Čau, esmu Salvis Klombergs jeb Salvizzz, bet draugi mani sauc vienkārši par Salvi. Man patīk tusēt un baudīt dzīvi, un der zināt, ka mans saīsinājums šeit būs SK (nejaukt ar Sarmīti Kolāti).

Šajā rakstā izteikšos par dokumentālo filmu Homo@lv, kura ir iekļauta Berlīnes starptautiskā filmu festivāla oficiālajā programmā Panorama skatē! Vai jūs zināt, kas tas ir par festivālu un skati? Es jautāju saviem sētas draugiem, un viņi nezināja. Nolēmu šoreiz nezvanīt kino ekspertei Dairai Āboliņai, bet doties uz wikipedia, kur arī uzzināju, ka tas ir kino festivāls, kurā var vinnēt sudraba vai zelta lāčus dažādās nominācijās. Uzreiz gan jāsaka, ka Panorama skatē šādus lāčus latviešu filma vinnēt nevarēs, taču varēs iegūt skatītāju balvu, kas arī skaitās prestiža (festivālu ik gadu apmeklē apmēram 500tūkstoši cilvēku, un tas ir ļoti daudz).

Filmas režisors Kaspars Goba diena.lv apgalvo, ka „tā ir filma nevis par homoseksuāļiem, bet par Latvijas sabiedrību.” Piekritīšu režisoram, jo tā ir filma par Latvijas sabiedrību, tomēr teikšu, ka filma ir arī par homoseksuāļiem.

Atsaucoties uz režisora aicinājumu diskutēt vairāk par filmas saturu un atainojumu, sākšu ar satura analīzi. Filma ir bagāta ar kečīgiem citātiem, neiecietību un dzīves atziņām, kurās dalās spilgtas un sabiedrībā pazīstamas personības, un ir labi, ka filmā nav cenzēti rupjie vārdi, jo tas sniedz iespēju tos apgūt arī festivāla apmeklētājiem. Nav īsti skaidrs, kāpēc filmas sākumā tiek šķirotas apakšbikses, iespējams, ka tas tiek darīts tāpēc, lai notikumi sāktos jautrā gaisotnē, jo uzreiz pēc tam seko dinamisks sižeta pavērsiens, un no šķietami miermīlīgām melodijām filma pārtop nopietnā kara drāmā.

Par filmas atainojumu, gribu teikt tikai to, ka tas ir pārsteidzoši labs, līdz šim esmu pamanījis, ka dokumentālās filmās cilvēki izskatās krietni sliktāk nekā dzīvē, viņiem ir redzamas lielas poras, taukainas un piesarkušas sejas, un neķemmēti mati, taču šajā filmā visi cilvēki ārēji izskatās labi - ar patīkamiem sejas toņiem un var arī redzēt, ka filmā ir teicami atstrādāts gadalaiks.  

Neiztikt arī bez dažām divdomīgām situācijām, piemēram, vēja brālis Frīdis filmā uz ielas saka, ka „lai viņi stūķē savu daiktu tur tajās sūdu čupās, bet nevajag līst uz ielām ar šitām lietām,” un ir skaidrs, ka Frīdis ir pret gejiem, taču vienlaicīgi nav skaidrs, kāpēc viņš ir uz ielas un nedzer kopā ar Mārtiņu?

Runājot par filmas nobeigumu, ir žēl, ka filma īsti konstruktīvus un oriģinālus risinājumus tā arī nepiedāvā, beigas ir skumjas, un problēma tiek atrisināta, pametot valsti. Tipiska padošanās.  

Visbeidzot vēlos komentēt deputātes Ingūnas Rībenes sašutumu par to, ka filma ir par mazsvarīgu tēmu, un viņa to neskatīsies. Gribētu ieteikt viņai nākošreiz rūpīgāk izvēlēties argumentus un varbūt arī konsultēties ar kādu ekspertu. Arī man ir nācies noniecināt filmas, kuras neesmu redzējis, taču, ja tas tiek darīts publiski, vajadzētu norādīt nopietnākus iemeslus, varbūt pirms tam izlasīt kādu recenziju vai noskatīties youtubē filmas treileri, jo „mazsvarīga tēma” kā arguments jau vienreiz ir iegāzis Ati Slakteri, tāpēc daudz loģiskāks un pamatotāks arguments tam, lai neskatītos šo latviešu filmu, būtu tāds, ka šī filma nav nominēta Oskaram.

Un, ja sākam aizdomāties par to, kāpēc šī filma nav nominēta Oskaram, (kas nemaz nav tik neiespējami) ir skaidrs, ka tai kaut kas ir pietrūcis. Varbūt kāda slavena mūziķa nāve, vai kāds neticams atgadījums. Piemēram, ja filma vienkāršā veidā parādītu, kā šo gadu laikā ir izmainījusies kāda agresīva homofoba nostāja, kaut vai teiksim būtu tāds banāli inscenēts pavērsiens šī cilvēka dzīvē, kad gejs izglābj viņa dzīvību un uzdāvina vienu no savām nierēm, un tad šim homofobam ir geja niere un, kad viņš to uzzina, viņš kļūst tik ļoti satraukts, ka grib mirt, taču tajā pašā laikā viņam sāk veidoties kaut kāda veida iecietība, un tad arī pienāk brīdis, kad viņš nekautrējoties iet gājienā un nes varavīksnes karogu, ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis par geju, bet tāpēc, ka ir iemācījies pieņemt citus cilvēkus.

Jā, ja būtu tāds nobeigums, tad šo filmu varētu nominētu Oskaram, un beigās, kaut arī globālā mērogā nekas nebūtu mainījies, cilvēki pēc filmas noskatīšanās būtu tik aizkustināti, ka raudātu un varbūt arī izvērtētu savu aizspriedumu lietderīgumu.