EK iet gar jūru
Nu ko. 26.maijā pārvācos pie jūras, un tagad ir noiets posms no Nidas līdz Ventspilij, ja neskaita tās 2 dienas, kad biju Rīgā un šodienu, kad paņēmu brīvu, jo bija iestājies lūzumpunkts. Man nemēdz piezagties pakāpenisks nogurums. Tas notiek pēkšņi. Tā pirmo nedēļu cilpoju pa dvacāram dienā bez problēmām, riju magniju un biju ņiprs. Līdz aizvakar pirmoreiz iesāpējās kājas, bet vakardien pēc Jūrkalnes - Užavas posma to, kas man piemita, vairs pat nevarēja nosaukt par gaitu. R novēroja, ka šāds pārvietošanās veids piedienētu cilvēkam, kurš 3 dienas ir smagi kodējis. Nu, vismaz kaut kāda pārvietošanās. Kādu mirkli vēlāk bija kustēšanās spēju zaudējusi pavisam, tāpēc tad, kad man - jautrajai pavārei - bija jātaisa ēst, uz virtuvi tiku aiznesta. Šodien paņēmu brīvdienu, un lielāko daļu tās aizvadījām Ventspils kāpās veidojot orientēšanās biennāli.

Vispār slāt gar jūru ir baigi kruta. Vislabāk man patīk aizskriet no visiem un neredzēt nevienu ne priekšā, ne pakaļā. Par šo sajūtu sapņoju visus tos šausmu gadus, kamēr dzīvoju ārzemēs. Nu, par to sajūtu, ka ej kā karalis un viss pieder tev. Ok, es jau tur baigi neskrienu. Reāli skrien kāds 72 gadus vecs džeks, kuram besī iet. Viņš sāka ar mums skriet no Nidas. Un skries līdz Ainažiem, no rītiem un vakaros patusējot ar mums. Kādu dienu viņš bija ierāvis, tāpēc uzdāvināja man svilpi. Lai es labāk varu nokomandēt visus. Citu dienu viņš mani pārnesa uz rokām pāri upei (dažreiz ir jāšķērso upes, jā). Pēc tam sevi šaustīja par to, ka neesot nesis uz kakla. Īsti vīri, redz, uz rokām nenesot. Mazliet vēlāk viņš vēlējās nodemonstrēt baigo šiku, eleganti šķērsojot upi, lecot pāri akmeņiem. Iežāvās pilnā augumā ūdenī. Augsts līmenis.