Nemanot Superpuiku 2011.gada fināls ir kļuvis par svarīgāko notikumu texxxtu vēsturē, jo iepriekš neviens notikums nav izpelnījies abus – gan pirmsapskatu, gan pēcapskatu.
Iekļūt 10 Superpuiku sarakstā - tas tev nav Latvijas Universitātē iestāties! Atlasē startēja ap 100 zēnu, bet šodien Rīgas cirka arēnā, kuru vēl aizvien rotā Ziemassvētku zvaigznītes, vaigā redzējām labāko desmitnieku. Bet, pirms viņus ieraudzījām, bijām jau izvēlējušies favorītus, balstoties uz īsu izmeklēšanu portālā draugiem.lv. Man vislabāk patika Nils, kurš savā profilā citiem iesaka iedzert par viņu (Superpuikas titula pretendentiem ir aptuveni 11 gadu), skaidrs, ka dzeršana vairo pieklājību, jo viņš bija vienīgais, kas pēc kāda dueļuzdevuma savam pretiniekam paspieda roku.
Kad arēnā izgāja viszajebisākais (šo vārdu radījis Mārtiņš Kalniņš) desmitnieks, sapratu, ka man ir vēl viens favorīts – skinny džinsiņās tērpies garmatainais snovbordists Kārlis, tomēr nojautu, ka neviens no maniem mīluļiem neuzvarēs. Bet visi bija uzvarētāji, jo tie viņu atbalstītāji bija vienkārši ahujeķ – es čista nevarētu sadabūt sev 30 cilvēku, kas bez papildu samaksas skaidrā bļautu par mani un sakrāsotu plakātus „EK spirdzina”, „EK – mēs ar Tevi!”, „EK par prezidenti!”, „Atlaist Saeimu!”.
No sākuma dzīvojām ilūzijās, ka pasākumu vadīs Ufo, jo jāatzīst – viņš ir diezgan super. Bet arēnā iebrāzās kāds Atis veco lidotāju ķiverē un Ufo pielika pie vietas – pie goda žūrijas vietas. Pārējie žūrijas locekļi bija vecs superpuika, džeks, kurš Irānā nobraucis 3000 kilometru ar ričāgu, kā arī visādas tantes no Rīgas domes.
Pirmais zēnu uzdevums bija no dēļa izēvelēt ķeblīša detaļu, kas pēcāk jāieskrūvē pusgatavā ķeblī, lai padarītu to par gatavu. Novērojām, ka tika izmantotas samērā modernas ēveles un viens vecis uzvalkā visu laiku sēdēja pie viena zēna darbagalda un neļāva normāli vālēt. Zēnu pārbaudījuma laikā un pirms tam arēnas vidū bija zāģētājs, kurš no celma teju manā augumā izzāģēja krēslu. Skaidas leca kilometriem tālu, un visnotaļ asprātīgais DJ Krii zāģēšanu pavadīja nevis ar kaut kādu AC/DC, bet gan ar Čaikovska „Gulbju ezeru”. Čaikovskis gan ir kruts čalis – der gan pie Natālijas Portmanes masturbēšanas, gan pie bluķa zāģēšanas. Vislabāk ēvelēšanas uzdevumā, protams, veicās tiem, kas bezjūtīgi tikai drāza un drāza, bet diemžēl nesekmējās puisim, kurš savu dēli glāstīja kā kā tikko uzplaukušu ziedu (t.i. – kaut kādu ģetku), kas ir noderīga prasme, varbūt pat noderīgāka par ēvelēšanu, bet, ja viņš reizē, kad bija bezjūtīgi jādrāž, glāstīja, no visas sirds vēlu kaut ko nenočakarēt tad, kad jāglāsta tikko uzplaucis zieds.
Kamēr zēni ēvelēja un skrūvēja, tikmēr čalis ar zāģi tikai zāģēja, no sākuma daļēji ignorējot darba drošību – austiņu, kas glābtu no trokšņa, nebija, un kārtīgu aizsargbriļļu vietā bija kaut kādas saulenes. Bet laika gaitā viņš saprata, ka saulenes telpā ir stulbi, un noņēma arī tās. Kā es varu zināt, ka zāģētājam vajag normālas brilles un austiņas? Man pašas reiz bija huskvarnas zāģētāju komplekts! Un tas varbūt pofig, ka viņš pats acīs dabūs skaidas, jo skaidu jau savā acī neredz, bet pasākuma auditorijas lielākā daļa bija bērni, kas skatījās, ka tam čalim pohuj par drošību, vot, tad man arī. Tas pats attiecināms uz alpīnisma džekiem, kas, izkarot un novācot virves un ko tur visādām disciplīnām, pa kustīgām stalažām kāpelēja bez kādiem drošības prikidiem. Tikmēr pasākuma vadītājs Atis stāstīja, cik svarīgi, lai Superpuikas būtu piedrošināti līdz pēdējam, jo jebkas cits esot kategoriski aizliegts un dzīvībai bīstams. Es jau neko, bet mans krietni jaunākais pavadonis pēc pasākuma, piemēram, skrēja pāri ielām pie sarkanās gaismas, kā arī leca peļķēs bez peldvestes.
