THE BLOG

Jāņos baigi labi iztrakojāmies, was so much fun. aizgāju gulēt ar divām meitenēm, bet pamodos blakus vienam paresnam džekam, ko redzēju pirmoreiz mūžā. vidējais matemātiskais laikam tik un tā sanāk labs. atbraucām pēc tam uz Rīgu, noorganizēju reidu pie sevis. cīnījāmies ar diviem bosiem - nulle septiņi tulamoru un pieciem litriem šnabja. reida laikā zaudējām visas drēbes un pēdējās prāta paliekas. Grims normāli tankoja bet tad vienā brīdī viņš totāli novaipoja, un vēl šodien pusdienu pavadīja savā patentētajā dzērājpozā ar galvu klēpī. viņš arī nevarēja atrast savu kreklu, un mēs teicām, ka viņam nemaz krekls nav bijis, tipa viņš esot atnācis ar plikām krūtīm un zobenu, konans tāds.

viss besī. vakarā iesim uz super 8.

Sigita man šodien atsūtīja linku, kurā viens svarīgs čiekurs izsakās, ka 3D nekad nebūs nākotnes kino industrijā, jo evolūcija mūs nav aprīkojusi ar spēju ilgstoši fokusēt acis turpu šurpu. Grims uzreiz sabozās kā gailis, un paziņoja, ka viņš (kā vienmēr) par visu zina labāk, attiecīgi - 3D filmas esot teh shit.

nolēmu, ka man ir jāpalasa par šo lietu nopietnāk. pāris lietas, ko izdevās atrast:

vēsture liecina, ka trešā dimensija filmām parasti ir tikusi pielikta tikai komerciālos nolūkos, ar retiem izņēmumiem, piemēram Hičkoka "Dial M For Murder". astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados 3D pārsvarā ir bijis B klases filmās ar praktiski nekādu māksliniecisko vērtību.

pašreizējām 3D metodēm - RealD un XpanD - ir krietni samazināta attēla kvalitāte. tām ir izplūdušāks un tumšāks attēls. šīs ir tehniskas blakusparādības, kas rodas konvertējot filmu no 2D uz 3D and no one can do shit about it. Kamerons izmēģināja filmēt ar divām kamerām uzreiz, kas palīdzēja attēla asuma jautājumos, but still - neviens nevar projicēt vienu bildi pa virsu otrai un cerēt, ka kopējais attēls nekļūs tumšāks. though, it is beyond me, kapēc neviens nevar šo problēmu kaut kā atrisināt, neitralizējot vienādu krāsu pārklājošos pikseļus or something like that.

tomēr viena no galvenajām lietām, par ko kritizē 3D, ir neefektīva tehnikas izmantošana - izņemot bezjēdzīgas ainas, kurās objekti lido skatītājiem sejā, 3D būs maz reālas ietekmes uz filmu. tapēc visādiem pārgudriem čiekuriem rodas jautājums - vai 3D ir vieta naratīvā kino? pēc divdesmit gadiem, kopš 3D tehinka eksistē, viņiem gribētos teikt, ka nē. kapēc?

tapēc, ka ja salīdzina jebkuras filmas 2D un 3D versiju, kļūst skaidrs, ka pievienotā dimensija neko nedod filmas naratīvam; arī samazinātā attēla kvalitāte nedara pilnīgi neko, lai uzlabotu filmas vizuāli māksliniecisko pusi.


vobšem ir tā - man 3D filmas nepatīk. pirmkārt - tehnoloģija vēl nav attīstījusies tik tālu, lai būtu jēga 2D vietā iet uz 3D; otrkārt - neviens režisors ar 3D nekad nav izdarījis neko labāku kā vien sviedis skatītājiem sejā dažādas lietas. so there is no point. hope it gets better.

šad un tad es ieskatos sava telefona bilžu galerijā, un izkopēju no turienes dažus jaukumus. šoreiz gribas padalīties arī ar tevi, mans dārgais lasītāj!

