alpu dakteris

5.10.32 11:23

man ir ļoti forši kursabiedri. mēs te esam 8 purni, un tas ir gana maz, lai visi labprāt kopīgi vakaros laktu vīnu un ēstu zivis, kā arī rūpētos viens par otru. nu, piemēram, tas, ka slimības laikā man uz mājām nesa dzert un ēst, kā arī piedāvāja aizsist naudu, jo kavējas mana stipendija, ir mīļi. bet vakar bija vēl mīļāk.
marko latino gatavoja vakariņas un, protams, bija uzaicinājis visu kursu. jau pa dienu sacīju, ka laikam manis nebūs, jo esmu ieplānojusi ieraut ar rembo. pienāca vakars un tieši tad, kad ātrā solī kaut kur devos, man piezvanīja karla bruni un prasīja, vai tad tiešām nenākšu. kā jau minets, tajā mriklī ātri gāju pa ielu, kas nozīmē, ka turbulences dēļ man mazliet raustījās balss. un vispār es diezgan sūdīgi protu apvienot vairākus darbus. ja man ir jāiet un jāskatās, vai eju pareizi, un paralēli jārunā, tad tā runāšana būs diezgan juceklīga. tas nozīmē, ka karlai bruni juceklīgi un ar drebelīgu balsi skaidroju, ka neieradīšos tajās vakariņās, jo dodos iedzert ar rembo. dzirdot to, kā runāju, karla bruni nosprieda, ka kaut kas točna nav labi, un uzreiz prasīja, vai viss kārtībā, jo izklausās, ka nav. es, protams, tur nē, nē, viss tiešām labi, yadda yadda yadda. tādi teksti, protams, radīja vēl lielākas aizdomas, un karla bruni gribēja noskaidrot, vai rembo man dara pāri. un, jo vairāk es tur "beidz, beidz, viss tiešām ir kārtībā", jo vairāk viņa "nu, beidz, saki, kas par lietu!". karlu bruni es, protams, nepārliecināju, bet saruna tika beigta. pēc mirkļa viņa man zvanīja atkal un teica, ka man nav jārunā pilnos teikumos, lai apkārtējie (piemēram, mans mocītājs rembo) nenojaustu, ko vispār runāju. man tikai jāatbild ar jā vai nē, vai man nav nepieciešama palīdzība. sekoju instrukcijām un paskaidroju, ka viss ok. karlas bruni balsī pilnīgi noteikti nebija pārliecības par to, ka runāju patiesību. visticamāk viņa nodomāja, ka rembo noklausās sarunu un, turot automātu man pie galvas, liek teikt, ka viss ir labi. tam, ka viss ir labi, neviens tiešām neticētu, ja ieraudzītu mani tieši brīdī, kad sēdējām bārā un man bija asaru nolieta seja. tā seja, protams, bija nolieta ar smieklu asarām, jo mēs - inteliģenti - dalījāmies savos labākajos kakāšanas, čurāšanas un vemšanas stāstos.

var gadīties, ka kursabiedru aizdomas pret rembo tikai pastiprināsies. šorīt nejauši iesitu ar pannu sev zem acs. iespējams, būs zilums. un tam, ka pēc tikšanās ar mītisko rembo man ir zila acs, jo iesitu sev ar pannu, laikam neviens neticēs.

• pisties

29.9.32 22:29 - dāvana

rīt rembo ir džimpārs, un es labi zinu, ka es dabūtu pa muti, ja man nebūtu dāvanas. man jau no sākuma bija skaidrs, ka vajag viņam uzdāvināt rembo plakātu, jo, pirmkārt, tāds vārds viņam rakstīts pasē, otrkārt, bērnībā viņa sīkā māsa viņam no sienas norāva rembo plakātu un to aizvietoja ar 101 dalmācieti. sāpes par šo zaudējumu rembo acīs redzu vēl aizvien.
tā devos uz lielāko veikalu šajā valsts galā, lai atrastu vietu, kur ir plakāti. atradu. tavu brīnumu - rembo plakāta tur nebija. parasti tajās klasiskajās plakātu kaudzēs ir vismaz muhameds ali, bet šoreiz nebija pat tā. toties bija dažādi džastini bīberi. tā nolēmu nopirkt džastinu bīberu. uzrakstu "justin bieber. never say never" aizsegšu ar kādu labu rembo citātu. iegādājos zeltītu lentīti, no kuras sataisīt ložu jostu, ko uzlīmēt virsū (tā kā man mājās nebiju šķēru, veicu ceļu cauri visai pilsētai, lai no kursabiedrenēm tās aizņemtos). vēl es labi zinu, kur rembo ir rētas un kādi automāti viņam patīk - to es uzzīmēšu. vēl tikai kādas vizmas belševicas dzejas rindiņas un viss gatavs.

• pisties

29.9.32 22:15

kaut arī žoels mani oficiāli ienīst, jo man vasaras prakse būs valstī, kuru viņš mīl vairāk par mani, tomēr pielauzu viņu mazliet parunāties ar mani, lai viņš saprastu, ka visādi citādi jau esmu tā pati vecene. beigās bija tā, ka viņš saprata, ka vispār vairs neesmu tā pati vecene. kad mēs dzīvojāmies amsterdamā, es biju totāla emocionālā miskaste, un vispār nesaprotu, kādā sakarā tāds cilvēks kā ž vispār ar mani draudzējās (oficiālā versija - jo var redzēt, ka dienās būšu ietekmīga un bagāta). lūk, šodien viņam vismaz piecreiz pateicu, ka man te iet baigi labi, un devu vismaz 10 iemeslu, kāpēc tā ir. to, ka izmaiņas ir ļoti nopietnas, viņš saprata, kad uzzināja, ka esmu sākusi arī nodarboties ar regulāru sportu (voljebals), kā arī to, ka visu laiku neņerkstu pēc latvijas (nopietni - te vēl neviens nezina, cik latvijā purvu). tajā mirklī viņš saprata, ka visi viņi "neticēsi, bet" amsterdamas stāsti ir pilnīgs nieks. tā vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz izshēmojām, ka īstenībā viņš maģistra darbu varētu izstrādāt faro, kas nozīmē, ka tad mēs atkal dzīvotu kopā kā vecajā labajā aprīlī. man jau tagad ir baigi labi, bet, ja iznāktu šitais, es no laimes pārsprāgtu.

• 2 pišas
• pisties

23.9.32 16:53 - Slimības vēsture 2

Dažas dienas pēc Rembo vakariņu indes iedarbības beigām, atradu, kur dzīvot, un, lai to nosvinētu, ar to pajoli devāmies iedzert pāris krūzītes alus. Biju noteikusi pati sev limitu, jo nākamajā rītā bija jāiet uz lekcijām. To limitu es ievēroju ļoti stingri, bet tādas stingrības nebija Rembo, kurš tad, kad sacīju, ka man pietiek, caur zobiem nošņāca: „Nedari man kaunu!” Un, protams, atnesa mazo aliņu.

Kad devos mājās, visu ļoti labi sapratu, un to pašu var sacīt par rītu. Pamodos, izslaucu govi, nositu čūsku, iestādīju ozolu, izaudzināju dēlu un devos uz skolu. Skolā iemīlējos vienā pasniedzējā un, kaut arī biju plānojusi pēc tam braukt uz pludmali, tomēr nolēmu atgriezties mājās, jo tomēr tas „Nedari man kaunu!” aliņš bija mani mazliet nogurdinājis. Tā es devos mājās, kur gulšņāju, līdz man piezvanīja Rembo, lai uzzinātu, vai man viss labi (ņemot vērā, kā ir beigušās iepriekšējās reizes, kad ieraujam, jautājums ir tikai loģisks). Lepni sacīju, ka viss ir ok, bet no Braeina Bļaģ Vilsona aicinājuma doties uz pļažu atteicos. Drīz pēc sarunas beigām izvēmos. Kad izvēmos otro reizi, par to informēju Rembo. Viņš ātri pieņēma lēmumu vairs ar mani nedzert, jo 100% gadījumu man pēc tam pilnīgi neizskaidrojami ir sūdīgi. Vienīgais variants, ko Rembo spēja izteikt kā iemeslu manai vemšanai: „Bet varbūt Tu vispār neēd?” Zināmā mērā viņam bija taisnība, jo biju apēdusi ceturtdaļbrokastis, bet sapratusi, ka nevaru ieēst un tā to atstāju līdz vakaram. Viņš arī izteica hipotēzi, ka, ja vienreiz šitā nomiršu, skaidrs, ka vainos viņu.

