Īsti draugi ir tie, pie kuriem var ierasties jebkad. Noskaidroju, ka tādi man ir arī Bjelostokā. Tā kā man patīk autobusi, tad no Ķīles uz Rīgu, protams, braucu ar bīberbusu. 4 gadus nebiju satikusi savu drušku Basju, tapēc nolēmu, ka būtu ļoti kruti, uztaisīt 1 dienas pauzi šajā brīnišķīgajā pilsētā, uz kuru cilvēki bez īpaša iemesla nemēdz braukt. Tiktāl viss normāli – informēju Basju, ka tā būs, viņa, protams, starā sāk plānot, ko man dos ēst un dzert un kā izrotās māju man par godu.

Protams, biju dusmīgs uz Berlīnes-Varšavas autobusu, jo tas bija tik veikls, ka galapunktā pienāca stundu agrāk nekā paredzēts. Tas nozīmē, ka bībers uz Bjelostoku jāgaida nevis pusstundu, bet pusotru. Un parasti pēc ilgiem pārbraucieniem autobusā cilvēki negrib neko gaidīt. Bet tā tomēr ir Polija, tāpēc gaidīt bija forši. Pirmkārt, ir tik labi būt atpakaļ Austrumeiropā – vietā, kur var atcerēties, kā tas ir, ka džeks paskrien solīti priekšā, lai varētu atvērt man durvis, jo Karlīna nav Kārlis. Novēroju arī to, Varšavas autoosta totali izmainījusies. Pēdējoreiz tur biju, kad ar Konsti uzņēmām melnbaltu īsfilmu, kurā inscinēta viņas auss slimība. Šajā autoostā mūžīgi vaļā bija piepīpēta kafejnīca, kur džeki spēlēja biljardu, bet es cauri cigarešu dūmiem centos saskatīt savu mīļo žureku. Nekā tāda tur vairs nebija. Tagad tur ir ierīkota civilizēta un apsildāma uzgaidāmā telpa ar tualetēm, par kurām nav jāmaksā zloti, kuri ļoti bieži no ārzemēm atceļojušiem ļaudīm mēdz nebūt. Tiesa, noskaidrojās, ka viss šis ir meli, un piepīpētā autoostas kafejnīca pastāv, un tā vienkārši ir cita autoosta.

Tā tiku autobusā uz Bjelostoku un atkal biju neapmierināta ar to, ka bīberbusi ir pārāk ātri – tas galapunktā ieradās pusstundu par ātru. Tas nozīmē, ka man vēl pusstundiņa jāpagaida, līdz man pakaļ būs Basja. Nu, neko – gaidu un novēroju, ka Bjelostokas autenē gan nekas nav mainījies, un, kamēr izdaru šos novērojumus, 2 apsargi laipni palīdz kādam dzērājam atstāt autoostas telpas. Tā es gaidu un vēroju, līdz secinu, ka nu jau viņai te vajadzēja būt, bet nav. Jocīgi. Pagaidu vēl. Nav. Galīgi jocīgi.
Te pēkšņi man acu priekšā nostājas atmiņas par e-pastiem, ko esmu sūtījusi Basjai. Tie skaidrā un gaiši vēsta, ka ieradīšos piektdienas rītā, lai tur pavadītu turpmākās 24 stundas. Tajā pašā laikā ar Konsti simtiem reižu esmu pārrunājusi to, kā ieradīšos Rīgā piektdienā. Kad ķīniešu beibe brauca uz Latviju, viņa nokavēja lidmašīnu par vienu dienu, par ko es nenormāli ņirdzu, jo ņirgt – tas ir mans Dievs, Daba, Darbs. „Vai tiešām tā var būt, ka esmu sajaukusi dienas un Basjai pateikusi nepareizo?” vaicāju pati sev. Tad es pati atbildēju: „Nu, nē, tur jābūt kaut kam citam. Es tak nevarētu būt tik stulba.” Bet, tā kā tie attēli ar sūtītajām ziņām Basjai un Konstei nebeidza man lēkāt acu priekšā, tomēr nācās atzīt, ka varbūt arī varu būt tik stulba. Iztēlojos, kā es tagad gaidīšu 24 stundas, un nolēmu, ka varbūt tā autobusu pārāk laicīgā ierašanās nebija tik traka.