( pāris bildītes )

šis jaunās gada pasākums bija episkāks par iepriekšējos gados apmeklētajiem. varbūt tieši tas, ka es neko neorganizēju un nebiju atbildīgs, ļāva man ar dzērienu palīdzību atslābināties līdz tādam stāvoklim, ko varētu raksturot kā komu.

smēlu tā, ka ap trijiem naktī Axels ar Kāsi mani vazāja apkārt, paņēmuši zem pleciem, jo pašam kājas vairs neklausīja; rokās gan vēl bija pietiekoši kontroles, lai paceltu pie lūpām vēl un vēl dzērienus. četros no rīta es gulēju uz matrača, nevarēdams pakustēties, kamēr citi man uz pakaļas zīmēja ķinķēziņus un sprauda pakaļā piestu, ar ko pirmīt bija berzti pipari. piecos no rīta stāvēju ar Axelu uz lievenīša pie mājas. bija pazudusi elektrība, pusaplī ap lieveni viss novemts, dārza lampas visas šķības ar sasistiem kupoliem, apkārt mētājas šampja pudeles, pakaļa sūrst no pipariem, sejā sitas putenis. smejoties secinam, ka pasākums ir baisi hārdkōrs.

nākamajā dienā jauks iesēdējiens ar kafiju, cigaretēm un fotoaparātu uz otra lievenīša, kurš bija palicis vēmējiem nepieejams vakardienas dekadentajā apokalipsē. vēlāk trīs dažādu ēdienu gatavošana sveču gaismā uz malkas plīts un dzērieni ar lāstekām glāzēs, jo ir taču jāpievieno ledus. vakatrā uz Rīgu. pēc pavisam nelielas atpūtas mašīnā turpinājām ar āfterpārtiju pie DJ pavisam nelielā lokā, kā laikā no Alfiņa bagāžnieka tika izvilkts tas neizdzertais Tullamore litrs un visi vienojās jautrā smelšanā. Alfiņš tika padzerts zem galda - viņš atplīsa gultā un mēs viņam virsū uzlikām galdu [as seen here].

it was all great fun. I haven't learned a thing. vajadzētu beigt sev izdabāt.

vakar bija sālsmaize. dzīvoklis bija piebāzts līdz augšai ar skaļiem cilvēkiem, kas normāli smēla līdz sāka pa vienam atkrist stūros. smēliens bija diezgan normāls, bet tā vispār nebija pārāk interesanti. atkal spēlējām patiesību un risku, kā rezultātā Bondars dabūja savas apenes pārmest pār balkona malu. nothing very interesting.

ai es pat nezinu, ko lai te tagad raksta. gribas ēst. drusku griežas galva. laikam šī diena jāvelta wowam.

drīz Latvijā būs kaut kāda jauna WV modeļa prezentācija, so vismaz šodien darbā varēja paķēpāt photoshopā kaut ko foršu. reti gadās šādi projekti, kur var kaut ko pameditēt zīmējot. vēl retāk gadās, ka klientam patīk rezultāts.

novilku Avatar extended edition. tur ir visādi jauki kadri no cilvēku planētas, kas izskatās baigi kiberpancīgi; tur ir izskaidrots kapēc tie kalni floato; tur ir garāka kitty-sex aina. vobšem pilns ar labām lietām, kas baigi jauki papildina jau zināmo sižetu un labāk parāda atsevišķu varoņu motivāciju.

neskatoties uz to, ka šis Kamerona gabals ir visai prasts un tajā nav pat nevienas catchy frāzes, man tik un tā šī filma liekas awesome, jo tā ir nenormāli episka un man patīk masturbēt uz cutting edge 3D. bet arī bez visa tā, the vibe of this movie is nice. "what can we give them? light beer and blue jeans? there is nothing that we have that they want." šī ideja protams ir galīgi veca, nodrāzta un neinteresanta, bet tik un tā patiesa. makes me get all emotional about life.

jā, stulbi jau nu tas ir, bet KATRU REIZI pēc šīs tizlās filmas man aizvien vairāk liekas, ka es metu laiku zemē. un pirmdien atkal es iešu uz darbu un taisīšu leimu maketu kaut kādiem Dove sūdiem, kam stāvēs plakāti Rimi pie plauktiem. can you even compare the magnitude of this film and the shit I am stuck with?

and the dream of Pandora is intangible as well. wouldn't it be nice to go back to the dark tribal ages and actually live? yea, I know, only a spoiled city-born dude can think that it would be cool.

nupat pāris stundas meditēju internetā. nevarētu teikt, ka tā vienmēr ir derīga nodarbe, tomēr tā ir ārkārtīgi izklaidējoša.

anyways. viens no maniem random atradumiem ir ( šis )

un vēl man interesē, kas ir melnupe. vai es viņu kādreiz esmu saticis?

