THE BLOG

yeah. kopš man ir pieeja graftona serverim, es pēdējā laikā to tik vien daru kā blenžu HD filmas un seriālus. pēdējais foršākais seriāls bija "The Lost Room", kuram pavisam kopā ir tikai trīs sērijas. tad vēl beidzot saņēmāmies un noskatījāmies "Acros The Universe" - visi šo filmu slavē atspērušies, bet es nespēju. man gan ļoti patika ķīniešu meitenīte vārdā Prudence, un tas, kā viņa dziedāja I wanna hold your hand. ļoti patika arī Džo Kokera dziesma, un kaut kādā mērā arī Bono ar milkmanu bija diezgan jauks, sēžot uz jumta hipiju busam, kurš dodas uz "beyond". bet tas sižets dziesmām apakšā... dude.... kam pie velna tas bija vajadzīgs? man no tādiem traģiskiem mīlasstāstiem metas pumpas! bet nu vismaz tas ir redzēts, varu ievilkt ķeksīti un nekrist kaunā, apspriežot šo filmu "augsto intelektuāļu sabiedrībā". ā, jā, vēl es vēlējos piebilst, ka visi, kas slavē šādas filmas, neko nejēdz no kino, jo ekrāna karaļi/nepārspētie kulta režisori joprojām ir Tarantino un Rodrigess! nē, nu labi, labi - Across The Universe bija jauks, bet tomēr ne ģeniāls. arī visa krutā "high-art" montāža, neskaitāmās varoņu problēmas, zemeņu lauki un vjetnamas kara šausmas mani nepaņem ne uz pusi tik ļoti kā vecais labais Desperado!

vakar nolēmām ar pāris kolēģiem drusku nosvinēt faktu, ka esam pabeiguši un iesnieguši visus darbus priekš adwards festivāla. ar litru viskija devāmies pie viena kolēģa, kuram sieva komandējumā līdz piektdienai. nobazarējām līdz pieciem rītā. bet beidzām gan tikai tapēc, ka nevarēja vairs normāli noformulēt teikumus, nevis tāpēc, ka nāktu miegs vai kas tamlīdzīgs.

bet vispār ir kaut kāda leima sajūta.

hm. vot laikam jāpārņem Avenala stafete un jākļūst ļaunam un dusmīgam, jo redz divas drostaliņas vārdā Axa un Dī taisās braukt uz to larperu konu Somijā, bet man jau viņas protams nav piedāvājušas braukt līdzi. un ne tikai!!! es jau pilnīgi gara acīm redzu ainu, kurā viņas pa kluso piesakās uz pasākumu, lai tikai neviens cits neuzzinātu par viņu plāniem. nē, nu nopietni, šī dusma kļūst aizvien lielāka ar katru dienu.

vakar secinājām, ka sen neesam satikuši aivvv, un devāmies pie viņa ciemos. viņš izrādīja īpašu radošumu, kā rezultātā mēs vēl savācām Grimu un devāmies uz jūru barot zivis. jā, BAROT ZIVIS. ļoti interesanta nodarba patiesībā. mēs iepirkām veselu maisu ar pārtiku, spriežot ka to visu noteikti zivis ēd, aizbraucām uz Bolderājas jūrmalu un metām to visu ēdienu jūrā. pilnīgs bezpriģels un galēja tumsonība. bet ļoti patīkami. bijām arī iegādājušies dažus nocenotos "sovetskoje igristoje" šampjus, kurus tukšojām, sēžot glābēju tornī (kurā bijām spiesti uzkāpt bez trepēm).

man ļoti patīk šādi spontāni un absolūti stulbi pasākumi, jo pēc tiem es parasti jūtos ļoti pozitīvi.

Knight Rider is back! and it's a ford mustang now. nupat noskatījos pilotsēriju un esmu vienkārši sajūsmā. pat nezinu kapēc, bet āķis tika ierīts jau bērnībā, kad skrēju piecos vakarā skatīties kā Haselhofs kurina virsū ar pontiac firebird. tagad tas viss ir jau pilnīgi citā kvalitātē un krietni augstākā līmenī. viņi arī ir centušies paturēt krietni daudz vizuālo citātu no vecā seriāla, dažus paceļot jau citā pakāpē - sērijas beigās ir aina, kurā kitts izbrauc pa rampu no braucošās garāžas uz ceļa, un mēs redzam, ka braucošā garāža vairs nav nekāds leims furgons, bet gan liela, melna lidmašīna.

this can not get any cooler!

