THE BLOG

Atis man nesen ieteica izlasīt 'Blindsight' by Peter Watts. Autors ir marine biologist doktors, kas brīvajā laikā uzcep kādu hack fiction. Viņa darbi gan ir ļoti packed ar reāliem un pārbaudāmiem zinātnes faktiem (grāmatas beigās pat ir atsauces), which maks it more awesome than most science fiction novels.

You invest so much in it, don't you? It's what elevates you above the beasts of the field, it's what makes you special. Homo sapiens, you call yourself. Wise Man. Do you even know what it is, this consciousness you cite in your own exaltation? Do you even know what it's for?
( ... tālāk ... )

nujā. pilns ar šādu te extreme awesomeness, ko viņš pasniedz īpaši ciniskā veidā, principā nonākot līdz secinājumam, ka sentience (nevis intelligence) ir pilnīgi nevajadzīga huiņa, kas aizņem pārāk daudz processing power smadzenēs, tamdēļ principā ir nevajadzīga, un evolūcija tai liks pazust.

I enjoyed it too much.

Ati, dod nākamo grāmatu!

šodien veselas divas reizes nācās aizskart tēmu par greizsirdību, jeb manu stulbumu un paranoju - kā nu kuram to patīk nosaukt. mani protams visas šīs runas dziļi aizskar, jo hiperjūtība un tamlīdzīgi, bet par laimi es joprojām neesmu spējīgs uz baigo pārdzīvošanu. es kādu laiku domāju, vai par šo tēmu vispār ir vērts rakstīt, jo iznākums jebkurā gadījumā būs sūdīgs - vai nu mani turpinās uzskatīt par paranojisku idiotu, vai nu būs jauns iegansts mani vilkt uz zoba, vai arī mani uzskatīs par attention whore vairāk kā parasti.

tā kā zaudēt īsti nav ko, var jau arī uzrakstīt.

mīlestība kā tēma ir laba, jo katram par to ir kaut kāds priekšstats. vieni uz to cer, citi no tās izvairās, vēl kādi to uzskata par meliem. daži vienkārši mīl. katrs kaut ko par to domā, pie tam šīs domas ir nevis kaut kur palasītas vai saklausītas, bet katram tā 'mīlestības izjūta' ir balstīta uz paša pieredzi un sajūtām. sajūtas ir visiem. arī tiem, kas mīlestību uzskata par pilnīgāko sūdu, ir visai stipra sajūta, kas liek tā uzskatīt - visticamāk saistīta ar negatīvu pieredzi tipa vilšanās, atraidījums, you name it.

dīvainākais ir tas, ka mīlestībai, kā jau jebkuram jēdzienam, kas atspoguļo iekšējo pasauli, definīcija ir nekonkrēta. nu, kopā ar mīlestību jēdzienu telpā dzīvo piemēram labestība un ļaunums, kas ir diezgan nedefinējamas lietas. sure, vārdnīcā kaut kas ir ierakstīts, bet tas nekā šos jēdzienus neatspoguļo un nepaskaidro, tie ir tikai vārdi. īstā definīcija katram ir cita. katrs šos jēdzienus uztver pa savam, un katrs savu pieņēmumu var lietot reālajā pasaulē bez problēmām. man ilgu laiku bija problēmas šo saprast, jo likās, ka pasaulē pilnīgi visām lietām ir jābūt tikpat definējamām un izprotamām kā gravitācijai - tu kaut ko palaid vaļā un tas nokrīt zemē, un tā tas notiek vienmēr bez izņēmumiem. likās arī, ka mīlestībai un citiem jēdzieniem jābūt šādā veidā definējamiem, un es gandrīz sajuku prātā pusi dzīves mēģinot atrast to vienīgo un īsto definīciju, kaut gan tādas nav. nabaga muļķīgais es.

