Trips. 3.daļa
Ap sešiem no rīta Precioso kungs pielēca kājās un dieviem prasīja: "Ko? Mēs trijos naktī neesam aizgājuši uz Korumbau?" Es uzņēmos dievu lomu un informēju, ka neesam gan. Tas bija ar steigu jālabo. Tā kā ārā bija apmācies un dusmīgs, tad saņēmu ieteikumu neņemt līdzi neko.

Mūsu pārgājienā piedalījās arī daiļuma meistars Felipe un Pablo, kas visu laiku reklamēja manas simpātijas pret alkoholu, kaut arī nekad mani nav redzējis pālī (es Karaivā nevienu reizi neesmu bijusi pālī). Tie bija brīnišķīgi džeki, kas laiku pa laikam, piemēram, sāka staigāt uz rokām. Tā kā daļa ceļa bija applūdusi, bija arī jāšķērso ezers. Nogājām arī gar to kalnu, kas bija pirmais, ko tie senie portugāļi redzēja, kad pirmoreiz atbrauca uz šejieni. Tas nozīmē, ka mums bija arī kultūrvēstures mācību stunda. Pusceļā uz Karambau viesojāmies kādā dievu pamestā mājiņā, kur dzīvoja Pablo radinieki, kas lika mums pīpēt indiāņu zāļu maisījumu un no kokiem gāza lejā kokosriekstus, lai mūs padzirdītu. Tā kā saule tikai sāka līst ārā no mākoņiem un man bija ūdens, vēl nebiju tādā stāvoklī, lai uzskatītu kokosūdeni par labu padzērienu. Ar kokosu man ir saspringtas attiecības kopš tās skaistās vasaras, kad Šarms pilnīgi visiem ēdieniem pievienoja kokosriekstu pienu.

Ceļā veicu arī vairākus ekohidroloģiskus mērījumus - pagaršoju ūdeni gan ezerā, gan peļķēs, gan avotiņos, lai noteiktu sāļu daudzumu un līdz ar to - iespējas šo ūdeni (un zemi) izmantot lauksaimniecībā. Vislabāk man garšoja avotiņš, kurš no zemes izlīda paša okeāna. Arī, lai nokļūtu Korumbau, ir jātiek pāri upītei. Tiesa, te daudz vairāk cilvēku izmanto iespēju pārpeldēt tai pāri, nevis rāpties laivā. Ap šo laiku saule bija sākusi pildīt savas primārās funkcijas un ūdens sāka beigties. Devāmies skaistā pastaigā pa mangrovēm, kur Precioso kungs mūs brīdināja, ka, raujot pēdiņas ārā no dubļiem, jābūt uzmanīgam, jo uz koku saknēm tup austeru mazulīši, kas griež asi kā nazīšu. Tā kā mūsu starpā valda tas pats, kas Rīgas domē (saskaņa), tad, protams, tieši tajā mirklī vilku ārā kāju no dubļiem un sagriezu pret austeru mazulīšiem. Nolēmām, ka tagad par to nav vērts skumt, jo bija skaidrs, ka tuvakās stundas pavadīsim dubļos, tāpēc kaut kā kopt brūci tāpat nav jēgas. Vienīgi tika veikta medicīniskā apskate, lai secinātu, ka brūce nav pārāk dziļa, bet nav arī tik sekla kā šejienes okeāns. Ja kas, tā skaņa, kas pavada austeru atvēršanos, ir ļoti kruta.

Bija bēgums, tāpēc varējām aizvilkties uz zemes ragu, ka eksistē tikai tad, kad ir bēgums. Tas nozīmē, ka varēja iet dziļi okeānā tā, ka no abām pusēm ir ūdens. Čilojām, līdz pēkšņi ķīniešu beibe sāka stresot par to, ka jādodas atpakaļ uz Karaivu, jo jāpaspēj uz autobusu. Apbrīnoju šo meiteni par to, ka viņa pēc pāris dienām Karaivā vēl ir spējīga domāt par kaut kādām laicīgām lietām. Apsveicam.

