Likteņa ironija
Manas Jaungada svinības sākās tajā dienā, kad pie Krievijas vēstniecības notika pikets par godu Ukrainas nelaimei. Tad ar Loginu satikām divus zilos, ar kuriem pēc mirkļa jau sēdējām bārā I love you, kur nolēmām spēlēt pāru spēli, lai uzzinātu, vai savā starpā labāk saprotas tie 2 zilie, vai mēs. Lai spēle būtu jautrāka, ieviesām sodu par zaudēšanu - zaudētājkomanda 8 stundas strādā uzvarētājkomandas labā (t.i. - katrs dalībnieks kāš 4 stundas).
Jaungada balli rīkoja tie 2 zilie, un mēs bijām norīkotas tajā piedalīties ar (vairāk nekā) 4 stundu darbu: man bija jāuzstājas ar lekciju par seksuālo dzīvi 1914.gadā Vidzemes guberņā, bet Loginai bija jālaiž iekšā cilvēki. Paralēli mums bija jārūpējas par to, lai nekad nebeigtos šampanietis, un jātaisa ēst. Ballē paklīdušas meitas amatā piedalījās ar Konste - viņai nebija nekādu oficiālu saistību, bet viņa pieteicās kļūt par avīžzēnu un pildīt citus verga pienākumus. Es nezinu, ko viņi tur vispār iesāktu bez mums. Labi, ka pasākumu neapmeklēja PVD, jo, ja viņi redzētu, kā mēs gatavojam paiku, viņi paģībtu. Par vakara skaistāko ēdienu varētu nosaukt vistu, kuru man lika sagriezt zilie, bet atteicos to darīt, jo pa rokai nebija vistas šķēru. Tad kāds vēstures doktors nolēma situāciju glābt un piedāvāja man savas knīpstangas. Turpināju savu dziesmu par to, ka man tomēr vajag vistu šķēres. Pēcāk vistu sagrieza paši zilie ar nezināmas izcelsmes instrumentiem. Izskatījās diezgan labi. Es pat gribēju paņemt kādu gabaliņu, bet nebija laika, jo bija jālej šampanietis. Tā arī viss netika izdzerts. No balles noklīdām pirms beigām, lai nebūtu jāvāc nost trauki.
Pļavniekos ieradāmies pret rītu, un tika nolemts palikt vienās mājās, lai nebūtu tā, ka kāda no mums pa ceļam pakrīt un nosalst. Tā ar taksi aizbraucām uz rajonu un devāmies pie manis. Iegājām kāpenē, uzgājām uz 3.stāvu, kur dzīvoju es, bet secinājām, ka kaut kas nav īsti lāgā, jo tās nav mana dzīvokļa durvis. Tad nospriedām, ka varbūt tad esam Konstes mājā un devāmies uz 5.stāvu, kur būtu jābūt Konstes dzīvoklim. Arī tā tur nebija! Paskatījāmies pa kāpenes logu un konstatējām, ka esam svešā vietā. Interesanti, ka neviena no mums pirmīt nebija pamanījusi to, ka ieejam svešā mājā. Turklāt paģiku es varēju atslēgt ar savu atslēgu. Pēcāk tomēr atradām manas mājas, un no rīta kopīgi skatījāmies mākslas filmu par to, kā Šlesers, Ščerbatihs un Kantāne kopīgi apmeklēja restorānu.