Tie vemšanas stāsti jau ir baigi aizraujoši, tāpēc pēc tam, kad biju sākusi vemt pliku ūdeni, protams, informēju Rembi par notikumu attīstību. Tā kā viņš ir mans aptiekārs, tad, protams, sākām pārrunāt iespējamo ārstēšanās un zāļu lietošanas stratēģiju. Iepriekš biju saņēmusi ieteikumu ārstēties ar ekstazī, bet paskaidroju, ka tas nederēs, jo visu, ko apēdīšu, visticamāk izvemšu. Tā tika nolemts, ka jāizmanto zāles, kas ir vai nu šņaucamas, vai nu pīpējamas, vai arī bliežamas vēnā, vai arī iesmērējamas ādā, vai arī uzņemamas ar domu spēku. Vispār jau būtu baigais pazors pēc tam rakstīt par to zāļu lietošanu, jo tas izklausītos pēc lepna narkomāna stāsta, nu, apmēram: „Viņš iedūra man vēnā, es hujeju.” Es nezinu, kas beigās notika, bet uzreiz pēc šīs sarunas aizmigu un pamodos nākamajā dienā, redzēju, ka gulta nav pievemta un vēnās nekas nav durts, nopriecājos, ka aptieka pa kluso nav ieradusies, un jutos vesela kā rutks.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Rembo mani mērķtiecīgi indē. Skaidrs, ka novākt viņš mani negrib, jo tās indes līdz nāvei nav novedušas, un, ja viņš gribētu mani nonāvēt, tad sen šo mērķi jau būtu sasniedzis. Otrs variants – viņš grib mani pārdot seksa verdzībā, bet pirms tam viņam mani jāsavārdzina tik ļoti, lai pati parakstītu dokumentu „Piekrītu kļūt par prostitūtu un visu peļņu atdot Rembo”. Tomēr trešais variants man šķiet visticamākais – Rembo nepatīk resni cilvēki. Viņš ir nospriedis, ka man dažus kilogramus vajadzētu nomest, un jāsaka, ka metode „caureja, vemšana, apetītes zudums” ir vienkārši ģeniāla.

• pisties

23.9.32 16:35 - Slimības vēsture

Faro dzīvo viens tāds Rembo, ar kuru vienu dienu devāmies man meklēt dzīvokli, bet beigās neatradām nekādu dzīvokli, bet gan, strādājot pie tā visu dienu, piedzērāmies. Tas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja vien no rīta nebūtu milzīgās atšķirības mūsu abu pašsajūtās. Kamēr es miru nost, tikmēr Rembo jau astoņos no rīta bija izslaucis govis, pabarojis cūkas, nositis čūsku, iestādījis ozolu, izaudzinājis dēlu un uzvarējis LTV šovā „Lauku sēta”. Tās dienas vakarā viņš man piezvanīja, lai noskaidrotu, vai esmu dzīva, jo, kad atvedis mani līdz mājām, novērojis, ka es tuvākajā laikā varētu atlikt kātus. Kāpēc bija tā, ka Rembo viss bija okei, bet pie manām durvīm klauvēja nāve? Viss skaidrs – manam dzērienam piebērts cirvis.

Pēc divām dienām Rembo uzrīkoja tik labu mielastu (sardīnītes), ka jau pirms mielasta beigām sāku justies sūdīgi. Pieļāvu, ka nepatīkamās sajūtas vēl aizvien ir saistītas ar paģirām, bet, kad nokļuvu pagaidu mājās, sapratu, ka tā viss nav. Esmu saindēta ar paiku.

Jau Cicerons senajā Ķīnā ļaudīm mācīja, ka caureja nav nekas briesmīgs, jo būtībā tā ir sevis attīrīšana, bet šoreiz pavadījumu spēlēja drudzis. Nu, tas bija tāds drudzis, ka no sākuma gulēju ar trim segām (ārā ir +28 grādi) un šausmīgi salu. Tad vienā minūtē iestājās lapkritis, visas segas aizmetu un manu ķermeņa grādu skaits strauji tuvojās laba šņabja grādu skaitam. Sāpēja acis, lauza kaulus, un es no sirds gribēju padzerties, bet rokas bija tik vājas, ka vienkārši nevarēja paņemt ūdens pudeli. Apmēram šajā mirklī nobijos, ka moš točna mirstu, tāpēc gribēju zvanīt Rembo, lai ved mani uz slimnīcu, jo šobrīd ir tiešām ļoti, ļoti, ļoti sūdīgi. Kā nekad. Tomēr manī atradās kaut kādas saprāta paliekas – sapratu, ka visi tie drudži daudzkārt drausmīgāki šķiet vienatnē. Un jā – es biju vienatnē. Labi, ka beigās nepiezvanīju, jo būtu pazors. Pazors būtu dubults, jo klausulē būtu raudājusi. Vēlāk atcerējos, ka man bija tik slikti, ka domas pa galvu skrēja nevis latviski, bet franciski (pēkšņi zināju vairāk nekā 10 vārdu). Tas nozīmē, ka būtu raudājusi klausulē franciski. Tātad pazors būtu četrkāršs.

Visu nakti nebiju gulējusi, kā arī tualeti biju apmeklējusi četrreiz vairāk nekā visi koju iedzīvotāju kopā, bet tas viss man bija pohuj no rīta, ka beidzot atkāpās tas drudzis. Ar steigu izdzēru visu ūdeni, lai kompensētu šķidruma zudumu, bet pēkšņi sapratu, ka dirsā ir - vairs nav, ko dzert, bet uz veikalu nu es točna nevaru aiziet. Nolēmu, ka man tomēr pohuj, jo gribu mazliet atpūsties. Tā atpūtos, līdz sazvanījos ar kursabiedrenēm, kuras, uzzinājušas, ka man dirsā ir, nolēma atnākt ciemos un atnest man ūdeni un rīsus, kas arī kļuva par manu barību turpmākās trīs dienas. Šī rīcība bija tiešām ļoti mīļa.
Man bija kļuvis pietiekoši labi, lai piezvanītu Rembo un informētu, ka no viņa greznajām vakariņām man bija tik sūdīgi, ka gandrīz nomiru. Tā vietā, lai viņš sacītu, ka visiem bija sūdīgi, jo viņš laikam nopircis vecas zivis, viņš paziņoja, ka es tāda esmu vienīgā (viss skaidrs – inde piebērta tieši manai paikai), un tā kā tāds Braiens Bļaģ Vilsons paprasīja: „Yo, baby, negribi braukt uz pludmali?” Paskaidroju, ka, kaut arī man paliek labāk (nav drudža), sajūta ir gana nestabila, lai kaut kur vispār varētu iet.

Pēc dažām stundām jutu, ka drudzis grib nākt atpakaļ, tāpēc pohujā par pazoru, kamēr vēl nav jāsāk raudāt, zvanīju Rembo un lūdzu, lai viņš atved man kaut kādas zāles (kuru man līdz šim nebija bijis). Rembo atveda zāles, ieraudzīja sagrīļojušos mani un pēc purna saprata, ka laikam viss tas „es eju bojā” nav prikols. Blenza, blenza, līdz norādīja, kā jārīkojas tālāk: „Ja Tev paliek tiešām sūdīgi – zvani, vedīšu uz slimnīcu. Ja arī nevedīšu, vismaz neļaušu nomirt vienai.” Tas bija samērā mīļi.

No tām zālēm vismaz turpmākās nakts laikā labāk nepalika, toties bija pienācis laiks, kad man jāvācas ārā no kojām. Tās pašas kursabiedrenes, kas atnesa ūdeni un rīsus, teica: „Nemīz, paliksi pie mums, kamēr izveseļosies un atradīsi kaut ko citu.” Domāts – darīts.
Beigās sanāca, ka Rembo vakariņas lika par sevi manīt 3 dienas, kuru laikā nevarēju ēst neko citu kā plikus rīsus, pliku maizi un pliku ūdeni, kas man lika it skaidri apzināties, piemēram, sīpola smalkās garšas nianses. Izmēģināju arī pliku kuskusu, bet tas nebija viedi darīts. Šķiet, vissāpīgākais moments bija tad, kad it kā jau viss bija normāli, bet vēl nedrīkstēja ēst neko normālu, un bijām aizgājuši ar puikām un meitenēm uz kaut kādu krutu ūķi, kur deva nenormāli smaržīgas zivis. Visi laka vīnu, un man kāds zēns prasīja, kāpēc neēdu un pat nedzeru. Viņš pat īsti nesagaidīja atbildi, kad pats jau bija nospriedis, ka man ir kaut kāda hardcore diēta, kas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, bet tas, cik stingri turos pretī kārdinājumam – vo, tas ir zajebis.