Pēc pirmā uzdevuma arēnā tika aicinātas divas mammas, kurām bija jāierauj un tad ar zāles pļāvēju jānopļauj 7 metri. Kā atklājās vēlāk – nebija jāierauj un nebija arī zāles, tātad visai bezjēdzīgas sacīkstes. Pluss, protams, ka dāmas ieguva balvas, kas bija mazas, bet vērtīgas. Tā kā nesadzirdēju, kas tieši tas bija, nospriedu, ka laulības gredzeni.
Otrajā uzdevumā zēniem pa stalažām, kas kustējās, bija jālien augšā, jāpaņem āboli, jo mēs visi esam gudri un apaļi kā āboli, tad jāraušas lejā un ar riteni jāizbrauc kaut kādas figūras, kas man mazliet atgādināja zirga trafaretu. Šeit zēni startēja pa pāriem – kurš vinnē, tas vinnē. Sevišķu cieņu manās acīs izpelnījās kāds zēns, kurš šļūcot lejā pa wirw (virve angliski), pagrieza seju pret mani, tajā es izlasīju, ka viņam patiesībā ir nešpetnas bailes no augstuma un viņš nevis šļūc, bet ģībst lejā, bet tik un tā viņš to paveica – uzkāpa uz kustīgajām stalažām, no kurām krītot, nenosistos, bet kāju salauztu gan. Kā zināms, kājā arī glabājas smadzenes, kas būtu ļoti nepieciešamas nākamajam uzdevumam (tagad sāku domāt, ka tas nākamais varbūt bija pirms šī).
Zēniem no māla, kas no sākuma izskatījās vienkārši pēc ķieģeļa, bija jātaisa figūras, kas nebija vienīgais kulinārais uzdevums. Elmārs Tannis no šova „Dejo nost!” zēniem lika taisīt arī tortes ar S burtu. Nesaprotu, kāpēc neviens neiedomājās uz tortes uzkaisīt ausu sēru un teikt, ka re kur ir. Jau pirms uzdevuma tika paziņots, ka garšīgums netiks ņemts vērā, visus interesē S burta noformējums. No manas vietas izskatījās, ka kāds zēns ir uzvilcis trīs S burtus, tādejādi veidojot vārdu „Sekss”. Taču šī uzdevuma kulminācija pienāca tad, kad Superpuika Emīls paziņoja: „Superpuika ir kā rieksts!”
Pusfinālā iekļuva četri džeki, kuriem bija jākāpj uz tām trakajām stalažām un teju jāstāv bezdelīgā, bet fināla duetam bija jākāpj turku pupā un tās galotnē jānostājas svecītē. Te pēkšņi atskanēja „We are the champions”, un man likās, ka tas zēns, kurš ir palicis otrais, šļūc zemē pa wirw, jo viņam palicis nelabi, kas būtu saprotami. Sadusmojos uz kaut kādu putniņu augšā, kas meta puikām virsū krāsainus papīriņus, jo, bļaģ, puikam slikti, moška vēl bombačkas uzlidinās? Bet, kad redzēju, ka nestuvju vietā atnes goda trīstrepi, sapratu, ka situācija ir pārāk neticama, lai būtu īsta. Izrādās pirmais džeks – Eduards Ancāns – tiešām bija sagrābis ābolu, kas nodrošina uzvaru, bet es to vienkārši nebiju pamanījusi. Tātad viņš bija kļuvis par Superpuiku jeb riekstu.
Karoče, visi džeki, kas piedalījās, bija baigie malači, man vienmēr patikuši čalīši, kas piedalās legomānijās, skolas konkursos un jēdz skolas disenē uzaicināt dejot meiteni pat tad, ja gan ārā, gan iekšā vēl ir gaišs. Cik vien atļaus ģeogrāfiskais novietojums, sekošu līdzi arī turpmākajiem Superpuiku konkursiem. Bet tagad, kamēr vēl banānu republikā Lielbritānijā gaišs un ir vakardiena, vēlreiz apsveicu Sandru Mētru Biksēs Vētru dzimšanas dienā. Novēlu nogrābt kādu superpuiku in Aberdeen. Bet tikai ne Rihardu Johansonu, jo texxxti pišas vai nu paši ar sevi, vai arī ar ko pagadās, bet viens ar otru – nekad.