autā, jo viņi bija kļuvuši par labākajiem draugiem, kā arī sapratuši, ka, saliekot galvas kopā, var atrast 100 paņēmienu, lai liktu man sarkt. tā viņi stundām ilgi mani apcēla, kā arī beigās sarunāja, ka tālim noteikti jābrauc ciemos, un tad viņi došoties uz muļķu kalnu. pats trakākais, ka, zinot šitos abus jampampiņus, esmu pārliecināta, ka tieši tā arī notiks.
4.12.32 09:58 - tell me why are we so blind to see that the ones we hurt are you and me
svētdien atbrauca tālītis, un tas bija ļoti priecīgs notikums. sestdienas vakarā sarunā ar rembo izkristalizējās, ka mans un tāļa plāns, ka viņu sagaidīšu pilsētā, kurā viņš būs ieradies ar autobusu no ļotenes, nekam neder. tāpēc tas tika iemainīts pret manu un rembo plānu, neko nesakot, ierasties lidostā. nevis vienkārši ierasties, bet līdzās visādiem uzvalkos tērptiem kungiem sagaidīt viņu ar krāsainu "GAY ASSOCIATION OF ALGARVE" plakātu un rozā balonu kušķi. jau ceļā uz lidostu izdomājām, ka tomēr esam lohi - to rozā balonu vietā vajadzēja būt piepūstiem prezervatīviem, bet abi vienkārši kautrējāmies viens otram paprasīt: "eu, Tev preži nav?" plakāts bija ļoti mīļš un gay, tāpēc, kamēr vēl neredzējām tāli, rembo to visu laiku lika slēpt, jo varbūt kāds ieraudzīs, ka viņš ir GAY ASSOCIATION OF ALGARVE pārstāvis. tā kā man ir sūdīga redze un es vienkārši neredzētu, kā tālumā parādās tālis, tad apmēram 20 minūšu tas vecais ērglis rembo vizuāli raksturoja man ikvienu vīrieti vecumā līdz 50 gadiem.
apmēram 5 minūšu laikā rembo paspēja tālītim sadirst visu ko par mani, bet, tā kā tālim mans liktenis pohuj, tad viņš vismaz neklausījās tajā visā ar atvērtu mutīti. tā braucām uz pilsētu, līdz pienāca mirklis, kas bija gatavots no tīra zelta:
jau sen, sen rembo prasīju, vai faro kaut kur var nopirkt skābo krējumu. tas teica, ka varot - jāiet uz aldi veikalu, tur arī būs. aizgāju. man ir stulba redze un dzirde, bet tauste gan man ir normāla. aizgāju līdz plauktam, kur rembo bija licis, iztirināju visas bundžiņas un secināju, ka nevienā no tām nav produkta ar skābā krējuma konsistenci (lasīt uzrakstus nav jēgas, jo es nezinu, kā portugāliski sauc skābo krējumu). tā arī viņam teicu - nekā nav, viss pagalam. tas, protams, ļečī, ka es neko nesaprotu un esmu vēl stulbāka nekā mana māsa un varbūt pat vēl stulbāka nekā tas lohs, kurš par 200 eiro ar vasjku brauca uz seviļju. tā pēdējo nedēļu laikā laiku pa laikam uzpeldēja tā skābā krējuma saruna, kurā galvenais bija vienam otru apsaukāt. mājupceļā no lidostas braucām gar aldi veikalu, un tas, protams, bija iemesls, lai atkal vien otru sāktu zākāt par siseni vai lohu. kad bijām jau pabraukuši garām, ierunājās misters degpunkts: "eu, varbūt tad iebraucam pārbaudīt!" rembo uzreiz mašīnu met otrādi un piespolē pie aldi. viņš nodzēš cigāru, iepiš visīti un saka: "nekad nepalaid iespēju otram pierādīt, ka viņš ir idiots!" viņš lēnām attaisa durvis, pak-pak izkāpj no mašīnas, uzliek ne tikai īsta uzvarētāja sejas izteiksmi, bet arī tos metrus no mašīnas līdz pareizajam plauktam veic kārtīgā uzvarētāja gaitā (rokas kabatās, gaita lēna, mierīga, augsti pacelta gaita, laiku pa laikam atskatās uz mani, lai redzētu, vai jau neesmu sākusi raudāt. nu, tīrs gangstas paradise). tā pieejam pie plaukta, kur rembo nākas savu "es - visgudrākais, Tu - visstulbākā" seju nomainīt pret "ups". šo sajūtu es nekad neaizmirsīšu.
