„Jēzus - tā ir atbilde uz visiem taviem jautājumiem!” saka kristieši, kamēr es sestdienas pēcpusdienas vienās paģirās nolemju sakārtot sevi kristīgajā festivālā „Baltic Youth Festival”. Šis lēmums bija tik pat zibenīgs, cik interneta paziņojums, ka visas desmittūkstoš sēdvietas jau kāds ir paspējis rezervēt. Nezinu, kurš tas bija, bet nolēmu iet par zaķi.

Festivāls notika Arēnā Rīga, kur jau pa gabalu pamanīju milzīgu kaudzi ar tukšiem autobusiem. Kā šrotā tie tur stāv un nevienam nav vajadzīgi. Tad ievēroju, ka pie ieejas ir kaut kādi daži cilvēki sarkanos T-kreklos. Dodos pie tuvākā vīra un ar satrauktu cietēja lomu sāku stāstīt kā šorīt aizgulējos un galīgi aizmirsu rezervēt biļetes. Vīrietis uz mani paskatās, un man uzreiz ir skaidrs, ka viņš nesaprot latviešu valodu, tāpēc saprotamies ar zīmēm.   

Ieeju Arēnā un pēkšņi man ir maksimāls WoW! Spilgts apgaismojums un krāsas tādas, it kā es būtu nokļuvis I-Phonā, meitenes sajūsmā spiedz, un LCD ekrāns (es tagad nepārspīlēju) ir divstāvu mājas augstumā. Visam pa virsu „Baltic Youth Festival” uzraksts, zem kura kā TV realitātes šovos norisinās sms čats. Katrs kaut ko var aizsūtīt, un tas pēc tam parādās ekrānā. Iedomājieties? Un visi raksta par to, kas viņiem rullē. Piemēram, „Jelgavas baptistu draudze rullē.” Vai arī: „Jēzus šodien rullē.” Daudz tur neliekuļojot aizsūtu: „Meitenes rullē!” Taču ziņa netiek publicēta.

Festivāls sākas ar luterāņu mācītāja runu par Dievu un Jēzu, pēc kuras seko kopēja lūgšana. „Lūgties jau tiem kristiešiem patīk,” teiktu Aleksis Zoldners, kamēr es noliecis galvu nožēloju grēkus. Tad sāk skanēt dažādi roka gabali. Pārsvarā tās ir ļoti garlaicīgas dziesmas ar ģitārām. Lai neaizmigtu lasu čatu, kur tiek pieminēts Jēzus un mūzika: „Rock Hard in the name of Jesus,” vai arī „Thank you for the Hard rock bass, Jesus.” Sapratis, kāpēc mana iepriekšējā īsziņa nav bijusi diez cik veiksmīga, uzrakstu labojumu: „Kur Jēzus, tur meitenes!” Taču arī šī īsziņa neiztur kritiku un netiek publicēta. Kas notiek? Beidzas muzikālie priekšnesumi, un uz skatuves ierodas vēl viens mācītājs, šoreiz no katoļu draudzes, un kāda blakus sēdoša māmiņa baksta priekšā sēdošo dēlu, sakot: „Skaties, dēliņ, skaties - Tavējais!” Puika par šādu rīcību nav diez ko priecīgs un var redzēt, ka viņš slepus sitis čatu ar draudzenēm.

Paralēli visam, festivāla vadītāji cenšas iekustināt publiku, liekot izpildīt dažādas interesantas lietas. Piemēram, taisīt noizu („make some noiz”), pacelt gaisā rokas, stāvēt krustā, izpildīt vecos labos vilnīšus un mudināt fočēties ar telefoniem, lai būtu bildes twitterī. Šķiet, ka kopējais pacilājums ir augsts, taču tad uz ekrāniem sāk demonstrēt audzinošu klipu par grupas „Korn” ģitārista Brajenu „Heda” nedienām. Brajens stāsta kā savos slavas gados cītīgi dzēris, šņaucis amfetamīnu un audzinājis meitu, taču ar dzīvi tā arī nav bijis diez ko apmierināts, tāpēc vienreiz viņš tā sašņaucies, ka sajutis Dievu. Tā bijusi tik ļoti spēcīga reize, ka nākošajā dienā viņš izmetis visas narkotikas un pievērsies kristietībai. Malacis!

Zāle aplaudē un ierodas trešais policists, kurš saka: „Varbūt tev ir depresija, varbūt tu domā par pašnāvību, varbūt tu graizi sevi, bet mēs gribam, lai tu zinātu, ka mēs tevi mīlam.” Seko garāks pārspriedums par to, ka neviens šeit nav viens un, ka visi grēki tiks piedoti, un uz brīdi man sāk šķists, ka cilvēki ir sanākušu, jo jūtas par kaut ko ļoti vainīgi. Sākas pasākuma liriskā daļa. Uz skatuves kāpj džeks ar milzīgu sintezatoru, viss satumst, cilvēki ceļas kājās un ar pievērtām acīm sāk viegli šūpoties dejā. Sms čats ir pazudis un tagad var lasīt dziesmu tekstus, un dziedāt līdzi. Pamanu, ka pūlī ir arī tādi galēji fanātiski cilvēki, kas no dziedāšanas ir pilnīgi apsitušies un sākuši raudāt.

Kur kristietis, tur ziedojumi. Arī šoreiz katram bija iespēja noziedot kādu naudiņu labdarībai. Līdzekļi tika vākti pret abortiem, pamatojums tam ir tāds, ka Latvijā katru gadu tiek veikti 10tūkstoši aborti un, ja tie netiktu veikti, tiktu veicināta dzimstība. Manuprāt, lieliska ideja. Noziedoju pusi no savas algas, jo, ja tā tiks atdota meitenei, kas grasās taisīt abortu un piedzims bērniņš, es zināšu, ka par vienu labu cilvēku pasaulē tagad būs vairāk.   

Nobeigumā uzfilmēju klipu ar foršām meitenēm, kuras dejoja. Kliedējot lasītāju šaubas, atzīšos, ka esmu rūdīts kristietis. Divas reizes absolvēju svētdienas skolu, vienreiz kristījos un daudzas reizes grēkoju. Manai sirdij vistuvākā ir vecās skolas  kristietība - ar ērģelēm, aukstu baznīcu, Mocarta rekviēmu, svecēm un nāves smaku. Tāpēc „Baltic Youth festival” man patika ar savu pompozo banalitāti, virtuālismu, spēju neieslīgt neskaidros eksperimentos un centieniem kristietību integrēt visā laicīgajā.