• 3 pišas
• pisties

10.9.32 00:56 - porn

Man – Latvijas patriotei – to grūti atzīt, bet gadu dzīvošu Pornugālē. Man – heiterim – to grūti atzīt, bet vienas dienas laikā šī ideja man pat ir tīri labi iepatikusies. Tas ir pārsteigums ne tikai man, jo, kad uzrunāju Tāļuku skaipā, viņš jau bija gaidījis kaut kādu īgnu gaušanos.
Pēdējā gada laikā esmu uzzinājusi, kas ir īsti džeki. Tāds ir, piemēram, Dario, kurš tad, kad man Amsterdamā bija salūzis ritenis, uz ielas nozaga man jaunu, kā arī ieradās mani sagaidīt Lisabonā, kurai ar viņu ir visai maz sakara. Ja citi pilsētas viesi tika sagaidīti ar uzrakstiem „Mr. Sarkozy”, „John” un „Shell”, tad mani Dario sagaidīja ar uzrakstu „drunk” un alus bundžiņu. Pie tiem īstajiem džekiem gribu pieskaitīt arī savu trīsgadīgo dēlēnu Tālīti, kurš ne tikai man nopirka biļeti no Nīderlandes uz Latviju, bet arī atbrauca pats pakaļ.
Lieki nekavējoties, protams, ar Dario devāmies dzert, jo, sekojot savam principam nelietot vietniekvārdus, viņš paziņoja: „Is my birthday!” Turklāt doma, ka es par hosteli varētu maksāt naudā, nevis dzērienos, viņu pamatīgi biedēja. Pabijām vairākos Lisabonas sliktākajos bāros, bet beigās, protams, atradām indiešu veikalu. Tā rezultātā Dario paziņoja, ka viņa karstākā vēlēšanās ir kādreiz iedzert ar mani, Konsti un Mētri kopā, bet no rīta nevarēja atrast brilles.
Cēlāmies (ar) agri, jo priekšā bija liela diena – bija jāatklāj, ka Lisabonā nesalst līdz kaulam, kā tas bija dienu iepriekš Helsinku lidostā, kurā sēdēju mētelī un kājas ietinu frotē halātā. Vazājāmies apkārt, ēdām kalmārus, nepiedzērāmies un atklājām risinājumu tiem cilvēkiem, kuri ļoti grib dziedāt Makarenu (es), bet nezina vārdus (es). Tiem ļaudīm Makarena jādzied ar „Wonderwall” vārdiem. Savaldzinājām arī kādu suvenīru pārdevēju, kurš nolēma mums uzdāvināt kaut kādas herņas, ko likt ap roku. Dario viņš uzdāvināju aproci, kas sniegs ilgu dzīvi un labu seksu, bet man gribēja dāvināt tādu, kas aizsargā no ļaunas acs. ES saprotu, ka dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet Jums nešķiet, ka bišķiņ negodīgi? Kad paziņoju, ka man pohuj par to ļauno aci, momentā dabūju to pašu, ko Dario - ilgās dzīves un labā seksa aproci.
Sapratām, ka neviens no mums nav pateicis Žoelam – manam vīram -, ka bezsakarā satiksimies Portugālē, tāpēc uzņēmām bilžu sēriju, kurā viss liecinātu par to, ka esam Lisabonā un tas ir tieši tagad. Galerijas nagla bija bilde „Žoela reakcija, šito visu uzzinot”.
Sasildīju kaulus un devos sildīt vēl tālāk uz dienvidiem, kur mani sagaidīja Mētras fāčuks ar salmu cepuri un Latvijas karodziņu.
No rīta Lisabonā Darčiku modināju, dauzot ar augstpapēžu kurpi pa pieri. Tās kurpes es nopirku, lai varētu notēlot vēsu un augstprātīgu Ziemeļeiropas sučaru, kas man būs jādara rīt, kad došos uz universitāti nodot uguņus par to, ka man rokās nav ne dzīvesvietas atslēgas, ne arī kāda apjēga par to, kur tad tā vieta būs. Un sučaru priekšā ikviens sāk strādāt.

• 3 pišas
• pisties

19.8.32 18:50 - tie paši vēži citās kulītēs

kopš esmu dievzemītē, katru nedēļu braucu uz pāķiem, bet nevienu reizi nepaspēju kārtīgi pamakšķerēt, kaut arī uz pagājušās nedēļas izbraucienā uz latgali līdzi bijām paņēmuši divas makšķeres un koferīti ar jauniem āķiem un citām zarazām. pa dienu mums nebija laika makšķerēt, jo ar krāctiņu kāpām skatu tornī, lai skatītos uz upīti un saliņām, bet naktī nevarēja makšķerēt, jo bija tik auksts, ka visi kopā dejojām sasalsu un nekapājām ārā, bet gan pirtī.
jau pērnajā gadā kārļa fāčuks raimis bija sakoļījis šarmu ar bērniem uz vēžošanu. toreiz viņi nenoķēra ne plika graša, bet raimi vēžu vells nebija licis mierā, tāpēc viņš uzstāja, ka jābrauc atkal uz salacu. domāts - darīts. ir tā, ka es vispār salacu uzskatu par zajebis upi, jo tur ir laši, un laši bomžu upēs nedzīvo, tas ir galvenais iemesls, kāpēc bomži neēd suši. uzcēlām teltis (es ne, jo man līdzi bija tikai telefons un kurpes) pļaviņā pie kaut kādiem kristīnes paziņām, kas, nojauzdami, kas esam mēs, pirmajā dienā drošības pēc nemaz ar neparādījās. kad tuvojās tumsa, bija jānoķer kāda zivtiņa, ko ielikt vēžu murdos, un tieši tad, kad maurojām tā, ka zivju policija mūs ieliktu vienā kamerā ar pussy riot, šarms noķēra sapaliņu. tas bija tik liels sapals, ka ar katru stāstīšanas reizi kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz beigās 5 reizes pārsniedza latvijas rekordu. kamēr šis mazulītis tika griezts, šarms noķēra breksi, bet breksis bija sev iekšā ieķēris āķi. t.i. - āķis bija norīts, tāpēc nolēmām, ka nedrīkst laist atpakaļ, jo viņš lēni un sāpīgi tāpat aizies uz nāves zemi, tāpēc es - humānā palīdzība - piepriedu breksim nevis lēnas un mokošas nāves spriedumu, bet ātras un nesāpīgas nāves spriedumu - uzliku to breksi uz dēļa un ar vienu pagales sitienu nositu. tā raimis mani iecēla par oficiālo zivju bendi.
iepriekšējā vēžošanas reizē neviens nenoķēra neko, bet šoreiz mēs katrs vismaz tikām pie vēža, vienu no tiem šarms noķēra ar makšķeri. kad visi aizgāja gulēt, notika tas, kas parasti notiek, kad visi aiziet gulēt - mēs ar šarmu turpinājām plītēt. kā parasti, apvienojām patīkamo ar lietderīgo - apmēram piecas stundas pavadījām ar mazo aliņu un makšķerēm. tas bija vājprātā skaisti un, ja es vēl kādreiz būšu ilgstoši prom no latvijas, mūžīgi atcerēšos to miglu, kas burāja pa upi. tā migla uzradās un pazuda, uzradās un pazuda, un man točna likās, ka no tās upes ceļas, nezinu, mīlestība. ap deviņiem no rīta, kad spainis jau bija pilns ar zivju zupu, bet pudeles bija tukšas, es uzstāju, ka jāiet beidzot gulēt. šarms beidzot piekrita. kamēr gājām līdz teltīm, protams, apgāzāmies, kas radīja ekstāzi. tā gulējām zemē un ņirdzām, līdz piecēlāmies, bet, tā kā pārāk traki ņirdzām, atkal nokritām zemē. un tā apmēram 16 reižu. gājiens līdz teltīm izrādījās tik jautrs, ka miegs bija pazudis un nolēmām iebraukt ar laivu salacā vēlreiz izčekot vēžu murdus. bijām pietiekoši lielā tūtā, lai no sākuma brauktu vienkārši uz riņķi, bet, kad redzējām, ka raimis jau ir pamodies, tomēr saņēmāmies un vismaz no malas visnotaļ pienācīgi pētījām murdus. pusi nevarējām atrast. te pēkšņi šarms ieraudzīja nēģu taci un sacīja, ka mums tagad vajadzētu ar gumijas laivu izbraukt tam cauri. ieraudzīju, kā tur šņāc ūdens, tāpēc informēju viņu par to, ka tā ir debila ideja. taču beigās es tiku pierunāta. galvenais arguments - Tu esi dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris, iebraucot ar laivu nēģu tacī? šī ideja pat sāka likties brīnišķīga, līdz bijām 1 metru pirms tača, laiva tika sagriezta, tāpēc vairs nekontrolējām situāciju, zliukt, zliukt, ar laivu atsitāmies pret tiem kokiem, nogāzāmies lejā no augšas, atvērām acis un bijām dzīvi. pirms tam bijām paģībuši no bailēm. dienu vēlāk mājas īpašnieks mums vaicāja, vai iebraucām tur, jo tikām tur ierauti. nu, mūs neviens neierāva, ierāvuši bijām mēs paši. tā viņš mums prasīja, jo pats vienreiz esot bijis ierauts un izdzīvojis tikai tāpēc, ka krastā bijis bratans, kurš pamanīja, ka viņš ir iespiests starp gultni un laivu. tā mēs sevi pārliecinoši pieteicām pasaules idiotisma čempionātā.
no upes tikām ārā nevis caurs kaut kādu piebraucamo herņu, bet gan cauri zālēm. vietu, kur vilkāmies ārā, varēja pamanīt arī dienu vēlāk - mēs tiešām vilkāmies aiz kalmēm. kad atnesām laivu atpakaļ (tad piecēlusies bija arī kristīne, kas to visu diemžēl fotogrāfēja), ķērāmies pie zivju dīrāšanas. tas mani nokausēja līdz pēdējam, tādēļ devos gulēt.
rīts (diena) sākās drūmi - mašīnā, kur gulēju, iebrāzās aiga, edžus, kristīne un sarkani vēži, kas nu bija jāēd. citi spīles knieba pušu ar knaiblēm, bet, tā kā es nepamanīju nevienu un neko, es spīles kodu ar saviem asajiem zobiem. kad atkal pamodos, gatava bija aromātiskā zivju zupa, kura bija tik garda, ka to ēdām ne tikai mēs, bet arī mušas. gatavs bija arī šarms, kas beidzot bija atplīsis un uzsācis dedzināt savu seju saulē. es mīlu salacu.