pēcāk ar tālīti noskatījāmies saulrietu, jo esam romantiski ļaudis, un devāmies mājās salt un izveidot savas producentu apvienības pirmo video. tas ir 45 sekundes garš, bet tā tapšanā ieguldījām apmēram 3 stundas. visgrūtāk tajā visā bija saprast, ko te varētu darīt cilvēks ar trīcošām rokām - filmēt nevar, pogas spaidīt arī nevar. tā strādājām pie savas slavas, līdz pašā vakarā man pienāca ziņa, ka, redz, rīt no rīta man ir mācību ekskursija uz pļažu.
paņēmu līdzi tālīti ar domu, ka pati mācīšos, bet šo vismaz atstāšu pļažā, lai kaut ko izdomā, kaut ko pazīmē. to nevēlējās pieļaut pasniedzējs un lika tālim kāpt laivā ar mums. jāpiebilst, ka tas ir pirmais gadījums, kad cilvēks no malas piedalās ekohidrologu mācībās. vēlāk tālis atzina, ka staigāt pa pļažu tāpat vien būtu bijis kruta, bet šitais bija apmēram 8 reizes labāk. salasījām aptuveni 3 kilogramus gliemeņu, kuras pēc dažām stundām arī notiesājām, kā rezultātā sāls koncentrācija mūsu ķermeņos pārsniedza sāls koncentrāciju karabogazgola līcī (tur ir 400 promiļu sāļums).
galīgā vakarā bijām uzaicināti uz mana kursa vakariņām. es vienmēr pirms tādiem vakariem domāju, ka būs jau labi, jo visi ir tik labiņi, bet man tur ir TIIIIK garlaicīgi. un laiku pa laikam iedomājos, ka varbūt man vajadzētu plītēt arī ar kādu citu, ne tikai rembo, bet katrreiz, kad aizeju uz kādu kursabiedru tusfku, ļoti labi saprotu, kāpēc tomēr ir labāk ar rembo. zināt šitos tirliņus, kam ir garlaicīgi, tāpēc viņi izdomā visādas tematiskas ballītes un uzdevumus, lai tikai vienam ar otru nebūtu jāsaktās griestos? nu, šoreiz katram bija jāskaita dzejolis. tā kā mums ir medusmēnesis, tad izveidojām romantisku dzejoli, kura pamatā bija jay-z dziesma "99 problems" un coolio "gangstas paradise" (tajā "power and the money" vietā es tālim sejā iemetu sauju ar naudu). visi pārējie diemžēl dzejai bija piegājuši ļoti nopietni. viena beibe pat bija sacerējusi savu dzejoli. to klausoties, jutos kā skatoties šovu "precamies?!?". un marko bija "nejauši paņēmis līdzi ģitāru". tad būtu bijis ok, ja vien viņš to ģitāru nevilktu ārā. ok, ģitāra vēl tā, bet viņš sāka arī dziedāt. jā, viņš dziedāja arī augšas. kad gājām mājās, kopā ar vistāli uzdziedājām oasis dziesmu "masterplan". kaut arī pirmoreiz te kāds pa logu man sauca, lai aizveru pāksti, pēc visa tā marko bezpriģela un dzejoļiem, šķita, ka neviens nekad tik skaisti nav dziedājis.
25.11.32 21:18
šorīt pamodos un sev blakus atradu mašīnas atslēgas. tātad vakardienas balles bija izdevusies.
