15.septembra rīts. H&M atvēršanas svētki. Ar viskija dvaku un tabakas dozi es dodos uz H&M Galerijā Centrs. Tas atrodas tur, kur kādreiz bija pelmeņi. Pa ceļam apdzenu dažus meiteņu bariņus, no kuriem viens diskutē par to, ka varbūt tomēr vajadzēja ar telti iepriekšējā dienā ieņemt labākās vietas, jo tā strauji palielinātos iespēju saņemt solīto dāvanu karti. Sāku just, ka cilvēki atklāšanā varētu būt vairāk nekā daudz, un aizdomas apstiprinās. Rinda ir tāda, it kā spēlētu „Prāta Vētra”. Neesmu tas cilvēks, kas dzēris labprāt stāv rindā. Tāpēc gar krūmiem aizeju visiem garām un tuvu ieejai sāku baudīt to kā veikala pārdevēji un menedžeri cenšas dejot uz sarkanā paklāja. Skan skaļa popmūzika, un visi mēģina izskatīties super laimīgi. Visi izņemot apsargus. Apsargi ir apsargi, viņi drūmi aplenc nožogojumu un gremdējas domā par darbu, gaidot, kad beidzot viss beigsies un būs nauda. 

Līdz atvēršanai tiek skaitītas pēdējās sekundes. Un te nu tas ir - veikals ir vaļā. Savā fantāzijā gaidu, ka viss noritēs līdzīgi Stokmann „Trakajām dienām”. Pūlis skries un gāzīs plauktus, tiks ķertas drēbes un meitenes kailas spiegs, taču nē, H&M uzmanīgi laiž iekšā pirmos viesus. Apsargi pārbauda pases, un laimīgās meitenes kā Oskara balvu ceremonijā rāmi soļo, pamājot fotogrāfiem. Pēc kāda laika arī es nolemju izlikties, ka esmu priecīgi stāvējis garajā rindā un tikt iekšā. Plāns sāk strādāt, un iespraucies kopējā plūsmā nokļūstu rindā tuvu pie ieejas. Gandrīz jau esmu iekšā, kad pamanu, ka rinda pagriežas un iet atpakaļgaitā. Lai ietaupītu vietu rindas plānotāji ir izveidojuši rindu čūskas formu. Tas izklausās neticami, tāpēc zemāk pielikumā pievienoju rindas apskatu no augšas.  

Brīdī, kad esmu rindas finiša taisnē, kāda dāma krievu valodā man jautā: „No kurienes jūs esat?” („Ot kudo vi?”) Iedomājos, ka sieviete varētu būt zinātkāra krievu tūriste, tāpēc atbildu, ka esmu no Rīgas (Ja iz Rige.). Tad dāma man jautā, kā es šeit esmu nokļuvis? (Kak vi zģes popaļi?) Atbildu, ka atnācu ar kājām (Prišol piškom). Un tad viņa man sāk stāstīt, ka šajā rindā viņa stāv jau labi sen - precīzi vairākas stundas, tāpēc viņa atceras, ka te bija tikai tās meitenes priekšā. Jūtu, ka mans sākotnēji veiksmīgais iepazīšanās dialogs ir izvērties konfliktā, tāpēc ļoti mierīgi atvainojos un saku, ka esmu šeit bijis visu laiku (Prostjite, no ja zdjes bil vsjo vremja.). Šis teikums nostrādā ļoti labi un mūsu saruna beidzas draudzīgi. 

Jāsaka, ka garās rindas pie kasēm manī nerosināja vēlmi kaut ko iegādāties, nedaudz pafanojis apkārt es nolēmu papētīt sortimentu un cenas. Gribat zināt ar ko H&M atšķiras no Zara, New Yorker vai Makdonalda? Drēbju ziņā pilnīgi ne ar ko. Bet ja runājam par atmosfēru, pirmkārt, jau šeit ir trīs stāvi. Otrkārt, ir drošība sajūta ar daudzajiem apsargiem. Un, treškārt, meitenes. Jā, nekur citu es sestdienas rītā neredzēju tik daudz smaidīgas un saķūnētas meitenes kā H&M veikalā. 

Izceļot vēl visu labo, gribu teikt, ka H&M līdzīgi kā citi apģērbu veikli piekopj patīkamo izvietojuma principu - vīriešu apģērbu stūrītis un sieviešu apģērbs visur. Tas nozīmē, ka vīrietim nav kā muļķiem jāvandās pa veikalu, un viņš mierīgi var atrasties vienā vietā. H&M gadījumā tas ir trešā stāva kreisas korpuss, uzreiz aiz bērnu un zīdaiņu drēbēm. Sievietes šeit nenovērš uzmanību un ir iespēja pievērsties tikai sev un drēbēm. Biju patīkami pārsteigts, ka iepirkšanās bumā pamanīju arī tēvus ar dēliem. Īstas vīru lietas tur notika. Piemēram, kāds tēvs savam septiņgadīgajam dēlam mācīja, ka „zeķes ar spaidermanu būs labākas ejot uz skolu! Savukārt dēls sašutis aizrādīja tēvam, ka vairs viņš nav nekāds sīkais, un foršākas ir tās uz kurām ir mašīnas. Jā. H&M veikalā var atrast daudz ko. Tur ir gan normāla apakšveļa, kurpes un šalles, gan dažus izmērus lielāki kreklus. Un tas viss cenās līdz un virs 20Ls.