Slimības vēsture
Faro dzīvo viens tāds Rembo, ar kuru vienu dienu devāmies man meklēt dzīvokli, bet beigās neatradām nekādu dzīvokli, bet gan, strādājot pie tā visu dienu, piedzērāmies. Tas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, ja vien no rīta nebūtu milzīgās atšķirības mūsu abu pašsajūtās. Kamēr es miru nost, tikmēr Rembo jau astoņos no rīta bija izslaucis govis, pabarojis cūkas, nositis čūsku, iestādījis ozolu, izaudzinājis dēlu un uzvarējis LTV šovā „Lauku sēta”. Tās dienas vakarā viņš man piezvanīja, lai noskaidrotu, vai esmu dzīva, jo, kad atvedis mani līdz mājām, novērojis, ka es tuvākajā laikā varētu atlikt kātus. Kāpēc bija tā, ka Rembo viss bija okei, bet pie manām durvīm klauvēja nāve? Viss skaidrs – manam dzērienam piebērts cirvis.

Pēc divām dienām Rembo uzrīkoja tik labu mielastu (sardīnītes), ka jau pirms mielasta beigām sāku justies sūdīgi. Pieļāvu, ka nepatīkamās sajūtas vēl aizvien ir saistītas ar paģirām, bet, kad nokļuvu pagaidu mājās, sapratu, ka tā viss nav. Esmu saindēta ar paiku.

Jau Cicerons senajā Ķīnā ļaudīm mācīja, ka caureja nav nekas briesmīgs, jo būtībā tā ir sevis attīrīšana, bet šoreiz pavadījumu spēlēja drudzis. Nu, tas bija tāds drudzis, ka no sākuma gulēju ar trim segām (ārā ir +28 grādi) un šausmīgi salu. Tad vienā minūtē iestājās lapkritis, visas segas aizmetu un manu ķermeņa grādu skaits strauji tuvojās laba šņabja grādu skaitam. Sāpēja acis, lauza kaulus, un es no sirds gribēju padzerties, bet rokas bija tik vājas, ka vienkārši nevarēja paņemt ūdens pudeli. Apmēram šajā mirklī nobijos, ka moš točna mirstu, tāpēc gribēju zvanīt Rembo, lai ved mani uz slimnīcu, jo šobrīd ir tiešām ļoti, ļoti, ļoti sūdīgi. Kā nekad. Tomēr manī atradās kaut kādas saprāta paliekas – sapratu, ka visi tie drudži daudzkārt drausmīgāki šķiet vienatnē. Un jā – es biju vienatnē. Labi, ka beigās nepiezvanīju, jo būtu pazors. Pazors būtu dubults, jo klausulē būtu raudājusi. Vēlāk atcerējos, ka man bija tik slikti, ka domas pa galvu skrēja nevis latviski, bet franciski (pēkšņi zināju vairāk nekā 10 vārdu). Tas nozīmē, ka būtu raudājusi klausulē franciski. Tātad pazors būtu četrkāršs.

Visu nakti nebiju gulējusi, kā arī tualeti biju apmeklējusi četrreiz vairāk nekā visi koju iedzīvotāju kopā, bet tas viss man bija pohuj no rīta, ka beidzot atkāpās tas drudzis. Ar steigu izdzēru visu ūdeni, lai kompensētu šķidruma zudumu, bet pēkšņi sapratu, ka dirsā ir - vairs nav, ko dzert, bet uz veikalu nu es točna nevaru aiziet. Nolēmu, ka man tomēr pohuj, jo gribu mazliet atpūsties. Tā atpūtos, līdz sazvanījos ar kursabiedrenēm, kuras, uzzinājušas, ka man dirsā ir, nolēma atnākt ciemos un atnest man ūdeni un rīsus, kas arī kļuva par manu barību turpmākās trīs dienas. Šī rīcība bija tiešām ļoti mīļa.
Man bija kļuvis pietiekoši labi, lai piezvanītu Rembo un informētu, ka no viņa greznajām vakariņām man bija tik sūdīgi, ka gandrīz nomiru. Tā vietā, lai viņš sacītu, ka visiem bija sūdīgi, jo viņš laikam nopircis vecas zivis, viņš paziņoja, ka es tāda esmu vienīgā (viss skaidrs – inde piebērta tieši manai paikai), un tā kā tāds Braiens Bļaģ Vilsons paprasīja: „Yo, baby, negribi braukt uz pludmali?” Paskaidroju, ka, kaut arī man paliek labāk (nav drudža), sajūta ir gana nestabila, lai kaut kur vispār varētu iet.

Pēc dažām stundām jutu, ka drudzis grib nākt atpakaļ, tāpēc pohujā par pazoru, kamēr vēl nav jāsāk raudāt, zvanīju Rembo un lūdzu, lai viņš atved man kaut kādas zāles (kuru man līdz šim nebija bijis). Rembo atveda zāles, ieraudzīja sagrīļojušos mani un pēc purna saprata, ka laikam viss tas „es eju bojā” nav prikols. Blenza, blenza, līdz norādīja, kā jārīkojas tālāk: „Ja Tev paliek tiešām sūdīgi – zvani, vedīšu uz slimnīcu. Ja arī nevedīšu, vismaz neļaušu nomirt vienai.” Tas bija samērā mīļi.

No tām zālēm vismaz turpmākās nakts laikā labāk nepalika, toties bija pienācis laiks, kad man jāvācas ārā no kojām. Tās pašas kursabiedrenes, kas atnesa ūdeni un rīsus, teica: „Nemīz, paliksi pie mums, kamēr izveseļosies un atradīsi kaut ko citu.” Domāts – darīts.
Beigās sanāca, ka Rembo vakariņas lika par sevi manīt 3 dienas, kuru laikā nevarēju ēst neko citu kā plikus rīsus, pliku maizi un pliku ūdeni, kas man lika it skaidri apzināties, piemēram, sīpola smalkās garšas nianses. Izmēģināju arī pliku kuskusu, bet tas nebija viedi darīts. Šķiet, vissāpīgākais moments bija tad, kad it kā jau viss bija normāli, bet vēl nedrīkstēja ēst neko normālu, un bijām aizgājuši ar puikām un meitenēm uz kaut kādu krutu ūķi, kur deva nenormāli smaržīgas zivis. Visi laka vīnu, un man kāds zēns prasīja, kāpēc neēdu un pat nedzeru. Viņš pat īsti nesagaidīja atbildi, kad pats jau bija nospriedis, ka man ir kaut kāda hardcore diēta, kas pats par sevi nebūtu nekas īpašs, bet tas, cik stingri turos pretī kārdinājumam – vo, tas ir zajebis.