THE BLOG

beidzot saņēmos un pieliku kaut kādu video sevai elektroniskajai mūziciņai. behold: mans pirmais videoklips!
mūzika taisīta ar garage band un reason. montāžas kvalitāte gan ir atbaidoša, jo mēģināju to darīt ar final cut studio, kuram pieskaros apmēram trešo reizi dzīvē.

darbā nav ko iesākt...

vakar uzdāvinājām Axai lielu baltu puķu pušķi. viņa smaidīja. mēs bijām priecīgi.

neznokurienes uzpeldēja ideja, ka gribas suši, un nolēmām, ka ir īstais vakars, lai mēs paši mēģinātu to pagatavot. jāteic, ka mums iznāca lieliski. vispār ņemties ar meitenēm pa virtuvi ir forši. ir kaut kas maģisks tajā small-talk, kas parasti risinās virtuvēs pie ēdiena taisīšanas.

atkal savienojām pārtijus caur skype un klausījāmies, kā pilnīgā pārpālī bars ar cilvēkiem zaudē galvu pie Baibas mājās. tas manī rada dīvainas sajūtas, par kurām es mēģināšu kaut kad vēlāk pameditēt un saprast, kur tas atrodas uz manas patīk/nepatīk skalas. bet vajag dzīvot draudzīgi. ūber alles.

liekas, beidzot arī esmu atklājis savu mīļāko vīnu. tas ir austrālijas shiraz ar nosaukumu "kangaroo ridge". tas ir kas tāds, kas garšas kārpiņām rada lieliskas sajūtas un ir spējīgs jau pēc pāris glāzēm likt tev justies pilnīgā kliņķī. vienkārši burvīgs vīns!

drīz atbrauks Andžejs :)

P.S. No manis cilvēks nekad nesanāks, Avenal :)

šādi var iemācīties gatavot ēst! :)

ir pirmdiena un būtu tā kā jāiepukst, bet mani ir pārņēmusi depresija. šķiet, smadzenēs pietrūkst kādas vielas, lai es justos priecīgs. šķiet, ka visu šo vielu esmu iztērējis trīs dienas bezdievīgi pīpējot zāli caur meloni, smejoties, skatoties porno "Whores of Warcraft" ar masturbējošu troļļu meiteni (viņai pat bija pareiza izmēra ilkņi), un grimstot dažnedažādās perversijās.

es esmu pārāk nomākts, lai pukstētu. šī laikam ir tā sauktā pēcsvētku absistence. vai kaut kā tā.

CAD laikam ir paņēmis arī mani. tas komikss ir lielisks. piemēram šis man lika smieties līdz asarām.

nejauši atradu vienu brīnumu. Nightwish - High Hopes. tas ir vājprātā stilīgs Pink Floyd covers. es te klausos visu dienu un vienkārši kaifā mirstu. ļoti sen nebiju dzirdējis šo ģeniālo gabalu. Pink Floyd for ever! :)

brīvdienās bija ieplānots doties slēpot. tomēr kaut kā sestdien no rīta pamodāmies pie Žaņas. dzert ar Žaņas klasesbiedriem bija baigi jauki. viņi vēl tomēr ir tik jauni. vienam redz bija problēma ar viņa meiteni - viņš bija uzzinājis, ka viņa ir gulējusi ar citiem džekiem pirms viņi iepazinās, kas automātiski nozīmē nenormālu depresiju un to, cik liela kuce šī meitene ir. laikam jau laiki mainās un tagad modē ir gulēt tikai ar jaunavām. bet nu visas viņu sirdssāpes mums neliedza šos jaunēkļus appīpināt ar lielu daudzumu zāles.

sestdien pēcpusdienā devāmies uz Līvu akvaparku, kur ļoti labi pavadījām laiku. braukt pa trubām zem zāles ir kaut kas fantastiski neaprakstāms. izbraukājāmies un izpeldējāmies pēc pilnas programmas un secinājām, ka šis nu reiz ir viens ļoti labi izdevies pasākums.

vakar nolēmām, ka ir laiks hitot lielveikalus. ievērojām labākās tradīcijas, vazājoties, laikojot visu pēc kārtas un gandrīz vai ģībstot pārgurumā, kad visbeidzot iegādājāmies man lielisku mētelīti.

my friend's addicted to cocaine, smoking day and night... šī dziesma ir lēna, smaga un patīkama, tā rada noskaņu. tā dziesma ir no best alternative ballads izlases, kas reiz kādā pasākumā bija uzlikta un atkārtoti griezās visu nakti, kamēr mēs uz palodzes jauki pavadījām laiku.