• pisties

5.8.32 23:16 - man patīk būt pāķos

kad mincīši bija aizbraukuši prom, satikāmies ar konsti, lai kopīgi dotos uz deģenerātu pludmali. vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz uz ielas atradām litru zaļās markas šņabja (neattaisītu). to, protams, paņēmām, bet, tā kā baidījāmies, ka uzreiz to varētu arī iztukšot, bet vispār plāns ir attīrīties, atdevām to bokišam, lai noglabā līdz mirklim, kad dzersim un filmēsim ugunsgrēku. nu, ceturtdien tas notika - http://www.youtube.com/watch?v=F7ocB8-Ijcs&feature=youtu.be
rīts pēc filmēšanas bija ļoti grūts, bet tā mums - māksliniekiem - ir. pat nepaspēju sagaidīt samontēto versiju un aizbraucu uz kuivižiem. pa ceļam nejauši nokļuvu latvijas televīzijas ziņu dienestā, kur, mani ieraugot, cilvēki nodziedāja himnu un gribēja uzzināt, vai par šo ekskursiju tiks rakstīts texxxts. diemžēl tas nenotiks, jo novēroju, ka viņiem uz galda stāvēja 2 neidzertas šampanieša pudeles. tajā istabā ir ap 20 purnu. un viņi nebija spējīgi izdzert 2 pudeles. tādiem texxxtos vietas nav. bet ne par to. ceļā uz kuivižiem iepazinos ar valdonkuli, kas kļuva par nozīmīgāko nedēļas nogales notikumu. viņš visu ceļu runāja par to, ka esot ļoti pārstrādājies, tāpēc vakarā piedzeršoties. no rīta viņš atzina, ka tas neesot izdevies - esot izdzēris tikai 400 gramu.
devāmies uz dzimtas salidojumu, kur apmēram 2 stundu laikā puse jau bija pilnīgā pālī (tas ir ap pieciem pēcpusdienā), bet viņu starpā nebiju es. oficiālie iemesli nedzeršanai bija dažādi: man ir 16 gadu, man jābrauc ar mašīnu, es esmu stāvoklī, lietoju antibiotikas, turklāt man ir baigās paģiras. šķiet vistuvāk patiesajam iemeslam bija pēdējais. lai nu kā, gan es, gan dzintris, gan valdonkuls ar kundzi ļoti priecājās par to, ka mums jātinas prom, lai sagaidītu loginu pie kuivižu veikala, jo nupat jau bija sācis spēlēt kaut kāds šlāgermūziķis, un tas nozīmē, ka laiks doties.
sagaidījām loginu, aizgājām uz jūru, lai logina var paplunčāties, un bija pienācis laiks sēsties pie kapājamā galda. pa to laiku valdonkuls bija piedzēries un gribēja nākt runāties. tas ir ļoti labi, jo vakara gaitā viņš uzstājās ar vairākām svarīgām tēzēm, piemēram, lika dzintrim koļīt sandru glāzupu, jo viņa tak ir simpātiska sieviete. valdonkuls bija ļoti jautrs visu vakaru, bet kulmināciju viņa uzstāšanās sasniedza pašās beigās, kad viņš paziņoja, ka jāiet prom, jāaizslēdz pirtsonkulis. pie viena tika noskaidrots, ka jādara arī kaut kas ar govju skapi, kā arī atklāts latviešu fundamentālisms - tas ir auseklītis, kas sastāv no govs, kazas, zirga un pļavas, un viņiem visiem vajag iemācīt ekseli, lai viņi tajā kūtī varētu aprēķināt izslaukumu. un džilindžera pauti - tie pa gaisu!. neilgi pirms tam viņš bija aicinājis dzintri doties uz kādu salacgrīvas klubu, kurā notiekot ballītes līdz pieciem rītā, bet dzintris atteica, jo viņam mugurā vien liels treniņtērps. valdonkulis to neuzskatīja par problēmu: "jo lielāks treniņtērps, jo lielākas krosenes! es varu iedot arī cepuri!" žēl, ka ar lielajiem treniņtērpiem un krosenēm uz klubu nedevāmies, toties priecājos, ka loginai parādādīju, kas īsti ir kuiviži un kā cilvēku tur uzvedas.

• 2 pišas
• pisties

28.7.32 16:33

kad žoels ieradās pie manis, protams, pirmā lieta, par ko tiku informēta - jaunumi francijas politikā un fakts, ka fransuā olāns vispār nav prikoļns džeks. pārrunājām jaunumus nikolā sarkozī dzīvē, un manā istabā atradām kaut kādu nikolā sarokzī sūtītu apsveikumu, par ko mēs visi bijām nesaprašanā.


šorīt žoelam, dario un eli paziņoju, ka viņus nemodināšu, jo man vairs nebija spēka - spēku pazaudēju kaut kur starp vakardienas čačas glāzītēm. uz čačas glāzītēm bija uzaicināti texxxti, jo tas ir latvijas svarīgākais medijs, un texxxti līdzi paņēma arī žoelu, dario un eli (neviens nav no portugāles), kā arī manu bratanu un māsu. tā bija ļoti laba kompānija, jo vispār ir praktiski neiespējama. kamēr tika gaidīta mūsu ierašanās, tikmēr apmēram 4 cilvēki pienāca klāt manam bratanam, lai uzzinātu, kad viss sāksies. kāpēc viņam? jo viņš esot izskatījies pēc apsarga. īsi pirms čačas svētkiem bijām atmetuši domu par okupācijas muzeju un iemainījām to pret peldi vietā, kur pulcējas deģenerāti. par deģenerātu redzēšanu ž, d un e bija ļoti priecīgi, jo aizvadīto dienu laikā esot satikuši tikai visādus indie spīdekļus. mums ļoti vajadzēja atsvaidiznāties, jo iepriekšējā naktī biju parādījusi, kā latvijā cilvēki ballējas. ceturtdienas vakara piemērs bija ļoti labs - kad balle i love you sasniedza karstāko punktu, cilvēki publiski izģērbās un kaut kāda vecene mēģināja nokoļīt žoelu. viņš atzina, ka tas, ka viņš ir viņu nesis - jā, tā ir visai primitīva koļīšanas metode. bet no mums jau neko vairāk nevar gaidīt, jo pirms tam bijām braukuši no sēnītes ar autobusu un dzērām divlitrīgo pirts alu.

būt sēnītē bija zajebis. žoels visu dienu čīkstēja, ka vajagot izīrēt laivu. kad bijām mazliet ieķemmējuši drosmei, to arī izdarījām. diemžēl stundas laikā bijām veikuši apmēram 20 metru attālumu, jo, lai arī divi no 4 laivas purniem ir ahujennie hidrologi, tomēr saprast to straumi nemācēja neviens. iespējams, ka cilvēki, kas skatījās malā, tik lielus idiotus sen nebija redzējuši. murjāņos notika vēl kas neredzēts - čilojām bārā "vīganti", kurā, paldies dievam, absintu nenopirkām. protams, vienā mirklī žoels un dario aizmiga uz galda, bet tā tiešām notiek visu laiku - viņi aizmieg visur. pie blakus galdiņa sēdēja kāds kungs, kuram paprasīju pareizo ceļu uz lojas klintīm. viņš sacīja, ka ceļu jau varot pateikt, vienīgi izskatās, ka tie tur nebūs nekādi gājēji. kad bija izskaidrots ceļš, piegāju pie galdiņa, divreiz sasitu plaukstas, ar vieglu rokas kustību norādīju, ka jāceļas augšā, un tā arī notika. ceļa skaidrotājs apjuka un nodročīja.

