THE BLOG

vakardiena sākās ar to, ka pie manis ieripinājās silva un beāte, un mēs izdzērām šampi brokastīs. nu, īstenībā divus šampjus. nolēmām aizvilkties uz latkonu. paņēmām lielu plastmasas kafijas krūzi ar vāciņu un iejaucām tur rumu ar spraitu, kas man mājās mētājās. devāmies uz centru jautri kvasījot. pa ceļam paņēmām vēl 0,7 rumu un drusku spraitu, lai lielisko patiesības krūku varētu papildināt. iebridām reval hotelī Silvai paņemt maratona numuriņu, un ilgi braukājāmies pa stāviem meklējot tualeti, līdz secinājām, ka tādas laikam ir tikai numuriņos. beigās atradām vienu ateju pirmajā stāvā, kur pie viena kārtējo reizi uzpildījam krūku. devāmies uz latkonu.

nosēdējām uz biofak trepēm kādas trīs stundas un aktīvi cilājām krūku, līdz galīgi sadzērāmies. daži no mums arī iegāja iekšā un mēģināja paklausīties kādas lekcijas, bet lielākoties visi nāca ārā vīlušies un diezgan šokēti. nu, šokēti par šī pasākuma neaprakstāmi briesmīgo kvalitāti un milzīgo maniakālu sociopātu daudzumu, kas šo pasākumu apmeklēja. vienu brīdi sēžu uz trepēm un man pienāk klāt tas mausna čalis, mumins viņu laikam sauc, un sāk piedāvāt man kaut kādu darbu. divas trešdaļas no viņa teiktā nevar saprast, bet man pohuj un es tikai māju ar galvu un vajadzīgajos brīžos izdvešu apstiprinošas skaņas, vadoties pēc viņa ķermeņa valodas un intonācijas. tad man zvana telefons, paceļu. pamanu, ka viņš tagad piesienas beātei ar kaut kādu tekstu no sērijas 'vai rūķi un elfi arī ir cilvēki'. beāte lieliski tiek galā un dodžo šo uzbāzīgo indivīdu uzdodot viņam visādus jautājumus, tādējādi liekot viņam aizmirst savus potenciālos nodomus, līdz viņa nonāk pie jautājuma 'kas te vispār organizē šīs lekcijas' uz ko mumins pakasa galvu un viņa sejā parādās neviltota atskārsme - es - viņš šokā nosaka, un aizskrien uz durvju pusi. šo stāstu man vēlāk paturpināja grimijs, sakot, ka mumins esot ienesies goldija lekcijā, nogrūdis goldiju no skatuves un esot sācis ne pa tēmu stāstīt par swedbank interneta bankas nepārspējamo drošību. dafuq.

man kļūst skumji, iedomājoties, ka kāds random sci-fi fans varētu kādreiz uzzināt par latkonu un nodomāt 'hmm, moš jāaiziet paskatīties, kas tas par pasākumu' un viņš ierastos uz TO. da jebkurš normāls cilvēks izsauktu policiju un zvanītu uz trakonamu, zaudētu ticību cilvēku rasei, kā arī jebkāds iespaids par sci-fi cienītājiem latvijā būtu neatgriezeniski sabojāts. tas pasākums bija tik sūdīgs, ka man pat...

ap šo laiku beidzot sapratām, ka latkons ir pārāk dīvains un nepareizs, lai tam vispār rādītos tuvumā, un nolēmām aizbraukt paēst. devāmies uz krasta lido. ap šo laiku mēs jau bijām pilnīgā pālī, jo nopirktais rums bija beidzies. normāli iestūmām kaut kādu ēdienu vēderā, un devāmies pačillot pie daugavas krasta. pamazām dzērums izgāja un iestājās vājprātīgs nogurums. saule spieda visiem uz galvas tik traki, ka pat nedzerošie cilvēki jutās manāmi saguruši.

pēcāk devāmies pie reinīša uz jaunā dzīvokļa sālsmaizi, un kaut kādā brīdī iestājās otrā elpa. dzērām daudz jēgerīti. saradās tiešām daudz cilvēku, un pasākums principā bija diezgan labs, bet ap pusdivpadsmitiem man aptrūkās pilnīgi visi spēki un likās, ka es natūrā vnk kaut kur pakritīšu, so devos mājās ar alfiņu.

