Zombiju apokalipse
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad uz institūtu eju arī brīvdienās, lai pasēdētu un parakstītu. Vispār darbs brīvdienās ir tirliņu padarīšana, bet šoreiz sev to varu piedot, jo zinu, ka viss tāpat drīz beigsies. Turklāt brīvdienās tāpat nav nekā, ko darīt, jo sirgstu ar pārspīlētu monogāmiju. T.i. - es draudzējos tikai ar Rubentiņu, kurš jau sen vairs te nedzīvo.

Būt vienam tukšā institūtā, protams, ir bailīgi. Nu, tad, protams, printeri sāk slēgties iekšā paši no sevis. Arī labenē, kur biju pavadījusi pāris stundas, pēkšņi secināju, ka ir ieslēgts dators, un es to noteikti neesmu izdarījusi. Bet tas ir normāli, tā tukšos institūtos jābūt. Un jāatzīst, ka tad, kad bija paraugi jāieliek saldētavā, tad izmantoju visas savas ģeometrijas zināšanas, lai tos iestūķētu saldētāvā, kurā praktiski nebija vietas, nevis gāju lejā uz pagraba noliktavu, jo tomēr nolēmu, ka šoreiz tas pagrabs ir pārāk tumšs un kluss. Un katru reizi, kad es tur eju, domāju par to, kā būtu, ja aiz manis kāds aizcirstu durvis un mani tur atstātu. Nu, lūk, darba dienā šādas pārdomas mani neattur no došanās turp.

Bet man jau tagad ir jāsāk baidīties par to, cik ļoti bailīgi būs septembra sākumā. Nu, man te ir dzīvoklis līdz augusta beigām, bet darbs jāaizstāv 3.septembrī. Darba vadītāja teica, lai par to neuztraucos, jo šādiem gadījumiem ir paredzēta institūta guļamistaba. Es, protams, nekavējoties pieņēmu piedāvājumu padzīvot institūtā, jo tas vienkārši izklausās nenormāli kruti. Bet tas nozīmē, ka es tajā ēkā būšu viens pa nakti. Jau gaišā dienas laikā tur slēdzas tie datori un printeri. Naktī gan jau atdzīvosies krēsli un galdi, un arī tā mana gulta noteikti. Turklāt, ja es tur viens rukāju, tad gadījumā, ja uzbrūk zombiji, es ātri varu aizbēgt, jo labenes un mani 100 kabineti atrodas pirmajā stāvā (to, ka tur viegli izlekt pa logu, ievēroju uzreiz). Bet mana guļamistaba ir piektajā stāvā. T.i. - ja nāk zombiji, dirsā ir.