skaists skats bija arī tas, kā dario iekrita gaujā. viņam virsū apsēdās muša, un, kaut arī tā nebija smagāka par trijiem kilogramiem, dario nenoturēja līdzsvaru un iekrita gaujā. nezinu, kas ir labāk - tā iekrišana gaujā vai tas, ka viņš tajā dienā pazaudēja ne tikai līdzvsaru, bet arī apenes. brīnums, ka i love you viņš nepazaudēja kreklu, jo vēl aizvien ļaudis, kas bija bijuši šajā ballītē, meklē savas novilktās drēbes.

kad dzīvoju amsterenē, vispār biju pazaudējusi spēju intensīvi smieties. kad biju kenijā, to izjutu baigi, baigi, jo tad, kad visi apkārt ņirdza, man vienkārši nesanāca. tagad viss ir labi, jo es atkal protu ņirgt tik intensīvi un īsti, ka no malas šķiet, ka manas acis ir sapuvušas.
šorīt atvadoties, žoelam sacīju, ka man vēl aizvien nešķiet, ka mēs jau dažus mēnešus dzīvojam dažādās valstīs. un vispār nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tā sajūta varētu mainīties. ā, un ņurcīt viņa krutos matus atkal bija baigi forši. un klausīties to, kā dario profesionāli dzied makarenu, arī.

kaut arī viņi spītīgi gailenes sauca par gonzales, viņiem ļoti patika, kā mana mama gatavoja ēst. tāpēc pirms braukšanas prom ierakstījām audiosveicienu - žoels tajā runā franciski, bet dario dzied makarenu.

• 5 pišas
• pisties

22.7.32 18:05 - 100 best romantic comedies

kad biju pēdējās vai priekšpēdējās, vai priekšpriekšpēdējās rīgas brīvdienās, iekritu akacī un nevienu vārdu nerakstīju, jo viss laiks vienkārši bija aizņemts ar aktīvo atpūtu. tagad es neesmu nekādās rīgas brīvdienās, tagad es te dzīvoju, un esmu izdomājusi, ka šobrīd rīgas eiforija ir beigusies un ir vienkārši stabils laimīgums. tāpēc vien ir jāraksta - tad, kad būs kaut kāds gruzārs, varēs palasīt un domāt, ka tas nu gan ir bijis kruti.
pēc poziķa disenes gājām meklēt šarmu un aigu un, kad saņēmām sitienus ar čiekuriem sev pa muguru, sapratām, ka šarms ir atradis mūs, pirms mēs esam atraduši viņu. sapakojām viens otru un pisām uz costa del sol. varbūt es arī bijusi izdzērusi vairāk nekā kārlis (tas gan nav sevišķi grūti sasniedzams, jo kārlis nedzer), tomēr man vajadzēja tēlot viņa mammu un pierunāt viņu nebraukt miegā. brīnumainā kārtā pa ceļam nenositāmies, bijām dzīvi, pat vēl labāk - atradām mājās kasti ar alu.
no rīta paspējām aprīt puskilo frī kartupeļu un aiziet uz kafejnīcu otrās brokastīs. tā kā veicām visnesakarīgāko pasūtījumu viesmīles mūžā, tad drīz vien mūs sāka meklēt menti, tapēc pieņēmu lēmumu iekāpt vilcienā un braukt pie izsitēja filipa.
kaut arī pasaules vienaldzības galvaspilsētā beidzu dzīvot aprīlī, tik un tā vēl aizvien mentāli dročīju par to, cik jauki un rūpīgi ir džeki te. kamēr braucu uz rīgu, sāka līt, tāpēc piezvanīju filipam un palūdzu, lai atnāk mana pakaļ uz staciju ar lietussargu. kad ierados rīgā, lietus jau bija mitējies, bet filips jau čāpoja man pretī. tas ir mīļi.
uztaisījām sev vistu pikniku uz balkona un sākām savu kinovakaru - gaidot mani, filips imdb bija meklējis 100 best romantic comedies. viņš jau bija nostraumējis filmu ar hjū grantu un drū berimoru, bet es izvēlējos arī filmu par to, kā divi džeki kļūdas pēc nonāk uz geju kruīza kuģa (jo man patīk ūdens, bet filipam - geji). ziniet to klasisko stulbo komēdiju kadru, kur resns džeks neveikli bēg no kaut kā, pa ceļam apgāžot lietas? nu, tādu kadru tur bija dahuja, kas ir viens no iemesliem, kāpēc imdb lietotāji šo filmu vērtē ar 3.6 zvaigznītēm. mēs - kinokritiķi - to novērtējām ar 10. tad noskatījāmies filmu ar hjū grantu un drū berimoru un nesapratām, kāpēc drū berimora beigās piedeva hjū grantam, jo viņš pat nebija īsti atvainojies par to, ka pateicis ļaunas lietas. tālāk mēģinājām leslija nīlsena komēdijas, bet abas bija tik sūdīgas, ka nosliecāmies par labu jūtūbes video. iespējams, leslija nīlsena filmas nepatika arī tāpēc, ka žubrowka jau bija beigusies. jūtūbē izgājām cauri mūzikas vēsturei un secinājām, ka guns`n`roses "november rain" klips ir ne tikai ļoti kristietisks, bet arī ļoti nopietns un sarežģīts, jo tajā attēlota visa dzīve. arī atklājām, ka andrea botičelli ir apdedzinājis acis, jo ļoti daudz tās tur ciet un, kad atver vaļā, nespēj nofokusēt skatienu. tā kā es tajā kenijā apdedzināju acis, tad es zinu, kā tas ir. arī redzējām jaunu brūsu vilisu lāci. bet tas nekas, jo viņš arī tagad ir jauns. tapat kā mēs - skaisti, gudri un mūžam jauni.

• pisties

13.6.32 12:32 - Mārtiņš Sirmais Kenijā

Kad Alekss mani atstāja Mwalā, viņš sacīja, ka ļoti cerot, ka mēneša laikā pieņemšos svarā par 5 kilogramiem. Vakar speciāli uzvilku visīsākos šortus, lai viņš varētu novērtēt (vienkārša svēršanās nederētu, jo nezinu, cik svēru pirms tam, laikam drusku virs 30). Alekss labi atcerējās par tiem pieciem kilogramiem, tāpēc, ieraudzījis mani, lika piecelties un pagriezties, un secināja, ka nekas nav mainījies. Te gan viņš muld, jo ir mainījis tas, ka esmu labi iesauļojusies, domāju, ka Kačkam patiks, jo laba iesauļošanās bija pirmais, ko viņš pamanīja pirms kaut kādiem četriem gadiem, kad atgriezos no ģeoloģijas prakses. Kopš tā laika Kačka ir Saules dievs.

Aizvakar ar Aleksu atkal braucām uz Nairobi Universitāti, kurs vairs neesmu senoir member, bet gan retired member, tāpēc braukšu atpakaļ uz Latviju, kur aizvadīšu laimīgas vecumdienas. Pa ceļam stātīju, kā man gājis Mwalā. Nospriedām, ka uz turieni būtu jānosūta divi darbinieki – viens, kas liktu vietējiem zemniekiem saprast, ka viņu zināšanas ir ļoti vērtīgas un ka ir vērts mācīties vienam no otra, nevis tikai no baltiem cilvēkiem, otrs – cilvēks, kas iemācītu flirtēt. Tās ir drausmas, kā viņi to dara! Es īsti nevaru dusmoties uz tiem, kas divpadsmitos dienā jau izcīnījušies ar astoņiem aliņiem (šos ļaudis es cienu), bet, ja atnāk kaut kāds vietējais zemkopības ministrs un momentā ar acīm mani izģērbj, tad tādam gan ar celi gribas iemaukt pa olām. No šī atkratījos, kad viņš prasīja, vai vakarā negribu atnākt uz tirgu iedzert (tirgus ir kultūras centrs). „Izklausās kruta, labprāt, es tikai paprasīšu, cikos Semjuels var nākt līdzi,” es priecīgi atbildēju. Semjuels ir zemnieks, pie kura dzīvoju, tātad - mans Kenijas tētis. Pajoļa smaids dzisa.

