piezīmes par man parfekto dzīvi
tad, kad arnolds švarcnegers kļuva par kalifornijas gubernātoru (governor pa angliski), ļaudis angliski viņu sāka saukt par governator, tādejādi radot prikolu ar "governor" un "terminator" savienošanu. tas ir skaisti, ka latviski to bez kāda prikola sauc par gubernātoru. prikolīgie latvieši drīz brauks pie manis ciemos, un esmu galīgi apņēmīgi sākusi mācīties portugāļu valodu, lai varētu bārā pasūtīt vienu, divas vai trīs glāzes sarkanā, baltā vai zaļā vīna. mans dzīvokļa biedrs filips jau ilgstoši ir satraucies par mani, jo, pirmkārt, manas attiecības ar alkoholu ir zaudējušas siltumu, otrkārt, esmu sākusi iet uz baseinu, treškārt, viņam bail no skaņas, kas rodas, kad trakoju ar lecamaukli, ceturtkārt, kaut arī ir brīvdienas, esmu pasākusi celties kā gailis (no rīta un ar dziesmu), piektkārt, vēl tā portugāļu valoda. tātad - viss veiksmīgai dzīvei, vēl tikai derētu katru vakaru paskatīties simtā panta preces klubu vai palasīt sartru. kaut gan to otro tomēr ne, jo es jau biju bārā, kas agrāk bija mauku māja, kuru apmeklēja sartrs. ar to pietiek, lai saprastu viņa dvēseli.

šodien atklāju vietu, kur braukšu vienmēr, kad gribēšu būt viens un lietū paskatīties tālumā. tā ir vieta, kur nekā nav, tikai šie kārkli, bet tie ir daudzu sugu šie kārkli, un šie kārkli aug galīgi slapjā vieta. un mitrzemes - tas man patīk. tūliņ youtūbē noskatīšos video "100 greatest movie insults". tā ir īsfilma par to, kā rīkoties insulta gadījumā.


pēdējās pāris dienas nespēju saprast, nafig man tā kā sūrst roža. domāju - moš kaut kāds sūdīgs dzelžūdens, kas kairina ādu. tas gan būtu neloģiski, jo ar šo krāna ūdentiņu es sadzīvoju vairākus mēnešus. kāpēc tad sūrst tagad? šodien beidzot sapratu - ir februāra sākums, un saule sāk dedzināt purnu. cūka.