viss sākās ar to, ka ieradās rembo ar vovanu. dažreiz rembo uznāk šitie "mēs neesam nekādi tīņu plukatas", tāpēc viņš kā ciema kukuli atnesa 5 litrus vīna studentiem, un 2 viskija pudeles augstiem ļaudīm (mums). iepriekšējā reizē, kad pār viņu nāca atklāsme, ka mēs neesam nekādi tīņu plukatas, viņš pēc simt alus krūzītēm pasūtīja tikpat daudz konjaka. trijatā ar rembo un vovanu mēs runājam apmēram krieviski, un, tā kā viesu vidū nebija neviena, kas šo valodu atpazītu, iestāstījām visiem, ka šo valodu viņi abi izdomājuši bērnībā (protams, samuldējām, ka viņi ir brāļi), lai varētu viens ar otru runāt tā, ka neviens cits nesaprot. un, kad ierados faro, viņi to iemācīja arī man. divu nedēļu laikā visu apguvu, jo patiesībā šajā valodā ir tikai 30 vārdu. no sākuma esmu runājusi ar riebīgu akcentu, bet tagad jau vispār runāju perfekti.
es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju rembo tik laimīgu - klāt bija viesi, kurus viņš nepazina, kas nozīmē, ka tagad varēs visu ko sadirst. un kaut ko sadirst - tas rembo patīk vēl vairāk nekā man. kādā mirklī paprasīju, ko viņš jau ir paspējis samuldēt. kad viņš sacīja, ka pateikšot vēlāk, jau sapratu, ka tur bijis tik daudz izdomājumu, ka ar vienu teikumu nav iespējams atbildēt. piemēram, kad viņam tika vaicāts, kā mēs esam iepazinušies, viņš stāstīja, ka tas noticis tā: viņš atnācis ciemos, piekāvis, bet pēc tam mēs salabām un kļuvām par labiem draugiem, un mums - latviešiem - īstenībā tā kaušanās ir pierasta lieta, cilvēki vispār nevar sākt draudzēties, ja nav kāvušies. visi atvērtām mutēm sēž klausās, māj ar galvu. es saprotu, ka ir iespējams noticēt par to kaušanos, bet kā var noticēt tam, ka iepazināmies tā, ka viņš atnāca ciemos? tas ir kā? rembo iet pa ielu, izdomā ieiet kaut kādā mājā, piezvana pie durvīm, tur atveru un es, un šis man - hops - pa muti? un šitādas muļķības viņi klausījās un nefiltrējot sagremoja visu vakaru. es tiešām nesaprotu, kā cilvēki tik nekritiski var noticēt visam, visam, ko viņi saka. it kā baigi prikolīgi, bet tajā pašā laikā drusciņ skumji. vēl vilšanos rada tas, ka pēc balles man ir absolūti pilns ledusskapis ar alu, kā arī no pieciem vīna litriem ir izdzerts apmēram viens. eu, džeki, nopietni? nopietni?
rīts sākās ļoti skaisti - ieraudzīju tās atslēgas un pavisam drīz rembo ieradās tām pakaļ. viņš bija ieradies ar ziediem, kas man uzreiz lika saprast, ka viņam ir ļoti labas paģiras. viņš gan tās nesauca par labām paģirām, bet gan solīja tūliņ nomirt. no viņa nāves mūs izglābā mans pilnais ledusskapis. tā pavadījām kādu laiku uz balkona, kur man likās, ka ir ļoti karsts. vēl sapratām, ka esam mākslinieki, jo sienas pleķos spējām saskatīt, pirmkārt džeku, kurš čurā trompetē, otrkārt latvijas un igaunijas kontūras. vispār tā siena gandrīz dabūja pa purnu, jo tas nozīmē, ka tas džeks cauri trompetei čurā virsū latvijai, un tas mums nepatīk. vēl esam arī ieroču speciālisti, jo sapratām, ka uz balkona esošais ķieģelis ļoti atgādina to komando ieroci, kas atgādina ķieģeli. tā sēdējām uz balkona un domājām, ka esam zinātnieki, līdz pēkšņi uzpeldēja mans dzīvokļa biedrs filips, kurš atvainojās par to, ka nav sakopis dzīvokli pēc balles. tad sacīja, ka nu ies uz darbu, un prasīja, vai tas būs ok, ja viņš visu satīrīs rītdien. es pamāju ar galvu, un viņš devās. "wtf? Tu viņam liki kārtot māju pēc savas balles?" vaicāja rembo. atbildēju, ka, protams, ne. kad viņš saprata, ka filips vienkārši pats ir izdomājis, ka tā jādara, viņš iešņauca kokaīnu, nodzēsa cigāru, iepisa visīti un izteica atzinību man. mazliet vēlāk viņš gāja mājās, uz atvadām apskāva, nenoturēja līdzsvaru, kā rezultātā ietrieca manu galvu sienā. nekas no šitā visa nepārsteidz.