Karambau ļaudis mūs atteicās kaut kur laist tā uzreiz, jo no sākuma mums bija mazliet jāpadzeras un jāpaēd. Karambau ļaudis ūdeni nedzer. Veikalā to iegādāties nevar. Jo jādzer ir kokosūdens.Tā kā no maniem 70% ķermenī bija palikuši kādi 10% ūdens, tad nolēmu, ka ir pienācis laiks pārkāpt pāri savai kokosa traumai. Nebija tik traki. Kļuvām par ļoti mīkstiem cilvēkiem, jo pēc pusstundas visi no galvas līdz kājām bijām nolējušies ar to kokosūdeni. Ilgi skatījos uz ķīniešu beibi, kas streso par to stulbo autobusu un nolēmu, ka tas viss ir nepareizi. Katrs var darīt tā, kā grib, tāpēc nolēmu, ka man tas autobuss pohuj un palikšu te vēl vienu dienu. Džeki manu lēmumu uzņēma ar ovācijām. Es pati arī.

Beibes aiztrauca atpakaļ uz Vitoriju, un es jutos kā uzvarētājs, kas paņem visu, jo sāku apdomāt arī racionālos uzkavēšanās iemeslus: pirmkārt, ja es būtu bruakusi, man nebūtu laika iztīrīt savu mangrovju brūci un man nopūtu kāja. Otrkārt, nebija jau nekā tāda, kas baigi būtu jādara Vitorijā. Tiesa, ar katru uzkavēšanās mirkli saruka iespēja, ka paviesošos San Paulu. Bet man par to ir pohuj arī tagad.

Paliku Karaivā un apgaismoju ļaudis par to, ka vispār tagad ir 2012., nevis 2013.gads. Viņi diezgan precīzi nosaka pulskteņa laiku pēc saules, bet tas nekādi nepalīdz orientēties gadaskatiļos. Savā atlikušajā laikā Karaivā nekur negāju, jo, kopš iztīrīju savu austeru griezumu, vairs nevarēju paiet.
Mēs esam ļoti romantiski ļaudis, tāpēc nakti pavadījām zālē. Ne tik daudz tāpēc, ka varētu blenzt mēnesī, bet tāpēc, ka tur bija skats uz ūdenstorni, ko es diemžēl bez lēcām neredzēju, bet ticēju bez ierunām.

Nākamajā dienā es tiešām grasījos braukt prom. Devos atvadīties no džekiem, bet manas atvadas pārtrauca Precioso kungs: "Nekur Tu nebrauksi. Ceļš ir bloķēts." No sākuma mēģināju uztaisīt mazu drāmiņu, bet man īsti neizdevās. Kaut kādā mirklī Precioso kungs bija sacījis, ka viņu fascinē tas, cik mierīgs un kluss cilvēks es esmu. Mirklī, kad nespēju uztaisīt drāmiņu, pat spēju tam mazliet piekrist. Bet ne pilnībā, jo, ja es esmu mierīgs un kluss, tad, piemēram, mans bratans būtu jāiekļauj ģeoloģijas mācību programmā kā organiskais nogulumiezis.
Sandra Mētra ir konstantā "es gandrīz apraudājos" stāvoklī. Es tādā nonācu, kad ieraudzīju Precioso kunga pasi un sapratu, ka tas tiešām ir viņa īstais uzvārds, nevis tāds vienkāršs "es - visvērtīgākais" pašvērtējums. Nākamais Sandras Mētras stāvoklis bija tad, kad nez no kurienes tiešām ieradās vāciešu meitenes, kuras nevarēja saprast, kāpēc viņas ir kļuvušas par leģendu un kāds man ar to sakars.

Pedējā rītā Precioso kungs kundzēm brokastīs cepa banānus un es ieraudzīju, ka uz melnā loga ir uzskricelēts uzraksts "The End". Un visi bija pilnīgā Mētrā, kad iekāpu laivā un braucu prom no salas, krastā atstājot džeku, kurš mani ir divas reizes bildinājis, abas reizes manu atteikumu komentējot ar "tā jau man likās". Tas bija kā filmā. Tā jau man likās, ka būs.