Ķīn. beibei Latvijā bija jāieplanē otrdien. Tā nenotika, jo šī meitene savu ļoteni nokavēja par vienu dienu. Tā kā viņa nezina, ko darīt nestandarta situācijās, viņai neienāca prātā laicīgi par to mani informēt, kā rezultātā es biju nospriedusi, ka viņai ir nolaidusies Rīgas lidostā, bet aizdomīgo elemetu aizturēšanas grupa ir viņu aizturējusi. Pēc ilgākām pārrunām ar dažādiem lidostas darbiniekiem atklājās, ka tiešām šis aizdomīgais elements nekad nav bijis Rīgas lidostā. Apmēram ap to mirkli viņa arī bija nolēmusi man to paziņot.
Tā viņa Rīgā ieradās vakar ar autobusu Rīga-Berlīne. Tā kā viņa iepriekš šādu attālumu ar autobusu nebija veikusi, viņa, protams, plātījās, ka pa taisno no autobusa ies uz bāru. Kad atbrauca, protams, dziedāja citu (daudz mierīgāku) dziesmu. Tā dziesma bija apmēram tāda, ka atbraucām mājās un vēlāki izgājām ārā ar Konstes jaunkundzi pasēdēt viņas pagalmā pie galda un pabaudīt Latvijas debešķīgos alus. Tad notika kas neticams - mūs uzrunāja kāds milicis. Mirklī, kad devāmies uz krūmiem nokārtot dabīgās vajadzības, viņš piecirtās klāt un prasīja, vai tas ir mūsu galdiņš. Atbildēju, ka tas ir publisks galds, bet mēs tur tik tiešām sēžam šovakar. Tajā mirklī galds bija nokrauts ar alus pudelēm. Viņš aizrādīja, ka nav pareizi lietot alkoholu sabiedriskās vietās, tostarp pie publiskiem galdiem pagalmā. Tas nebūtu nekas īpašs, bet tas notika Pļavniekos. Te - manā karaļvalstī - nekad neviens man nav teicis ne to, kurā oktāvā man dziedāt "Pūt, vējiņi", ne to, kur dzert alu. Tas bija liels šoks, no kura vēl aizvien nespēju atgūties.

Svarīgi, ka viņa ar savu karti nopirka man biļeti uz nākamo mācību pilsētu. Tas izmaksāja 115 eiro. Tā kā ķīn. beibe ir sapratusi, kas ir galvenais dzīvē, viņa palūdza, lai visu šo naudu atdod alū.

Šodien iepazīstināju augsto viešņu ar Eiropas hipsteru galvaspilsētu. Viena no pazīmēm, kas par to liecina - dažkārt apavi Rīgā tiek izmantoti dekoratīvām vajadzībām. To atklājām, jo kādā vieta, kur viņa vēlējās iegādāties apavus, nepiekopa modi piedāvāt gan labo, gan kreiso kurpi. Bija tikai viena. Un viens cilvēks visbiežāk pilda dekoratīvu funkciju. Ar apaviem ir tāpat.
Ķīn. beibe atzina, ka latviešu zēniem ir "enjoyable" sejiņas un bija satriekta par okupācijas muzeju, kas bija jāapmeklē, jo katru dienu ir nepieciešama kāda pile izglītības, nevar tikai pļēgurot un maurot. Vēl pie izglītības var pieskaitīt to, ka parādīju apšu bekas. Viņai vislabāk patika mazās apšu bekas, jo tās izskatās pēc pimpja.

Rīt es pēc simt gadu pārtraukuma beidzot satikšu Tālīti, ar kuru dosimies spiritualā ceļojumā uz Skrīveriem. To es gaidu tik ļoti, ka no prieka iegriezu sev kājā.