lai nu kā, esmu atradis savu definīciju, un no malas šķiet, ka tas ir mani mainījis. tā izskatās, jo es ilgu laiku biju dzīvojis pilnīgā drošībā, ne par ko nesatraucoties. jo mazāk es kaut kam pieķēros, jo vieglāk to bija uztvert un uzturēt dzīvē kaut kādu nebūt kontroli. joprojām uzskatu, ka tā ir vieglāk, tomēr tā dzīvot bija nenormāli apnicis. apnikums man palīdzēja izkāpt no savas drošās vietas, un ļaut lietām ar sevi notikt. problēma tikai tur, ka tagad mana uztvere strādā man ļoti nepierastā veidā. līdz ar careless burbuļa drošības zaudēšanu, manā prāta telpā gāžas iekšā visādas jaunas lietas, ko es nekad iepriekš neesmu jutis, un es gluži vienkārši ar šīm jaunajām parādībām netieku galā. tās ir pārāk uzstājīgas un dīvainas, es tās bieži neizprotu, un tāpēc neadekvāti reaģēju.

careless is safe. caring is an adventure. kaut arī man ir padaudz gadu, es emocionāli esmu pārāk jauns, lai būtu varējis doties tik nopietnā ceļojumā. tomēr atpakaļ iet būtu ļoti stulbi, tapēc es vienkārši turpinu iet uz priekšu un pamazām mēģinu visas jaunās parādības klasificēt un izprast. nu, dziļi iekšā es joprojām esmu sociopāts, kurš uzskata, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļauni un nenovīdīgi dzīvnieki, un lielākoties viņu patieso dabu ieraudzīt var gaužām viegli. tapēc nebūtu korekti teikt, ka es mainos, jo es joprojām visus ienīstu.

mainījies ir tas, ka I give a shit now.

vakar sēdējām folkklubā, kad tur iepeldēja Klāvs, kuram zem rokas bija neviens cits kā Kollijs ar manāmām trīsdiennieka pazīmēm sejā. Zane iepriekš bija stāstījusi, ka vakar satika šamos pa nakti uz ielas, un devās pie viņiem pārlaist nakti, kur viņi esot dzēruši rumu un dedzinājuši bībeles, līdz nonākuši totālā kliņķī.

anyway, vakar bārā sarunas iestūrējās ēst taisīšanā, un mēs ar Zani un Klāvu sākām dalīties pieredzē par asu ēdienu ēšanu un taisīšanu, kad tas blondais ķēms izdomāja iespļaut mums dvēselē ar 'es vispār taisu ēst labāk par jums visiem'. well that escalated quickly, un, lai izvairītos no dūru vicināšanas, mums nācās vienoties par civilizētāku dueļa formu ar nosaukumu 'super spicy cook-off extravaganza', kura notiks šovakar Klāva dzīvoklī uz Stabu ielas. vienojāmies, ka Zane taisīs zupu, bet mēs ar Klāvu - otro. Klāvs gan šodien bilda, ka viņš esot aizmirsis par D&D, kas viņam šovakar jāvada (vai jāspēlē hvz), bet ka tas neatturēšot viņu paņemt mani dirsā ar savu pavārmākslu.

also, šodien skatos galeriju, kurā Auces meitenes izklaidējas iekš Волки Одина 2012. vai tas ir tas pats larps, uz kuru brauca Axels? un kas ir visi tie cilvēki, kas sevi prezentē kā kuršu nometni?

viss ir neiedomājami hujova, jo man kaut kas kaiš. svētdien biju uz veikbordu un laikam ūdenī atsaldēju VISU ķermeni, jo man tagad grauž acis un sāp locītavas, kā arī reibst galva. sajūta līdzīgai tai, kas rodas, kad esi saindējies ar pārtiku, tikai šoreiz negribas vemt.

šovakar moš satiksim bafiju, jo viņam vajadzētu vakarā ierasties. piektdien jāiet uz prāta vētras koncertu. nekad nedomāju, ka kaut ko tādu nāksies darīt. bet nu, I'll give them a chance.

un vēl. darbā man jāpieņem darbā kaut kāds cilvēks, kurš saprot Maya. hvz, vai kāds vispār šajā pasaulē to programmu vēl lieto? cik naudas tāds cilvēks gribētu? kur vispār tādi cilvēki dzīvo? nav jau tā, ka es varētu ielikt sludinājumu kaut kur, jo nevienam nevajagot bezdarbniekus. man vajag kādu super-pro. this logic is beyond me.