birojs viss tukšs un tumšs, kaut kur otrā galā telpai deg viena galda lampiņa un uz sienas met dīvainas ēnas. baigais noskaņojums uz kaut ko tādu klusu, mierīgu un patīkamu. kaut kādu foršu ūdenspīpes pīpēšanu aplī zem paradise lost vai kaut kā tā. simts gadus nekā tāda nav bijis. tagad viss ir citādāk, mēs tā vairs nedarām, mums tas vairs nepatīk. mēs pat vairs noteikti nespējam to sajūtu noķert.

un storijs jau tomēr par to, ka šovakar atkal nav ko iesākt. brīžiem uznāk dusmas uz pārziemotājiem, kas ar mani nevēlas tusēties, bet ielien savās migās un tad tur māna sevi ar to, cik mīlestība ir jauka un patīkama. un pavasarī, kad mīlestība jau būs apnikusi, viņi izlīdīs no savām migām un vilks mani uz visām pusēm, līdz man atkal no negulēšanas un pārguruma iemetīsies zili riņķi zem acīm. bet man tas patiks un es nedusmošos. tā laikam ir dabiskā kārtība, kuru nevajag izjaukt vai traucēt. just go with the flow.

ko pie velna lai iesāk piektdienas vakarā? nezinu pat, ko gribas.

šodien atkal jācenšas ieiet vecajā ritmā. pirmdienu uz trešdienu vakaros - autokursi, otrdienu vakaros - galda rpg. godīgi sakot, man tie autokursi jau ir konkrēti noriebušies. reizēm šķiet, ka tā ir pilnīgi lieka laika tērēšana. es vienkārši tās lekcijas atsēžu, kaut gan iespējams varētu darīt kaut ko vērtīgāku. savukārt, kad tiešām nav nekā ko darīt, un beidzot var vienkārši pasēdēt uz dīvāniņa un atpūsties, tad uznāk kaut kāda viegla depresija, jo garlaicība ir pārāk liela. grūti man :)

es atkal esmu aizsēdējies šajā mājā un visu dienu mēs ar mārīti un aivvv esam rāvuši trešā warcrafta random kartes. laikam jau otrā diena, kad dzeru. pašlaik visi skatās kaut kādu filmu par desmit baušļiem, kurā katram bauslim ir atsevišķa īsfilma. šobrīd ir par bausli "you shall not covet your neighbour's wife" un tas tiek pasniegts ar īsfilmu par cietumniekiem, kas viens otru drāž pakaļā.

kaut kāds pagrimums ir iestājies. mēs šovakar brauksim spēlēt šahu. to, kas ar tām glāzītēm uz šaha laukuma. tas būs kas jauns vismaz. nekas vairs nesagādā prieku...

gribas mājās.

mjam. man patīk tumsa. pa nakti ārā ir tik vājprātīgi daudz krāsu un sajūtu. braucot ar mašīnīti naktī pa sniegotu ceļu spēj rasties baigi jaukas sajūtas. tur ir tumšas debesis, kurās ir pāreja no tumša uz vēl tumšāku, kur tumšākā daļa parasti ir zemāk un spiežas lejā ar visu spēku un virsū uz mana apsnigušā ceļa. un tur ir tumši koki ar visām savām ēnām un nokrāsām un pārējo stafu. tāda mistiska sajūta. un tad es ieslēdzu videokameru un caur ekrāniņu nekas no tā visa protams nav redzams. kameras ir nožēlojami tūļi, kas nekad nespēs parādīt vairāk par niecīgu daļiņu no tā spektra, ko mēs spējam uztvert ar acīm.

mjam. pagājušajā naktī man nemaz nenāca miegs, visu laiku bija klepus un sāpes plaušās un vēderā. atminos, ka vienbrīd ap pieciem rītā es biju tik uzvilcies par visu šito, ka biju jau gatavs ņemt lielu vāli un iet kādam iemīcīt seju.

