THE BLOG

the first warrior looked out on the land that was his home, he saw the hills and the stars and he was happy. for giving him this home the first warrior told the great spirit that he would fight and win many battles in his honor. but the great spirit said - no, do not fight for me. fight for your tribe, fight for the family born to you, fight for the brothers you find. fight for them, for they are your home.

šodien veselas divas reizes nācās aizskart tēmu par greizsirdību, jeb manu stulbumu un paranoju - kā nu kuram to patīk nosaukt. mani protams visas šīs runas dziļi aizskar, jo hiperjūtība un tamlīdzīgi, bet par laimi es joprojām neesmu spējīgs uz baigo pārdzīvošanu. es kādu laiku domāju, vai par šo tēmu vispār ir vērts rakstīt, jo iznākums jebkurā gadījumā būs sūdīgs - vai nu mani turpinās uzskatīt par paranojisku idiotu, vai nu būs jauns iegansts mani vilkt uz zoba, vai arī mani uzskatīs par attention whore vairāk kā parasti.

tā kā zaudēt īsti nav ko, var jau arī uzrakstīt.

mīlestība kā tēma ir laba, jo katram par to ir kaut kāds priekšstats. vieni uz to cer, citi no tās izvairās, vēl kādi to uzskata par meliem. daži vienkārši mīl. katrs kaut ko par to domā, pie tam šīs domas ir nevis kaut kur palasītas vai saklausītas, bet katram tā 'mīlestības izjūta' ir balstīta uz paša pieredzi un sajūtām. sajūtas ir visiem. arī tiem, kas mīlestību uzskata par pilnīgāko sūdu, ir visai stipra sajūta, kas liek tā uzskatīt - visticamāk saistīta ar negatīvu pieredzi tipa vilšanās, atraidījums, you name it.

dīvainākais ir tas, ka mīlestībai, kā jau jebkuram jēdzienam, kas atspoguļo iekšējo pasauli, definīcija ir nekonkrēta. nu, kopā ar mīlestību jēdzienu telpā dzīvo piemēram labestība un ļaunums, kas ir diezgan nedefinējamas lietas. sure, vārdnīcā kaut kas ir ierakstīts, bet tas nekā šos jēdzienus neatspoguļo un nepaskaidro, tie ir tikai vārdi. īstā definīcija katram ir cita. katrs šos jēdzienus uztver pa savam, un katrs savu pieņēmumu var lietot reālajā pasaulē bez problēmām. man ilgu laiku bija problēmas šo saprast, jo likās, ka pasaulē pilnīgi visām lietām ir jābūt tikpat definējamām un izprotamām kā gravitācijai - tu kaut ko palaid vaļā un tas nokrīt zemē, un tā tas notiek vienmēr bez izņēmumiem. likās arī, ka mīlestībai un citiem jēdzieniem jābūt šādā veidā definējamiem, un es gandrīz sajuku prātā pusi dzīves mēģinot atrast to vienīgo un īsto definīciju, kaut gan tādas nav. nabaga muļķīgais es.

lai nu kā, esmu atradis savu definīciju, un no malas šķiet, ka tas ir mani mainījis. tā izskatās, jo es ilgu laiku biju dzīvojis pilnīgā drošībā, ne par ko nesatraucoties. jo mazāk es kaut kam pieķēros, jo vieglāk to bija uztvert un uzturēt dzīvē kaut kādu nebūt kontroli. joprojām uzskatu, ka tā ir vieglāk, tomēr tā dzīvot bija nenormāli apnicis. apnikums man palīdzēja izkāpt no savas drošās vietas, un ļaut lietām ar sevi notikt. problēma tikai tur, ka tagad mana uztvere strādā man ļoti nepierastā veidā. līdz ar careless burbuļa drošības zaudēšanu, manā prāta telpā gāžas iekšā visādas jaunas lietas, ko es nekad iepriekš neesmu jutis, un es gluži vienkārši ar šīm jaunajām parādībām netieku galā. tās ir pārāk uzstājīgas un dīvainas, es tās bieži neizprotu, un tāpēc neadekvāti reaģēju.