Satikšanās - mēģinam sestdien būt Valmierā ap 10 no rīta. satiekamies pie baznīcas centrā.
Šoferi - skatoties pēc saraksta, ir zināms, ka mašīnas pieder Axai, Ņurksim, Gunāriņam, Dagnei un Silvai*. Sarunājiet paši.

*Silvas mašīnai nav apdrošināšanas. ja līdz piektdienai būs, tad es viņai sēdēšu pie stūres. ja nē, tad tā mašīna nekur nebrauks. ar √ ir atzīmēti tie, kas ir 100% apstiprinājuši savu ierašanos.

Inx √

Axa √

Ralfs √

Mērdoks √

Mērdoka +1 √

Mērdoka +2 √

Čiko √

Elīna √

Nich √

Kollijs √

Žaņa √

Ņurr

Gunča √

Silva √

Grims

Kāsis √

Mārītis √

Atis √

Dagne √

Dagnes +1 √

Dagnes +2 √

pirms vairākām dienām Alfiņš mani iepazīstināja ar veikbordu, kas izrādījās samērā interesanta aktīvā nodarbe, lai man nebūtu garlaicīgi. nobraukājām pāris stundas ar to dēlīti, un pirmajā naktī viss sāpēja tik ļoti, ka fiziski nevarēju apgriezties uz otriem sāniem. ir pagājušas kādas trīs dienas, un sāp joprojām. es oficiāli esmu tizlākais cilvēks on earth. būtu jauki šonedēļ vēl aizlaist un pavizināties ar dēlīti, jāsagaida tikai kad vairs nekas nesāpēs.

vēl paspējām pabūt pie Axela un atcerēties jaunību, dzerot trīsgraudnieku ar šampi pa virsu jāgerim, mājas vīnam, kā arī kaut kam ar nosaukumu "bezpohmeļnaja". tas viss sajaucās varen potentā kokteilī, ko es nevienam nenovēlu lietot tapēc, ka smadzenes vnk paņem brīvdienu nothing-to-do-here stilā, un no rīta nākas secināt, ka esi rīkojies vēl neadekvātāk kā parasti. bet tā jau vispār pasākums bija neparasti labs, kaut gan man tā liekas tikai tapēc, ka tas bija out of the ordinary.

a tā vispār nedomāju, ka vēl kādreiz pieliešu mūli šādos lielos pasākumos. šad tad jau iedzert var, but this will not happen again. tad jau labāk pabraukāt ar dēlīti.

vakar bārā dzirdēju stāstus, ka atriebības nepielūdzamā roka ir nolaidusies pār DJ. runā, ka tajā burgeru vakarā, kad DJ bija saderējis uz to, ka viņš izdzers 200 gramus ar dukātu, viņš tiešām esot pielējies gandrīz tikpat cūciski, kā savulaik no viņa rokas tika pieliets Bondars. runā, ka nakts vidū DJ blogā esot parādījies ieraksts par to, cik ļoti viņam besījot visāda alternatīvā new-age domāšana, un, ka Grima racionālā pieeja viņam besījot bišku mazāk. savukārt ap deviņiem no rīta ieraksts esot pazudis. vienvārdsakot - tas trollis piesūca mūli un sāka rakstīt, bet no rīta attapās, ka sarakstījis pilnīgas muļķības.

man vispār liekas, ka es runāju visu vārdā, kad es izsaku pieprasījumu DJ atjaunot šo rakstu, jo tā būtu lieliska iespēja padirsties un patroļļot.

Vācijas brauciens man nodarīja pāri. nezinu, vai tā bija kaut kāda reakcija pret vieniem un tiem pašiem cilvēkiem vairāku dienu garumā noslēgtā telpā, vai arī vienkārši sūdi bija sakāpuši galvā, bet man vajadzēja pāris dienas, lai atjēgtos. brīžiem bija tāda sajūta, ka es reāli jūku prātā, jo pēkšņi nekas vairs nelikās pareizi, un viss kaitināja piecdesmit reižu vairāk nekā parasti. nu, tur mans verga klases darbs, tās pašas klases alga, resnums, deguna lielums, kā arī pilnīgi jebkas cits. tādos brīžos es pārvēršos par tik neizturami čīkstulīgu personu, ka jebkurš normāls cilvēks izvairītos no manas sabiedrības. viss bija vnk neticami hujova.