šovakar ierunāju trīs egonu klipu. tas būs mūsu kantora iesniegums adwardiem. dīvaini, ka es šajā projektā esmu gan aktieris, gan video montāžists, gan voiceovera balss. principā bez manis tur vēl ir radošais direktors un operators vienā personā kā arī projekta vadītāja un divi pārējie aktieri. šķiet, ka jebkādam ģeniālam darbam patiesībā vajag pēc iespējas mazāk cilvēku, lai nebūtu par daudz viedokļu, kas šo darbu sajāj.

bet nu jā. gan uz montēšanu, gan uz skaņas režiju mēs katru vakaru ņemam pa vairākiem bonapartiem. un atkal es jau stutēju sienas. tā laikam top māksla.

yeah, nopirku Dūjai lidoni! tāds foršs mantikorveidīgais radījums zilganpelēkā krāsā, ar kuru var lidināties. nu jauks. bet pilnīgi bezjēdzīgs. un es uz to iztērēju pie tūkstoš zelta gabaliem, kas bija visi mani iekrājumi wowā. vēl es bišķīt iepirku pagājušās sezonas arēnas gearu, uz ko aizgāja arī visi mani honora punkti.

eh. man ir depresija :(

nightwish rocks! the best concert I have ever been to. tikām līdz pirmajām rindām un kārtīgi izkratījāmies. bļin, viņi visi ir TĀDI profi! un viņi visi smaidīja visu laiku. tik forši, ka tu pieķer arī sevi smaidot. tā vienkārši. bija redzams, ka viņiem ļoti patīk tas, ko viņi dara. bija gan jaunais elbūms, gan dziesmas no century child un wishmaster. ūber!

un runāt par Tarja V.S. Anette parādību protams ir galīgi stulbi, bet es tomēr pateikšu. Anette krietni labāk saprotas ar publiku un vispār ir daudz atraktīvāka meitene par Tarju. viņi arī šķiet ir drusku pārrakstījuši dažas vecās dziesmas, lai tās varētu dziedāt Anette ar savu balsi, un rezultāts ir vienkārši apstulbinoši labs.

gulēt aizgāju ap kādiem 4iem. absolūti apmierināts, neskatoties uz astoņām stundām ceļā, pēdējās no kurām pa nakti nobraucu es, jo Silva vairs nespēja pabraukt. un braukt pa nakti ir ļoti jauki, jo tad forši kārtojas domas un rodas labas idejas. ir radusies iedvesma :)

man patīk ierasties darbā ap divpadsmitiem, laiski pateikt "čau", un izbaudīt klusumu, ejot cauri birojam pie sava galda. izbaudīt to mieru un nosacīto apmierinātību, kas te valda. ar to es vēlos teikt - man patīk, ka neviens man nekad nenorāda uz manu darba laiku, jo visiem tas pilnīgi pie kājas.

pēc tam es parasti uztaisu milzīgu krūzi kafijas un atkrītu savā krēslā, lai palasītu kas notiek, un šādos miera brīžos patīkami pārsteidz visādi jauki raksti. lady raksts par valentīndienu. biju jau aizmirsis, kā viņa raksta un runā. viņa vispār ir pazudusi. un arī vienīgos brīžus, kad ir iespēja viņu satikt, mēs salaižam dēlī, braucot dzērumā ar mašīnu. bet kurš gan nav kāpis uz grābekļiem.

lai nu kā, es saņēmos un padomāju par mīlestību. starp visu pārējo man prātā iešāvās fakts, ka šonedēļ taču ir erots. jā, tā lielā, baisā izstāde, kurā starp visādiem dažādu krāsu seksa atribūtiem gozējas plikas meitenes un Mukhtars ar savu gigantisko locekli. un vēl tur visi kniebjoties pa stūriem, kā esmu dzirdējis. nesen nolēmu, ka vienreiz dzīvē jau uz šo monstrozitāti vajadzētu aizvilkties. bet tad kaut kā aprāvos šajā lieliskajā apcerē par to, kā tad varētu izskatīties Mukhtara loceklis dzīvē, jo mēs taču par mīlestību tomēr.

brīvdienās paspēju noskatīties pāris tīri jaukas filmas - Rambo 4 un No Country For Old Men. Rembo skatījos kā dvd ripu, bet uz Country gan aizgāju uz kino, jo tur varēja pilnībā izbaudīt filmas lielisko skaņu.

no Rembo es protams ļoti pavilkos. rādās, ka Stalonnem pašam nācās visu direktēt un producēt, jo neviens cits jau šādam 80 gadu mēslam neskartos klāt. bet viņš ir saņēmies un ieturējis labākās tradīcijas tādos sīkumos kā tolaik populārās noapaļotās spoguļ-saulesbrilles, kurās atspīd ugunsgrēks nupat izpostītajā ciemā. protams, ka Rembo ir krutuma kalngals, viņš ir TIK KRUTS, ka pat runāšanu šķiet taisās atmest, jo visi viņa teksti izklausījās vienkārši pēc klepus. mēs ar Kāsi spriedām, ka laikam jau viņš savā krutumā ir atmetis tik primitīvu komunikācijas formu kā runāšana. bet nu visādi citādi diezgan jauks action gabals, es biju gaidījis ko sūdīgāku.

