Ceļš mājup bija ļoti labs galvenokārt tāpēc, ka tas bija ceļš mājup. Nevarētu teikt, ka es Vācijas semestri baigi ienīdu, bija vēl ļaunāk – tas man neizraisīja nekādas emocijas. Pēdējā mēneša laikā tas bija tiktāl sašaurinājis manu emociju gammu, ka man sāka likties, ka pasaulē nekas nenotiek. Nekas.
Man bija jāplivinās no Brēmenes lidostas, un es izdomāju, ka būtu labi braukt caur Hamburgu, tur ieraut ar krievu drušku un tad braukt ar kaut kādu pēdējo autobusu uz Brēmeni. Sacīts – darīts. Kad tur ierados, mani sveicināja autoostas galvenais bomzis, kurš mani bija atcerējies, jo viņreiz neiedevu viņam 50 centu, bet aiztriecu prom. Toreiz viņš bija piekakājis bikses.
Krievu druškai līdzi bija štuceris un rezerves štuceris, un mēs bijām tik apjukuši par to, kādu valodu lietot, ka ar šo apjukumu galā netikām tāpēc visu vakaru pavadījām, komunicējot angliski, vāciski un krieviski vienlaicīgi.

Tā iekāpu sava pēdēja autobusā un atbraucu līdz Brēmenei. Atvilkos līdz lidostai. Lidosta ciet. WHAT DA FAAAK? KURŠ GADSIMTS? Bet man jau patīk problēmas, tāpēc nopriecājos par to, ka neesmu baigā pālī un sāku vilkties apkārt lidostai, lai atrastu kaut kādu iespēju tikt iekšā, jo ārā kaut kad varbūt varētu palikt auksti. Arī nav, kur apsēsties. Vēl svarīgi piebilst, ka par godu manai aizbraukšanai ir arī saplīsis mans koferis, kas nozīmē, ka es to nevaru vilkt – man tas ir jānes, bet, tā kā esmu trausla meitene no Ziemeļvalstu pederastu kino, tas man nepatīk.

Tā atradu durvis, uz kurām rakstīts „Bundespolizei”. Miliči – tas ir sabiedrības draugs! Piespiedu zvanu pogu, atnāca milicis – cilvēku drošības aizstāvis. Pateicu viņam, ka uz ielas nejūtos droši un ka būtu super, ja viņš mani ielaistu iekšā, jo tā būs drošāk. Viņam nebija divreiz jāsaka.

Lidostā par lielu brīnumu atradu arī vienu kafeni. Tā bija piekrauta ar vecām bulkām. Nodomāju, ka veca bulka šobrīd būtu tieši laikā. Nē, šobrīd kafenē varot iegādāties tikai dzērienus. Tas ir ļoti loģiski. Kamēr dzēru aliņu, ievēroju, ka ārpusē gar to lidostu trinās ļaudis, kas grib tikt iekšā. Būtu vismaz nolikuši beņķi ārpusē pie durvīm, lai var apsēsties!

Vēl forši bija arī tas, ka uz tualetēm bija jāvelkas uz augšu vai leju – tās netradās tajā pašā stāvā, kur nepieejamās vecās bulkas vai beņķi. Diemžēl nebija liftu un tādu mēslu. Tā jau pofig – kas tur ko nenoskriet lejā? Nu, ja jāstibī līdzi kaut kāda pekeles, tad stulbi. Un kurš ir bijis tas izdiots, kurš to māju ir uzprojektējis? Gara acīm iztēlojos, kā tas arhitekts ar sevi sarunājas: „Lidosta, lidosta, lidosta...Hmmm..Vai tur varētu būt daudz ļaužu ar pekelēm? Nē, diez vai.” Un arhitekts iešņauc kokaīnu.
Tagad esmu ieradies mājās, un nekas mani nepārsteidz – meitene, kas dzīvo augšā kaimiņos, vēl aizvien klimperē tās pašas vienkāršās etīdes, ko viņa spēlēja arī pirs 10 gadiem. Stagnācijas lieliskākais piemērs.