careless is safe. caring is an adventure. kaut arī man ir padaudz gadu, es emocionāli esmu pārāk jauns, lai būtu varējis doties tik nopietnā ceļojumā. tomēr atpakaļ iet būtu ļoti stulbi, tapēc es vienkārši turpinu iet uz priekšu un pamazām mēģinu visas jaunās parādības klasificēt un izprast. nu, dziļi iekšā es joprojām esmu sociopāts, kurš uzskata, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļauni un nenovīdīgi dzīvnieki, un lielākoties viņu patieso dabu ieraudzīt var gaužām viegli. tapēc nebūtu korekti teikt, ka es mainos, jo es joprojām visus ienīstu.

mainījies ir tas, ka I give a shit now.

Vācijas brauciens man nodarīja pāri. nezinu, vai tā bija kaut kāda reakcija pret vieniem un tiem pašiem cilvēkiem vairāku dienu garumā noslēgtā telpā, vai arī vienkārši sūdi bija sakāpuši galvā, bet man vajadzēja pāris dienas, lai atjēgtos. brīžiem bija tāda sajūta, ka es reāli jūku prātā, jo pēkšņi nekas vairs nelikās pareizi, un viss kaitināja piecdesmit reižu vairāk nekā parasti. nu, tur mans verga klases darbs, tās pašas klases alga, resnums, deguna lielums, kā arī pilnīgi jebkas cits. tādos brīžos es pārvēršos par tik neizturami čīkstulīgu personu, ka jebkurš normāls cilvēks izvairītos no manas sabiedrības. viss bija vnk neticami hujova.

šorīt, ejot uz darbu, uz ielas redzēju visādus cilvēkus. palika krietni labāk, jo man laikam nemaz neiet tik slikti. everything is a factor, not just the good things. it's that simple.

man radās ideja mazai filmiņai. nav nevienas kameras.

patīk, kad var atrast šādas pērles visādā vecā mūzikā.

Can't you feel our souls ignite
Shedding ever changing colours, in the darkness of the fading night,
Like the river joins the ocean, as the germ in a seed grows
We have finally been freed to get back home.

this is Beltane.



( ... tālāk ... )

it will be easy to forget our walk through the foggy night, and I will feel nothing. no thoughts cross my mind, and it seems my voice hails from the bottom of an abyss. her voice and her touch travel to me as if through a thick haze and great distance. we speak words that have meaning, and words that are lies. we lie in the darkness and try to find some way to cope with what we are. I fall asleep and dream of places above the clouds, where one can see the paths of events. vertiginous probability trance tells me of roads we would walk and the terrible sadness at the end of each. I have no clue how to solve her labyrinths and magnets and fountains of fire. I have no clue.

I guess writing has always been a coping mechanism for me. every time I have a strong emotion I feel that I must write, put it somehow in words and come to terms with it. I am always seeking understanding of my actions and my emotions, so I guess the writing is just and extension of this compulsive thing.

in her eyes a different smile tonight. finally a smile so bright that it keeps me on the verge of sadness. finally a true awareness, one that can tear apart the smothering madness of long dark nights filled with unspeakable things. everything about your sudden conflict is reflected in me, and I feel it as if it was mine; after a while it truly becomes mine and I have no way out of the maze it has built around me with an amazing swiftness.

this time I feel different. beneath all the clutter of useless emotional mass and chatter of thought sounds I feel something that actually belongs to me. and I have not felt it for a very long time...