Kad uz universitāti bijām aizveduši aptuveni 2 tonnas augšņu paraugu, atcerējos, ka pirms dažām nedēļām Alekss man solīja, ka aizvedīs uz augļu tirgu, kur būšot tādi augļi, kurus es vispār neesmu redzējusi. Nākamajā dienā viņš brauc uz pāķiem, tāpēc pastāv liela iespēja, ka vairs te neredzēsimies, tāpēc viņam atgādināju par šo solījumu. Lai viņš nesāktu ņerkstēt visādus tur „bāc, tagad riktīgi nav laika”, uzreiz turpināju ar to, ka, ja viņam tagad nav laika, tad viss ok, var jau arī nevest, es sapratīšu, vienīgi, ja viņš mani aizvedīs, tad paliks atmiņā kā džeks, kurš kaut ko apsolīja un to arī izdarīja, bet, ja ne, tad, nu, pats saproti. Pēc desmit minūtēm bijām tirgū, kur pretī skrēja pārdevējs ar kaut kādiem apelsīniem un banāniem. „Bērnu spēles!” es viņam sacīju. „Parādi kaut ko, ko es neesmu redzējusi!” Parādīja arī. Viņš ne tikai deva nogaršot visu, kas viņam pašam bija, bet arī izveda cauri visam tirgum, lai parādītu to, kā viņam pašam nav. Tā kā viss bija jānogaršo, tad biju pilna kā Šlesera lidosta. Tā rezultātā mājās pārrados ar diviem maisiem, kas bija pildīti ar kaut kādiem 10 dažādiem augļiem, kurus tiešām pirms tam nezināju. Kaut arī biju jau pilna, turpināju iesākto rīšanu, kuru apstādināja cukurniedres, jo tad, kad pakošļā vienu gabaliņu, ātri vien gribas aizrakstīt vēstuli Dievam, lai vispār aizliedz visu, kas nav čipsi vai jēla liellopa gaļa. Tas likumsakarīgi beidzās ar aptuveni 26 stundu ilgu caureju. Vēlreiz urrā!

Tagad var uzksatīt, ka es reāli rubīju Kenijas paiku (t.i. – varētu veidot raidījumu „Mārtiņš Sirmais Kenijā”) ne tikai tāpēc, norāvos no tā augļu tirgus, bet arī tāpēc, ka mēnesi diendienā ēdu vienu un to pašu Kenijas paiku. Brokastīs ir jāēd maize ar sviestu (5 šķēles), pusdienās – rīsi, kideri (pupiņas ar vārītu kukurūzu) un boga (apmēram mērce no vārītiem tomātiem, kartupeļiem un paprikas), kam seko tonna augļu, vakariņās – ugali (tāda kā cieta kukurūzas miltu putra) ar ceptiem kāpostiem un liellopa gaļu. Tā kā to ēdu katru dienu, tad laiku pa laikam jutu, ka manā vēderā sāk augt kukurūza. Kad sāku just, ka man reāli pietrūkst piena produktu, devos uz tirgu tā meklējumos, bet varēju atrast tikai kalcija tabletes, kas tomēr arī drusku derēja, jo citādi no augšņu urbšanas locītavas bija tādā čupā, ka nebūtu spējīga noturēt alus kausu (tas ir viens no iemesliem, kāpēc visu mēnesi to tā arī neturēju). Tā kā lietus nelija vispār, tad mans lietusūdens novadīšanas un uzglabāšanas pētījums izgāzās kā tāds Valdis Zatlers, bet paralēli tam spozmi piedzīvoja cits pētījums – izpētīju, ka ilgstoša alkohola nelietošana (odekolons „Mīts” neskaitās) un daudzu augļu ēšana manai veselībai nāk par sliktu, jo pēdējo nedēļu aizvadīju ar nedzēšamu noguruma zīmogu, un, tā kā tagad eju pensijā, vairs tādus jokus dzīt nav brīv.

• 1 pišas
• pisties

10.6.32 14:32

Mēnesi aizvadīju kādā zemnieku sētā, kurā, protams, nebija ne elektrības, ne tekoša ūdens, telefons bija jālādē tirgū, toties kokos auga guavas, papaijas, mango, mandarīni un apelsīni, un vāveres centīgi dzīrās noēst visus arbūzus. Pilnu maisu ar apelsīniem Kenijas mama man iedeva līdzi, kad braucu atpakaļ uz Nairobi. Īstajā dzīvē – Latvijā - man ir alerģija no citrusaugļiem, tāpēc no sākuma stingri no šī grēka atteicos. Taču, kad redzēju, kā gar manu Kenijas vecāku vaigiem līst tā apelsīnu sula, nolēmu, ka vienu gabaliņu jau var. Nākamajā dienā alerģiskas reakcijas nebija. Izmēģināju apēst divus gabaliņus – alerģijas nebija. Trīs – alerģijas nebija. Tā katru dienu palielināju apelsīnu devu, līdz par ierobežojošo faktoru kļuva nevis alerģijas potenciāls, bet gan vēdera izmērs. No Kenijas apelsīniem un mandarīniem man alerģijas nav. Tas ir iemesls, kāpēc manā dzīvē vairs nav vietas izsaucienam „Urrā!”, jo pastāv tikai „Vēlreiz urrā!”.

Guavas. Tās es nebiju ēdusi vispār nekad mūžā, un domāju, ka arī Šarms ir skolas solā jāsēdina blakus Kārlim Skalbem, jo stipri apšaubu, ka guavas sviests, ko viņš it kā ir ēdis, vispār eksistē. Tāpat arī nekāds runcis nekad nav saimniekojis dzirnavās. Otrajā dienā, kad vēl tikai uzstādījām manu izgāšanās staciju, Alekss no tirgus atveda kādu augli, ar ko agrāk nebiju dabūjusi iepazīties. Tā bija guava. Izskatījās pēc saslimuša ābolīša, nospriedu, ka jākož tik stipri kā ābolītī. Pārkodu mizu un mani zobi ieslīdēja guavas mīkstumā, pāri lūpām, krūtīm, ceļiem, pēdām un visam rajonam pārtecēja sula, un pāri maniem vaigiem pārvēlās laimes asaras. Juris Alunāns nav izdomājis vārdu, ar kuru aprakstīt manu sajūtu, kad uzzināju, ka mūsu dārzam guavu pilna dirsa.

Tā ik vakaru lielāko daļu ūdens savā mazgāšanās bļodā iztērēju, lai noskalotu ar augļu ķeskām aplipušo ķermeni (tā kā matu mazgāšanai izmantoju iztvaikošanas mērglāzi, tad zinu, ka tam man nepieciešami 950 ml ūdens).

Visu mēnesi nedabūju padzerties šmigu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka man – cilvēkam, kas darbināms ar grādiem, - pēdējā nedēļā enerģija izbeidzās tik ļoti, ka atkal bija jāguļ 36 stundas diennaktī. Tas šnapst, ko ierāvu, lai aizdzītu amēbas, malārijas, gripas, neskaitās, jo tas nebija nekāds šnapst, bet gan odekolons, jo es jau nu točna zinu, kā jāgaršo Ruskij Standart (kaut arī vēl aizvien murgos redzu to reizi, kad aizgāju no viesībām, labi zinot, ka ledusskapī ir pilna pudele šī dievu dzēriena). Lieki piebilst, ka odekolons tik tiešām labi palīdzēja pret visām potenciālajām kaitēm.

Vienīgā kaite, no kuras man neizdevās izbēgt, bija sadegušas acis. Kamēr uzstādījām visas iekārtas, nebiju uzlikusi saulenes uz savām actiņām, kas ir tik jutīgas kā Marlēna, un pēc pāris stundām jutu, ka īsti labi nav. Jau ar puspievērtām acīm devos meklēt savas dievu brilles, taču nevarēju tās atrast, tāpēc nolēmu, ka turpmāk mani varēs saukt par Marlēnu, jo esmu tāda dura, ka esmu tās atstājusi Nairobi. Ēdām pusdienas, un nu bija jau tik tālu, ka acis varēju atvērt tikai pavisam, pavisam drusciņ, jo drausmīgi sāpēja. Tā Alekss vēlējās uzzināt, vai mani pametis džeks, ja reiz es mirkstu asarās un neesmu spējīga nofokusēt skatienu. „Tevi tūliņ pametīs priekšzobi, ja nebrauksim pirkt man saulesbrilles!” Tā iesēdāmies vāģī un braucām uz Masī tirgu pirkt man saulesbrilles. Tas bija jau paredzams, ka tur nebūs septiņi optikas veikali ar divsimt saulesbriļļu modeļiem katrā, jo vietējie cilvēki, protams, tādas muļķības nelieto, tomēr lēmām izmēģināt laimi. Tajā mirklī jau bija tik tālu, ka acis atvērt nevarēju vispār, un jau biju nobijusies, ka tagad vispār palikšu akla. Sacīju, ka man pohuj, ko Alekss par to saka, bet tagad viņam mani jāved pie rokas, jo tiešam nevaru atvērt acis un vienkārši neko neredzu. Tā kā apkārt bija nabadzīgi cilvēki bez fotoaparātiem, kuros varētu tikt uzņemtas bildes, ko sūtīt Aleksa sievai, viņš paņēma mani aiz rokas un devāmies meklēt. Beigās atradām. Briļļu modeli izvēlējos pēc taustes – paņēmu tās, kas atgādināja brilles. Protams, tās nebija nekādas pienācīgas brilles, bet vienkārši melnie stikli par vienu eiro, bet tas bija labāk nekā nekas. Nākamajā dienā viss bija labi. Nākamajā dienā arī atradu savas īstās brilles un ar pasi aizgāju uz baznīcu pie Dieva, lai ieraksta tajā manu otro vārdu – Marlēna.