vakarnakt pēc svētkiem pie manis devāmies uz klubu, kurā ierodas tikai tādi cilvēki, kas pazaudējuši visu cieņu un godu. es turpinu kačāt savas pēkšņās pazušanas prasmes, un šoreiz vienā sekundē ar rembo un vovanu mēs pazudām. tas bija moments, kad rembo saprata, ka ir pazaudējis visu godu un cieņu. tāpēc viņš pasniedza mašīnas atslēgas vovanam un lika mājās nogādāt viņu un mani. vovans uzticētājam pienākumam piegāja ļoti nopietni - aizveda līdz mājām to stulbiķi un mani aizveda ne tikai līdz durvīm, bet arī pavadīja līdz dzīvoklim, kā arī izdzēra vēl vienu aliņu. tās desmit minūtes vispār bija superīgas, jo parasti es ar viņu runāju krievu valodā, kurā nav nekādas gramatikas un daudzi vārdi ir ar krievu akcentu pateikti angļu vārdi, plus nemitīgi rembo prasu, kā pateikt šito un to. šoreiz rembo nebija klāt, bet balles noslēgumā jau ar vovanu runāju tik labi, ka viņš jau bija aizmirsis, kā ir ņirgt par manu krieveni, kas ir tik laba, ka jāiekļauj unesco pasaules kultūras mantojumā.
11.11.32 11:01
vakar man bija traks eksāmens. patiesībā tas eksāmens bija piektdien, bet, tā kā sestdienu nogulēju, tad var uzskatīt, ka piektdiena bijusi vakar.
es esmu iemācījusies to, ka man kaut kādu pirmseksāmenu stresu nav. tā tas ir kopš apmēram astoņu gadu vecuma, kad skolotāja pirms blokflautas eksāmena prasīja, vai esmu uztraukusies. tā kā biju ievērojusi, ka citi saka, ka viņiem ir baigais stress, protams, sacīju, ka ir, ir uztraukumiņš (man šķiet, ka īsti nesapratu, ko saku). un tad tā skolotāja teica, ka nekādu stresu nafig nevajag, jo eksāmens taču ir svētki, kurā ir tā brīnišķīgā iespēja parādīt, ko proti. protams, ja man nav mentāla stresa, tad kaut kas nāk vietā. parasti to kaut ko nevar nemaz pamanīt, jo parasti jau visi eksāmeni tiešām ir ātri un viegli, bet, tad, kad ir garie un grūtie (kā piektdien), tad es sevi fiziski izsmeļu tik ļoti, tik ļoti, ka šķiet, ka pēdējās trīs dienas būtu kāpusi kalnā. rakstīju trīs stundas un beigās, kad kaut kādā sarakstā vajadzēja ierakstīt savu vārdu un specialitāti, otru uzrakstīju tikai pa pusei, jo otrai pusei nepietika spēka. kad gāju no autobusa pieturas mājās (150 metru distance), pa ceļam vajadzēja apsēsties un atpūsties.
kad atkritu gultā, zvanīja rembo, lai pateiktu, ka varbūt šovakar varētu iedzert, bet vēl īsti nezina un vispār pohuj (tā viņš parasti aicina iedzert. nu, tur "man pohuj, bet, ja Tu baigi gribi..."). tā kā aiz piekusuma nevarēju salikt kopā vairāk kā 3 vārdus un man trīcēja balss, viņš nosprieda, ka eksāmens norisinājies gultā. tā apmainījāmies ar pāris asprātībām, līdz manā dzīvoklī uzradās alus kastīte un nedaudz vēlāk arī rembo, kurš solīja sadot pa purnu, ja tuvākajā laikā netaisīšu balli pie sevis. mierināju viņu ar domu, ka šovakar vismaz atnāks beibes. tā noklausījos dažus "šito es Tev točna nestāstīšu" stāstus, kā arī vēl pāris draudus dabūt pa muti, un beibes bija klāt. viena no beibēm ir sņežana, esam normālas druškas, jo es spēju izrunāt viņas vārdu un mums abām patīk ieraut. to, ka mums abām patīk ieraut, atklājām pirms pāris nedēļām. viņai līdz tam bija totāls gruzārs, jo nebija neviena, ar ko dzert un muldēt. to es labi spēju saprast - ja man nebūtu tā stulbiķa rembo, es 100% arī gruzītos. bet nu visi ir laimīgi.
