šodien ārā staigājos bez zeķenēm. tas nozīmē, ka rembo baigi nemuldēja, kad solīja, ka es atgriezīšos reizē ar vasaru. atpakaļceļš bija kā laba indīga čūska - garš un raibs. uz beļģiju braucu kopā ar janku, ar kuru iepazinos tajā beļģijas lidostā, braucot uz rīgu. janka ir diezgan foršs - viņam ir konstanti sapīkusi sejas izteiksme, kaut arī, pēc viņa sacītā spriežot, nav tā, ka viņš gribētu ikvienā pilī un būdiņā ziemassvētkos novietot pa atombumbai. mūsu spējas pierunāt nav baigi labās, tāpēc izgāzās gan mans mēģinājums viņu pierunāt braukt līdz uz briseli, gan viņa centieni aizdabūt mani līdz ļežai. norunājām vēl kādreiz satikties lidostā, mums tomēr ir izteikti aviotiskas attiecības.

protams, kad ierados briselē, secināju, ka nevaru piezvanīt žoelam, tāpēc ātri vien iepazinos ar cilvēkiem, kas izskatījās pēc tādiem, kas lieto telefonu un būtu ar mieru dot savu artavu operācijā "elīna+žoels". kopā mēs to varējām, un ar 2 stundu nokavēšanos tas mazais nikolā sarkozī purniņš bija klāt, un mēs devāmies apēst kotletes, ko mana mamma bija viņam sacepusi. uzzināju daudz ko par beļģijas premjerministru, sastrīdējāmies par to, vai francijas bagātnieku nodoklis ir normāls, bijām bārā, kurš agrāk bija mauku māja, kurā bieži viesojies sartrs, gājām ar kājām uz mājām, mīzām uz ielas, un tas man beigās tā nogurdināja, ka aizmigu ar sarkanvīna glāzi rokās, kas nozīmē, ka žoela baltie palagi pieņēma sārtu toni. tas mūs izbrīnīja, jo līdz šim nebija licies, ka es kādreiz varētu saķēpāt žoela palagus.

atpakaļceļš no beļģijas uz faro bija briesmīgs, jo, kaut arī ž mani bija uzcienājis ar tabletēm, manas stulbo meņku sāpes bija stiprākas par zālēm. tā es tās divas ar pusi stundas vienkārši locījos un kunkstēju, un gaidīju mirkli, kad beidzot būsim lejā un es varētu ieiet aptiekā un nopirkt ibiķi. tas mirklis pienāca, apriju trīs ibuprofēnus, pagaidīju, kamēr beigšu trīcēt un izgāju ārā. ārā viss kā pasakā - cilvēki staigā tē kreklos, un ir skaidrs, ka kārlis kazāks savu "saule nenoriet" ir dziedājis par portugāli.
tā kā man ir brīnišķīgs dzīvokļa biedrs, viņš, protams, mani sagaidīja ar pilnu ledusskapi ar alu. tas ledusskapis vairs nav pilns.
pēdējais cilvēks, ar ko rīgā satikos, bija struncis - izcils orators, kurš mēdz plānot manu dzīvi. un tad viņš atcerējās, kā es izskatījos pērn, kad bija jābrauc atpakaļ uz amsterdamu - es jau bārā ienācu ar saraudātām acīm un, kad viņš savā cicerona manierē, drusciņ jokojoties, sacīja, ka latviešu džeki ir zajebis, es viņam sejā iebļāvu, ka tā arī ir, un atkal sāku raudāt. tad viņš man nopirka šņabi. nu, lūk, šogad viss bija galīgi citādi - mums abiem bija labs garastāvoklis un gaisma tuneļa galā, un man pat tīri labi gribējās braukt atpakaļ uz faro. no sarunas ar strunci vissvarīgākais bija tas, atklājām, kas ir mūsu sargeņģeļi un kam sargeņģeļi esam mēs.