šodien pie mums birojā iepeldēja viena zināma foto gaismu ražotāja pārstāvis un pabazarēja par foto un video gaismām. izrādās, ka mūsu esošais gears (uz kura vēl joprojām ir paramount studijas uzlīmes) esot kādus piecpadsmit gadus vecs. nē nu viss jau strādā. it kā. bet piemēram high-speed frameratē filmēt iespējams nav, jo šīm gaismām frekvence esot par mazu, tipa viņas tik lēnām mirgo, ka izskatīsies, it kā dažādos kadros ir dažādas krāsas apgaismojums. un pavisam drīz jāsāk filmēt. un jaunas gaismas nopirks tad, kad cilvēks būs iemācījies ceļot uz plutonu.

vnk gribās flippot galdu. izrādās, ka atkal man jāstrādā ar kaut kādiem darbarīkiem, ko kāda cita firma noteikti ir nodevusi labdarībai. pie tam jāklausās propoganda par to, cik pie mums viss ir nenormāli awesome. kognitīvā dissonanse man liek domāt slepkavnieciskas domas. lai mierinātu sevi, sāku spēlēt šo jauko spēlīti.

ir forši, ka datorspēles vairs nevalda pār manu dzīvi tik ļoti kā agrāk. ne tikai globāli, bet arī manā paziņu lokā ir pilns ar čīkstētājiem, ka trešais diablo ir gļukains, jo serveri pirmajās dienās nespēj turēt milzīgos geimeru pūļus, un es ar neviltoti ļaunu prieku secinu, ka mani visa šī huiņa nekādi neskar.

pagaidīšu kādu mēnesi vai divus, un tad pilnīgā mierā iziešu single kampaņu, because I am a sucker for blizzard storylines.

bļa, šodien līst. kā lai šādā laikā novazājas pa bāriem un pēc tam vēl iesēž dārzā Ikšķilē? labi vismaz, ko šorīt varēju braukt uz darbu ar mašīnu, jo nepatīk man slapjdraņķis nu ļoti. protams, atbraucot uz darbu, es viņā netiku iekšā, jo man nav ārdurvju atslēgas. pasēdēju uz trepēm un pakavējos 20 minūtes Franca Bardona 'Iniciācija Hermētikā', kuru sešu gadu laikā esmu sācis lasīt nu jau ceturto reizi, jo visas iepriekšējās reizes kļuva skaidrs, ka vēl neesmu izaudzis līdz šai literatūrai, jo tā spētu atstāt negatīvu iespaidu uzskatu veidošanās mehānismā.

"Man has been created in the likeness of the universe. Everything great to be found in the universe is reflected, in a small degree, in man. For this reason, man is signified as a microcosm in contrast to the macrocosm of the universe. Strictly speaking, the entire nature manifests itself in man."

Francs Bardons īstenībā ir interesants čubārs. viņš ir viens no tiem pusbaisajiem onkuļiem, kas trīsdesmitajos ietusēja ar visiem rietumu okultisma pamatlicējiem, un principā veltīja savu dzīvi, lai bīdītu šo ģēlu aizvien tālāk. otrajā pasaules karā viņš esot iemests koncentrācijas nometnē, jo atteicies sadarboties ar nacīšiem mistikas nozarē, bet krievi viņu no turienes esot izpestījuši. daudz vēlāk viņu atkal apcietināja par nelegālu zāļu ražošanu un tirgošanu, un cietumā viņš nomira no pankreatīta. klejo teorijas, ka viņš ir izdarījis pašnāvību īpaši twisted veidā - palūdzis sievai, lai atnes viņam uz cietumu kluci ar īpašu bekona šķirni, kura apēšana totāli nav savietojama ar pankreatītu. manly indeed.