Brīvdienās bijām divu dienu dzeršanas meditācijas retrītā pie Jēkaba. Pirmais vakars bija salīdzinoši mierīgs, kad mēs trijatā ar Jēkabu un Alfiņu izdzērām litru Jack, piekožot skābus kāpostus, kas laikam mums nodrošina īpašu vietu ellē kā cilvēkiem, kas neciena viskiju. Vakara gaitā pārgājām pie Canadian Special Old, kurš gāja lejā kā benzīns, bet visā visumā kļuva dzeramāks ar katru nākamo glāzīti, kā rezultātā klīst nostāsti par dažādām manām darbībām piecos no rīta, kuras nu nekādi nespēju atcerēties. Kikīša patentētā metode "don't remember, didn't happen" izrādījās apbrīnojami atbilstoša situācijai, un tika izmantota ar lieliskiem panākumiem.

Otrajā dienā pa dienu ar kājām aizgājām nobalsot. Protams, ka lielākā daļa balsotāju bija pilnīgā ķirbī. Žaņa piemēram pie iecirkņa apstājās ar dīvainu sejas izteiksmi, un paziņoja, ka viņa nezina, par ko lai balso. Nebija gan nekādas jēgas viņai kaut ko skaidrot, jo viņa pēc tam neatcerējās, kurā ailē bija ievilkusi krustiņu. Vispār mūsu kompānija balsošanas iecirknī uzvedās kā cūkas, un man pēc skaņas likās, ka daudzi no mums krietni par daudz švīkā savu biļetenu, jo droši vien nav vajadzīgas 158 līnijas, lai uzvilktu vienkāršu krustiņu.

Otrās dienas vakars gan bija salīdzinoši jestrāks. Acīmredzot visi bija ļoti nocietušies tikt prom no pilsētas un zaudēt prātu, tapēc dedzība, ar kādu tika patērēts alkohols, nesa sevī nāvīgu nopietnību. Tas viss beidzās ar to cilvēki tika ar nešanu nesti no pirts uz māju, kaut gan paši nesēji nebija labāki par savu nastu. Atminos, ka kādam (kādai...?) turēju matus, kamēr viņš vēma zem koka, kad izdzirdēju Alfiņa palīgā saucienu. Atlaidu matus, ļaujot kaut kam iekrist ar seju sniegā (cerams, ka ne savos vēmekļos, bet blakus) un gāju meklēt Alfiņu. Pamanīju viņu uz ceļa pa pusei velkot, pa pusei stumjot Renāti, kura lamājās kā jūrnieks par Alfiņa nešanas/stumšanas spējām. Paņēmām Renāti zem abiem pleciem un ar lielām pūlēm uzdabūjām augšā pa slidenajām trepēm. Vienā brīdī otrajā stāvā jutos gluži kā policijas atskurbtuvē, jo pa durvīm tika nesti iekšā delīrijā iegrimuši cilvēki, kas ne par ko nevēlējās nomierināties, jo viņuprāt pārtijs ir tikai nupat sācies. But nobody fucked around, un visi nemiera cēlāji tika piespiesti pie gultas ar segu, kas bija pārāk liels slogs kuslo dzērāju vārgajām rociņām, un katram pie gultas tika nolikts spainīties (un es goda vārds neatceros vai kāds no rīta šos spaiņus iznesa ārā). Nākamajā dienā Axa paziņoja, ka Beāte esot vismīlīgākā "lupatiņa", kādu viņai jebkad ir nācies vākt.

Kopumā jāsaka, ka es šo nominēju par līdz šim labāko pasākumu, kādā šogad esam bijuši.

Runā, ka nākamajās brīvdienās būšot tepiķa pārtijs jeb citiem vārdiem sakot - Andžejs ir Latvijā, un brīvdienās viņš sēdēs uz dīvāna ar savu smaidiņu sejā, kamēr visi viņam uzdos jautājumus no sērijas "nu, kā tie ķīnieši?", un vakara gaitā viņš paliks galīgi grīļīgs, bet smaids no sejas nepazudīs.

through the light haze of many drinks you watch her and you realize that there actually are people that make your heart race. a strange and unknown feeling, which pushes you into overdrive and silly craziness that leave you spent after a couple of hours. still, the wish persists - you want to take her home and have your way, regardless of any consequence. you feel that you would betray every cause in the blink of an eye just to have the one night with this shining creature. you watch her with increasing awareness that her every move is a manifestation of everything that is beautiful and perfect in this world. well, at least this feeling is known to me.