a vot Koenu gabals bija vienkārši debešķīgi jauks. to pat nav jēgas komentēt, vien jāpasaka, ka noteikti nožēlos tas, kurš šo darbu redzēt nedabūs. priekšnoteikums gan laikam ir kaut neliela mīlestība pret amerikas tuksnešiem un teksasiešu akcentu.

tagad vēl mājās blakus StarWars 6in1 pakai velkas In The Valley Of Elah dvd, jāievērtē kāds tas būs. vēl ir plāns paskatīties Into The Wild. pilnīgi kaut kāds intelektuālā kino maratons panesies.

njā, pirmdiena klāt. visas brīvdienas lija lietus. lija daudz. un mēs visur braukājāmies ar autobusu, jo mašīnītes ta nava. un baigā nostaļģija īstenībā - braucot ar autobusu, tiešām rodas sajūta, ka tu dodies uz pasākumu, nevis tikai ieskrien Ikšķilē uz dažām stundām. nebiju kopā ar Silvu tā braukājies ar sabiedrisko transportu. kaut kas tajā ir.

bet pasākumi. jā, bija mums ļoti jauks pasākums Ikšķilē, kas laikam joprojām bija ar nodomu svinēt manu vārdadienu. tā kā ieradās arī Simona, tad svinējām arī viņas vārdadienu. kaut gan beigās laikam visiem savākšanās iemesls bija visai vienaldzīgs, jo bijām iegādājušies alkoholu par 70Ls, lai jauktu dažnedažādus kokteiļus. mums bija kokteiļu recepšu kalni. un ka es jums saku, kokčiks ar nosaukumu "Darth Vader" vienkārši ir no kājām gāzējs.

beigās viss izvērtās par visai "wild thing". varbūt vienīgi sajutos drusku ļauns, jo bija sajūta, ka daži cilvēki nopietni baidās. they all tasted strange. lai nu kā, pasākums attaisnoja cerības ar uzviju.

kaut kā galīgi negribas vairs tusēt šovakar... I almost feel as if something was broken inside... lol :D
bet vienmēr jau pie rokas ir jaukie kolēģi, kas mani aicina dzert uz veco biroju. nu vot es te tagad sēžu un domāju - dzerstiņš ar kolēģiem VS ģildes pasākums. heh...

nujā, varbūt man ir kādas cerības :)

okei, ir pirmdiena. man visas brīvdienas ļoti gribējās pukstēt nejaukas lietas par sestdienas pasākumu un cilvēkiem, kas vairs neprot izklaidēties, bet kaut kā tas niknums ar laiku pārgāja. tagad vairs ir palikušas tikai dīvainas sajūtas, kas iezvana bēru zvanus jebkādai vēlmei vēlreiz rīkot kaut vienu pasākumu šāda sastāva kompānijai. pie vainas noteikti ir mana spēja ignorēt nepatīkamo un spēja izklaidēties praktiski ar jebkādiem cilvēkiem, tāpēc noteikti biju zemapzinīgi nolēmis, ka pietiek atvest tautu uz pirti un pārējais notiks pats. bet nu nekā - ir vajadzīgs padomāt arī par kādām nebūt aktivitātēm. nu gan jau citreiz.

bet personīgi es izklaidējos lieliski. tur bija āra baļļa ar siltu ūdeni, kurā es varēju mērcēties kopā ar dažādām meitenēm. un tur bija mežs, kurā mēs iebraucām dziļi, dziļi iekšā un varējām skatīties uz debesīm caur kokiem, guļot uz siltā kapota. sīkums bet ļoti patīkami.

visa šī pasākuma apspriešana noveda pie domas, ka man taču drīz ir vārda diena. turpmākas apspriedes rezultātā izkristalizējās doma, ka varētu taču atkal noīrēt kādu būdu kaut kur tālu no civilizācijas un izsūtīt ielūgumus, kuros norādīta pasākuma programma divos vārdos - "milzīga orģija". un klāt pierakstīt "līdzi ņemt jebkādas seksa rotaļlietas, labu garastāvokli, atvērtību un tik daudz alkohola, cik iespējams panest". domājams, ka tas varētu strādāt :)

vakar dažādu interesantu darbību rezultātā piedzīvoju atklāsmi - mēs visi esam pārāk attālinājušies no dabas, tāpēc mums visiem ir hronisks nogurums un neizskaidrojamā depresija. mūsu enerģijas līmeņi ir ļoti zemi, jo visu ziemu sēžam mājās un nevēlamies aukstumā aiziet pastaigāt pa mežu. mūsu enerģētiskais metabolisms ziemas laikā ir kļuvis praktiski neeksistējošs, kas savukārt noved pie fakta, ka nespējam uzņemt pietiekami daudz enerģijas arī no pārtikas. un tā nu mums liekas, ka visu laiku esam neizgulējušies, nelaimīgi un kašķīgi. mums visiem instinktīvi gribas vasaru, jo tad mēs daudz laika pavadām ārā pie dabas.