šorīt, ejot uz darbu, uz ielas redzēju visādus cilvēkus. palika krietni labāk, jo man laikam nemaz neiet tik slikti. everything is a factor, not just the good things. it's that simple.

man radās ideja mazai filmiņai. nav nevienas kameras.

yeah so, es sestdienas rītā galīgi negulējis un pohains iekāpu alfiņa mašīnā atplīst pa ceļam uz vāciju. visu dienu tā arī normāli neizdevās pagulēt, jo mašīna visu laiku kratījās un beņķis bija neērts. vakarā gan kaut kur polijā piesēdos pie stūres un nobraucu līdz pieciem rītā, manai galvai kļūstot galīgi kantainai no bezmiega un energy drink high.

mans iespaids par poliju - sūdu zeme. literally, puse polijas konkrēti smird pēc sūdiem. šur tur starp ceļmalas kazino ganās pa kādai govij, bet tas gan nevarētu radīt TIK nenormālu sūdu smaku, so jāsecina, ka polija vnk ir veidota no sūdiem. bankas kartes nekur nepieņem, benzīntankos nav kafijas, un vispār ir generally 'sūdīga' sajūta.

well yeah, pie vācijas robežas atkal pie stūres sēdās divas stundas uz neērtā beņķa savas miesas pakratījušais alfiņš, un uz tā stulbā moku beņķa atkal savas miesas liku es. šoreiz pat izdevās atplīst uz kādu stundu vai divām. pamodos kaut kur pirms drēzdenes galīgi slapjš nosvīdis, jo biju pārāk cieši satinies guļammaisā. tobrīd izkāpjot uzpīpēt likās, ka es reāli mirstu. pabraucām vēl drusku un apciemojām axas draudzeni litu, kas tagad savas doktorantūras ietvaros tusē pa drēzdeni. iegājām pie viņas dušā, paēdām brokastis un atkal sāku drusku justies pēc cilvēka.

tālāk aizdevāmies uz kaut kādu drēzdenes pili, pavazājāmies pa pilsētu, un tad braucām uz axas jauno mājvietu, pa ceļam iebraucot vēl kaut kādā pilī augstu kalnā, kur bija superīgi tīrs un svaigs gaiss, un bija tik viegli elpot, ka likās, ka viss nogurums pazūd. braucot lejā no kalna protams aizkrita ausis un viss nogurums atgriezās dubultā.

mans iespaids par vāciju - te viss ir tīrs un foršs. salīdzinoši latvija ir netīru debīliķu un barbaru zeme, jo vācijā pat pēdējais lauķis dzīvo labāk nekā vidusmēra latvietis ar ļoti labu darbu. vācijas ceļos tā arī nepamanīju nevienu plaisu asfaltā, nemaz nerunājot par bedrēm. smoothest drive ever. droši vien varētu teikt, ka esmu patīkami pārsteigts.

tad vēl atplīsu mašīnā uz pāris stundām neērtākajā pozā, kāda vien ir iedomājama, pēc kā man čista gribējās nomirt, bet tad alfiņš nolēma, ka ir laiks pagulēt, un bija mana kārta braukt. PA AUTOBĀNI!!1 fuck, tas bija TIK kruta, ka es pat nevaru izstāstīt. my new favourite thing.

so yeah, tagad sēžam uz ralfa balkoniņa dziļo lauku mazpilsētā (kura atgādina kaut kādu sapņu zemi), dzeram džeku un pīpējam daudz cigaretes. beidzot viss ir normalizējies, un vairs negribas mirt. šonakt pat varēs izgulēties un rītdiena solās būt quite cool.

yeah, so bijām aizlaiduši uz Gaujienu pa jāņiem, un drusku iedzērām. nu, vispār šis stāsts nav īsti par dzeršanu, bet vairāk par to kā man ir noriebies dzert nepareizos apstākļos. tāda sajūta, ka esmu nonācis kaut kādā punktā savā dzīvē, kur dzeršana man ir sākusi darīt pāri.