I also know that in the morning you often wonder what the hell was wrong with your perception, because every other plaything is far from any kind of perfection, and you feel like the world has played a joke on you. seems like they all look good in the dark of the night among your sheets, and the morning light robs them of any beauty and virtue. I take comfort in this, because there is no way for me to take her home, not tonight, not any other night. we stand too far apart, it would be very foolish.

me and my world of emotions.

my head was buzzing and there was a slight tremor in my chest, akin to the vibration that resonates inside when one is singing. I desperately strived to gather myself and translate my senses back to normal. it proved difficult. a directed presumptuous anger washed over me in large waves as I gradually lost my footing. I was shaking from the cold and trying to conceal it. the creature held a firm link to my consciousness now, waiting for me to make a mistake. and I did.

my head was light and there was a saturated orange light in my body. it was very warm on the street. even though it was autumn, it felt like a night of summer. signboards and bright shop windows coalesced in a colorful blur of inexplicit shapes. for a moment it seemed that I was dreaming. the vivid experience of colors was pierced by indisctinct sounds, that appeared as visual shapes as soon as they reached my ears. her hand touched me and everything exploded into white light from the intense sensory perception.

my head was on a pillow. at first I felt her presence, nestled in the curve of my body. then came her warmth, then the tickling sensation from her hair, then the motion of her breathing. her eyes so close, her gaze so certain and steady, my gaze so sleepy and cruel. I closed my eyes and enjoyed these final moments of our sensual convergence. it made the mornings much easier to bear.

three separate moments. even though everything had changed immensely, I felt exceedingly unalterable.

noskatījos Tree Of Life. nezinu, par pašu filmu kaut ko pateikt ir grūti. drīzāk jārunā par savām emocijām. pirmajā filmas daļā man bija kārtīgs orgasms, bet otrā daļa bija labākais emotional ride kāds pēdējā laikā piedzīvots. nevarēju uzķert kā Maliks panāk to, ka es pilnībā iesaistos stāstā un jūtu tam līdzi. īstas emocijas ar smalkām niansēm. pilnīgi nesaprotami. dažbrīd cīnījos ar vēlmi pārstāt skatīties, jo mana emocionālā līdzdalība kļuva drusku par traku. a stāsts pat nebija nekas īpašs. viss bija vienkāršāks par vienkāršu, bet tik perfekti. also, tagad es točna zinu, ka es nekad negribēšu bērnus. ja es dažreiz vēl šaubījos, tad tagad esmu pavisam pārliecināts.

nu jā. droši vien labākais pēdējā laika piedzīvojums.

trešdienas vakarā biju aizgājis uz centru iedzert kādu aliņu. dažas stundas un dažus dzērienus vēlāk man likās laba ideja DPMā iedzert kokteili "Sātans". viss beidzās ar to, ka nakts vidū knapi iegāju pa sava dzīvokļa durvīm, jo vienkārši nevarēju trāpīt savu ķermeni durvīs. ceturtdien uz darbu aiziet nebija spēka, nogulēju visu dienu. pēc tam aizlaidām ar Beāti uz centru drusciņ paēst un pačillot dīvānā, dzerot kafiju.

vakar vakarā aizlaidām pie Aivas un Alises, lai padzertos drusku vīnu. pēdējā laikā pavadu tā pavairāk laika ar šīm meitenēm un viņu emociju vētrām; brīžiem man pat ir sajūta, ka manā dzīvē ir kaut kas interesants. nu tipa kādu laiku man jau nav bijusi tā sajūta, ka metu laiku zemē. tas ir patīkami, jo tā vispārējā garlaicība jau bija kļuvusi drusku nomācoša.

gribas izgulēties. bet kas tev deva, šodien tak piektdiena.

