Valsts 95. dzimšanas dienas svētku rītā kārtējais pārbaudījums bija jāizcieš latviešu sabiedrības konservatīvākajai un romantiski patriotiskākajai daļai, jo par nodokļu maksātāju naudu finansētā Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) mājas lapā tika ievietots apsveikums, kurā skanēja dziesma svešvalodā un dejoja kaut kādi neizprotami, pliki aborigēni. Protams, tas lika no nedēļas nogalei raksturīgā saldā rumkolas miega mosties Latvijas kosmopolītiskākajai un laikmetīgākajai sabiedrības daļai, kas asi kā tādi halapenjo pipari tiecās iebilst. Ir taču apnikuši tie mūžīgi asarainie apsveikumi, kuru fonā deg svecītes un plīvo karogi, tāpēc jaunajiem, radošajiem, tiem, kas izmācījušies ārzemēs, jāļauj izteikties tā, kā viņi to vēlas, un tā nebūt nav valsts vērtību un simbolu zaimošana. Un tad vēl bija trešais, tāds inteliģentā humānista pareizais, taču gana pretrunīgais viedoklis, sak', lieliski, ka apsveikums izraisījis tādu ažiotāžu, taču par tā formu un saturu lielu sajūsmu tomēr vis' paust nevarot. Lieliski tas droši vien ir tāpēc, ka demokrātiskai sabiedrībai jebkura diskusija uzskatāma par ieguvumu. Ņemot vērā ievērojamo ažiotāžu, viedokli par apsveikumu izteica arī portāla satura veidotāja Marta Cerava, norādot, ka provokācija ir labs veids, kā aizvest sabiedrības dzelteno ziņu kāros baurus līdz portāla kvalitatīvajam saturam un uzsverot, ka tas nebija portāla, bet konkrētās mākslinieces - Elīnas Špuras - sveiciens. Pēc visa šī garā ievada (esmu garš cilvēks un garus ievadus varu atļauties) seko mans viedoklis - lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan!

Elīna Špura (starp citu, NBA komandas Sanantiono "Spurs" komandas treniņnometnē visu vasaru pavadīja latviešu basketbolists Dāvis Bertāns) pati norādot, ka šis apsveikums jāuztver tikai un vienīgi kā apsveikums. Tāpat kā Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir jāuztver tikai kā eposs, un vispār taču jau sen zināms, ka krusa ir krusa, salna ir salna, un migla ir migla. Es tomēr uzskatu to par izaicinājumu un mēģināšu pavedienu pa pavedienam - gluži kā apņemšanās kamolīti, kas patiesībā bija oficiālais LSM apsveikums, - atšķetināt animācijas filmā iepītos simbolus.

Taču vispirms atļaušos pasapņot par citiem apsveikumiem Latvijas valstij, kurus nu atceros. Uzreiz nāk prātā tikai viens - Andra Šķēles jaungada apsveikums latviešiem (un nevis Latvijai) ar to, ka viņi (mēs) netīra zobus un nav diezko naski uz angļu valodas mācīšanos. Elīnas Špuras veidotais video arī aicina apgūt angļu valodu, jo svešvalodā izpildītajai dziesmai apakšā rādās tulkojums latviski, tā kā centīgākam klausītājam tiek dota iespēja vismaz pa kādam vārdiņam apgūt. Par simbolu uzskatāms arī Andra Šķēles ieteikums zobus tomēr tīrīt, jo - ja zobus nekopsi, nevarēsi iekost savam naidniekam izšķirīgā brīdī! Bet nevienu no piesauktajiem asarainajiem un gaudulīgajiem apsveikumiem, kur tiek pausts latvietim viens no tuvākajiem novēlējumiem - "Galvenais, turēsimies!" - gan neatceros. Droši vien domāts kaut kas tāds: http://ej.uz/pki1

Tātad minūti garā apsveikuma dziesmu izpilda kāds Mr. Neviens, un īsti nav skaidrs, vai šis dziedošais neviens ir arī kailais moris, kas dodas uz priekšu, zilas ēnas pavadīts, vai arī Mr. Neviens ir tikai teicējs (Jānis Skanis) un ar mori viņam nekāda sakara. Protams, sākumā pārņem viegls šoks - kādēļ Latvijai veltītai apsveikumā uz priekšu vienā mierā čāpo melnais, taču šajā reizē piekritīšu savai kolēģei SM - tomēr galvenais, lai nav zilais! Varbūt šī nebūšana nevienam simbolizē Latvijā plaukstošo anonīmo komentētāju kultu vai arī - pauž to, ka nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa identitāte, svarīgākais ir viņa vēstījums un šajā gadījumā - arī vēlme jautri uzdejot. Tālāk ekrānā parādās maza, balta meitenīte ar brūnu muti, par kuru it kā ir skaidrs - viņa simbolizē Latviju. Tā nu abi priecīgi uzdejo, pavadījumā skanot Mr. Neviena apsveikumam, kas nākot tieši no viņa anonīmās sirds, līdz meitene kļūst jau par seksīgu un nobriedušu sievieti - iespējams, gluži kā Latvija vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Jau dažus kadrus vēlāk meitene-Latvija uzdejo viena pati, bet melnais kungs diezgan bezpalīdzīgi karājas viņas kaklā - it kā esot par nospiedošu nastu uz sievišķīgajiem pleciem, bet tajā pašā laikā šķietami neapgrūtinot vieglo dejas soli. Iespējams, jau nobriedušās sievietes seja ir brūna, jo, tik ilgi dzīvojot līdzās kakla kungam, abu vaibsti kļuvuši arvien līdzīgāki gluži kā tas mēdzot notikt, dzīvojot laulībā. Kāds komentētājs izsaka viedokli, ka viņam šī seja atgādinot Kārļa Steipa vaibstus, taču man tieši pretēji - tā līdzinās Mildai ar vaļējām acīm.

Sašutumu raisošākais simbols ir sievietes brangais apmatojums padusēs, kājstarpē un, kā redzams pāris kadros pirms apsveikuma izskaņas, arī uz kājām, atsājot ar matiem neapklātus tikai vairākus apļveida laukumus. Kāds komentētājs uzskata, ka tas varētu simbolizēt Latvijas mežus, kas, manuprāt, izklausās diezgan loģiski, tāpēc galvas lauzīšana par vissarežgītāko simbolu šoreiz izpaliek. Iespējams arī, ka šis melnais bruņinieks ir Trojas zirgs jeb, izsakoties Lāčplēša valodā, Līkcepure, kas, esot tik sirsnīgs un jautrības, veselības un laimes vēlējumu pilns, tiecas mazo Latviju apčakarēt, lai beigās īstenotu savus ļaunos, liekulīgos plānus. Taču kopumā apsveikuma noskaņojums ir draisks un jautrs, tāpēc, simbolus skrupulozi neanalizējot, to drūmumu nemaz nejūt, bet tā kā dzīvi nevajag tvert virspusēji un vieglā prātā (nejaukt ar fondu Viegli), iesaku tos (simbolus) tomēr tiekties saskatīt. Ne tikai šajā apsveikumā, bet dzīvē kopumā.

Katrā ziņā aicinu arī jūs izteikties par šajā video (http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/animacija-apsveikums-latvijai-svetkos.a70151/) ietvertajiem simboliem, jo diskusija, kā jau minets ievada daļā, ir demokrātiskas sabiedrības karogs un masts!

P.S. Nelielai atslodzei iesaku paklausīties "Velna dziesmu" no latviešu rokoperas "Sprīdītis".