problēma ir vienkārša - kad es iedzeru, es visu un visus ienīstu. viss mani kaitina.

tas ir īpaši nejauki, jo man patīk iedzert, bet pēdējā laikā dzerot mani nav kaitinājusi tikai kādu 3 cilvēku klātbūtne. vaina noteikti nav cilvēkos, bet gan manī, jo ikdienā (I mean skaidrā) mani tas viss (viņi visi) nemaz tā nekaitina.

lai nu kā, šie jāņi bija tik augstā mērā kulturāli, ka mani vecāki man pat izteica atzinību par cilvēkiem, ar kuriem es pinos, un atzina, ka nekas slikts nenotiktu, ja mēs tur aizlaistu nākamgad arī. vispār jau viss BIJA jauki, izņemot Sabrinu, jo viņa pa nakti apzīmēja manu degunu ar sarkanu flomīti, kamēr viņas druška to fočēja (ar zipeni man taisni acīs nakts vidū), pie tam viņas abas dēmoniski smējās to darot. karma gan nostrādāja, un viņa no rīta tā arī nedabūja padzerties ūdeni, jo visi, ieskaitot manu tēvu, viņu troļļoja, sakot, ka ir taču alus. vobšem sabrina ir peža, un viņu es ienīstu vairāk kā citus, jo tas flomītis nenāca nost, kaut arī viņa man iepriekš bija apgalvojusi, ka tas neesot marķieris.

un es tā arī nespēju atpūsties. tas gan nav tāpēc, ka kaut kas bija jādara sakarā ar viesu uzņemšanu. vienkārši nevarēja atslābināties nevienā brīdī, jo visu laiku nācās dealot ar kaut kādu bullšitu. es tā arī nejūtos it kā man šogad būtu bijis kaut kāds atvaļinājums or anything. es esmu noguris kā tāds tūkstošgadīgs baobabs, un mani nekas nespēj atslābināt; esmu izslāpis kā... desmitkuprains kamielis, un nekas mani nespēj atveldzēt... well, I think you get the picture.

"Of course it is happening inside your head, Harry, but why on earth should that mean that it is not real?"

viss liekas ļoti saasinājies. sevišķi garastāvokļa maiņas. es nezinu, kas ar mani notiek.

sestdienas rītā nesos pa saulainu jelgavas šoseju ar vaļā logiem un Dio pilnā skaļumā, vējš all over me, pozitīvisms katrā ķermeņa šūnā. sestdienas vakarā neliels atslābums, prieks par saaukstēšanās beigām, daudz dzērienu Atīša vecāku dārzā, neparastas un patīkamas sarunas par svarīgajām lietām, murgaini karsta un nesaprotama nakts. nākamā diena aust ar pilnīgāko novārgumu un depresiju.

pie vainas protams ir alkohols. through strange and sinister chemistry mans ķermenis vakar jutās uz nāves-no-noguruma robežas, un bija stipri jūtamas arī nepamatotas emocionālas izmaiņas. yeah, es runāju tā, it kā aizvakar pirmo reizi dzīvē būtu iedzēris alkoholu, un nākamajā dienā pamodies ar pirmajām paģirām. nea, es esmu bijis uz nāves robežas pirms tam, tas nav nekas sevišķs. bet emocionāla ietekme - pirmo reizi.

būtu šausmīgi stulbi pirms jāņiem paziņot kaut ko tik stulbu kā - es vairs nedzeršu - jo sevišķi tapēc, ka man baigi patīk dzert. bet acīmredzot šis gadījums mani satrauc pārāk ļoti, tapēc es droši vien varu vismaz atļauties pateikt, ka man šodien doma par dzeršanu liekas izteikti pretīga, kaut arī fiziskās paģiras sen jau garām.

nu, un vispār jau rakstīt par dzeršanu un paģirām ir stulbi.

