Iespaidīgas sakritību ķēdes rezultātā ir sanācis tā, ka pavasarī man būs tā lieliskā iespēja pašai uztaisīt savu denitrifikācijas bioreaktoru. Tā vienkārši sagadījās, ka reiz trāpījāmies vienā radioraidījumā ar attiecīgā novada mēra kungu, pēc tam sākām pļāpāt, viņš pieminēja, ka dzirdējis, kā viena meitene pa radio stāsta par kaut kādiem salmiem, ar kuriem attīrīt lauksaimniecības notekūdeņus, un ka viņam tas šķitis zajebis. Nu, tā meitene, protams, biju es. Vienojāmies, ka darīsim lietas.
Vakar aizbraucu uz attiecīgo novadu, lai kopīgi apbraukātu grāvjus, kas varētu kandidēt uz lielo godu nokļūt manās rokās. Nolēmām satikties autoostā. Ierados pirmā. Nopirku kafiju. Man ir sūdīga redze, tāpēc cilvēkus vispār atpazīstu nevis pēc purniem, bet gan pēc miesasbūves un gaitas. Skatos - no mašīnas izkāpj mēra kunga miesasbūve un gaita un nāk man tieši virsū. Padodu neformālu labrītu. To, ka tas tomēr nav mēra kungs, secināju, kad viņš pakaktījās uz mani un sacīja: "Laikam neiebraucu." "Kas tur ko neiebraukt? Sajaucu ar citu cilvēku!" Vispār lai viņš daudz nedirš - tomēr nesajaucu ar kaut kādu bomzi, bet ar mēru.
Pēc mirkļa arī īstais mēra kungs bija klāt. Iekāpu mašīnā. Šis uzreiz piedāvāja rumu. Ļoti novērtēju šo žestu, bet laipni atteicos. Un tad viņš pastāstīja, ka jau 2 nedēļas kačā raksturu. Nolicis pudeli mašīnā, lai gribētos dzert. Un tad nedzer, jo nedrīkst. Kārdina sevi, bet nedzer. Lūk, personīgā izaugsme!
Vispār pavadīju dienu no viena grāvja otrā. Vārda tiešā nozīmē. Tas bija lieliski.