tā kā rembo ir iezemietis, tad beibes, kas vēl bija skaidrā, vaicāja, ko viņš faro ieteiktu apskatīt. r priecīgi atbildēja, ka ikvienai meitenei būtu jāredz viņa dzīvoklis, jo tas esot ļoti liels. tajā mirklī es uztaisīju to seju, ko reiz sabīne taisīja, kad 22.autobusā vēlējos noskaidrot, vai latvijā autobusos smēķē. beibju skadrais prāts, protams, nesaglabājās ilgi - izvilkām melno balzāmu un ieskaidrojām, ka tas jādzer no lielām glāzēm un uzreiz, jo tāda ir tā latviešu tradīcija.
es jau sākumā teicu, ka diez vai mums vajadzētu kaut kur iet, jo, kaut arī jūtos mazliet labāk nekā pēc eksāmena, tomēr mana fiziskā pašsajūta ir tik nestabila, ka kuru katru mirkli varētu apgāzties. protams, kaut kādā mirklī devāmies dzīvē, kur šņežana vairs nebija spējīga pateikt nevienu vārdu, bet ķīniešu beibe pirmoreiz mūžā nolēma uzsmēķēt. tas bija ļoti mīļi. kādu stundiņu vēlāk ķīniešu beibe vēma, un rembo turēja viņas matus. tajā mirklī es i ahuyelled no tā, cik tas bija mīļi.
es īsti nezinu, kā es tiku mājās, bet pastāv iespēja, ka r ir gandrīz pildījis savus draudus iedot man pa muti. tiesa, viņš ir iedevis pa kājām (varbūt tajā mirklī vienkārši kājas bija tuvāk), jo tās ir klātas ar grieztām brūcēm, kuras nevar dabūt, kaut kam uzskrienot vai vienkārši apgāžoties.
vakardien kopumā nomodā pavadīju apmēram vienu stundu. un, kaut arī vakardien man bija tieši 2 dienas, lai uzrakstītu apjomīgu darbu par notekūdeņu attīrīšanas mitrzemēm, paliku guļus stāvoklī. tas nozīmē, ka šodien man ir tieši viena diena.
25.10.32 20:04 - džubars
vispār jau tie mani kurseņi ir kruti, bet ir viens izņēmums. džubars ir ieguvis maģistra grādu zivsaimniecībā, un pat tas viņa tēlu manās acīs neglābj. džubars ir no bangladešas. konste prasīja, vai bangaldeša ir indijā. no sākuma ņirdzu, bet tad apdomājos - konstes apgalvojumu nevar noliegt, jo austrumos, ziemeļos un rietumos tā robežojas ar indiju, bet dienvidos to apskalo indijas okeāns.
ir normālie musulmaņi un vēl ir tādi neriktīgie. džubars ir neriktīgais. nu, vispār uzskatīt, ka meiteņu smadzeņu kapacitāte nevelk līdzi džekiem ir pareizi, tomēr nevajag pieņemt, ka tā tas ir vienmēr un visur, jo tad var palikt muļķa lomā. vispār bija tā, ka jau no sākuma man nepatika runāt ar džubaru, jo viņš to dara tik neskaidri, ka, ja grib saprast, jāpārprasa katrs, KATRS teikums. tā jau viņam vispār varētu nepievērst uzmanību, bet pagājušajā nedēļā mēs tikām salikti vienā grupā hidroekoloģijas praktiskajos darbos. mums tika izsniegtas tabulas ar kaut kādiem datiem, un tad nu pašiem jāsaprot, kas tas vispār ir un ko ar to iesākt. šīs saprašanas laikā trīs reizes viņš ar mani sāka nopietni strīdēties par manis ieteikto darbības virzienu. tas jau būtu okei, tā vajag, bet, pirmkārt, tas nav jādara "TU NEKO NESAPROTI (JO ES NESPĒJU PIEŅEMT, KA VECENE KAUT KO ZINA LABĀK PAR MANI)!" manierē, otrkārt, pēc pirmās reizes, kad esmu guvusi oficiālu apstiprinājumu mana viedokļa pareizībai, džubaram ar saviem "TU NEKO NESAPROTI!" vajadzētu kļūt drūūūsciņ uzmanīgākam. nu, vismaz nemēģināt to atkārtot tuvākās pusstundas laikā. diemžēl viņš to nezināja un 30 minūšu laikā diemžēl man atkal viņam bija jāpaskaidro, ka viņa iedomātais ceļš ir nepareizs (diskusija bija par planktona dinamiku, ja kāds nesaprata). nepārprotiet, es nedomāju, ka ir jāgaida 30 minūtes līdz nākamajam strīdam. vienkārši ir jāpiebremzē ar tiem "TU NEKO NESAPROTI!", ja esmu pierādījusi, ka saprotu gan.