šorīt aizvedu Silvas mašīnu uz servisu, un no servisa braucu ar taksi. taksisti mēdz būt ļoti interesanti cilvēki. šis krievu tēviņš pirmajā brīdī izskatījās tāds veren neapmierināts ar dzīvi, resns un raupjš. kā jau cilvēks, kurš par taksistu strādājis ilgi, pieklājības pēc pieminēja kaut ko par laiku, dodot iespēju man uzsākt sarunu, ja man tā gribas, bet man par laiku kaut kā nepatīk runāt.

braucam pa lienes ielu, un es skatos, ka maukas jau deviņos no rīta stāv, un izskatās tādas visai papluinītas. bilstu viņam, ka "re, jau tik agri stāv", uz ko viņš pilnīgi izmainās, jo beidzot ir tēma, par ko uzsist bazaru. un tad sekoja lieliskākais stāsts par viņa piedzīvojumiem, vadājot taksī maukas, kas bija tik interesants, ka es pusi laika pavadīju no sirds smejoties, un otru pusi vnk blenžot viņā ar neticību. tur bija visādi interesanti gadījumi par to kā mauku bariņš viņa mašīnā nolemj iešpricēt sev heroīnu, un atplīst pilnīgā miroņu miegā, un kā viņam jātiek ar tām kucēm galā, lai viņas neatstieptu kātus; visādi stāsti par jauniešu dzeršanām, kurās piedalās maukas, un kādas tik izvirtības viņa mašīnā nav notikušas. viss novirzās uz viņa ģimeni kazahstānā, kam pagalmā aug kaņepes, un kā tur svētkos esot pieņemt "piedolbīt kaljanu" ar zaļo, un sapīpēt tēvam ar dēlu. tad vēl par alkohola ļaunumu, un kaņepes labumu, kā arī to, ka ķīnā dzērušiem vadītājiem esot nāvessods.

ļoti patīkams rīts.

the city is empty at night. my favourite time to wander around in a car. for the second night now there has been plenty of time to look at the illuminated road before me and think. most of the time my mind tries to slip into a complete silence, as if trying to imply that thinking will solve nothig. this silence makes many decisions for me - it makes me abandon plans that I had, makes me forget the problems I have to solve, leaving me to face the results of my inaction. but even those are lost on me, because the silence doesn't let me feel anything. it does not let me care.

still there is one loud note - there is no joy outside my small circle. I walk the same steps I have taken countless times, moving through the same motions, seeing through the same faces, and there is no joy. there used to be. I wait for some events impatiently, only to realize that they bring nothing but more familiar motions that I do not care about. seems like nothing has impressed me for a long time, seems like I have not wanted anything for a long time. makes me feel ancient.

and when nothing can move me, I have to create emotions for myself. I have to obsess, and torture others with their self-inflicted obligation to take notice of my existence. it somehow moves me to hear their strained voices on the phone. the words are lost on me, but I can hear the indisposition clearly.

I guess there is a word for this feeling - boredom.
and since I can't alleviate it with alcohol, I indulge in sleep deprivation.

skatos forumcinemas lapu, un atrodu tur černobiļas dienasgrāmatu aprakstu, un tur rakstīts sekojošais - Filmu "Paranormālā parādība" un "Astrāls" veidotāja Orena Pelija jaunā šausmu filma “Černobiļas dienasgrāmatas” - sāku meklēt, kas tad īsti ir tas astrāls, bet izrādās, ka Orens Pelli nekad neko tādu nav taisījis. fuck you, forumcinemas! es GRIBU redzēt filmu "Astrāls", kuru ir taisījis Orens Pelli!!! Gimme!

update: izrādās, tā ir Insidious. wtf? kapēc to nosaukt par astrālu...? wankers!

brīvdienās bijām uz ikgadējo troļļu saietu jeb citādi sauktu par manu un beātes dzimšanas dienas pasākumu. notroļļojāmies līdz grīdai, vispār bija awesome pasākums. pabraukājāmies vēl pa kurzemi svētdien, iestrēbām zupu ceļmalas krogā kaut kādā, un vakarā noskatījos iron sky, kas bija šausmīga vilšanās (lai arī politiskās satīras brīži bija forši).

šorīt skatos kaut kādas drakonistu bildes, kur viņi brauc pie dabas dzert, un es arī gribu. pasēdēt uz baļķiem pie ugunskura and shit. man liekas, ka vajag uzorganizēt kaut ko tādu.

