THE BLOG - short

vakar pirmo reizi dzīvē nokļuvu avārijā, pats būdams pie stūres. trīs mašīnītes ripinājās pāri krustojumam, kad pirmā no tām pēkšņi nobremzēja, lai pagrieztos; otrā paspēja apstāties, savukārt trešajai bija pavājas bremzes un šoferis ar ne pārāk labu reakcijas laiku, citiem vārdiem - es. rezultātā es skaisti ieslīdēju pakaļā tai, kas bija paspējusi nobremzēt. reāli patika tas prāta skaidrums, kas tajā brīdī bija. uztraukums un dusmas parādījās tikai pēc tam, kad viss jau bija noticis. kādu brīdi padomāju domas no sērijas - kāpēc man mašīnā nav līdzi normāls sitamais... baigi gribas pieiet klāt tam pēkšņajam bremzētājam, kurš nerāda pagriezienus, un ielauzt žokli.

bet nu reāli nekas slikts nebija noticis, jo mašīnas mūsdienās ir no kaut kādas bouncy plastmasas - nekas nebija ielocījies, kaut gan trieciens bija visai normāls. manai mašīnai tik tikko manāms skrāpējums, otrai - drusku nolupusi krāsa. otras mašīnas šoferis paraustīja plecus un teica, ka viņam viss pohuj, un, ka mēs varētu neko nedarīt. es aktīvi piekritu, un aizlaidām prom.

šorīt atkal stāvu garā rindā uz vienības gatves. kad rinda jau gandrīz izstāvēta, pa labo pusi mani apdzen kaut kāds smagais, kurš aiz sevis ir savācis vēlvienu rindu. pēkšņi izrādās, ka tā jaunā rinda nu ir kļuvusi galvenā rinda, un tās pāris mašīnītes ar kurām kopā stāvu es, nu sanāk pimpji, kas ir mēģinājuši apbraukt rindu. pēc dažu sekunžu spraukšanās atpakaļ rindā kaut kā tomēr nonāku pretējā joslā un man pretī jau brauc citas mašīnas. reāli atkal kļuva aktuāla doma par kaut kādu sitamo. šoreiz gan plānā ieviesās korekcija, jo smagajam ar sitamo neko jau nenodarīsi. nolēmu, ka jātur mašīnā arī nazis, lai durtu riepas. tipa normāli būtu - kāds tevi uz ceļa izpiš sastrēguma laikā, a tu svilpodams izkāp un pārdur viņam riepas, ja viņš kaut ko dirš - dabū ar sitamo pa zobiem. flawless. pie viena arī secināju, ka man nekad mūžā nevajag pirkt šaujamieroci, un pavisam noteikti nekad to neglabāt mašīnā.