Aklās vistiņas
Laboratorija ir man iemācījusi to, ka lietas ir jānoliek savās vietās. Esmu to iemācījusies tik labi, ka varu to mācīt arī citiem.
Kad bijām Rīgā, vienu rītu pamodos un kā parasto sniedzos pēc brillēm, kas vienmēr stāv uz mana nakstgaldiņa. Uzliku brilles, bet redzētais mani pārsteidza. Kaut arī bija brilles, ne sūda neredzēju. Noņēmu brilles, uzliku vēlreiz, secināju, ka var redzēt mazliet labāk, bet tik un tā ir skaidrs, ka vienas nakts laikā man ir būtiski pasliktinājusies redze. Nobijos, un mēģināju saprast, kā tas noticis - varbūt esmu sevi kaut kā savainojusi tā, ka tas licis redzei strauji pasliktināties. Neko tamlīdzīgu nespēju atcerēties (rīts bija pēc vakara, kas aizvadīts samērā skaidrā prātā). Tas mani biedēja vēl vairāk, jo tas nozīmē, ka pilnīgi bez kāda iemesla sāku palikt akla.
Vēlreiz noņēmu brilles.
Un secināju, ka tās ir Rubena brilles, ko viņš ir nolicis uz mana naktsgaldiņa, kur viņam nekas nebūtu jāliek. Tā rīta pirmās piecas minūtes pavadīju, lasot lekciju par to, cik svarīgi lietas likt savās vietās. Labi, ka viņš no rītiem neko nerubī un neatceras.