vēloties kaut kā kompensēt savas četras dimensijas, nolēmu paskatīties kaut ko stulbu. noskatījos visus pitbull klipus. viņš vispār ir samērā glīts vīrietis, bet viņš visu laiku savelk uz augšu labo mutes kaktiņu tādā īpaši pretīgi žurciskā veidā, kā rezultātā viņš izskatās pēc šausmīgi gluma mērkaķa. točna, tam smaidam ar līkumu ietu pilnīgi visas sievietes. nu bez izņēmuma. bet nu pohuj, pēc viņa daiļrades spriežot, sievietēm smadzeņu nav vispār, un viņas ir domātas tikai drāšanai un pakaļas kratīšanai. visos savos gabalos viņš dzied tikai par sieviešu drāšanu un grupņikiem, brīžiem pat "lirikās" ir atradusies vieta product-placement'am. jā, un visos klipos viņam virsū kāpj visādas hot sievietes, un viņu sejās ir acīmredzama iekāre. nu vispār jau labs bizness čalim.

bet es totāli tagad jūtos stulbāks.

It has been proposed that our space actually possesses a slight four-dimensional hyperthickness, so that the ultimate components of our nervous system are actually higher dimensional, thus enabling the human brain to imagine four-dimensional space(Hinton, 1888, 1904; Rucker, 1977). If this is the case, then the three-dimensional nets of neurons that code thoughts in our brain may form four-dimensional patterns to achieve four-dimensional thought.

Can we see into the 4th dimension and have four-dimensional thoughts? Yes, we can.

Proof (see Rucker, 1977, 1984): If you look at a Necker cube for a while, it spontaneously turns into its mirror image and back again. If you watch it do this often enough, the twinkling sort of motion from one state to the other begins to seem like a continuous motion. But this motion can only be continuous if it is a rotation in four-dimensional space. The mathematician August F. Möbius discovered in 1827 that it is in fact possible to turn a three-dimensional solid object into its mirror image by an appropriate rotation through four-dimensional space (a.k.a. hyperspace rotation).Thus, it is actually possible for our minds to perform such a rotation. Therefore, we can actually produce four-dimensional phenomenon in our minds, so our consciousness is four-dimensional.

[Eric W. Davis in AFRL-PR-ED-TR-2003-0034]

patīk, kad var atrast šādas pērles visādā vecā mūzikā.

Can't you feel our souls ignite
Shedding ever changing colours, in the darkness of the fading night,
Like the river joins the ocean, as the germ in a seed grows
We have finally been freed to get back home.

this is Beltane.



( ... tālāk ... )

twitterī visi dara savu apzinīgā pilsoņa pienākumu un nopeļ gan lācīša nosaušanu, gan faktu, ka cilvēki par to pārdzīvo. @curiha raksta: "Katru dienu finansējuma trūkuma dēļ mirst bērni un pieaugušie, bet līdzjūtība aiziet lāčiem un pazudušiem slavenību kaķiem. #cilveki"

gribējās viņai kaut ko uzdirst, bet twitterī nepietiek vietas manam naidīgajam komentāram. varētu viņai uzrakstīt "grow up, pasaule ir pretīga vieta", bet tas ne uz mirkli neatspoguļo manu patieso un malām pāri plūstošo naidu pret šo self-righteous personu. tā vietā gribējās aizsūtīt "nupat pa radio dzirdēju, ka lācenes ādu izmantos izbāzenim. cerams, ka tagad Tu jūties labāk", bet tas būtu pārāk pretenciozi un varbūt pat parādītu, ka man rūp viņas viedoklis.

