Rīga.
Š.g. 30. aprīlis bija lieli svētki vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pēc 2 nedēļu pārtraukuma labenē atgriezās mans asistents, būtiski uzlabojot manas iespējas izdzīvot. Otrkārt, vakarā mēs sēdāmies vilcienā uz Varšavu, lai tālāk dotos uz Eiropas hipsteru galvaspilsētu Rīgu.

Kad nonācām V autoostā, saņēmām ziņu, ka autobuss kavēsies. Nekas cits neatlika kā doties uz autoostas vjetnamiešu bāru un sākt dzert alu. Pēc pāris stundām Rubens ierosināja, ka tagad mums jārunā poliski. Mani tas varētu iepriecināt, jo man patīk runāt valodās, kas nav angļu (sevišķi, ja tā ir poļu). Prieku vien aptumšo fakts, ka Rubens nevarēja pateikt nevienu jēdzīgu teikumu, ne arī saprast, ko saku es. Autobuss bija klāt, un mēs sēdāmies iekšā. Pēc piecām tualetē pavadītām minūtēm Rub ar ļoti lielu lepnumu paziņoja, ka tagad viss autobuss viņu zina, jo viņš esot izvēlējies neaiztaisīt (neaizslēgt) tualetes durvis. Lielisks sasniegums.

1.maijā rītā ieradāmies Rīgā, un ieturējām Siestu. Man bija alerģija no manas segas, tāpēc šīs brīvdienās pavadīju salstot. Gatavojoties vakaram, rakstīju Konstei īsziņu. Tajā pašā laikā man vajadzēja arī iztīrīt zobus, bet man ir tikai labā roka, tāpēc Rub tīrīja manus zobus, bet es rakstīju. Efektivitāte. Latvija var!

Paskaidroju arī Rub, ka mēs esam nacistu ģimene. Tas bija nepieciešams, jo vienā mirklī ieraudzīju absolūtu apjukumu viņa sejā. Tas bija mirklis, kad viņš ieraudzīja, ka pie skapja durvīm ir piekārts nevainīgs koka ugunskrustiņš. Tajā mirklī viņš ar citām acīm sāka raudzīties, vai grāmatplauktā gadījumā nestāv "Mein Kampf". Sapratu, ka viņš nesaprot, un paskaidroju, ka "tas nav tā kā izskatās", bet drošības pēc tomēr iedevu viņam sarkanbaltsarkanu gultasveļu un ugunskrustiņu pakāru vietā, kas ir pirmā, ko viņš ierauga pamostoties.

Devāmies skaistā pastaigā pa visskaistāko pilsētu, un mūs uzrunāja mormoņi. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņi nolēma ņemt kājas pār pleciem (sarunas lūzuma punkts bija tas, kad paziņojām, ka strādājam laboratorijā ar gēniem). Bija pienācis laiks dienas izejamajai daļai, tāpēc devāmies uz grupas "Origo Boys" koncertu. Rubens bija šokā. Pārsvarā par meitenēm, kas lēkāja, bet piecpadsmit sekunžu pēc koncerta bija prom. Kārlis dejoja vislabāk.
Neko, tālāk gājām dzert un dejot, kas nozīmē, ka nākamajā dienā bija tikai viens iemesls izlīst no gultas - bija norunāts doties ciemos pie manas māšeles.

Laiks ritēja un plāni satikt vēl kādu cilvēku izčibēja. Brīvdienu pēdējā dienā ar Kārli, Aneti un Oģīti braucām ekskursijā uz Līgatni. Ēdām karbonādi franču gaumē, iešmugulējām Oģīti Līgatnes dabas takās, un beigās pārcēlāmies pāri Gaujai (Kārlis uzsauca), lai ceļu turpinātu pa neceļu, kas, iespējams, bija iemesls, kāpēc Golfiņš sāka jukt ārā. Redzējām arī dzērājus ar traktoru. Tā kā esam romantiski ļaudis, ar šampanieti un čipsiem noskatījāmies saulrietu Baltajā kāpā un braucām uz mājām atplīst. Tad arī norunājām, ka vispār ļoti jocīgi, ka esam pavadījuši kopā 4 dienas bez apstājas, bet Rub klātbūtne mani vēl nav sākusi kaitināt.

Autobusā uz Varšavu noskatījāmies 84 ficenes. Bijām ļoti noguruši cilvēki, bet Rub klātbūtne vēl aizvien nekaitināja. Iespējams, viņš mēģināja, bet nekas nesanāca, jo mēģināja ar pilnīgi nepareiziem līdzekļiem - atdeva man savu lielo kurtku, bet pats sēdēja džemperītī. Ceļš no Rīgas uz Varšavu vēl tā, bet posms no Varšavas uz Lodzu mani sagrāva, jo vēl Varšavas autoostā es esot izskatījusies pēc spānietes, bet, ieraudoties Lodzā - jau pēc krievuškas. Labi, ka autobusa pietura ir 2 metrus no manām mājām.