Tātad es biju izplānojusi, ka būs 2 piektdienas pēc kārtas – pirmajā piektdienā no rīta ieradīšos Bjelostokā, bet pēc tam pamodīšos piektdienas rītā un braukšu uz Rīgu, lai tur aizvadītu ne tikai jautru piektdienas vakaru, bet arī turpmākās 2 nedēļas (t.i. – 14 piektdienas pēc kārtas). Ja nezinājāt, parasti nemēdz būt 2 piektdienas pēc kārtas. Tas nekas! Es esmu inovators. Iespējams, man izdotos pārliecināt pasauli par to, kādus lieliskus ieguvumus mums spētu sniegt pāreja uz Kolātes kalendāru, bet jebkura pārliecināšanas pamatā ir komunikācija. Ja es ne reizi nevienam nepateikšu, ka pēc Kolātes kalendāra ir 2 piektdienas un nav ceturtdienu, tad neviens to nezinās. Tāpēc arī Basja nebija ieradusies, kaut arī ticu, ka, ja viņa zinātu, tad labprāt pieņemtu manu kalendāru.

Ko tagad darīt? Apsvēru domu sākt raudāt, jo tā darīja ķīniešu beibe, kad secināja, ka viņas pašizdomātais kalendārs nav pasaulē plaši atzīts. Tomēr man nāca smiekli, tāpēc nekāda raudāšana nesanāca. Komunikācija! Man gan nebija ne zvanāmas simkartes, ne Basjas nunūra, bet nolēmu šo situāciju risināt. Iegādājos poļu simkarti. Tas bija labs ieguldījums, jo pēc pāris mēnešiem es dzīvošu šajā karaļvalstī. Tad no ļaudīm izvilku informāciju par to, ka internetu var dabūt ūķītī, kas ir tāds maziņš kazino un kur jāzvana pie durvīm, lai tiktu iekšā. Tiku ielaista šajā piepīpētajā istabiņā, kurā saimniekoja zēns, kurš prata angļu valodu. Atradu e-pastos Basjas nunūru un zvanīju. Sarunas pirmo minūti viņa ar mani aizvadīja poliski, jo domāja, ka tas ir kāds, kas viņu nes cauri, nevis es. Kāpēc? Jo Elīna tak nevarētu būt tik stulba. Tomēr pārliecināju viņu par to, ka var gan, un tas ir iemesls, kāpēc tagad, nevis rīt atrodos Bjelostokas autoostas kazinčikā. Kazinčika zēns noklausījās mūsu sarunu un nolēma man neprasīt naudu par interneta rīkošanu, ja vien es viņam atļaušu mazliet par to paņirgt.

Tā Basja pameta darbu, atbrauca man pakaļ, aizveda uz mājām, kā arī visu laiku ņirdza un pārdzīvoja, ka nav sagatavojusi pierogus un kokteiļus, kā arī nav sakārtojusi māju, jo iepriekš nav zinājusi, ka sekoju pati savam kalendāram. Īsi pirms došanās atpakaļ uz darbu viņa instruēja mani par to, kā ieslēgt romantisko apgaismojumu dušā un kur kas atrodas. Mani interesēja tikai viens jautājums – kur var nopirkt Šoplicu. Un tā es aizmigu gruzonā par to, ka, ejot dušā, biju aizmirsusi ieslēgt to romantisko apgaismojumu. Tiesa, gruzons ilga vienu sekundi, bet labsajūta par to, ka ir draugi, kam var uzgāzties jebkad, vēl nav beigusies.