mūsu planktona darbam bija nepieciešams turpinājums, tāpēc sarunājām ar džubaru un marko (trešais grupas biedrs) satikties brīvā dienā pie manis un izdarīt to, kas jāizdara. tikšanos ar marko viņš nokavēja, pamatojot to ar: "vienkārši stāvi un gaidi!" marko diemžēl neklausīja un vienkārši atnāca pie manis. pēc stundas zvanīja džubars un sacīja, ka mums tagad jānāk viņam pakaļ uz vietu, kur mēs pat nebijām sarunājuši satikties pirms tās stundas - šo vietu viņš sev, bļaģ, bija izrāvis no pakaļas un vienkārši tur aizgājis. nospriedu, ka vieglāk būs aiziet pakaļ nekā izstāstīt, kur dzīvoju, tāpēc gājām pakaļ. ārā lija lietus. gājām, cik lēni vien iespējams. un, kad bijām satikuši mūsu biedru, informējām, ka tā darīt nevar. viņam ne prātā nenāca atvainoties, ka ir, pirmkārt, nokavējis, otrkārt, atnācis uz vietu pēc savas izvēles. vienīgi piebilda, ka viņš tak esot teicis: "you just wait there!"
beidzot sākām rēķināt. lietas ar katru uzdevumu kļuva saržģītākas un sarežģītākas, un, ja sākumā, uzreiz varēju pateikt, ka tagad darīsīm tā un tā, tad šoreiz bija jāpadomā. visi mani kursabiedri zina, ka, ja uztaisu "ieeju sevī" sejas izteiksmi un paceļu kreisās rokas rādītājpirkstu, tad nevajag vāvuļot un jāļauj man ieiet sevī, jo ir 80% iespējamība, ka tūliņ izšaušu ļoti pareizu risinājumu. to diemžēl džubars neņēma vērā, tāpēc pāris reizes saņēma aizrādījumu no marko, ka derētu pievērties, lai ļautu man minūti padomāt. tāpat viņš nespēja aizvērt savas zivsaimniecības žaunas arī tad, kad man risinājums bija rokā un mēģinju to skaidrot tos marko. tajā dienā viņš arī pateica, ka bojeviki esot pilnīgi stulbi. tas bija mirklis, kad man bija visgrūtāk noturēties, niekrāmējot viņam ar kulaku starp acīm.
rīt man būs atkal planktona praktiskie darbi, kur mēģināšu džubaram neiedot pa muti, bet pēdējo 2 nedēļu laikā tas man ir izdevies tikai tāpēc, ka atkārtoju mantru: "silvestrs stalone sit, Tev tas nav jādara!"
ar marlēnu bija tā, ka es labi apzinājos, ka mūsu kopīgais ceļojums ilgs 2 mēnešus un pēc tam mums vairs nebūs jāsazinās. ar džub
aru arī visu apzinos - būsim kursabiedri vismaz gadu, un būt kursabiedriem manā gadījumā ir būt pavisam tuvu, jo kopā esam 8 purni. tas nozīmē, ka būs daudz interesantu stāstu.
tas ir normāli, ka kurseņi viens otram prasa palīdzību, ja kaut ko nesaprot. visiem citiem, tostarp man, tas kaut kā izdodas normāli. nu, tur nav liela māksla, tas ir apmēram "vari, lūdzu, paskaidrot, kā šitais strādā?", kas sevī ietver arī ieinteresētās personas gatavību veltīt savu laiku, lai paklausītos. vakar no džubara saņēmu vēstuli feisbukā, ka tūliņ atsūtīs vēstuli, kur man, redz, esot jāpieraksta klāt dati. vēstule bija šāda.jpg:
17.10.32 08:30
marlēnai šodien dzimšanas diena. nezinu, kā lai apsveic.