kaut kas ir jāmaina! mēs ar Silvu nolēmām šo sestdien kaut ko beidzot iesākt lietas labā.

atradu lielisku stresa noņēmēju. vecā labā burbuļu iepakojuma spaidīšana, tikai šoreiz flash formātā.

http://deep-z.808.lv/wp-content/uploads/2008/01/bubblewrap.swf

vakar sagaidījām lidostā Andžeju. viņš smaidīja. tas nozīmē, ka pasaule griežas un viss kārtībā.

visādi citādi ir baigais depresņaks iestājies, ir pārāk daudz darāmā - epopeja ar tiesībām mani sāk ļoti nogurdināt. sevišķi tāpēc, ka nav naudas, bet tiesību iegūšana tomēr maksā krietnu žūksnīti. man tas jau sāk apriebties. bet labi, ka man ir vismaz kāda motivācija - mana mašīnīte, kas mani jau gaida.

bet ko tur daudz pukstēt. must carry on.

sēžu te visu rītu un skatos baron soosdon's wow machinima filmiņas un mēģinu pamosties.

pagājušā nakts bija drusku par dīvainu. man bija pārāk dīvains sapnis. es biju kādā neiedomājami perversā pasākumā, mājā, kuru nepazinu, bet tur bija daudzi man pazīstami cilvēki. mēs grimām pārāk ļaunās perversijās, jo es neizturēju un lielu daļu no cilvēkiem piekāvu ar beisbola nūju un tādu dīvainu uzparikti, kas līdzinājās chainsaw-swordam. pēc tā visa ieradās lielāki un ļaunāki čuvaki power armorā, ar kuriem man nācās spēlēt tādu kā fps pa to pašu māju. vienā brīdī es aizbēgu uz pagrabu, kurš bija tumšs un slapjš un tur ēnās dzīvoja gnoļļiem līdzīgi radījumi. kad ļaunie čuvaki mani panāca pagrabā, tad tie gnoļļi viņiem konkrēti izrakstīja vienā setā un es noplēsu tādu kā videokameru no viena power armorā tērptā.

tad nāca visi, kurus es biju piekāvis, bet viņiem nebija ne vainas un viņi nemaz neatcerējās, ka esmu to darījis. visi lielā barā un kopības sajūtā devāmies uz bezgalīgā pagraba tālāko galu, kas pamazām mūs izveda virszemē zem quake paveida sarkani tumšām debesīm un bija tāda spēcīga bezgalības sajūta, it kā es stāvētu visa centrā. sāku filmēt pasākumu ar norauto videokameru, kas viss pēkšņi paātrinājās, debesis kļuva gaišākas, visi cilvēki pazuda bezgalīgā blurā, atstājot aiz sevis spīdīgas sliedes, mana kamera uzpūta caurspīdīgu burbuli un es pēkšņi atrados kā tūrists tajā pašā vietā, tikai acīmredzot nesalīdzināmi tālākā nākotnē. tur bija futūristiskas mājas un daudz siltāka atmosfēra, bet dzeltenā debesu nokrāsa un mākoņu formas man joprojām iedvesa tādas kā bailes.

burbulis uz manas kameras bija pārtapis lielā, apaļā un šķidrā kristālā. es sāku fotografēt ar dīvaino burbuļkristālkameru un caur to varēja uzņemt TIK VĀJPRĀTĪGI LABAS BILDES, ar tādu detalizāciju, ka pat mana acs nespēja visu uztvert uzreiz. pie tam caur kristālu varēja redzēt lietas, kuras ar aci nemaz nav iespējams saskatīt. tad es palūdzu kādai vecai tantei, lai viņa nofočē mani uz debesu fona, bet tikko viņa paņēma rokā manu fotokameru, tā kristāls momentā izveidoja ļoti neglītu un asu formu ar daudz šķautnēm, un vairs nebija iespējams neko nofočēt. tad es sāku krist un pamodos.

sēdēju dušā ilgi, līdz izdomāju, ko tas viss nozīmē.

it is deep night outside my lidless windows. yeah, my windows have no curtains. it is troublesome. and I feel heavy. real heavy. sort of huge, like if I could fill any space with myself. I am filling this room now and there is no space left for anything else. and I walk the streets every day and I feel like if some invisible weight is attached to me. like if I was light and ethereal in the core, but this solid body dragging me to the ground and almost growing roots in the pavement.

this place sucks. too much emotions. too much humanism. too much fears. I wish to alter my consciousness, so that I should never think of anything again.