šodien sākas jauns seriāls - continuum. vajag ievērtēt.

what else... nezinu, ko lai iesāk atvaļinājumā, lol.

vakardiena sākās ar to, ka pie manis ieripinājās silva un beāte, un mēs izdzērām šampi brokastīs. nu, īstenībā divus šampjus. nolēmām aizvilkties uz latkonu. paņēmām lielu plastmasas kafijas krūzi ar vāciņu un iejaucām tur rumu ar spraitu, kas man mājās mētājās. devāmies uz centru jautri kvasījot. pa ceļam paņēmām vēl 0,7 rumu un drusku spraitu, lai lielisko patiesības krūku varētu papildināt. iebridām reval hotelī Silvai paņemt maratona numuriņu, un ilgi braukājāmies pa stāviem meklējot tualeti, līdz secinājām, ka tādas laikam ir tikai numuriņos. beigās atradām vienu ateju pirmajā stāvā, kur pie viena kārtējo reizi uzpildījam krūku. devāmies uz latkonu.

nosēdējām uz biofak trepēm kādas trīs stundas un aktīvi cilājām krūku, līdz galīgi sadzērāmies. daži no mums arī iegāja iekšā un mēģināja paklausīties kādas lekcijas, bet lielākoties visi nāca ārā vīlušies un diezgan šokēti. nu, šokēti par šī pasākuma neaprakstāmi briesmīgo kvalitāti un milzīgo maniakālu sociopātu daudzumu, kas šo pasākumu apmeklēja. vienu brīdi sēžu uz trepēm un man pienāk klāt tas mausna čalis, mumins viņu laikam sauc, un sāk piedāvāt man kaut kādu darbu. divas trešdaļas no viņa teiktā nevar saprast, bet man pohuj un es tikai māju ar galvu un vajadzīgajos brīžos izdvešu apstiprinošas skaņas, vadoties pēc viņa ķermeņa valodas un intonācijas. tad man zvana telefons, paceļu. pamanu, ka viņš tagad piesienas beātei ar kaut kādu tekstu no sērijas 'vai rūķi un elfi arī ir cilvēki'. beāte lieliski tiek galā un dodžo šo uzbāzīgo indivīdu uzdodot viņam visādus jautājumus, tādējādi liekot viņam aizmirst savus potenciālos nodomus, līdz viņa nonāk pie jautājuma 'kas te vispār organizē šīs lekcijas' uz ko mumins pakasa galvu un viņa sejā parādās neviltota atskārsme - es - viņš šokā nosaka, un aizskrien uz durvju pusi. šo stāstu man vēlāk paturpināja grimijs, sakot, ka mumins esot ienesies goldija lekcijā, nogrūdis goldiju no skatuves un esot sācis ne pa tēmu stāstīt par swedbank interneta bankas nepārspējamo drošību. dafuq.

man kļūst skumji, iedomājoties, ka kāds random sci-fi fans varētu kādreiz uzzināt par latkonu un nodomāt 'hmm, moš jāaiziet paskatīties, kas tas par pasākumu' un viņš ierastos uz TO. da jebkurš normāls cilvēks izsauktu policiju un zvanītu uz trakonamu, zaudētu ticību cilvēku rasei, kā arī jebkāds iespaids par sci-fi cienītājiem latvijā būtu neatgriezeniski sabojāts. tas pasākums bija tik sūdīgs, ka man pat...

ap šo laiku beidzot sapratām, ka latkons ir pārāk dīvains un nepareizs, lai tam vispār rādītos tuvumā, un nolēmām aizbraukt paēst. devāmies uz krasta lido. ap šo laiku mēs jau bijām pilnīgā pālī, jo nopirktais rums bija beidzies. normāli iestūmām kaut kādu ēdienu vēderā, un devāmies pačillot pie daugavas krasta. pamazām dzērums izgāja un iestājās vājprātīgs nogurums. saule spieda visiem uz galvas tik traki, ka pat nedzerošie cilvēki jutās manāmi saguruši.

pēcāk devāmies pie reinīša uz jaunā dzīvokļa sālsmaizi, un kaut kādā brīdī iestājās otrā elpa. dzērām daudz jēgerīti. saradās tiešām daudz cilvēku, un pasākums principā bija diezgan labs, bet ap pusdivpadsmitiem man aptrūkās pilnīgi visi spēki un likās, ka es natūrā vnk kaut kur pakritīšu, so devos mājās ar alfiņu.

