Kad bija jābrauc mājās, lidostā ierados 100 stundas iepriekš, jo paredzēju, ka noteikti būs kāda ķibele, kuras atrisināšanai būs nepieciešams laiks. Galvenais, ko iemācījos Amsterdamā - svarīgākā hidrologa īpašība ir spēja veikt precīzus pieņēmumus. Esmu augsti kvalificēts speciālists, protams, man bija taisnība. Aizeju, a tur man saka, ka attiecīgā kompānija mana laikā lidojumu Rio-San Paulu nemaz nepiedāvā. Pārliecinājos, ka esmu pareizajā lidostā. Tad atcerējos, ka biļetes esmu pirkusi KLM kantorī, un zināms, ka Nīderlandē idiotu koncentrācija ir augstāka nekā citās valstīs. Šie gudrie ļaudis man bija atsūtījuši biļeti, kurā norādījuši citu aviokompāniju. Bet, tā kā esmu labs hidrologs, jau iepriekš paredzēju, ka būs kaut kāds čakars. Tas arī vienīgais iemesls, kāpēc paspēju uz to ļoteni. Lohu bars.

Lidojumā no San Paulu uz Amsterdamu man blakus sēdēja kāds kungs, ar kuru sākām pļāpāt par dzīvi un biznesu. Laiku pa laikam es apraudājos, jo biju ļoti laimīgs par to, ka braucu mājās. Nepanesami laimīgs. Kad sāku raudāt pirmoreiz, šis kungs prasīja, kas ta man noticis. Kad sacīju, ka tas no laimes, viņš nolēma, ka kādreiz jāapciemo šī valsts, ja jau šitā.
Lidojumā no Amsterdamas uz Rīgu biju pilnīgā starā, jo tas bija saulrieta laiks. Es tādu lēnu saulrietu nebiju redzējusi apmēram kopš pagājušās vasaras. Sēdēju, skatījos saulrietu, klausījos Nika Dreika "Northern Sky" (tā ir dziesma par Dievzemīti), kā arī priecājos par apmēram 5 krieviski runājošajiem jauniešiem, kas bija pilnīgā pālī un spītīga atteicās apsēsties. Tajā autobusiņā no lidmašīnas, viņiem aizrādīja kāds cits jaunietis, kuram likās, ka šāda uzvedība nav laba. Aizrādījuma teksts bija apmēram "Čivo bļa". Autobusā sākās grūstīšanās. Es pievēru acis, sajutu ķermenī ieplūstam siltumu un pilnībā apzinājos, ka esmu mājās, bļa.