vakar nolēmām drusku iesēdēt Folkklubā. Sigita iepazīstināja mūs ar dažiem cilvēkiem no rekonstruktoru kluba "ugunszīme" - meitenes bija smukas, bet drusku par daudz bērnišķīgas, lai man tas liktos saistoši. es tā arī nevarēju uzķert viņu vilni, so metu mieru un koncentrējos uz dzērieniem. tas brengulis atkal piezagās nemanot un nekrietni iekrāmēja pa seju. Bafijs uztina vienu mazu džointiņu, pēc kā jautrā prātā devāmies paēst un tad uz de puta madre, kur diemžēl nesanāca iedzert "meksikāni", jo viņiem bija beidzies tabasco. tā vietā mēs izvēlējāmies kokčiku ar nosaukumu "что-нибудь" - viņš tiek pasniegts šotā, un sastāvs ir baltā un brūnā tekila, sajaukta ar viskiju un nedaudz absinta. tas brīnums gāja lejā galīgi dīvaini un sita pa seju tā, ka bija jāturas pie sienām. apkalpošana gan tajā bārā ir lieliska - pēc "что-нибудь" ar asarām miglainajās acīs raudzījos pāri bāram, kur Dina jau ar pa pusei nosodošu, pa pusei saprotošu sejas izteiksmi lēja glāzē ūdeni, lai nodzēstu manā kuņģī plosošos ugunsgrēku. pēc tam paņēmām taksi uz mājām. Bafijs un Aiva nolēma palikt pie manis, kur mēs apgūlāmies gultā un pielaidām uguni vienam normālam džointam, pēc kā realitāte lēnām pārstāja eksistēt.

pavadījām Aivu uz transportu un tagad ar Bafiju turpinām kusli vilkt džointus, gatavojoties vakara karaokei.

ir sācies septembris, kas nozīmē, ka es vairs normāli transportā nevaru palasīt savu grāmatu, jo man visapkārt ir pārāk daudz uzmanību novērsošu bērneļu. vispār es katru dienu braucu autobusā un domāju sliktas domas, jo viss tas bezdievīgais bardaks un troksnis dara man pāri, bet šodien man blakus stāvēja viena apmēram desmitgadīga meitenīte, kas iekāpjot transportā izvilka telefonu un piezvanīja draudzenei. viņa nobazarēja pa trubu apmēram pusstundu, stāstot draudzenei, kur viņa atrodas un kas ir redzams pa logu. normally man gribētos viņas seju triekt pret stiklu un viņas vecākiem izteikt līdzjūtību par astronomisko telefona rēķinu, but not this time, jo viņai bija awesome balss. intonācija un uzsvari diezgan spēcīgi atgādināja Prues runas veidu, un pati balss bija it kā ne no šīs pasaules. it was so perfect and flowing. es no autobusa izkāpu pilnīgi apdolbījies no tās patīkamās skaņas, un gandrīz iejobījos ceļazīmes stabā.

visādi citādi - kaut kas plānojas šajā nedēļas nogalē?

nupat izgāju DEUS EX: HUMAN REVOLUTION. nē nu, es pat nezinu, ko lai saka. šī spēle bija kaut kas īpaši patīkams. lielisks stāsts un vēl lieliskāks soundtracks, aptveroša atmosfēra, interesantas sižetiskas izvēles, vobšem better than sex. definitely.

vienīgais, kas man vienmēr spēlēs ir besījis - roboti. nu tie droni, kas ripinās apkārt uz maziem ritentiņiem un ir aprīkoti ar ieročiem. man vienmēr viņi ir izraisījuši paniskas bailes, un es nesaprotu kapēc. like, šajā spēlē varēja uzhakot termināli un nospiest pogu, kas pavērš šos robotus pret citiem cilvēkiem, un tad skatīties asinspirti. katrā šādā ainā es sēdēju uz krēsla malas, iekrampējies galdā, pa vidu starp vieglu triumfu un pilnīgu izmisumu. es vēl atceros, kad kādreiz spēlēju KOTOR, kur arī bija vesela kosmosa stacija, kur kalpotājroboti bija pavērsušies pret strādniekiem - arī toreiz manī valdīja nenormāla panika, kad es vazājos pa tās stacijas gaiteņiem. like, man šie viegli uzhakojamie roboti sagādā daudz lielākus emocionālus pārdzīvojumus nekā DEAD SPACE spēlēšana. es absolūti viņus ienīstu kā sugu.