šodien pie mums birojā iepeldēja viena zināma foto gaismu ražotāja pārstāvis un pabazarēja par foto un video gaismām. izrādās, ka mūsu esošais gears (uz kura vēl joprojām ir paramount studijas uzlīmes) esot kādus piecpadsmit gadus vecs. nē nu viss jau strādā. it kā. bet piemēram high-speed frameratē filmēt iespējams nav, jo šīm gaismām frekvence esot par mazu, tipa viņas tik lēnām mirgo, ka izskatīsies, it kā dažādos kadros ir dažādas krāsas apgaismojums. un pavisam drīz jāsāk filmēt. un jaunas gaismas nopirks tad, kad cilvēks būs iemācījies ceļot uz plutonu.

vnk gribās flippot galdu. izrādās, ka atkal man jāstrādā ar kaut kādiem darbarīkiem, ko kāda cita firma noteikti ir nodevusi labdarībai. pie tam jāklausās propoganda par to, cik pie mums viss ir nenormāli awesome. kognitīvā dissonanse man liek domāt slepkavnieciskas domas. lai mierinātu sevi, sāku spēlēt šo jauko spēlīti.

ir forši, ka datorspēles vairs nevalda pār manu dzīvi tik ļoti kā agrāk. ne tikai globāli, bet arī manā paziņu lokā ir pilns ar čīkstētājiem, ka trešais diablo ir gļukains, jo serveri pirmajās dienās nespēj turēt milzīgos geimeru pūļus, un es ar neviltoti ļaunu prieku secinu, ka mani visa šī huiņa nekādi neskar.

pagaidīšu kādu mēnesi vai divus, un tad pilnīgā mierā iziešu single kampaņu, because I am a sucker for blizzard storylines.

bļa, šodien līst. kā lai šādā laikā novazājas pa bāriem un pēc tam vēl iesēž dārzā Ikšķilē? labi vismaz, ko šorīt varēju braukt uz darbu ar mašīnu, jo nepatīk man slapjdraņķis nu ļoti. protams, atbraucot uz darbu, es viņā netiku iekšā, jo man nav ārdurvju atslēgas. pasēdēju uz trepēm un pakavējos 20 minūtes Franca Bardona 'Iniciācija Hermētikā', kuru sešu gadu laikā esmu sācis lasīt nu jau ceturto reizi, jo visas iepriekšējās reizes kļuva skaidrs, ka vēl neesmu izaudzis līdz šai literatūrai, jo tā spētu atstāt negatīvu iespaidu uzskatu veidošanās mehānismā.

"Man has been created in the likeness of the universe. Everything great to be found in the universe is reflected, in a small degree, in man. For this reason, man is signified as a microcosm in contrast to the macrocosm of the universe. Strictly speaking, the entire nature manifests itself in man."

Francs Bardons īstenībā ir interesants čubārs. viņš ir viens no tiem pusbaisajiem onkuļiem, kas trīsdesmitajos ietusēja ar visiem rietumu okultisma pamatlicējiem, un principā veltīja savu dzīvi, lai bīdītu šo ģēlu aizvien tālāk. otrajā pasaules karā viņš esot iemests koncentrācijas nometnē, jo atteicies sadarboties ar nacīšiem mistikas nozarē, bet krievi viņu no turienes esot izpestījuši. daudz vēlāk viņu atkal apcietināja par nelegālu zāļu ražošanu un tirgošanu, un cietumā viņš nomira no pankreatīta. klejo teorijas, ka viņš ir izdarījis pašnāvību īpaši twisted veidā - palūdzis sievai, lai atnes viņam uz cietumu kluci ar īpašu bekona šķirni, kura apēšana totāli nav savietojama ar pankreatītu. manly indeed.