• 1 pišas
• pisties

9.6.32 18:37

Tā kā jau divas reizes biju bijusi Nairobi Universitātē, tad ne tikai ierakstīju savā CV, ka tur strādāju, bet arī atļāvos doties uz VIP universitātes restorānu ar uzrakstu „only for senior staff members” („tikai veciem bukiem” – red. piez.). Tā kā vienīgā zivs, kas bija pieejama, bija tilapija, kas ar pangasiju dala „Latvijas stulbākais putns 2012” titulu, paņēmām vistiņas, un ar to sākās Marlēnas uzstāšanās. Viņa ar dakšu un nazi mēģināja apstrādāt vistas kāju, un vienlaicīgi mums stāstīja, cik šausmīgi grūti viņai vienmēr ar tām vistiņām un dakšiem, un nazām. Tad mūsu darba vadītājs Alekss pamācīja, ka tak daudz vieglāk putniņu tomēr ir ēst ar rokām. Arī nodemonstrējām Marlēnai, kā tas darāms. Pie reizes Alekss Marlēnai paskaidroja, ka pirksti ir tādi forši un visādi izlokāmi, bet dakša un nazis, sukas tādi, nav fleksibli. Marlēna pamēģināja un teica, ka tiešām baigi labi. Taču tad sākās kas tāds, ka pat man, kas Marlēnu jau diemžēl zina, bija pilnas bikses. „Ēst vistu ar rokām – tiešām laba ideja! Šito vajadzētu popularizēt. Īstenībā Āfrikas zemniekiem ir tik daudz dažādu praktisku zināšanu, kas atvieglo dzīvi, par ko rietumu zinātne pat nenojauš.” Alekss sastinga. Tad Marlēna turpināja: „Bet, ja šito redzētu mana mamma! Viņa nemūžam kaut ko tādu neļautu!” Alekss sabirza gabalos.
Un nav tā, ka vistas ēšana ar rokām būtu kaut kas absolūti nepieļaujams nīderlandiešu kultūrā, nav tā, ka nīderlandieši nezinātu par šādu iespēju – kad strādāju smalkā jo smalkā restorānā, novēroju daudzus smalkus ļaudis, kas fazānus, meža pīles un zosis ēda ar rokām. Tas nozīmē, ka Marlēna ar savu stulbumu ir daudzkārt košāka par vienkārši stulbu nīderlandieti.
Kad paēdām, Alekss neļāva Marlēnai stiepties pēc rēķina, sakot, ka viņš vēlas mums izmaksāt. Bet Marlēna ir tipiska nīderlandiešu kurva, kas negrib, lai pret viņu izturas kā pret sievieti, tāpēc sāka škandalēt par to, ka nepatīk, ka izmaksā. Alekss sacīja, ka viņam vienalga, ka Marlēnai nepatīk. Alekss samaksāja, bet Marlēna kādu pusstundu vēl škandalēja. Es nesaprotu, ko var pisties ar savu tīņu stresu? Nav tā, ka es par džeka pienākumu uzskatītu izmaksāšanu meitenei, bet, ja viņš grib tā darīt, tad ko tur lauzties kā tādai celkai? Tomēr forši. (Ļoti ticu, ka citu ar saprātu meiteņu viedoklis ir līdzīgs).
Tā devāmies uz Mačakos, un pa ceļam Marlēna izteica vēl kādu domugraudu, ko vēlos iekļaut Marlēnas pašsaprotamo atziņu grāmatā: „Ja prot lasīt un rakstīt, tad cilvēkam ir labākas karjeras iespējas.” Šampanietis! Vēlreiz urrā!

Paldies Dievam, ar duru kopā vairs nedzīvojam. Viņa no mūsu mājām pārvācās uz citām mājām, kas ir daudz smalkākas. Taču kādu nakti viņa izdzird, ka pie viņas durvīm kāds ir, un laiku pa laikam tās durvis tā kā pastumda. Marlēna nobīstas un zvana džekam, kas arī dzīvo tajā pašā mājā. Džeks neceļ. Viņa nosūta īsziņu: „Pie manām durvīm kāds ir. Es nejokoju.” Nekādas atbildes. Marlēna divos naktī nolemj zvanīt tētim uz Nīderlandi. Es vispār nesaprotu, kā var ienākt prātā kaut kas tik stulbs – zvanīt tētim, kurš nu tiešām nekādi nevarētu palīdzēt, vienīgi sāktu satraukties kā tāds skolaspuika. Nezinu, tad labāk būtu zvanījusi kaut vai man, kas zinātu, ko darīt (piezvanītu mūsu organizācijas drošībniekam, piemēram). Tētis ieteica, nu, hmmm, kādam piezvanīt. Pēc kāda mirkļa arī džeks, kuram tika nosūtīta ziņa, to bija izlasījis un no balles, kurā tajā mirklī atradās, steidzīgi metās glābt princesīti. Tikmēr Marlēna bija saņēmusi drosmi un atrāvusi vaļā durvis. Tur, protams, gulēja suns.


Pirms braukšanas pakaļ man Alekss piezvanīja un teica, ka Marlēna nebrauks, jo saķērusi kaut kādu vēdertīfu. Tad mēs abi noņirdzāmies.

• 3 pišas
• pisties

9.5.32 17:55

gadiem ilgi gaidīju, līdz sagaidīju, kad man beidzot ieskaita piķi kontā, kurš nav bloķēts (man kā jau mazajam lembergam ir arī bloķēti konti). tiesa, ieskaitīja pēdējā mirklī, jo rīt braucu uz pāķiem, kur visticamāk nebūtu iespējas bankomātā izņemt naudu, precīzāk - nebūtu pat iespējas uz bankomātu paskatīties. braucot uz pāķiem, protams, ir mazliet jāpadomā par savu veselību, tāpēc nopirku vēl vienu sauļošanās krēmu un šņabi (otro man izrakstīja daktere, pirmo es pati rubīju paņemt).
pāķos ne tikai mērīšu to, kā līst lietus un pa zemi tek ūdens, bet veikšu eksperimentu ar sevi par to, kas notiek, ja ilgstoši netieku pie nekādas rakstiskas informācijas. tas nozīmē, ka man līdzi nebūs neviena interneta un nevienas grāmatas, un dators visticamāk nedarbosies, jo man ir slikts lādētājs. tā kā paredzu, ka tas varētu beigties ar pārspīlētu vēlmi vismaz rakstīt, lai pēc tam uzrakstīto atkal varētu izlasīt, tad bez šņabja un sauļošanās krēma iegādājos arī līniju burtnīcu.
bet pats galvenais - vakar bija svētku diena, jo marlēna izlēma izvākties, jo vieta, kur dzīvojam, nav gana smalka. tā viņa devās pie mūsu darba vadītāja un bija izstāstījusi, cik šāusmīgi mums tur iet. darba vadītajs izsauca mani pie sevis, un sacīja, ka dzirdējis, ka dzīvojam drausmīgos apstākļos, un grib mums palīzēt. no sākuma domāju, ka tas ir kaut kāds prikols. tad sapratu, ka viņš runā nopietni. protams, pateicu, ka mums tur viss ir kārtībā. tad marlēna izvācās. ar to viņa gan nepazūd no manas sviestenes, jo pirmās trīs pāķu dienas pavadīšu kopā ar viņu. un pāķi ir vieta, kur higiēnas frīkiem vispār nevajadzētu rādīties.