nu labi jau labi. rūp. un kā vēl. so yeah, kaut kādi pidari nošāva kaut kādu lācīti, visiem tagad ir jauns jājamzirdziņš - pa radio intervijas ar slef-proclaimed speciālistiem; visas ziņas pilnas par to, ka neviens neprot darīt savu darbu un varēja tak jau arī nešaut nost; visādi filosofi sāk murgot par to, ka sabiedrība nav izaugusi un neprot adekvāti novērtēt nāvi; kaut kādi dzīvnieku aizstāvji dirš par to, ka turēt dzīvniekus nebrīvē ir slikti; principā katrs, kam nav slinkums, tagad var burļīt sūdus un dirst, kamēr lāča šāvējs aizkūpina cigāru un pasaka kaut ko no sērijas "jipikāijē, mazerfaker". nu tā ir pieņemts. bet kad atnāk the most holy person un iekakā komentāru par slimiem bērniem, man uzreiz gribas sniegties pēc kaut kāda sitamā. vnk FUCK YOU, slimo bērnu aizstāvi, humānisms ir meli un tu esi tupa dura!!!

nu tā skaidrības labad, man tas lācis pie dirsas, tāpat kā visi komentētāji un viedokļi. vienkārši hroniski nevaru ciest cilvēkus, kas pie katras izdevības piemin slimus bērnus un to, kā viņiem vajag palīdzēt, nevis nodarboties ar jebko citu. un jā, slavenību kaķi ir daudz foršāka lieta nekā slimi bērni.

it will be easy to forget our walk through the foggy night, and I will feel nothing. no thoughts cross my mind, and it seems my voice hails from the bottom of an abyss. her voice and her touch travel to me as if through a thick haze and great distance. we speak words that have meaning, and words that are lies. we lie in the darkness and try to find some way to cope with what we are. I fall asleep and dream of places above the clouds, where one can see the paths of events. vertiginous probability trance tells me of roads we would walk and the terrible sadness at the end of each. I have no clue how to solve her labyrinths and magnets and fountains of fire. I have no clue.

šorīt atkal pēc ilgāka laika sanāca braukt ar autobusu, un tā vietā, lai uzvilktos par pilsētas ceļu slikto stāvokli, bija laiks pārdomāt visādas lietas. piemēram par Bondara kvestu pēc patiesības. visgaišākās šī kvesta izpausmes notika divas nedēļas pēc kārtas DJ dzīvoklī, kur mēs sestdienas vakarā slinki cilājām kaut kādas glāzes. vienā reizē cieta gan Beāte, kad Bondars viņai uzklupa par tēmu, kad viņa darīs publiskas savas attiecības ar mani, jo viss jau esot tik acīmredzams, ka praktiski durot ārā viņa acis, gan arī arī es, kad Bondars man jautāja, kapēc es feisbukā neesmu nomainījis savu attiecību statusu. nedēļu vēlāk iekšā dabūja Silva, kad Bondars metās viņai virsū par to, kapēc viņa nepadara visiem zināmas savas attiecības ar Niču.

tas viss (nu, Bondara tonis galvenokārt) man atgādināja par vienām citām episkām attiecībām šajā kompānijā - atcerējos laikus, kad Žaņa sāka medīt Axelu. kaut kā tas visu laiku bija tā pieklusināti un par to varēja paņirgāties tikai tā mēreni, bet tā kā uz Axelu acis meta vairākas beibes, tad Žaņa, vinnējot sacensībās, ne mirkli nekavējās paziņot par savu uzvaru, tādējādi izbeidzot jebkādu sāncensību. Lai arī par šo Žaņai žetons, jo tas ir viens no sakarīgākajiem taktiskajiem lēmumiem viņas mūžā, tas pavēra durvis nenormālai ņirgāšanās lavīnai. vai jūs vispār atceraties, CIK ĻOTI visi ņirgājās par šo pāri? droši vien, ka ir jau pirmirsies, jo šobrīd Axels+Žaņa šķiet kā pats par sevi saprotams lielums, BET ES ATCEROS! un vēl es atceros, ka vienu dienu mēs kārtējā ņirgāšanās lēkmē secinājām, ka šādi ņirgājoties ir jau pagājis PUSGADS, un ka vajadzētu tā kā pierimt, jo vairs nav smieklīgi. not! jo tas turpinājās vēl kādus divus vai trīs mēnešus, līdz beidzot visi pie šīm attiecībām pierada, vai arī beidzās visi joki, šo daļu neatminos pārāk skaidri.

