Atkārtošana ir zināšanu māte, un, tā kā es neapsveicu atkārtošanu māmiņdienā, tad vismaz kaut ko atkārtošu: mans kolēģis M ir cirvis.

Abi atrodamies pie sterilizācijas aparāta. M noceļ vāku, kurš ir karsts, jo tikko beidzies sterilizācijas process, kas ir samērā hot. Mana pieredze rāda, ka tādu vāku nevajag turēt rokās ilgāk par divām sekundēm, un pēc tam tas jānoliek kaut kur nost, jo citādi sāks degt rokas. Ne ar liesmu, bet tomēr. Bet mana pieredze laikam nesakrīt ar M uzskatiem par dzīvi. Tā viņš stāv ar to vāku rokās, un pēc 3 sekundēm viņa sejas izteiksme sāk liecināt par to, ka viņam, iespējams deg rokas. Viņš sāka mazliet kunkstēt, bet nesteidza to vāku nolikt.

-Liec taču to vāku nost!
-Bet kur? (Tā kā viņš labenē rukā 2 gadus un kaut ko ir sterilizējis dahuja reižu, viņam vajadzētu zināt, ka to vāku var likt pilnīgi jebkur)
-Es nezinu, M. Laikam būs jāpameklē kāda skaista vietiņa ar skatu uz jūru.

Pēc šī dialoga viņš nesteidza ne meklēt vietiņu, ne nolikt vāku, tāpēc, aprēķinot, ka drīz vien viņš iegūs kaut kādas tur pakāpes apdegumus, izrāvu viņam to vāku no rokām, lai noliktu turpat uz galda.

Un dienas sākumā informēju viņu par to, ka mums ir jāizdara 2 darbiņi (esmu iecelts par šefu, kas izdomā, ko darīsim). Šie 2 darbiņi ir baigi labi, jo tos varam veikt katrs savā nodabā bez liekas kontaktēšanās vienam ar otru. Tā norunājām, ka es darīšu darbu nr.1, viņš darīs darbu nr.2. Tā es sāku darīt, bet ievēroju, ka viņš nesteidz veikt savu darbu, bet kas tam man - lai sāk, kad grib, un beidz, kad grib. Tā viņš kādu pusstundu tur slaistījās, līdz pienāca man klāt: "Elīn, es drīkstu jau sākt?"