Cirvis, saldētava, paraugi, skaitļu virkne
Man ir viens kolēģis, kurš ir pilnīgs cirvis. Viņu sauc M.

Par iespēju, ka M. ir cirvis, aizdomājos reizē, kad Lodzā bija arī Mētra, bet toreiz pieļāvu, ka pie mana dusmu uzliesmojuma vainīga ne pārāk labā gulēšana un vidējs alkohola patēriņš iepriekšējā dienā. Bet tik un tā šo dienu atceros ar šausmām. Bija tā, ka man bija jādara kaut kāda lieta, kur viņš īsti palīdzēt nevar - ja to dara divatā, tad tas nesanāk ātrāk. Pa to laiku tika atvesti ūdens paraugi, kas jāsagatavo likšanai mēraparātos. Tā gatavošana ir vienkārša, bet laikietilpīga. Ja to dara divatā, tad sanāk ātrāk. Bet, kamēr viens dara ko citu, tikmēr otrs jau var sākt sanumurēt paraudziņus, bočkas salikt pareizā kārtībā, sataisīt filtrus un vispār atrast visu nepieciešamo darbam. Es esmu izlepis, jo Rubentiņam man nekad nekas nav jāliek darīt, jo viņš pats visu saprot. Un, ja tur būtu bijis viņš, nevis Cirvis, tad, kamēr es pabeidzu savu darbu, viņš jau būtu sācis ķēpāties ar tiem jaunajiem paraugiem, jo mums abiem ir zināms tas, ka darbu beigsim kopā tajā mirklī, kad tas būs pabeigts, tāpēc esam ieinteresēti laiku tērēt pēc iespējas efektīvāk. Bet toreiz tur nebija Rubentiņa, tur bija Cirvis. Tad, kad atveda tos jaunos paraugus, man bija nepieciešama vēl apmēram pusstunda, lai pabeigtu iesākto, un man bija pilnīgi skaidrs, ka Cirvis otra labenes galā jau rīkojas, jo tā darītu jebkurš cilvēks, kurš kaut ko jēdz.
Pabeidzu savu darbiņu un gāju uz otru labenes daļu, pirms tam galvā aprēķinot, ka ir bijis gana laika, lai C visu jau būtu sagatavojis darbam. Kad es tur nokļuvu (jāiet 5 metri), man sāka reibt galva un es gandrīz noģību, jo C vienkārši sēdēja, bet tie jaunie paraugi pat nebija izņemti no maisa, kurā tie tika atvesti. Un pilnīgi nekas cits nebija sagatavots. Viņš vienkārši bija sēdējis un gaidījis, kad beigšu. Tomēr nolēmu nesākt kliegt, jo tad es būtu kā dāma no anekdotēm par sievietēm, kas domā, ka visas viņu vēlēšanās ir jāsaprot bez teikšanas. Un teorētiski šoreiz tā bija - es tiešām viņam nebiju teikusi, ka jāsāk kaut kas darīt.

Šodien mēs atkal strādājām kopā. Viena no lietām, kas jādara - ļoti uzmanīgi no sīkas tūbiņas jāpaņem daži šķidri mikrolitri. Ir vēlams, ka tajā mirklī neviens netraucē. To Cirvis nezināja, tāpēc, kamēr es tur piņķerējos, viņš stāvēja blakus, blenza man uz rokām un nemitīgi kaut ko komentēja un uzdeva jautājumus. Lai visu izdarītu pareizi, man ir jākoncentrējas tik ļoti, ka es tajā laikā nevaru nevienu pasūtīt dirst vai atbildēt uz kādu jautājumu. Tā ļāvu viņam 7 minūtes vārīties, līdz pabeidzu iesākto, lēni novilku cimdus, uzkāru halātu uz pakaramā un beidzot iesaistījos sarunā ar viņu, izsakot cerību, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš runā ar mani šī konkrētā darba darīšanas laikā. Es biju ļoti dusmīgs, ja kas.

Pēcāk gatavojām kaut kādus paraudziņus. Vienu tūbiņu viņš sabojāja (tas ir normāli), tāpēc paņēma jaunu. Es atgādināju, lai neaizmirst uzrakstīt virsū numuru. Ar to bija grūti. Visas tūbiņas biju numurējusi es, un mana numurēšanas sistēma ir mazliet īpatnēja, bet tomēr ļoti loģiska. Tomēr viņš nevarēja saprast, kāds skaitlis jāraksta trūkstošā skaitļa vietā. Ir tā, ka, pat nezinot, kāda un kāpēc ir mana sistēma, jebkurš ar ceturtdaļintelektu apveltīts tīnis var izsecināt, kāds ir trūktošais skaitlis. Uzdevums Jums! Uzmini, kādam skaitlim jābūt zvaigznītes (nenumurētās tūbiņas) vietā:

...15 45 16 46 17 47 * 48 19 49...

Kad viss bija pabeigts, Cirvis paziņoja, ka mums esot uzticēts atkausēt saldētavu. Nav bazara - tas darbs bija jāizdara. Bet! To varēja paziņot un sākt no rīta, pa dienu ļaut visam atkust un pēcpusdienā viss jau būtu gatavs pats no sevis. Nē. Es atkal gandrīz paģību, un man gar acīm skraidīja melni cirvji. Tad atklājās, ka viņam nav ne mazākās jausmas, kā ir jāatsaldē saldētavas. Nu, ok - es arī daudz ko nezinu. Bet šī neziņa netraucēja viņam strīdēties ar mani - īstu mājsaimnieci. Viņš, piemēram, uzskatīja, ka atsaldēšana nav gana labs iemesls saldētavas atvienošanai no elektrības. Bija nepieciešams arī citu kolēģu apstiprinājums manai idejai saldētavu, un tas bija diezgan apkaunojoši visiem iesaistītajiem cilvēkiem. Kad šo darbiņu pabeidzām, viņš lepni paziņoja, ka pirmoreiz mūžā redz, kā izskatās atsaldēta saldētava. Es gara acīm iztēlojos, kā viņš jau trešo gadu mēģina atsaldēt savu personīgo saldētavu, kuru tā arī nav atvienojis no elektrības.