Katru reizi, kad sastrīdos ar kādu tā, ka viens otru sauc par stulbu, šo procesu mazliet izbaudu, jo tā notiek ļoti reti. Tās reizes, kad kādam kaut ko uzbraucu, bet man neatbild, neskaitās. Arī tās reizes, kad man kaut ko uzbuzī, bet es nereaģēju, arī neskaitās. Neskaitās arī tās reizes, kad es pārtraucu kontaktu ar kādu cilvēku. Un tad, kad pienāk tie strīdi, tā vienmēr ir īpaša pieredze. Sevišķi, ja strīdi ir par stulbu tematu un stulbā formātā. Nu, lūk, vakar ar Bungāru sastrīdējāmies. Par to, kurš ir stulbs (abiem šķita, ka otrs, bet tainība bija man). Feisbukā. Ļoti īsi izstāstīju, kā man gāja ar to pasniedzēju, un šis sāka buzīt par to, ka es nu gan esmu stulba, jo esot vajadzējis darīt pilnīgi citādi, un, ja viņš tur būtu bijis, viss būtu daudz labāk. Informēju, ka viņš kļūdas, jo stulbs ir viņš - es viņu biju informējusi par katru savu soli šajā sāgā, kā arī vienmēr bijusi atvērta ieteikumiem, ko tā arī ne reizi nesaņēmu. Viņš mani informēja, ka man bija tā lieliskā iespēja kaut ko pateikt administrācijai un es tur kaut ko ne tā. Informēju viņu, ka šāda iespēja bija un ir jebkuram, vienīgi nez kāpēc neviens baigi neraujas kaut ko teikt. Tā kā nespējām vienoties par to, kurš ir stulbs, pārtraucām sarunu.

Tas ir skaidrs, ka taisnība ir man. Mana garākā draudzene nosprieda, ka, iespējams, Bungāram bijušas paģiras, tāpēc viņš runāja muļķības. Šodien B piezvanīja un informēja, ka tomēr es neesot stulba un ka viņam dienu iepriekš nav bijusi taisnība. Visvairāk man patika tas, ka viņš nemēgināja taisnoties par to, kāpēc citādi teicis vakarā. Vismaz kaut ko no mūsu spilgtajām iedzeršanām ir mācījies - man besī, ja taisnojas.