Šonedēļ bijām savā trešajā Mohikāņu ekspedīcijā, un tas bija satriecoši. Ja bijāt Latgalē, gan jau dzirdējāt, kā mana dvēsele gavilē. Pirmkārt, vienā laidā gājām pelst un zobos nesām ūdensrozes Kursītei. Mīļākā pelde bija pēdējā vakarā, kad palikām oligarhu līmeņa viesu namā. Mums uz trijiem bija ne tikai divstāvīga māja, bet arī pašiem savs ezers ar laivu. Tika pieņemts lēmums, ka iebrauksim ezera vidū un leksim no laivas. Es gan šaubījos, vai varēšu tikt ūdenī, neapgāžot laivu, bet Roberts mierināja: "Es palīdzēšu!" Palīdzēja arī! Redzot, cik nestabili es ceļos kājās un speru soli, viņš nosprieda, ka ielekt es tiešām nekur nevarēšu, tāpēc labāk būs, ja es vienkārši ūdenī ieslīdēšu. Beigās tā bija vienkārša velšanās. Bet toties brasā! Kad bija laiks vilkties atpakaļ laivā, vairāku mēģinājumu rezultātā secinājām, ka es neesmu gana spēcīgs, lai varētu uzvilkties augšā. Un, ja R mani celtu ārā, tad gan diezgan droši, ka laiva pagāztos un pārsistu man bošku. Tāpēc izlēmām, ka man būs jāturas pie laivas, kamēr R airēs uz krastu. Sacīts - darīts. Beigās tik ņipri airējās, ka nolauza airi. Bet tas normāli, jo viņš katrā viesu namā arī nolauza pa tualetes durvju rokturim.

Vēl skaisti bija tas, kā Roberts gonkoja pa līkumainiem smilšu ceļiem, lai tikai ātrāk tiktu vaļā no mūsu pālī esošās pavadones, pirms viņa ir pavēlējusi mums braukt uz veikalu. Pat sevišķi sirsnīgi neatvadījāmies - tikko kā viņa izkāpa no mašīnas, momentā metāmies uz riņķi. Pēc tam uzpīpēt gribēja pat Kursīte. Kad viņa kāpa iekšā mūsu slimajā bezkondiškas Mazdiņā, šī kundze nepamanīja, ka uzsēdusies virsū disku kaudzei un gurķu kastei.

Nevar nepieminēt to, kā uz brīdi ar R aizbraucām uz blakusciemu, atstājot Kursīti Kazakos vienu pašu. Kādā mirklī iedomājāmies, ka visi viņas dokumenti tak arī ir pie mums. Protams, nopriecājāmies, ka tagad viņu varētu paņemt ciet robežsargi (bijām zonā, kur līdzi jānēsā dokumenti un caurlaide). Protams, uzreiz pēc tam redzējām, kā Kazaku ceļā iegriežas robežsardzes auto. Tomēr nedomājām, ka viņi Kursīti atradīs, jo bija skaidrs, ka tā turpinās sēdēt ēniņā, nevis nāks uz ceļa. Kā tad! Kursīte, izdzirdējusi auto rūkoņu, gājusi uz ceļu, jo domājusi, ka tie esam mēs. Kā tad! Braucam atpakaļ pie Kursītes un redzam, ka tā jau stāv pie robežsargu busiņa. Protams, ņirdzam līdz asarām. Šie bija ne pārāk piekasīgi robežsargi, jo, tā stingri ņemot, viņi varēja paņemt ciet R, jo viņa vienīgais dokuments bija tiesības, kas vairs neskaitoties dokuments. Bet vismaz līdzi bija personu apliecinošs cilvēks (es), kas vienmēr varētu apstiprināt, ka tas ir viņš.

Nu, vēl, protams, kundze, kas stāstīja par savu piegulētāju. Stāstīja, stāstīja, līdz rezumēja: "Vecais pimpis!" Vispār krāšņa dzīve, ja var visu laiku pelst, braukt pa vājprātā skaistiem ceļiem un laiku pa laikam parunāt ar kādu vecu pimpi. Vakar dienas vidū vazājos apkārt ar 2 lieliem smiltsērkšķu maisiem no Kursītes dārza. Vispār jau forši. Pirmkārt, tas, ka varu vazāties. Otrkārt, tas, ka man bija tie 2 smiltsērkšķu maisi.