CBS ir nolēmis atļaut par brīvu dowloadēt pāris mūzikas gabalus no seriāla Dexter.
šeit var dabūt lielisko blood theme gabalu.

nu rekur es pacentos un izgriezu to foršo dziesmu no Glee sērijas. ir jādalās arī ar tiem, kas muļķīgā kārtā neskatās šo awesome seriālu. click here and download the mp4 :)

vispār man laikam ir uznākusi kaut kāda apsēstība. tīņu gadi, haha. visu rītu sēdēju netā un browsēju visādu stuffu par Glee aktieriem. izrādās, ka daļa no viņiem ir kaut kādi Brodvejas big-shot dziedātāji. un manu mīļāko tēlu - Brittany - izrādās, spēlē meitene, kura jau vairāk kā gadu dejo kopā ar Beyonce visās viņas uzstāšanās. es laikam ņēmu šo aizraušanos samērā nopietni, jo pēc kāda laika jau biju netā atradis viņas kailbildes. tajā brīdī es sapratu, ka ir jābeidz.

jaunajā "Glee" sērijā ir absolūti krutākā "let's get physical" versija, kas jebkad ir pastāvējusi. es jau kādu 10to reizi klausos to dziesmu. got to admit, tas seriāls spārda aizvien vairāk.

nupat noskatījos Kubrika "space odyssey". biju to jau redzējis agrā bērnībā un ņehuja nebiju sapratis. jāsaka, ka arī tagad es ņehuja nesapratu, tomēr HALs bija tieši tikpat šarmants kā toreiz.

Dave, my mind is going. I can feel it. I am afraid.

beidzot es tomēr spēju novērtēt šo filmu kā pienākas. un ienīst Kubriku līdz mūža beigām, jo tieši šī filma man jau agrā bērnībā radīja agorafobiskas sajūtas un totālas bailes no kosmosa. es tagad točna zinu no kurienes mana zemapziņa izrauj tos sapņu tēlus, kas man visvairāk riebjas. like, sajūta sapnī, ka tu esi tādā kā kokonā patiesas bezgalības ieskauts. funny shit, ka sapnī izjust kosmosa bezgalību ir krietni vien baisāk, nekā varētu likties. un būt iekšā tajā kokonā un apzināties savu niecību šīs bezgalības priekšā ir vēl baisāk. tipa, es nekad neko neatradīšu un no tā kokona neizkustēšos. it's just full of stars.

režisoru ziepēs!

esam atbraukuši no brīvdienām. izmīcījāmies pa dubļiem, iegājām pirtī, piepisos kā veprs. never again. man no tās šausmīgās dzeršanas jau ir iestājusies apātija. un tas nozīmē, ka pasākums ir labi sanācis.

atklāju, ka man ļoti patīk pīpēt zāli, guļot gultā ar lielu spilvenu zem galvas (un daļēji zem muguras). un tādā jaukā pōzā vajag to zāli pīpēt līdz izrubījienam. vienīgā problēma, kas vēl nav atrsisināta, ir - ja tu guļot pagriezies uz sāniem un pusnakti noguli ar pusi ķermeņa uz tā lielā spilvena, tad no rīta tu pamosties ar sajūtu, ka tu esi pārlūzis uz pusēm. tas ir jārisina.

un vispār man liekas, ka ir jāpārdomā sava attieksme.

vakar bija filmas pirmizrāde. dzēru lielisku kokteili no milzu krūkas un nepamanīju kā piedzēros līdz kliņķim. tomēr pietika spēka no šī stāvokļa tikt ārā un pavadīt visu nakti dīvainās sarunās par cilvēka tiesībām dzīvot "baltā Latvijā", un es vēl neesmu nolēmis vai esmu apmierināts ar šo pasākumu vai nē. pasākumam bija jābūt episkākam.