šorīt jau ir labāk un pīpēt vairs negribējās. bet es esmu slims - man sāp kakls un ir iesnas. un es esmu vājprātā uzvilcies.

esmu jau izturējis 21 stundu nepīpējot. man ir lomkas, temperatūra, sviedri, un liekas, ka drīz gribēsies arī vemt.
es no tiesas ienīstu jaunāgada apņemšanās. un vēl es ienīstu Kāsi, kurš mani visu laiku iekontrolē, lai es nepīpētu.

ziemassvētki, jā. mēs savējos pavadījām ikšķilē piecas dienas pēc kārtas pīpējot zāli un raujot dotu, kā arī citus warcraft modus, ieskaitot leģendāro "pimp my peons". izkustējāmies protams arī no mājas, lai aizbrauktu un nocirstu kādu eglīti. uzpīpējām arī pie eglītes. pašā ziemassvētku vakarā devāmies uz mežu barot mežacūku, pēc kā nolēmām uzkurināt pirti, kur uz lāviņas arī uzpīpējām. pēc tam mēs pīpējām caur apelsīnu un caur ābolu, gribējām arī caur banānu un viltoto zaķi, bet tad sapratām, ka caur gaļu pīpēt zāli - tas jau robežojas ar plānprātību.

kad beidzot atgriezāmies rīgā, atklājās, ka kāds ir apzadzis manu dzīvokli - aizstiepis kompi, rūteri, vīraku, silvas pasi un divas pudeles šampūna. pie kam, nav aizstiepts rūtera elektrības vads, un kompis bija vecs lūznis. turpretī atstātas ir diezgan vērtīgās ģitāras. ej nu saproti tos zagļus. un labi, ka videokamera man stāv darbā.

katrā ziņā mājās tagad vairs nav mājīgi. un kaut kā pašlaik negribas tur uzturēties. bet gan jau ar laiku.

jā, nu laikam jau ir pienācis kārtējais pure morning, un pienācis laiks šī puksta formā attaisnot uz sevi liktās cerības. jā, es cietīšu.

vot, vakar kaut kā nejauši izrādīju iniciatīvu un saorganizējām diviem Kristapiem vārdadienas pasākumu - Axelam un Grimam. vakara gaitā salietojāmies daudz visu ko līdz tādai pakāpei, ka vienā brīdī visi cilvēki telpā tupi viens uz otru blenza un unisonā izdvesa skaņu "gavemmm" (pie tam ar izbāztu mēli). nu karoč normāli nobombījām.

bet ap trijiem naktī pienāca laiks braukt mājās. savācām līdzi Grimu un Aivvv, kas pat nebija spējīgi normāli paiet, un novietojām viņus uz dīvāniņa, kur Aivvv momentā atplīsa, bet Grims mēģināja iemigt sēdus. normāli jau biju iekāpis gultā un sācis atslābināties, kad man pāri galvai pārlidoja vēmekļu strūkla un piezemējās pretējā istabas stūrī. vismaz trīs metrus (!!!) no tās vietas, kur sēdēja Grims. Silvas filosofēšanas pavadījumā, ka visu mums pēdējā laikā kāds pievemjot, es ņēmu miskastes maisu un sāku tajā mest iekšā visas pa ceļam apvemtās mantas, kam sekoja arī grīdas sakopšana. Grimam par sodu ļāvu atplīst tualetē. šķiet, aizmigu ap kādiem pieciem no rīta, vai pat vēlāk.

nujā. bet es atsakos pieņemt šī stāsta morāli un pārtraukt dzert otrdienās. manuprāt otrdienas ir ļoti piemērotas dienas pasākumiem :)

cik gan viegli ir taisīt visādus vizuālos darbus mūziķiem. skazka, bļin. tāda sajūta, ka viņi nemaz neko vizuālu nav spējīgi uztvert, viņiem visa uztvere ir uz mūziku. ja tas, ko tu viņiem parādi, ir visā visumā labi uztaisīts un smuks, tad viņi ir pilnīgi apmierināti un nekam nepiekasās. eh, cik gan būtu jauki, ja visi klienti būtu šādi :)))

šodien vakarā darbā mums bija sulu spiešanas pasākums. mums te ir īsta Jack LaLanne's sulu spiede. aizmaucām ar kolēģiem uz tirgu pēc daudziem maisiem ar augļiem, un tagad vakarā normāli uzblendējām visādas suliņas. un kas mani raustīja aiz mēles pateikt, ka šitā ābolu sula būtu v samij raz ar brendiju. tā nu es atkal esmu appivījies. un pārējie arī. bļe, tusēt vēl jābrauc.

vot kaut kā šodien baigi gribas mīļoties. vot blandos te un sirsnīgi mīļoju kolēģus :)
un klausos zeku vaildu. tā ir īstā mūzika uz galvassāpēm. riktīgi rauj jumtu! :D