Vakar atzīmēju pēdējo darba dienu, kolēģiem uzliekot šmigu. Darbā ierados 15:10. Tas ir augsts līmenis. Dienas pirmo pusi pavadīju pāķos pasākumā, kurā bija ieradies arī arhibīskaps Vanags ar otrādi apgrieztu keponu. Dienu iepriekš no rīta arī nebiju darbā, jo bija jādara kas svarīgāks - jāsēž aptiekā ar galvā iedurtu dunci un pār seju notecējušām asinīm. Šo dienu laikā secināju - ja nav jābūt darbā, tad tas darbs ir pat diezgan ciešams. Diemžēl tomēr ir jābūt, tāpēc vakar no šīm mocībām atteicos, un jūtos par to ļoti priecīgs. Vakar visus kolēģus informēju par to, ka eju prom, jo vairs nespēju izturēt 2 džekus, kas mani visu laiku baksta, sit, mētā manas mantas un klausās metālu. Protams, runa bija par miera mikām, kas man ne reizi neko nav izdarījuši un uzmanību izrādījuši, tikai kādreiz pasveicinot. Arī informēju kolēģus, ka, ja vajag, nākotnē varu sniegt dažādus pakalpojumus. Viens no tiem - noteikt līmeni. Varu atpazīt 4 līmeņus: augstu līmeni, zemu līmeni, kobru līmeni, pāķu līmeni. Kobru līmenis ir, piemēram, tas, ka nākamnedēļ ar Kursītes jaunkundzi uzsāksim braukt uz tiem tēvzemes pamestākajiem ciematiem.