Kas notiek ar to pasniedzēju, par kuru grasījos oficiāli sūdzēties
Laiku pa laikam inteliģences pārstāvji un nejēgas man mēdz vaicāt, kā tad viss beidzās ar to pasniedzēju, par kuru pukojos, jo viss, kam viņš nepiekrita, bija drukas kļūda. Līdz šim nenotika praktiski nekas, vien tas, ka ļaudis mēģināja izdomāt, ko darīt konfliktsituācijās vai arī vienkārši situācijās, kad kāds ir lohs. Līdz šim neviens nebija mēģinājis iesniegt nevienu oficiālu sūdzību, tāpēc arī neviens nezināja, ko darīt. Tā kā dzīvoju gana konservatīvā valstī, tad, lai izveidotu kaut kādu jaunu sistēmu, protams, bija jāpaiet kaut kādam laiciņam (šajā gadījumā - 2 mēneši).

Tika izdomāts, ka ir jāsarīko diskusija, kurā piedalītos piedalītos šis pasniedzējs, tad kāds "draudzīgs un jauks cilvēks no studentu padomes", kā arī kāds cits pasniedzējs, kurš būtu absolūti neatkarīgs moderators. Ļaudis bija mazliet izbrīnīti, kad sacīju, ka man tā kā tur arī vajadzētu būt, bet manu ierosinājumu nekavējoties pieņēma, jo bija skaidrā. Ilgi tika domāts, kurš varētu būt šis pasniedzējs-moderators. Tika atrasts lielisks variants - džeks, ar kuru neesam pazīstam, džeks, kurš skaitās jauns pasniedzējs, bet tomēr kaut ko ir sasniedzis, tāpēc ļaudis (arī veci lohi) mēdz izturēties pret viņu ar cieņu.

Šorīt šī spirituālā tikšanās pie viena galdiņa (stoļik poliski) notika. Kaut arī nešaubījos ne mirkli par to, ka man ir taisnība, šķita, ka manu sūdzību tomēr mēģinās novākt no trases. Tā nenotika. Neitrālais moderators palūdza katram no mums izstāstīt savu sāpi mēģināja rast kopsaucēju, līdz saprata, ka tas nav iespējams mums pretī sēdošā cilvēka dēļ, kurš uzskata, ka "tā ir, jo tā bija pirms 30 gadiem", kā arī ka "papildu kaut ko lasīt tikai studentu dēļ nav mans pienākums". Viņš apbrīnojami pieklājīgi paskaidroja tam pasniedzējam, ka tādi studenti kā suņanagla E.K. vispār ir jebkura pasniedzēja sapnis un ka mums visiem vajadzētu priecāties par to, ka radusies diskusija, kurā E.K. mēģina argumentēt savu viedokli ar dažādiem zinātniskiem rakstiem, nevis "tā ir, jo tā bija". Tas bija ļoti patīkami. "Jaukajam un draudzīgajam cilvēkam no studentu padomes" pirms tam palūdzu, lai gadījumā, ja uzvelkos, lai viņa man iesper. Kaut kas līdzīgs (mājiens ar roku) bija nepieciešams tikai vienreiz, kad pasniedzējs meloja par to, kas bijis rakstīts tajos rakstos. Tiesa, es ātri atvilkos atpakaļ, jo mūsu neatkarīgais moderators bija izlasījis tos rakstus, kurus es biju sūtījusi pasniedzējam, tāpēc zināja, ka viņš muld. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pasniedzējam vēlreiz derētu izlasīt to, ko esmu viņam sūtījusi, un, ja viņš nepiekrīt, tad ir jāpaskaidro kaut kādā normālā veidā, kāpēc ("drukas kļūdas metode" neder).

Kad šī tikšanās beidzās, neatkarīgais moderators ievilka uz piecām minūtēm mani savā kabinetā un izteica pateicību par to, ka es runāju par lietām, kas man nepatīk, kā arī ieteica pārāk neuzvilkties, jo kaut kādas lietas līdz ar šo mainīsies (kaut vai tas, ka ir izveidota sistēma konfliktsituāciju risināšanai, kaut vai tas, kas būs vismaz viens pasniedzējs, kurš zinās, ka mēdz būt suņanaglas), bet tomēr dažas lietas nemainīsies (piemēram, tas, ka šis pasniedzējs dzīvo kastē). Kad es pirms 2 mēnešiem prasīju Štefanam, ko man darīt, viņš sacīja, ka kaut ko var mēģināt, bet uzreiz varot pateikt, ka nemainīšoties pilnīgi nekas. Nu, šitais nekas daudz nav, bet tik un tā vairāk nekā Štefans plātījās. Pimpis.