Provokācijas, vardarbība un sekss uz ielām. Apmēram tādas prognozes par 16.martu Rīgā skan tramvajos. Un tādas tās ir katru gadu. Šogad laikraksti un sociālie tīkli brīdināja, ka šī diena būs īpaši bīstama un neoficiāli pasludināma arī par starptautisko dusmu dienu Latvijā, tāpēc vislabāk ir dusmoties mājās un nelīst uz ielām. Uz ielām tikmēr snieg. Pēc rīta viskija nolemju, ka svētdienas dusmu terapija būs jāsāk tieši ar pastaigu gar Brīvības pieminekli.

Vienpadsmitos no rīta ierodos pie Mildas, kur mani sagaida kupls skaits ar policistiem un žurnālistiem. Visi diezgan mierīgi stāv un izteikti klusē. Tik izteikti klusē, it kā visiem būtu skaidrs, ka priekšā vētra, vai arī kāds sastrādājis tik lielus sūdus, ka tagad negrib atzīties. Sadzirdu arī pirmo vainīgo. Visā klusumā kāds no augšas sāk ķērkt. Paskatos uz Mildu un redzu, ka viņa ir nevainīga, un tad arī pamanu vārnu, kas netraucēti sež pie kreisās Mildas zvaigznes un ķērc pa visu laukumu. Episki un arī diezgan žēl. Pastaigājos vēl apkārt un no kāda pensionāru pāra uzzinu, ka svētku gājiens ir atcelts. Viņi, protams, melo, jo gājiens vienkārši nav vēl sācies.

Sekojot cilvēku plūsmai, nokļūstu populārākajā jauniešu restorānā Makdonalds, kur netipiski ikdienai šorīt pulcējas daudzi vecā gada gājuma cilvēki, burgerus viņi neēd, taču nolemti stāvēt pie durvīm un sildīties viņiem patīk. Pasildos arī pats un pamanu neķītro meiteņu trjotni, kurām ir neviltots krašs uz 16.martu, viena no viņām atzīstas draudzenēm, ka ir gatava visu filmēt, lai pēc tam varētu atcerēties. Iedomājos, ka tas ir ļoti labs iemesls, lai kaut ko filmētu. Tikmēr viņas draudzene atklāj savas jūtas pret bijušo ministru Cilinski. “Vot, ja es satikšu Cilinski, es ar viņu točna iepazīšos, jo viņš ir īsts vecis!” to viņa saka ar tādu pārliecību, ka draudzenes sāk ķiķināt un runāt par to, ka varbūt vajadzētu Cilinskim vienkārši aizrakstīt twitterī. Kamēr Brīvības pieminekli ir aplenkuši policisti, Bastejkalnā notiek antifašistu ballīte, tur caur skaņas pastiprinatājiem tiek stāstīti dažādi joku stāsti par to, ka fašisms nekad nepāries un viss ir slikti. Lai arī daļa klausītaju ir iereibuši un neko nesaprot, tomēr ir mazliet žēl, ka viņu nav pārāk daudz.

Īsi pirms divpadsmitiem policistu rācijas ziņo, ka gājiens ir sācies un skatītāju pūlis sāk rosīties. Tālumā dzirdamas basbungu skaņas un uz brīdi šķiet, ka tas būs grupas Auļi koncerts, tad ir saklausāmas vecu vīru balsis un tiek dziedāts: “Paliec sveiks mans mazais draugs”. Tā ir patriotiska dziesma ar seksa iezīmēm, kas dzīvē neizklausās tik seksīgi kā ierakstā. Vairāk jūtama gados uzkrātā spīts un leģionāriskais nogurums. Daži iereibuši skatītaji ar burgeriem rokās kaut ko bļauj par fašismu, un viens tā bļaujot pats no sevis apgāžās un ļoti sasit dibenu, policisti steidz viņam palīdzēt piecelties. Fotogrāfi tikmēr skrien līdzi gājienam un fočē visu no visām pusēm. Atrodu labāko un drošāko vietu no kuras visam sekot, tas ir starp Basteja bulvāri un Brīvības pieminekli - blakus valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim. Leģionāri jau grasās nolikt ziedus, kamēr pulciņš ar dusmīgajiem kaut ko nepsaprotami bļauj. Man šķiet, ka tas ir kaut kas par hokeju, un kāds no blakus stāvošajiem arī saklausījis līdzību pāris reizes iesaucās līdzi: “Šaibu, Šaibu!” Arī Ķuzis pasmejas par labi izdevušos joku.

Seko spraigākais pasākuma pavērsiens, skanot saukļiem “fašism ņepraiģot” no Basteja bulvāra puses cenšas pielavīties antifašisti, viņiem ir dīvaini karogi un ik palaikam tiek pūstas hokeja fanu taures. Pieļauju, ka fanošana par hokeju ir jaunais maskēšanās veids. Policisti gan nav muļķi  un ātri šo uzbrukumu nobloķē. Citiem par šo visu ir liela jautrība. Starp gājiena dalībniekiem pamanu arī Eināru Cilinski, kurš ir ģērbies līdzīgi kā iepriekšējā vakarā apmeklētajās Depo jubilejas svinībās. Viņš nolicis ziedus ļoti smaidīgs un sakautrējies steidzas pamest gājienu. Vēl kādu laiku ir dzirdamas klaigas un leģionāru dziesmas, un tad sākas kulminācija ar diezgan pamatīgu sniegputeni. Tas pieliek punktu antifašistu vēlmei pret kaut ko turpināt protestēt, lielais vējš pūš projām visus saukļus, un sniegs traucē nokļūt kameru redzeslokā. Arī mediju uzmanība krasi samazinās, jo ik pa laikam ir jātīra piesnigušās kameras un visiem ir auksti.

Agrs rīts, slikti laikapstākļi un daudz policisti, tas ir labākais veids kā cīnīties pret visādām provokācijām un nemieriem. Šis varētu būt viens no visu laiku drošākajiem gājieniem. Vēl drošāks par praidu, bet tomēr ar naidu.