otherwise manā dzīvē vēl notiek visāda neinteresanta huiņa, kas ir saistīta ar dzīviem cilvēkiem, viņu savstarpējām attiecībām un tādu vispārīgu neadekvātumu uzvedībā. Aivai vakar bija diezgan jauka sālsmaize, pēc kuras šorīt ar Andžu, Gunču, Aivu un Lindu aizlaidām paēst brokastis uz vērmanīti un pēc tam iesēdējām tērbatas coffee innā. rīts bija silts, pozitīvs un ļoti patīkams līdz brīdim, kad ieradās Kikis un uzzināja, ka mēs visi esam gulējuši vienā gultiņā ar Aivu, pēc kā no viņa sekoja jautājums - nu tad kuram no jums man ir jāiedur skrūvgriezis muguras augšdaļā? - kam piebiedrojās viņa labākā dusmu seja un vājš mēģinājums likt savai balsij izklausīties biedējoši. man droši vien papildus komentāru nebūs, jo man ir bail no skrūvgrieža savās ķermeņa daļās.

droši vien tagad atkal jāpievēršas eskeipismam Patrika Rotfusa King Killer Chronicles veidolā, jo nevaru iedomāties neko interesantāku, ko šobrīd iesākt ar savu dzīvi.

beidzot noskatījos Generation P. diezgan patīkama filma, bieži lika man no sirds smieties, viss uztaisīts ļoti tuvu grāmatai. baigi labi varēju to izbaudīt gan tamdēļ, ka izprotu krievu kulturālās references, gan tapēc, ka kādu laiku esmu strādājis reklāmā un piedzīvojis visus šitos "kreatīvos" kokaīna šņaucējus un dienas zagļus. un vēl man patīk, kad filmās perfekti tiek attēlota kāda laika posma atmosfēra, šajā gadījumā - 90to gadu sākums - laika posms, ko esmu redzējis savām acīm un vismaz atmosfēriski spēju atcerēties. karoče šī filma man likās ļoti tuva un patīkama.

kaut kā man pret visādām filmām un grāmatām dažreiz izveidojas dīvaina pieķeršanās, ja šis darbs mani uzrunā. šī pieķeršanās šķiet kas līdzīgs beznoteikumu mīlestībai - mani ar šo darbu saista teju vai īstas jūtas, un man sagādā vieglas ciešanas fakts, ka arī citi šo darbu var baudīt, as in drāzt manu mīļoto pilnīgi brutāli, gultā drāztiņa laikā nosaucot viņu svešā vārdā, un viņa pat nevar pretoties, jo viņai liktenis vienkārši ir tāds - pavērt kājas priekš visiem un turēt muti. tas viss ir tā, jo manī protams ir pilnīga pārliecība, ka es vienīgais spēju novērtēt šī darba neaptveramo kvalitāti un skaistumu. cik gan es esmu lielisks! vienīgi žēl, ka šīs attiecības ir vienpusējas. vot es kādu dienu uztaisīšu labāko filmu pasaulē, un tad nevienam to nerādīšu, skatīšos pats uz savu mūža mīlestību, kā viņa guļ tikai manā gultā. pieķēdēta.

we walked on the riverbed and everything around me was gray. it had been like that for as long as I could remember now, it felt as if my memory was fragmented and lossy. I felt the cool caress of the phantom river flowing around me. the feeling was akin to walking waist-deep in water, only there was no heaviness in my gait. I remember the fireworks around the edges of my vision, a joyous sparkling born of shameless feelings, that I had trouble recalling in my own experience. this made me sad. I tried to bring back a memory just as bright, but I only saw my pretty victims with storms in their chest as I burned them with stolen fire. my indifference was scary. darkness kept washing everything away so I could not even be sad or angry.