13.10.32 13:12
mans ģimenes draugs oskars skolas laikā mācījās vācu valodu, bet, tā kā viņš bija slinks, tad, protams, nekad nebija iemācījies uzdoto. skolotāja kā parasti, meklējot upuri, izvēlējās vājāko punktu klasē. un tas kā parasti bija oskars. oskars kā parasti nebija iemācījies vārdiņus:
- kā vāciski ir gulta?
- nezinu.
- skapis.
- nezinu.
- galds.
- nezinu.
pēc pāris neatbildēties vārdiem oskars sāka domāt: "bļīīīn, oskar, Tu tak esi gudrs džeks, Tu tak visu vari izdomāt, jo visas valodas ir līdzīgas!" tā oskars nolēma, ka nākamo vārdu mēģinās izštukot.
nākamais pieprasītais tulkojums bija vārdam "stāvlampa". oskars sāka funktierēt: "tā, tā, tā, latviski lampa, angliski lamp, vāciski varētu būt kaut kāda lampe. pag, bet vajag stāvlampu, lampai ir jāstāv, jāstāv, jāstāv..." vēl mirklīti apdomājies, oskars paziņoja: "lampe erektion!" uzreiz pēc tam oskars, protams, tika sūtīts pie direktores, bet viņš, protams, aizgāja līdz bufetei nopirkt virtuli un skolotājai, protams, sacīja, ka ir bijis pie direktores.
nu, man tagad ir sākušies pornugāļu valodas kursi, un tur es jūtos kā tāds totāls lampe erektion, kurš kaut ko mēģina izštukot, bet sanāk tikai visādas muļķības. tā kā līdzības ar jebkuru citu valodu, kuru kādreiz esmu kaut drusciņ mācējusi, ir minimālas, tad arī vārdu un teikumu konstrukciju uzminēšana ir pat sliktāka par lampe erektion. turklāt nodarbība ilgst divas ar pusi stundas vakarā pēc četrdesmit piecām citām nodarbībām. divas ar pussy stundas ir mīīīlzīgs laiks, kurā paspēju gan ieslēgt hiperaktīva jefiņa režīmu, gan pazaudēt sejas izteiksmi un spēju vispār kaut kam sekot līdzi. godīgi jāatzīst, tas otrais ir daudz ilgāks un intensīvāks. godīgi jāatzīst, ka parasti vispār neatceros, ko mēs būtu darījuši nodarbības pēdējā pusotrā stundā.
tā kā mēs tajā grupā esam kaut kādi 25 purni, man visu laiku ir sajūta, ka ar jebkuru atbildi ir jāsteidzas, jo mūsu tak ir daudz. tā uz pasniedzējas jautājumu "traļaļaļaļaļa hobīs?" atbildēju, ka mani hobiji ir kikbokss un opera, jo tie bija vienīgie daudz maz internacionālie vārdi, ko savā "āāāā, man kaut ko prasa" panikā spēju iedomāties. lampe erektion, tacos, buritos, cornholio.
7.10.32 12:17 - veiksmes stāsts
par laimi ziluma zem acs man nav, līdz ar to neviens par to nevarēs vainot r, kurš ir nevainīgs kā jērs. sitiens ar pannu sev zem acs, protams, bija labs veiklības demonstrējums, bet es gāju tālāk un apvienoju veiklību un spēku, tātad pretendēju uz mazā komando vārdu. komando nepatika, ka tās nigerienes mašīnā bija pārāk maz vietas, tāpēc viņš no tās izrāva krēslu. nu, man nepatika, ka tik grūti slēdzas kāpņu telpas durvis, tāpēc atslēgu nolauzu. tā kā atslēga nolūza mirklī, kad atsprāga durvis, izgāju ārā un steidzīgā solī devos uz kajakošanu.