varētu protams dirst par šo kompāniju ilgi un daudz, bet vienreiz man Silva teica: "Iedomājies, cik mēs esam laimīgi, ka mums ir draugi! ir taču cilvēki, kuriem nekā tāda vispār nav, ne draugu, ne kompānijas, ne šādu kopīgu lielu pasākumu. mums ir paveicies!" un patiesībā es aizvien vairāk viņai piekrītu, ka ir paveicies. es piemēram varu bondaram sejā teikt, ka es vēlos, lai viņu nobrauc autobuss, un viņš tapēc man nesit pa seju, bet tikai pasmejas, un tas ir awesome.

Tātad esot pienācis pavasaris un laiks iztīrīt savu ziemas migu. Visi, kas vēlas tikt vaļā no apnikušām mantām, sestdien nāk uz pasākumu Atīša mājā. Var arī nākt meklēt kādas jaukas pērles, ko iegūt no biedriem. Mantas iespējams atdot vai arī izsolīt. Neaprobežojamies ar drēbēm, būs pieejamas grāmatas, tehnika, rotas un pat mēbeles.

Tā kā šis ir pēdējais mēnesis, kad Axa ar Ati uzturas Bārbeles ielā, tad ir plānots ne tikai apmainīties ar mantām, bet vakarā arī kārtīgi atvadīties no Bārbeles ielas mājas.
Pasākums sāksies nākamsestdien, 21. aprīlī, pa dienu 12os, un turpināsies vakarā. Drīkst nākt kā uz vakaru, tā arī dienas mantu kratīšanu.

Lūdzu pieteikties iepriekš, ja plānojat ierasties un arī ņemt līdzi mantas, feisbukā ir izveidots pasākums.

kā man nāk vēmiens no politikas. piemēram šis raksts ir par to kā Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass trešdien publicējis dzejoli, kurā kritizē Izraēlu par to, ka tā grib iznīcināt Irānu un apdraud globālo drošību.

vispār es neesmu sazvērestības teoriju atbalstītājs, bet mani tomēr nekādi nepārsteigtu, ja piemēram kļūtu skaidri zināms, ka amerikāņi paši sabrucinājuši savus dvīņu torņus. I guess superpowers can afford to do that shit for some distorted sense of greater good. anyway, lasot žīdu atbildi uz Grasa dzejoli, kļūst aizvien grūtāk neticēt tam, ka žīdi pa lielam ir pimpji un jau nezcik ilgi mēģina pārņem varu visā pasaulē. katru reizi, kad kāds norāda uz Izraēlas kodolspējām, viņi izmanto labāko recepti pasaulē - pataisa sevi par visas pasaules ienīstiem nabadziņiem un atkal piesauc holokaustu: "Izraēla antisemītiskiem vāciešiem, kam ir apnicis holokausts un kas grib atbrīvoties no jebkādas atbildības par tā sekām, ir kļuvusi par peramo zēnu".

nu vot visa politika ir šitāda. viens kaut ko uzdirš, otrs kaut ko uzdirš. un dirš tā klusiņām, lai tikai pārāk traki nesmirdētu, bet tajā pat laikā tas izdirstais sūds būtu lieliski saskatāms. un tā viņi tur visi mīcās sūdos. viss aizdirsts līdz augšai.