the flow of consciousness. I could write like this for hours, but it no longer has the nice disentangling quality it used to have. I need my mind occupied. I think I should make another crappy movie soon.

vakar pie manis paciemojās dažas meitenes. šķietami nevainīgais pasākums pārvērtās milzīgā rautā brīdī, kad ieradās DJ ar visādiem dzērieniem, jo viņam, redziet, ir atvaļinājums. vakar arī manai mātei bija uznākuši kaut kādi melnie, kas riktīgi porķīja atmosfēru tik lieliskam nodzērienam. droši vien man vajag drusku nogriezt to subwooferi klusāk. kaut kā pēdējā laikā ļoti ir nobesījis tas, ka nevaru vienkārši parādīt cilvēkiem vidējo pirkstu, kad viņi mani jau zajebaļi. like, nevaru mātei parādīt vidējo pirkstu, jo man patīk, ka man nav jāmaksā par dzīvokli; nevaru bosam parādīt vidējo pirkstu, jo man no viņa vajag naudu. viss ir slikti.

vakar tā ap trijiem naktī aizeju gulēt uz matracīša kopā ar Elīnu un Lindu.
Linda: varbūt es jums traucēju?
Elīna: varbūt es JUMS traucēju?
Es: karoče, ģevkas, es tīri aiz pieklājības - varbūt ES jums traucēju (kasīties)?

nē, labi, šitais nebija smieklīgs, bet vakar man par to nāca baigie smiekli. tur gan pie vainas laikam tas džoints, ko mēs uzpīpējām pa virsu dzērieniem, lai no rīta negribētos transplantēt smadzenes. and you know what - tas tiešām strādā! nekādu paģiru, tikai miega bads.

šodien darbā lasu stāstiņus par lācīti Pūku, kurš ir meža krutākais hakeris, un atceros jaunību dienu tehnikas specifiku. nu nē, šitais arī ir garlaicīgs kaut kas, es vairs nevaru, vajag padarīt kaut kādas muļķības, lai būtu interesantāk.

ā, jā - nedēļas nogalē dodamies uz Hobitlarpu.

Священник в церкви:
- Кто будет материться в церкви, того я палкой отхуячу!
- Простите, святой отец, вы же сами сказали "отхуячу"?
- Получай пизды, окаянный!

Мужчины молчат,потому что руководствуются 2-мя принципами:
1) "все итак понятно, хуле тут говорить"
2) "хуле говорить если нихера непонятно"

vakar biju aizlaidis līdz jūrai, kur kļuvu par kādām pāris tonnām vieglāks, un tad drusku pa virsu uzēdu meloni. tas bija lieliski. mani pēc tam izmeta centrā pie cēsu ielas un es secināju, ka autobuss vairs neiet. I was like - eh fuck it, who cares - un sāku iet kaut kādā virzienā. es pēc tam sevi atceros kaut kur pie centrālās stacijas, kur man palika slikti no cilvēkiem, kas vazājas apkārt un bauda nakts dzīvi; pēc kāda laika biju uz salu tilta, kur es lūkojos tumšajā ūdenī un priecājos par atspulgiem; pēc tam es gulēju zālē kaut kur ceļa malā un skatījos debesīs; nākamais - jau slēdzu vaļā dzīvokļa durvis. laiks bija pazudis, un spēka man pietika, lai vēl nostaigātu pāris reizes apkārt zemeslodei.

šorīt man bija nepārvarama vēlme kārtot un slaucīt, jo viss liekas pārāk netīrs. ir daudz pretīgāk pieskarties lietām, ja vien neesmu tām pārbraucis pāri ar mitru lupatu. viss te ir tik smags. gribējās arī atbrīvoties no visādām mantām, tapēc vienkārši izmetu ārā viena skapja saturu.

hell yes.