kad nokļuvu ūdensdzīvnieku skoliņā un pildīju kaut kādu herņu, mans skatiens uzdūrās blakus esošajam džeku sarakstam (saraksts ar džekiem, kas tajā dienā bijuši ūdensdzīvnieku skoliņā), kurā skaidri gaiši rakstīts, ka šajā dienā tur bijis džons konors. kas tas tas tāds? nu, es reiz veidoju kruta džeka 50 īpašību sarakstu. gribu pievienot vēl vienu īpašību - zina, kas ir džons konors. tā kā tieši pirms dažām nedēļām noskatījos terminatorus, tad tas man bija sevišķi sāpīgs pārdzīvojums. arī palūdzu kursabiedram, lai sarakstu nofočē, lai citi nevarētu apstiprināt savu hipotēzi, ka esmu pārskatījusies bojevikus un sāku redzēt fantasķiku dzīvē.
ieguvu diplomu "elīna kaut ko rubī no laivošanas", pasutinājos saulītē un devos mājup. un nebūt nebiju aizmirsusi, ka, ejot prom, esmu kāpņu telpas slēdzenē atstājusi pusi atslēgas. es gan durvis biju atstājusi vaļā, bet, ja kāds tās aiztaisītu, tad atdarīt tās varētu tikai ar laušanu, jo neko nevarētu atslēgt, jo iekšā ir iesprūdis atslēgas gabals. tad es, protams, zvanītu rembo un prasītu, vai gadījumā nevar uzlauzt manas durvis. visticamāk viņš prasītu, vai atslēgas esmu atstājusi mājās. un tad es precīzi un pilnīgi patiesi varētu sacīt: "pa pusei." bet, kad ierados mājās, kāds čaklītis durvis jau bija uzlauzis. vēlreiz urrā!
mani prieki gan nebija gari, jo pēc dažām stundām kāds vēl čaklāks cilvēks tās durvis bija arī salabojis, kas nozīmē, ka tagad netieku ārā, jo man ir tikai mazs gabaliņš kāpņu telpas atslēgu. kurš vispār te kaut ko teica par slinkajiem un lēnajiem portugāļiem? salauzt un salabot durvis dažu stundu laikā sestdienā! tas ir māris čaklais! tas nozīmē, ka tajā laba džeka īpašību sarakstā pievienoju arī "ir lauznis", jo, ja nav laužņa, mēs vienkārši nesatiekamies. visticamāk ārā tikšanas problēma gan tiks atrisināta mirklī, kad mājās ieradīsies manas dzīvokļa biedrenes, kurām atslēgas atņemšu.
katrā ziņā svarīgāks stāsts par to atslēgu stāstu vēl aizvien ir tas, ka ūdensdzīvnieku skoliņā ir bijis džons konors. turklāt kaut kāds administrators sacīja, ka viņš esot ieradies no nākontes, lai džonu konoru nogalinātu. tas nozīmē, ka tūliņ tepat uzradīsies arī īstais terminators. šī informācija man likās pietiekoši šokējoša, lai par to informētu rembo. piezvanīju un prasīju, vai viņš zina, kas ir džons konors. "nu ja." tad sāku stāstīt par šodien redzētu. pieminēju arī to, ka es esmu kļuvusi par lil komando, viņš ir rembo, tūliņ klāt būs terminators un sliktais robots.
-Tu saproti, ko tas nozīmē? Tu saproti, ko tas nozīmē? nākamie "neiznīcināmie" tiks uzņemti faro!
-nu ja.
tad rembo nodzēsa cigāru.
šīs nedēļas nogales notikumi nekādā gadījumā neliecina par intelektuāliem traucējumiem, jo kenijā viens džeks teica, ka malārijas tabletes nahuj nevajag ēst, jo ar to slimību tik un tā saslimstot tikai idiņi. nu, es arī neēdu. slimības simptomiem it kā vajadzētu parādīties 3 mēnešu laikā pēc pēdējā iepsējamā kontakta ar odiem. kopš pēdējā iespējamā kontakta pagājuši trīs ar pussy mēneši, kas nozīmē, ka intelekta pārbaudi esmu izturējusi.