Aizvadītājā nedēļā es iepazinos ar visgudrāko cilvēku, kādu jebkad esmu satikusi. Paulu ir viens no pasaules krutākajiem ūdeņu posmkāju taksonomistiem, perfekti zina, ko darīt ar slapjiem bioindikatoriem un ir izcils pasniedzējs, bet nav zaudējis spēju plēst debilus jokus, nav āksts, kas neredz tālāk par savu mikroskopu, un vispār zina visu - gan to, kad Bosnijā mētāja granātas, gan to, kā dejot pie Talking Heads, gan to, ko ēd Latvijā. Tas bija samērā iedvesmojoši.
To, ka būsim labi draugi, sapratu jau pašā pirmajā mirklī, kad, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš uzreiz paprasīja, vai esmu viena no tiem ļaudīm, kas ir sajūsmā par poļu dievu dzērienu Žubrowka. Man šķiet, ka tajā mirklī mazliet paliku stāvoklī. Pēc pirmās lekcijas, kad visi taisījās prom, viņš mūs apturēja un sacīja, ka neesot ievērojis, ka mēs būtu viņu informējušu par to, uz kuru krogu kopīgi dosimies iedzert. Tā arī pagāja visa nedēļa - katru vakaru viņš gandrīz mūs spieda doties ar viņu plītēt, un jāatzīst, ka šīs plītēšanas bija ārkārtīgi jaukas. Baigais brīnums, ka ik vakaru noslēdzām tad, kad visi citi bija aiztinušies, un bijām palikuši tikai mēs un kārkli. Tas, protams, ir aizdomīgi. Vienu vakaru Gonzaloptera apvaicājās, kā beidzies iepriekšējais vakars. Tajā mirklī iejaucās Sņežka: "Ka beidzās? Neesi ievērojis, ka Elīnai mugurā ir vīriešu krekls?" Nebija melots, jo man tiešām mugurā bija džeka (Žoela) krekls, kas ir mans mīļākais paģiru apģērbs. Es pat teiktu, ka tas ir karogs, nevis apģērbs. Ar to bija gana, lai Gonzaloptera uztaisītu savu "Es tak zināju!" seju un paprasītu, kā man patika. "Kā patika? Nuuu, vakarnakts bija ārkārtīgi skaista." Arī te nebija melots, jo vakarnakts tiešām bija skaista, vienīgi Gonzaloptera nenojauta, ka es runāju par kaut ko, par ko nerunā viņš. Mazliet vēlāk, kad ļaudis neklausījās, viņš paprasīju, vai tomēr zinu, ka Paulu ir precējies. Mazliet apdomājos, nodūru acis un sacīju, ka zinu, jā. Arī tas nebija melots, jo es tiešām zinu. Gonzalopterai viss bija skaidrs. Turklāt pēc tās nakts ļaudis tiešām redzēja, kā kopā ierodamies universitātē. Tiesa, tā tas notika, jo nejauši saskrējāmies uz ielas. Izstāstīju šo stāstu Paulu, tas pilnīgā sajūsmā. Tādā sajūsmā, ka viņš pats nolēma piemest ogles un citā vakarā, kad grasījāmies doties uz balli, Paulu iespieda man rokās, lai piezvanu Gonzalopterai un noskaidroju, kur ir balle. Gonzaloptera ieraudzījis, ka zvana Paulu, paceļ ar "YO, YO, YO, Paulu! Kur esi, ko dari? Nāc uz balli!" Pārtraucu G ar "Čau. Vispār te Elīna." Arī nebija melots.