Tad, kad uzgāja gaisā tas Islandes vulkāns un apstājās Eiropas gaisa satiksme, mans tēvs atradās Horvātijā (es, protams, biju Polijā, ja kas (ļoti svarīga informācija)). Tā viņam kaut kā bija jāatkratās uz mājām no Balkāniem. Ar kaut kādiem vilcieniem un autobusiem viņš tika līdz Polijas pilsētai, kas nav Varšava. Bija skaidrs, ka līdz tai Varšavai jātiek, jo to zina i liels, i mazs, ka no Varšavas visi ceļi vaļā.

Tā viņš pētīja vilciena stacijā redzamo sarakstu, bet, protams, neko no tā nevarēja saprast. Ne to, vai ir vilcieni uz Varšavu, ne to, kad tie ir, ne to, vai ir iespējams tajos tikt iekšā. Viņš nopriecājās, ieraugot uzrakstu angļu valodā "Information point", un devās turp. Diemžēl tante, kas tur strādāja, angliski tomēr neprata. Mans tēvs vēl nav sapratis, ka poļu valoda ir vislabākā, tāpēc to neprot. Viņš mēģināja runāt angliski, vāciski un krieviski. Neatkarīgi no valodas tas, ko viņam vajadzēja, nemainījās - tā bija Varšava. Vienā mirklī kundzes seja apskaidrojās, kas manam tēvam lika domāt, ka viņa "ņaņaņā Varšav ņaņaņa Varšav" vainagojušies panākumiem un informācijas lēdija varētu, teiksim, ar cipariem uzrakstīt, cikos ir vilciens un cik maksā biļete. Kundze tiešām tvēra pēc papīra lapiņas un rakstāmā un, kad bija beigusi rakstīt, pagrieza lapiņu pret tēvu. Tur nebija ne pulksteņa laika, ne biļetes cenas, ne perona numura, pat ne lūgums iet dirst. Tur skaidrā poļu valodā bija rakstīts: "Warszawa"

Man šķiet, ka man ar manu nemīļāko kolēģi M kontaktēties ir tikpat vienkārši kā manam tēvam ar informācijas lēdiju.