THE BLOG - careless bubble

šodien veselas divas reizes nācās aizskart tēmu par greizsirdību, jeb manu stulbumu un paranoju - kā nu kuram to patīk nosaukt. mani protams visas šīs runas dziļi aizskar, jo hiperjūtība un tamlīdzīgi, bet par laimi es joprojām neesmu spējīgs uz baigo pārdzīvošanu. es kādu laiku domāju, vai par šo tēmu vispār ir vērts rakstīt, jo iznākums jebkurā gadījumā būs sūdīgs - vai nu mani turpinās uzskatīt par paranojisku idiotu, vai nu būs jauns iegansts mani vilkt uz zoba, vai arī mani uzskatīs par attention whore vairāk kā parasti.

tā kā zaudēt īsti nav ko, var jau arī uzrakstīt.

mīlestība kā tēma ir laba, jo katram par to ir kaut kāds priekšstats. vieni uz to cer, citi no tās izvairās, vēl kādi to uzskata par meliem. daži vienkārši mīl. katrs kaut ko par to domā, pie tam šīs domas ir nevis kaut kur palasītas vai saklausītas, bet katram tā 'mīlestības izjūta' ir balstīta uz paša pieredzi un sajūtām. sajūtas ir visiem. arī tiem, kas mīlestību uzskata par pilnīgāko sūdu, ir visai stipra sajūta, kas liek tā uzskatīt - visticamāk saistīta ar negatīvu pieredzi tipa vilšanās, atraidījums, you name it.

dīvainākais ir tas, ka mīlestībai, kā jau jebkuram jēdzienam, kas atspoguļo iekšējo pasauli, definīcija ir nekonkrēta. nu, kopā ar mīlestību jēdzienu telpā dzīvo piemēram labestība un ļaunums, kas ir diezgan nedefinējamas lietas. sure, vārdnīcā kaut kas ir ierakstīts, bet tas nekā šos jēdzienus neatspoguļo un nepaskaidro, tie ir tikai vārdi. īstā definīcija katram ir cita. katrs šos jēdzienus uztver pa savam, un katrs savu pieņēmumu var lietot reālajā pasaulē bez problēmām. man ilgu laiku bija problēmas šo saprast, jo likās, ka pasaulē pilnīgi visām lietām ir jābūt tikpat definējamām un izprotamām kā gravitācijai - tu kaut ko palaid vaļā un tas nokrīt zemē, un tā tas notiek vienmēr bez izņēmumiem. likās arī, ka mīlestībai un citiem jēdzieniem jābūt šādā veidā definējamiem, un es gandrīz sajuku prātā pusi dzīves mēģinot atrast to vienīgo un īsto definīciju, kaut gan tādas nav. nabaga muļķīgais es.

lai nu kā, esmu atradis savu definīciju, un no malas šķiet, ka tas ir mani mainījis. tā izskatās, jo es ilgu laiku biju dzīvojis pilnīgā drošībā, ne par ko nesatraucoties. jo mazāk es kaut kam pieķēros, jo vieglāk to bija uztvert un uzturēt dzīvē kaut kādu nebūt kontroli. joprojām uzskatu, ka tā ir vieglāk, tomēr tā dzīvot bija nenormāli apnicis. apnikums man palīdzēja izkāpt no savas drošās vietas, un ļaut lietām ar sevi notikt. problēma tikai tur, ka tagad mana uztvere strādā man ļoti nepierastā veidā. līdz ar careless burbuļa drošības zaudēšanu, manā prāta telpā gāžas iekšā visādas jaunas lietas, ko es nekad iepriekš neesmu jutis, un es gluži vienkārši ar šīm jaunajām parādībām netieku galā. tās ir pārāk uzstājīgas un dīvainas, es tās bieži neizprotu, un tāpēc neadekvāti reaģēju.

careless is safe. caring is an adventure. kaut arī man ir padaudz gadu, es emocionāli esmu pārāk jauns, lai būtu varējis doties tik nopietnā ceļojumā. tomēr atpakaļ iet būtu ļoti stulbi, tapēc es vienkārši turpinu iet uz priekšu un pamazām mēģinu visas jaunās parādības klasificēt un izprast. nu, dziļi iekšā es joprojām esmu sociopāts, kurš uzskata, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļauni un nenovīdīgi dzīvnieki, un lielākoties viņu patieso dabu ieraudzīt var gaužām viegli. tapēc nebūtu korekti teikt, ka es mainos, jo es joprojām visus ienīstu.

mainījies ir tas, ka I give a shit now.