• 3 pišas
• pisties

5.5.32 19:32

vakar izlīdu no darba (nolēmu, ka ir labi to saukt tieši tā) un biju autā - viss ceļš applūdis. tas izskatījās apmēram šādi (tas nav viss ceļš, bet gan pirmie metri, esmu jau nogājusi distanci no vārtiem līdz vietai, kur fotogrāfēju): 

• 3 pišas
• pisties

3.5.32 14:36 - drošības pēc

ar lielu prieku prezentēju marlēnas bildi. lieku reizi atgādinu, ka šeit galīgi, nu, galīgi nav tā, ka virsū gāžas insektu kalni.

• 28 pišas
• pisties

3.5.32 07:51

es, protams, mēģinu būt iecietīga pret to duru marlēnu, mēģinu atrast viņas jēdzīgās puses, jo galu galā nav jau baigi kruta dzīvot ar cilvēku, kuru nevari ciest, tad vismaz ir jāizliekas, ka vari gan, bet.
liels bija mans prieks par to, ka beidzot marlēnai piemetusies caureja. tas nozīmē, ka nevar vairs flirtēt ar absolūti neienteresētu džeku sporta klubā, jo vienkārši ir jāskrien uz tualeti.
mums diemžēl ir jāguļ vienā istabā. kaut arī istaba ir milzīga, es tik un tā visu dzirdu un visas gaismas jūtu pat ar saviem pirkstgaliem ("pirkstgali" ir kruts vārds, jo tajā ir 5 līdzskaņi pēc kārtas). šonakt marlēna piecēlās, laikam aizgāja uz tualeti, atnāca atpakaļ, apgūlās, bet pēc 5 minūtēm atkal piecēlās, saslēdza visas gaismas un kaut ko tur sāka mīcīties. manā ētikas rokasgrāmatā rakstīts, ka, ja guļ vienā istabā ar vēl kādu cilvēku, tad gaismas drīkst slēgt tikai tad, ja tiešām ir kaut kas svarīgs un neatliekams, piemēram, uz pusēm pārplīsis vēders vai gultā pēkšņi atrasts ezis (ja guļ vienā istabā ar mētru, tad gan pofig, jo viņa tāpat nekā nejūt). kaut arī man besī marlēna, es tomēr nevēlu viņai lēnu un mokošu nāvi, un, ja vajadzētu kaut kādā bēdīgā situācijā palīdzēt, es, protams, to darītu. tā biju jau iedomājusies, ka kaut kas tiešām noticis, tāpēc pagriezos, lai uzzinātu, vai nevajag palīdzēt (piemēram, izsaukt ātro palīdzību, ko viņa pati nevarētu izdarīt, jo tajā mirklī vemtu asinis). pagriezos un redzēju, ka viņa tirina savu insektu tīklu, kurā, kā izrādās, esot ielidojis viens ods un no tā viņai esot jātiek vaļā, jo, redz, mombasā viņai viens ods esot iekodis un ko tādu viņai vairs nevēlas piedzīvot. tajā mirklī es iešāvu sev galvā, esmu mirusi vēl aizvien.

• 3 pišas
• pisties

2.5.32 08:31

Ja nekas neizčakarēsies, nākamnedēļ beidzot braukšu uz pāķiem, kur izvilkšu visādas zondes un ierīces un mēnesi dzīvošu ar zemniekiem un mērīšu visu, kas ir kaut drusciņ slapjš. Tas, protams, notiks vietā, kur šobrīd ir ahujennie plūdi.
Vietējais darba vadītājs uzreiz brīdināja, ka visi mani gribēs precēt. Kad viņš sāka lieku reizi skaidrot, ka to tiešām domā nopietni, es iepisu visīti un viņu pārtraucu: „Es zinu.” Izstāstīju viņam jau gatavo stāstu par to, ka esmu precējusies un tas džeks uz krekliņa ir nevis kaut kāds random pajolis, bet gan mans vīrs (Džarviss Kokers), kurš par manis precēšanu manai ģimenei samaksājis 100 govju (tas ir ļoti, ļoti daudz, apmēram 20 reižu vairāk nekā par normālu vietējo meiteni). Darba vadītājs teica, ka tas it kā labi, bet precēt gribēšot tik un tā. „Bet man arī ir viens bērns,” turpināju savu aizsardzības stāstu. „Tikai ne to,” darba vadītājs pacēla rokas pret debesīm un visu viskiju izlēja pa zemi. „Tikai nesaki, ka Tev ir bērns, tas tieši uzkurinās, jo, ja Tev ir bērns, tas nozīmē, ka esi auglīga!” Tā kādu laiku pārrunājām iespējamās taktikas, lai tiktu vaļā vai vismaz sadzīvotu ar potenciālajiem preciniekiem, līdz šo tematu pametām un sākām runāt vienkāršas nejēdzības. Kādā mirklī pieminēju, ka es tak esmu no tiem ziemeļiem un darba vadītājs prasīja, vai esmu no vikingiem. „Nē, es esmu no latviešiem,” ar lepnumu atbildēju. Tad viņš pajautāja, vai latvieši gadījumā nebija tie, kas piesita vikingus. „Tie paši,” es atbildēju un ar bisi iešāvu sienā. Ar šo šāvienu un vikingu piesišanu viss tika atrisināts – izrādās, atliek vien pateikt, ka mēs it kā piesitām vikingus, tad ikviens potenciālais precinieks liks mieru pēc pirmās pavēles. Un, lai ko es arī pateiktu, tā būs pavēle, jo vikingu slepkavas neizmanto lūgumus, jautājumus vai prastus stāstījumus. Tikai pavēles!

• 6 pišas
• pisties

30.4.32 07:36

Pirms dažām dienām sapnītī redzēju, ka tik ļoti gaidīju le petit Žoelu ierodamies Latvijā, ka viņam par pārsteigumu iestādīju kļavu mežu. Vīrs atzina, ka šāds izgājiens no manas puses būtu tikai loģisks, jo viņš labi atceras, ka ir man teicis, ka viņa mīļākais koks ir kļava. Es gan vēl labāk atceros to, ka viņš ir teicis, ka viņa mīļākais koks ir brokolis.
Vakar Ž atzinās, ka kopš manas aizbraukšanas viņš vairs neesot nekāds noziedzīgs mērkaķis un panks, un viņš kļūstot aizvien stulbāks un stulbāks – piemēram, šonedēļ esot braukājies pa tulpju dārziem, kā arī fotografējies pie tām puķēm. Kas pats šausmīgākais – šo procesu viņš no sirds izbaudījis. Pastāstīju viņam, cik grūti man ir ar Marlēnu. Ž ieteica daudz negruzīties, bet vienkārši fokusēties uz man doto uzdevumu – nofotogrāfēt Marlēnu ar pēc iespējas mazāk drēbēm un bildi nosūtīt viņam, kā arī turēties pa gabalu no frīkiem un potenciāliem izvarotājiem. Es citreiz (parasti) vispār nesaprotu, kā var būt tik kruts džeks.

Šīs dienas man ir svētku dienas, jo Marlēna uz 4 dienām ir aizpisusi uz Mombasu, kas nozīmē, ka šajās dienās īsti netiek papildināta grāmata „Miljons iemeslu, kāpēc Marlēna ir dura”. Pēdējās lappuses ir aizpildītas ar mūsu kopīgo izbraucienu uz Kibwezi, kurā arī džeki, kas satika viņu pirmoreiz, dienas laikā jau bija nojūgušies, un labprātāk izvēlējās vienkārši laist gar ausīm to, ko viņa saka. Pie vakariņu galda Marlēna nejauši atraugājās, un tūliņ pat sāka atvainoties, kā arī skaidrot, kāpēc tā ir sanācis (KO?). Jutos kā Supermario, kurš tikko uzvarējis lielo bosu, kad viņas runai neviens vispār nepievērsa uzmanību. Otra grāmata, ko gribu sarakstīt, ir par Marlēnas paziņojumiem, kas mēdz būt absolūti pašsaprotami, kā arī apstiprina manu hipotēzi par to, ka ģenētiski savā starpā vistuvākie graudaugi ir domugraudi un auzas. Domāju, ka grāmatas nosaukums būs „Naktī ir tumšāks nekā dienā. Atziņas, kas mainīs Tavu dzīvi”, un pirmajā lapā būs viņas bilde un paraksts „Bildes ir labas, jo var izteikt vairāk nekā 100 vārdu”. Bildi paņemšu no viņas pašas, un arī paraksts ir viņas pašas izdomāts un postulēts. Revolūcija, revolūcija, revolūcija, tā ir revolūcija fotomākslā!

• pisties

29.4.32 16:00

šis attēls ir īpašs ne vien ar to, ka ir no manas pēdējās nakts amsterdamā, bet drīzāk ar to, ka šis, iespējams, ir vienīgais attēls, kurā dario ir atļāvies pasmaidīt.

• 2 pišas
• pisties