kad žoels ieradās pie manis, protams, pirmā lieta, par ko tiku informēta - jaunumi francijas politikā un fakts, ka fransuā olāns vispār nav prikoļns džeks. pārrunājām jaunumus nikolā sarkozī dzīvē, un manā istabā atradām kaut kādu nikolā sarokzī sūtītu apsveikumu, par ko mēs visi bijām nesaprašanā.


šorīt žoelam, dario un eli paziņoju, ka viņus nemodināšu, jo man vairs nebija spēka - spēku pazaudēju kaut kur starp vakardienas čačas glāzītēm. uz čačas glāzītēm bija uzaicināti texxxti, jo tas ir latvijas svarīgākais medijs, un texxxti līdzi paņēma arī žoelu, dario un eli (neviens nav no portugāles), kā arī manu bratanu un māsu. tā bija ļoti laba kompānija, jo vispār ir praktiski neiespējama. kamēr tika gaidīta mūsu ierašanās, tikmēr apmēram 4 cilvēki pienāca klāt manam bratanam, lai uzzinātu, kad viss sāksies. kāpēc viņam? jo viņš esot izskatījies pēc apsarga. īsi pirms čačas svētkiem bijām atmetuši domu par okupācijas muzeju un iemainījām to pret peldi vietā, kur pulcējas deģenerāti. par deģenerātu redzēšanu ž, d un e bija ļoti priecīgi, jo aizvadīto dienu laikā esot satikuši tikai visādus indie spīdekļus. mums ļoti vajadzēja atsvaidiznāties, jo iepriekšējā naktī biju parādījusi, kā latvijā cilvēki ballējas. ceturtdienas vakara piemērs bija ļoti labs - kad balle i love you sasniedza karstāko punktu, cilvēki publiski izģērbās un kaut kāda vecene mēģināja nokoļīt žoelu. viņš atzina, ka tas, ka viņš ir viņu nesis - jā, tā ir visai primitīva koļīšanas metode. bet no mums jau neko vairāk nevar gaidīt, jo pirms tam bijām braukuši no sēnītes ar autobusu un dzērām divlitrīgo pirts alu.

būt sēnītē bija zajebis. žoels visu dienu čīkstēja, ka vajagot izīrēt laivu. kad bijām mazliet ieķemmējuši drosmei, to arī izdarījām. diemžēl stundas laikā bijām veikuši apmēram 20 metru attālumu, jo, lai arī divi no 4 laivas purniem ir ahujennie hidrologi, tomēr saprast to straumi nemācēja neviens. iespējams, ka cilvēki, kas skatījās malā, tik lielus idiotus sen nebija redzējuši. murjāņos notika vēl kas neredzēts - čilojām bārā "vīganti", kurā, paldies dievam, absintu nenopirkām. protams, vienā mirklī žoels un dario aizmiga uz galda, bet tā tiešām notiek visu laiku - viņi aizmieg visur. pie blakus galdiņa sēdēja kāds kungs, kuram paprasīju pareizo ceļu uz lojas klintīm. viņš sacīja, ka ceļu jau varot pateikt, vienīgi izskatās, ka tie tur nebūs nekādi gājēji. kad bija izskaidrots ceļš, piegāju pie galdiņa, divreiz sasitu plaukstas, ar vieglu rokas kustību norādīju, ka jāceļas augšā, un tā arī notika. ceļa skaidrotājs apjuka un nodročīja.

skaists skats bija arī tas, kā dario iekrita gaujā. viņam virsū apsēdās muša, un, kaut arī tā nebija smagāka par trijiem kilogramiem, dario nenoturēja līdzsvaru un iekrita gaujā. nezinu, kas ir labāk - tā iekrišana gaujā vai tas, ka viņš tajā dienā pazaudēja ne tikai līdzvsaru, bet arī apenes. brīnums, ka i love you viņš nepazaudēja kreklu, jo vēl aizvien ļaudis, kas bija bijuši šajā ballītē, meklē savas novilktās drēbes.

kad dzīvoju amsterenē, vispār biju pazaudējusi spēju intensīvi smieties. kad biju kenijā, to izjutu baigi, baigi, jo tad, kad visi apkārt ņirdza, man vienkārši nesanāca. tagad viss ir labi, jo es atkal protu ņirgt tik intensīvi un īsti, ka no malas šķiet, ka manas acis ir sapuvušas.
šorīt atvadoties, žoelam sacīju, ka man vēl aizvien nešķiet, ka mēs jau dažus mēnešus dzīvojam dažādās valstīs. un vispār nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tā sajūta varētu mainīties. ā, un ņurcīt viņa krutos matus atkal bija baigi forši. un klausīties to, kā dario profesionāli dzied makarenu, arī.

kaut arī viņi spītīgi gailenes sauca par gonzales, viņiem ļoti patika, kā mana mama gatavoja ēst. tāpēc pirms braukšanas prom ierakstījām audiosveicienu - žoels tajā runā franciski, bet dario dzied makarenu.