šādos brīžos man negribot nākas apbrīnot Hitlera realizēto piolitiku - viņš pārāk daudz nedirsa, bet darīja. esmu dzirdējis tādu teoriju, kurā žīdi kārtējo reizi gribēja pārņemt pasauli caur krievu varu, un Hitlers bija vienīgais, kam pietika iekšu viņus apturēt. esot kaut kādi partijas protokoli, kuros ir ticis runāts par komunisma (vai tad žīdiem tomēr nebija marksisms?) nodibināšanu no okeāna līdz okeānam, un visa partijas high command ir sastāvējusi no žīdiem. nujā, esot gan viņš pāršāvis pār strīpu ar to visas rases (eu, bet viņi tak neskaitās kā atsevišķa rase, vai ne?) iznīdēšanas mēģinājumu, būtu jau pieticis vienkārši neitralizēt žīdu līderus. but then again, varbūt žīdi savus līderus slēpj, so vienīgais veids kā tikt viņiem klāt, ir nogalināt VISUS.

ir vēl arī dzirdēta tāda lieta, kurā stāstīts, ka abi pasaules kari vispār ir radušies tapēc, ka kādam resourceful ieroču ražotājam esot ienākusi prātā doma, ka derētu pelnīt vairāk. so, esot uzblieztas dahuja ieroču rūpnīcas un tad saorganizēts kariņš vienā gadījumā nošaujot kaut kādu princi, otrā - ieslidinot hitlera locekli polijas pakaļā. šeit rodas vēl lieliskāka sūdu analoģijas aina - arēnā visādi pidarasi mētājas ar sūdiem, un tribīnēs sēž ieroču ražotājs un skaita naudu. bet tie sūdi... tie šausmīgie sūdi jau visu laiku tiek pasniegti kā baigākās patiesības un izglītoti viedokļi par notiekošo.

domājams, ka manam dārgajam lasītājam ap šo brīdi vajadzētu saprast, ka man nav ne jausmas, par ko es runāju. just to be sure - apvainojumi antisemītismā vienkārši netiek pieņemti, jo tie pēc noklusējuma ir lielākais sūds no visiem. šis raksts neataino manu mentālo ievirzi, un vispār es domāju, ka holokausts ir meli, ko izdomājušas amerikāņu superkorporācijas. this is just a tribute to all the bullshit that is politics.

bet jā, man patiešām nepatīk politika. brīžiem liekas, ka tas ir kaut kas vēl ļaunāks par reliģiju.

skatos kā Gunča fočējas Īrijā, un domāju, ka es dzīvoju nepareizā vietā. uz tās salas visi dabas ritmi ir daudz foršāki un kaut kā jūtas "pareizāki", ar domu - viņiem pavasarī tiešām ir zaļš pavasaris. kādreiz būs tur jānodzīvo kāds laiks, kaut vai tikai dabas pēc.

tēvs nesen uzraka dažas vecas radinieku fotogrāfijas, ja pareizi atceros no 1800to gadu beigām.
es viņas pārfočēju un iztīrīju.
oriģinālajiem attēliem izmērs ir apmēram metrs reiz metrs, un detalizācijas kvalitāte ir mindblowing. pirmo reizi biju redzējis tik kvalitatīvas bildes.

anyway, šādi izskatās daži no maniem senčiem.



čalis ar funky ūsām esot bijis viens no fotogrāfijas pionieriem Latvijā, which is why ģimenē vispār eksistē kaut kādas fočenes no tā laika.

jau vakar stāstīju Atim par to, kā salasījos intervijas ar dark fantasy uzlecošo zvaigzni - rakstnieku Skotu Bekkeru.

viņš ir sarakstījis divas nepilnas triloģijas, kas saucas Prince Of Nothing un Aspect Emperor. visas grāmatas ir ārkārtīgi aizraujošas un rakstītas neticami labā valodā. this guy is a genius writer. problēma ir tur, ka ir liela daļa lasītāju, kas šo cilvēku uzskata par atklātu sieviešu nīdēju, un čīkst, ka šamais izplata hate speech pret daiļo dzimumu. viņa šausmīgi drūmajā pasaulē sievietēm protams nav nekādu tiesību, viss pilns ar izvarošanām, nu karoče šausmīga vieta. savukārt savās intervijās autors pastāv uz to, ka šie "feministi" kļūdās, jo viņš īstenībā ļoti mīl un ciena sievietes, vienkārši viņa pasaule ir tāda kāda tā ir, un šim žanram ir savas prasības, even more so, viņš atklāti runājot par smagām un sarežģītām problēmām, tāpēc viss ir ok.

