Šodien savideozvanījāmies ar Dario. Viņam bija liels prieks mani redzēt kaut kādā formā, jo iepriekšējo reizi es biju tā nomocījies un tik ļoti izskatījos pēc Kurta Kobeina, ka D prasīja: "Does it smell like a teen spirit in the lab?" Pie viena viņš arī izvirzīja hipotēzi, ka rakstu nevis maģistra darbu, bet gan savu jauno albumu "Nevermind". Šoreiz bija jau labāk.
Kā parasti pārrunājām Žoela lietu. Žoela lietā nekādu jaunumu nebija. Žoela lietas pamatā ir tas, ka Ž ir pazudis. Pēdejoreiz kaut ko no viņa esam dzirdējuši oktobrī. Esam mēģinājuši sazināties dažādos veidos, bet neveiksmīgi. Pēdējais, kas par viņu dzirdēts, ir tas, ka viņa maģ.d. vadītājs Porķenē esot kaut kādā veidā sazinājies pat ar viņa vecākiem, lai noskaidrotu, vai dēls vēl taisās turpināt to maģ.d. Žoela lietā pat nav atbildes uz šo jautājumu.

Tā kā ar joni tuvojas tas mirklis, kad man maģistrs būs galā, protams, atcerējāmies to, kā man viss sākās. Nu, to, ka Porķene sākās ar ierašanos Lisabonā, kur mani sagaidīja Dario, kurš manis dēļ bija tur ieradies un apguvis pilsētu, to es pati atceros. Toties es biju piemirsusi, ka pie metro kāpnēm es esot apstājusies, dziļi ievilkusi elpu, uztaisījusi svarīgu sejas izteiksmi un paziņojusi: "Dario, Tu nespēj iedomāties, cik man ir svarīgi tas, ka Tu te esi kopā ar mani. Paldies. Es tiešām to novērtēju. Kurš gan cits nestu manu koferi?"
Tāpat manu pirmo dienu labenē atceras kolēģe, kas bija pirmā, kas man te visu rādīja. "Tāpat atceras" nozīmē "atceras labāk nekā es". Nu, pirmajā dienā viņa man rāda, kur ir kas, kur kurs strādā. Es visam sekoju līdzi ar vidēji ieinteresētu sejas izteiksmi, nav šoka, nav migrēnas, nekā. Vienā mirklī es viņu pārtraucu ar paziņojumu, ka man ir svarīgs jautājums.
-Tas ugunsdzēšamais aparāts. Sausais vai slapjais?
-Sausais.
-Ok.

Pēc tam saruna par ugunsdrošību netika turpināta. Un tas ugunsdzēšamais aparāts, protams, nemaz nebija novietots baigi redzamā vietā.