šorīt pamodos un sev blakus atradu mašīnas atslēgas. tātad vakardienas balles bija izdevusies.

viss sākās ar to, ka ieradās rembo ar vovanu. dažreiz rembo uznāk šitie "mēs neesam nekādi tīņu plukatas", tāpēc viņš kā ciema kukuli atnesa 5 litrus vīna studentiem, un 2 viskija pudeles augstiem ļaudīm (mums). iepriekšējā reizē, kad pār viņu nāca atklāsme, ka mēs neesam nekādi tīņu plukatas, viņš pēc simt alus krūzītēm pasūtīja tikpat daudz konjaka. trijatā ar rembo un vovanu mēs runājam apmēram krieviski, un, tā kā viesu vidū nebija neviena, kas šo valodu atpazītu, iestāstījām visiem, ka šo valodu viņi abi izdomājuši bērnībā (protams, samuldējām, ka viņi ir brāļi), lai varētu viens ar otru runāt tā, ka neviens cits nesaprot. un, kad ierados faro, viņi to iemācīja arī man. divu nedēļu laikā visu apguvu, jo patiesībā šajā valodā ir tikai 30 vārdu. no sākuma esmu runājusi ar riebīgu akcentu, bet tagad jau vispār runāju perfekti.

es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju rembo tik laimīgu - klāt bija viesi, kurus viņš nepazina, kas nozīmē, ka tagad varēs visu ko sadirst. un kaut ko sadirst - tas rembo patīk vēl vairāk nekā man. kādā mirklī paprasīju, ko viņš jau ir paspējis samuldēt. kad viņš sacīja, ka pateikšot vēlāk, jau sapratu, ka tur bijis tik daudz izdomājumu, ka ar vienu teikumu nav iespējams atbildēt. piemēram, kad viņam tika vaicāts, kā mēs esam iepazinušies, viņš stāstīja, ka tas noticis tā: viņš atnācis ciemos, piekāvis, bet pēc tam mēs salabām un kļuvām par labiem draugiem, un mums - latviešiem - īstenībā tā kaušanās ir pierasta lieta, cilvēki vispār nevar sākt draudzēties, ja nav kāvušies. visi atvērtām mutēm sēž klausās, māj ar galvu. es saprotu, ka ir iespējams noticēt par to kaušanos, bet kā var noticēt tam, ka iepazināmies tā, ka viņš atnāca ciemos? tas ir kā? rembo iet pa ielu, izdomā ieiet kaut kādā mājā, piezvana pie durvīm, tur atveru un es, un šis man - hops - pa muti? un šitādas muļķības viņi klausījās un nefiltrējot sagremoja visu vakaru. es tiešām nesaprotu, kā cilvēki tik nekritiski var noticēt visam, visam, ko viņi saka. it kā baigi prikolīgi, bet tajā pašā laikā drusciņ skumji. vēl vilšanos rada tas, ka pēc balles man ir absolūti pilns ledusskapis ar alu, kā arī no pieciem vīna litriem ir izdzerts apmēram viens. eu, džeki, nopietni? nopietni?

rīts sākās ļoti skaisti - ieraudzīju tās atslēgas un pavisam drīz rembo ieradās tām pakaļ. viņš bija ieradies ar ziediem, kas man uzreiz lika saprast, ka viņam ir ļoti labas paģiras. viņš gan tās nesauca par labām paģirām, bet gan solīja tūliņ nomirt. no viņa nāves mūs izglābā mans pilnais ledusskapis. tā pavadījām kādu laiku uz balkona, kur man likās, ka ir ļoti karsts. vēl sapratām, ka esam mākslinieki, jo sienas pleķos spējām saskatīt, pirmkārt džeku, kurš čurā trompetē, otrkārt latvijas un igaunijas kontūras. vispār tā siena gandrīz dabūja pa purnu, jo tas nozīmē, ka tas džeks cauri trompetei čurā virsū latvijai, un tas mums nepatīk. vēl esam arī ieroču speciālisti, jo sapratām, ka uz balkona esošais ķieģelis ļoti atgādina to komando ieroci, kas atgādina ķieģeli. tā sēdējām uz balkona un domājām, ka esam zinātnieki, līdz pēkšņi uzpeldēja mans dzīvokļa biedrs filips, kurš atvainojās par to, ka nav sakopis dzīvokli pēc balles. tad sacīja, ka nu ies uz darbu, un prasīja, vai tas būs ok, ja viņš visu satīrīs rītdien. es pamāju ar galvu, un viņš devās. "wtf? Tu viņam liki kārtot māju pēc savas balles?" vaicāja rembo. atbildēju, ka, protams, ne. kad viņš saprata, ka filips vienkārši pats ir izdomājis, ka tā jādara, viņš iešņauca kokaīnu, nodzēsa cigāru, iepisa visīti un izteica atzinību man. mazliet vēlāk viņš gāja mājās, uz atvadām apskāva, nenoturēja līdzsvaru, kā rezultātā ietrieca manu galvu sienā. nekas no šitā visa nepārsteidz.

vakarnakt pēc svētkiem pie manis devāmies uz klubu, kurā ierodas tikai tādi cilvēki, kas pazaudējuši visu cieņu un godu. es turpinu kačāt savas pēkšņās pazušanas prasmes, un šoreiz vienā sekundē ar rembo un vovanu mēs pazudām. tas bija moments, kad rembo saprata, ka ir pazaudējis visu godu un cieņu. tāpēc viņš pasniedza mašīnas atslēgas vovanam un lika mājās nogādāt viņu un mani. vovans uzticētājam pienākumam piegāja ļoti nopietni - aizveda līdz mājām to stulbiķi un mani aizveda ne tikai līdz durvīm, bet arī pavadīja līdz dzīvoklim, kā arī izdzēra vēl vienu aliņu. tās desmit minūtes vispār bija superīgas, jo parasti es ar viņu runāju krievu valodā, kurā nav nekādas gramatikas un daudzi vārdi ir ar krievu akcentu pateikti angļu vārdi, plus nemitīgi rembo prasu, kā pateikt šito un to. šoreiz rembo nebija klāt, bet balles noslēgumā jau ar vovanu runāju tik labi, ka viņš jau bija aizmirsis, kā ir ņirgt par manu krieveni, kas ir tik laba, ka jāiekļauj unesco pasaules kultūras mantojumā.