es kādu laiku nevarēju saprast, vai tiešām viņš tik pašaizliedzīgi raksta par smagām problēmām, izmantojot ļoti košus izvarošanu un sieviešu pazemošanas aprakstus, vai arī viņš patiešām dzīvnieciski ienīst sievietes. nolēmu pameklēt kā šis cilvēks izskatās dzīvē. I was fairly shocked.



nē, nu jūs tikai paskatieties uz to totāli sievietes nīstošo creepy seju!!! HIDE YO WIFE, šitam čalim ir acīmredzami ļauni nodomi! JUST LOOK AT IT!!! IT'S WRITTEN ON HIS FUCKING FACE!

nu ir jau tā, ka Bekkers ir uzrakstījis tiešām spīdošu dark fantasy darbu. it is among the best. pret šo apgalvojumu nestrādā nekādi argumenti tipa "es to nevaru lasīt, jo pirmajās desmit lapās izvaro bērnu", jo šāda rīcība ir pilnībā atbilstoša tēliem, kas apdzīvo ne tikai viņa drūmo pasauli, bet arī mūsējo - reālo. neviens jau sen vairs nevēlas lasīt Tolkīnu, kur visi varoņi ir goda un skaistuma paraugi, dark and gritty is the new sex.

but this guy does it so eloquently, ka rodas pārliecība - tu nevari radīt tik perfekti detalizētu bezcerīgu, drūmu un pret sievietēm brutālu pasauli, ja tev nav šāda prāta ievirze.

"People once believed, that when someone dies, a crow carries their soul to the land of the dead. But sometimes, something so bad happens, that a terrible sadness is carried with it and the soul can't rest. Then sometimes, just sometimes the crow could bring that soul back to put the wrong things right"

darbā klausamies The Crow soundtracku. tāda sajūta, ka drīz atkal jānoskatās filma.

give it a try - Kid Rock - Warm Winter!

kaut kā pēdējās dienās sanāk dažādas vārdu apmaiņas par visādiem eksistenciāliem jautājumiem, un man lēnām pret šādām runām sāk izveidoties nepatika. atmetot jebkādus konkrētus apgalvojumus par jebkādām tēmām, visas šīs huiņu diskusijas vienojošā tēma ir tāda, ka lielākoties cilvēkam ir svarīgi justies pārliecinātam par saviem uzskatiem, un gandrīz vienmēr viņam gribas, lai citi viņam piekrīt. nav runa ne par kādiem konkrētiem uzskatiem, bet gan par cilvēka vēlmi justies komfortabli tajā, ko viņš zina. just human nature.

nu lūk, man liekas, ka es nekad nejutīšos komfortabli ne ar kādiem uzskatiem. nu pilnīgi nekas neliekas labs diezgan. varbūt vienkārši vajadzētu koncentrēties uz kādu sfēru, kas nav divdomīga vai filosofiska ne mazākajā mērā, un kļūt par tās speciālistu. at least there would be a sense of achievement.

Standing inside a given belief system, canonical claims always seem ‘obviously true,’ so much so that we reflexively use them as the yardstick of other belief systems, while remaining utterly oblivious to the fact that others are doing the exact same thing with the same depth of conviction. We seem to forget that having conviction, no matter how soulful or meaningful or redemptive, is as much an indicator of deception as it is of accuracy. Ignorance is invisible, after all.

Thanks to psychological mechanisms like confirmation bias, fundamental attribution error and self-exceptionalism, we’re quite content with the embarrassing notion that we somehow just ‘lucked into’ the one true belief system. And why not, when it’s the only yardstick we have? Everything else has to come up short. Outsiders are judged and found wanting.