bet nu nekas. tipa briest plāns, ka lieldienu brīvdienās jābrauc pie Jēkaba uz pirti. pirms kāda laika no Jēkaba ko tādu dzirdēju. šķiet, ka jāsāk gatavoties, jo tas jau ir nākamnedēļas beigās.

by the way filma ir ielikta netā. click here to watch it.
paskatieties, parādiet arī citiem. pēc lieldienu brīvdienām būs arī prezentācija iekš "up in smoke".

nākamā filma noteikti jau būs normāla, jo tagad ir zināmas visas šī procesa problēmas.

filma ir iesniegta festivāla atlases konkursā!

bļa, vot šitais gabals zem zāles ir vienkārši awesome. man te jumtu rauj nost. nu labi, varbūt rauj tapēc, ka vajag pagulēt...

esam pabeiguši filmēt "mad dogs". divas garas un nogurdinošas dienas. un daudz atklāsmju par filmēšanas procesu kā tādu. sēžu tagad hoteļa istabiņā ar makbuku klēpī. tipa ir jāiet uz pirti un džakuzi, bet kaut kā negribas. Silva arī ir kaut kur Salacgrīvā pazudusi, aizgāja pie kaut kādas bijušās kursabiedrenes.

vispār jau baigais besis ir. tāds konkrēts un šausmīgs. gribas prom. filmēšana, izrādās, nemaz nav izklaide.

atkal savācām mazo "sagaidīšanas delegāciju" un izvizinājāmies līdz lidostai, pa ceļam nereāli pārēdoties krasta lidiņā. lieliski pavadīts vakars.

tagad ārā arī pa nakti ir diezgan silti. tas ir nomierinoši, pacilājoši un jau drusku atgādina vasaru. drīz jau varēs mašīnā braukt ar vaļā logiem. un tad jau iestāsies vasara, kurā viss būs lieliski. būs par visu vienalga.

bet nu vēl drusku vajag paciesties.

šis ir viens no tiem vakariem, kuros pa galvu šaudās visādas sajūtas un sajūtu bildes. laikam jau man ne vienīgajam. laikam jau daudziem šodien ir nostaļģiski momenti tādā vai citādā nozīmē.

un ko gan nozīmē nostaļģija? par spīti tam, ka paša vārda skaņa ir briesmīga un ar kaut kādu krievisku piesitienu, tā sajūta ir super. tā ļauj krist cauri savām atmiņu bildēm lielā tunelī, kas ved tikai uz leju. un garām slīd kustīgi un nekustīgi attēli, dažādas idejas bez bildēm, nevizualizējamas sajūtas un atmiņas par tādām. tā ir kā galerija, kurā tu esi viesis, kurš izbauda ceļojumu sevī, savā pagātnē.

sajūta, kā jau teicu, ir super. bet man tas riebjas! tas liek cerēt un domāt par visādām lietām un notikumiem no pagātnes. gribas atdzīvināt tā laika sajūtas, būt vietās, kurās bijām tolaik. gribas, lai šīs vietas nebūtu mainījušās. gribas, lai arī sajūtas būtu tādas kā toreiz, pirmajā reizē. bet pirmajās reizēs jau vienmēr viss liekas labāks, kaut kādā ziņā jēgpilnāks un kopumā izbaudāmāks.

bet tā nekad nenotiek. mēs dažreiz gribam atdzīvināt pagājušo, savācot kopā tos pašus cilvēkus, radām viņiem tādus pašus apstākļus un tad gaidām tās pašas sajūtas, kuras bija toreiz. bet nekā... tādas lietas nav atkārtojamas, jo cilvēki sen izmainījušies, sen izauguši, nav vairs tā naivuma acīs. un tad mēs sajūtamies skumji.

līdz ar šīm skumjām parasti nāk atklāsme, ka katrs mūsu dzīves mirklis ir unikāls. katrs brīdis ir jāizbauda līdz pēdējam. nu vismaz man, jo es cenšos no skumjām bēgt...